Man nepatīk likumi un noteikumi. Tie ir iztēles ienaidnieki. Tā savu neatkarīgo nostāju formulējusi poļu mākslas leģenda Magdalēna Abakanoviča (1930–2017) – radikāla reformatore tekstilmākslā un tēlniecībā, kuras darbi ir iekļauti daudzu nozīmīgu muzeju kolekcijās. Viņa ir radījusi vairāk nekā piecdesmit monumentālu instalāciju publiskajā telpā Eiropā, Āzijā, ASV un Austrālijā. No 11. aprīļa līdz 30. jūnijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā notiks izstāde Magdalēnas Abakanovičas visumā. Tekstils un tēlniecība. Tajā tiks eksponētas telpiskas lielformāta tekstilijas un skulptūru grupas.
Izpausmes meklējumos
Māksliniece nākusi pasaulē 1930. gadā Falentu ciemā, netālu no Varšavas. Māte pārstāv senu poļu šļahtiču dzimtu, savukārt tēvam ir poļu, krievu un tatāru saknes. Līdz 1939. gadam aristokrātiskā muižnieku ģimene harmoniski dzīvo savā lauku īpašumā austrumos no Varšavas, Magdalēna apgūst mājmācību. Viņa ir diezgan noslēgts bērns, kam patīk klusi vērot un pavadīt laiku dabā, izgriežot kokā un veidojot ar akmentiņiem un zariņiem rotātas māla figūriņas. Iespējams, šajā agrīnajā bērnības pieredzē sakņojas mākslinieces vilkme pievērsties dabiskiem materiāliem, akcentējot to taktilās īpašības.
Vācu okupācijas laikā (1939–1944), līdzīgi daudziem Polijas iedzīvotājiem, ģimene piedzīvo lielas ciešanas, zaudē visus īpašumus un pēc Sarkanās armijas iebrukuma Polijā (1944–1945) dodas bēgļu gaitās uz Varšavu un Gdaņskas apkaimi. Tur Magdalēna pirmo reizi sāk apmeklēt skolu. No 1950. līdz 1954. gadam Magdalēna Abakanoviča studē Mākslas akadēmijā Varšavā, tomēr nav apmierināta ar to, ko viņai vēlas iepotēt akadēmijas profesori atbilstoši tā laika oficiālajām sociālistiskā reālisma doktrīnām. Pēc augstskolas divus gadus māksliniece strādā par dizaineri zīda rūpniecībā. 1956. gadā viņa apprecas ar inženieri Janu Kosmovski, ar kuru kopīgi dala savas dzīves gaitas līdz mūža nogalei, pamet darbu un pievēršas vienīgi glezniecībai.
Nozīmīgs pavērsiens radošās izpausmes meklējumos ir ceļojums mākslinieku grupā uz Itāliju 1957. gadā – pirmo iepazīto Rietumu valsti. Svarīgs ir ne tikai redzētais, bet arī kontakti ar citiem progresīvi domājošiem poļu māksliniekiem. Atgriežoties dzimtenē, Magdalēna Abakanoviča uzdrīkstas aizvien vairāk eksperimentēt ar formām un faktūrām, tomēr glezniecība kā medijs nespēj gandarīt mākslinieces radošos meklējumus.
Skatiens pāri robežām
Nozīmīga loma Magdalēnas Abakanovičas tālākajā attīstībā ir poļu tekstilmākslas leģendai Marijai Lakševicai, kura pirms kara bija studējusi Minhenē un Parīzē un iepazinusi progresīvos mākslas virzienus, saglabājot spēju skatīties pāri robežām arī jaunajā režīmā. 1951. gadā viņa nodibina eksperimentālu tekstilmākslas darbnīcu Polijas Mākslinieku savienības paspārnē un aktīvi iedvesmo jauno paaudzi. Polijas tekstilmākslai ir sena vēsture un tradīcijas, to veicina augstas amatniecības prasmes un attīstīta tekstilrūpniecība. XX gadsimta sākumā nozare piedzīvo sava veida renesansi – mākslinieki meklē jaunu valodu, iedvesmojoties no etnogrāfijas mantojuma un paužot nacionālā patriotisma idejas. Paradoksāli, ka arī pēckara gados tā tiek novērtēta un atbalstīta no oficiālās varas puses kā laba eksporta prece, kas vairo Polijas Tautas Republikas pozitīvo tēlu.
Leģendārajā Lozannas mākslas biennālē (nozīmīgākais notikums tekstilmākslā no 1962. līdz 1995. gadam, kas nosaka toni nozares attīstībā visā pasaulē) poļu mākslinieki ir gaidītu viesu statusā. Jaunās autores Magdalēnas Abakanovičas radītā divpadsmit kvadrātmetru lielā Balto formu kompozīcija izraisa sensāciju un pārsteidz ar savu drosmīgo vērienu. Tieši dalība pirmajā Lozannas biennālē un zelta medaļa Sanpaulu biennālē Brazīlijā 1965. gadā Magdalēnai Abakanovičai paver ceļu uz nākamajiem starptautiskajiem panākumiem.
Uzbudinājuma gaidās
Mākslinieces skatījums uz tekstilu kā materiālu radikāli atšķiras no tā, kā to izmantoja citi autori, kuri vairāk domāja par tekstilmākslas estētiski dekoratīvajām funkcijām. Magadalēna Abakanoviča savas kompozīcijas no sizala, zirga sariem, džutas, koku saknēm, metāla stieplēm u. c. veido vairāk kā tēlniece, nevis audēja:
"Starp dažādiem radīšanas iemesliem jāmin arī mana vēlme pierādīt sev un citiem, ka man izdosies, par spīti veselai tradīcijai, lauzt aušanai uzspiesto šauro amatniecības rāmi un radīt tīru mākslu. Par spīti smadzenēs dziļi iekodētajiem uzskatiem radīt savus objektus – nelietderīgus praktiskā ziņā, bet ar filozofisku vēsti, kā glezniecībā vai tēlniecībā, kas tomēr nebūtu nedz viens, nedz otrs, lai atkal nenonāktu kādu jau pastāvošu kategoriju žņaugos un lai man būtu iespēja radīt tikai pašas izvēlētā veidā" (Magdalēna Abakanoviča, 1970–1989).
Viņa nebaidās eksperimentēt, radot izmēros vērienīgas, griestos iekārtas trīsdimensiju kompozīcijas – "abakanus" (atvasinājums no mākslinieces uzvārda) – un kardināli mainot mākslas darba un vides attiecības.
Pazīstamā poļu laikmetīgās mākslas teorētiķe Anda Rotenberga šajās krāsās un tekstūrās juteklīgajās kompozīcijās pamatoti saskata daudz ko vairāk: "Milzīgas, griestos iekārtas, šīs formas ielauzās un pārņēma telpu ar savu spēcīgo trīsdimensionālo klātbūtni. Starp darbiem, kurus veidoja viņas rokas (vai viņas darbnīcā), bija masīvas sarkanas, dzeltenas, melnas un sarkanas vagīnas – dažas tik tikko pavērtas, citas – plaši vaļā pirmatnējā, pulsējošā refleksā, ar asinīm pieplūdušu klitoru vai dzemdes kanālu, kas šķietami ievilka skatītāju sevī. Vēl citas atgādināja kaunuma lūpas – pilnīgas, nobriedušas, sakļautas vai arī vēl nepieaugušas, joprojām "cieši sasietas", kuras tik tikko sāk pieplūst uzbudinājuma gaidās. Šajos sievišķajos atveidos publiski redzamo seju aizvietoja parasti kaunpilni paslēptās sekundārās dzimumpazīmes, tādējādi ne tikai akcentējot sievietību, bet paceļot to uz pjedestāla. Abakanoviča norādīja uz vagīnu kā visaptverošu vērtību – centru, ap kuru norit visa dzīvība, – un viņa to izdarīja daudz agrāk nekā tādas atklāti feministiskas mākslinieces kā Luīze Buržuā un Džūdija Čikāgo."
Kreisās puses atsegums
Par spīti "abakanu" panākumiem, māksliniece neatlaidīgi turpina savus meklējumus, kas nekad nav iekļāvušies kādos noteiktos mākslas stilu vai virzienu rāmjos. 70. gadu sākumā top pirmās ar sveķiem piesūcinātā džutas auduma skulptūras – abstrahētas, kā no vēstures dzīlēm iznirušas, plastiski jutekliskas cilvēku un dzīvnieku figūras, kas ar savu neparasto veidolu atkal piesaista pasaules uzmanību. 1980. gadā Magadalēna Abakanoviča piedalās Venēcijas mākslas biennālē ar vērienīgu personālizstādi Polijas paviljonā. Šeit spilgti parādās viņas eksperimentu nākamais solis – veidot savstarpēji nesaistītas daudzfigūru grupas, kas simbolizē indivīda un pūļa trauslās attiecības. Tās nevis novieto skatītāju attālinātā vērotāja pozīcijā, bet sniedz klātbūtnes sajūtu maģiskā telpā un laikā.
80. gados viņa apgūst bronzas liešanas tehnoloģiju, vēlāk strādā arī ar čugunu, alumīniju, akmeni un betonu, sāk intensīvi veidot monumentālas daudzfigūru kompozīcijas publiskā telpā visā pasaulē. Mākslinieces attieksme pret materiālu vienmēr ir izteikti individuāla, viņa nebaidās atsegt bronzas vai čuguna lējumu "kreiso pusi" (Katarse (1985), Bronzas pūlis, (1990–1991), Agora (2005–2006)), katrā figūras krokā un izliekumā ir jūtams autores roku šamaniskais pieskāriens.
Magdalēnas Abakanovičas skulptūru vizuālajai valodai ir izteikti organiska daba, tās it kā izaug mūsu acu priekšā, gluži kā jebkura dzīvā radība dabā – augi, kukaiņi, zivis un dzīvnieki. Mākslinieces radītie bronzas darbi ir kā cilvēku āda, tiem piemīt ļoti vieliska taktilā sajūta.
Viņa ir teikusi:
"Es pavedienā saskatu mūsu planētas organiskās pasaules uzbūves pamatelementu, mūsu vides lielāko noslēpumu. Tieši no pavedieniem radīti visi dzīvie organismi – augi, tīklojums lapās un mūsos pašos, mūsu nervi, mūsu ģenētiskais kods, mūsu vēnu kanāli, muskuļi. Mēs esam šķiedru struktūras. Mūsu sirdi ieskauj koronārais pinums, vissvarīgāko pavedienu pinums. Paņemot rokās pavedienu, mēs pieskaramies noslēpumam. Sažuvusi lapa ar savu tīklojumu atgādina izkaltušu mūmiju. Par ko gan var kļūt pavediens, ja to vada mākslinieka roka un viņa intuīcija? Kas ir audums? Sašujot to, mēs no tā veidojam formu. Kad mūsu bioloģiskais ķermenis pārstāj pareizi darboties, ir jāpārgriež āda, lai nokļūtu tā iekšpusē, un pēc tam atkal jāsašuj kopā kā audums. Audums apģērbj un apsedz mūs. Ar mūsu rokām radīts, tas ir mūsu domu pieraksts" (Magdalēna Abakanoviča, 1978).
Vienmēr pret straumi
Visu radošo mūžu līdz pat savai aiziešanai citā metafiziskajā pasaulē 2017. gada 20. aprīlī Magdalēna Abakanoviča ir gājusi pret straumi, noārdot robežas un radikāli mainot priekšstatus par to, kas var būt tekstilmāksla un tēlniecība. Manuprāt, nav jēgas strikti nodalīt mākslinieces "abakanus" no viņas turpmākās daiļrades, ko mēdz klasificēt kā tēlniecību. Tas viss ir viens nedalāms veselums – Magdalēnas Abakanovičas universs. Skatītājs nekad nav pasīvs vērotājs, bet līdzdarbīga persona, kopīgi tiek radīta emociju telpa, kurā savijas kolektīvā pieredze, individuālā empātija un dažādi pieredzes slāņi. Mākslinieces valoda ir universāla, tai nav nacionālo robežu un laika noilguma, tā ir absolūti godīga un drosmīga māksla – pārlaicīgs vēstījums par cilvēka dabu, cīņām, varu un sakāvi, indivīda un pūļa attiecībām, par bezkaislīgi anonīmo un dziļi personisko.
"Tikai mākslas valodas metafora var būt mana patiesā komunikācija ar apkārtējo realitāti. Māksla nav profesija vai prasmīgs arods. Tā ir nepieciešamība un eksistences veids" (no Evas Izabellas Novakas sarunas ar mākslinieci Varšavā 2004. gada oktobrī).
Rakstā izmantoti citāti no izstādes kataloga Magdalēnas Abakanovičas visumā. Tekstils un tēlniecība. Rīga, LNMM, 2019. Sastādītājas Eulālija Domanovska un Irēna Bužinska