Izstāde Aukstais laiks ārpus eņģēm apvieno īpaši šim notikumam radītus, kā arī jau esošus mākslinieku, kuratoru un rakstnieku darbus. Tie sniedz sānskatu "krionikā" – pseidozinātniskā dzīves paildzināšanas metodē, kas darbojas, apturot miršanas procesu – un hibrīdās bažās, kuras tā izgaismo. Piedāvājot dažādas laika un tā ētisko dimensiju uztveres perspektīvas, Aukstais laiks ārpus eņģēm pievēršas apstādinātu, improvizētu un nepabeigtu dzīvības un laika formu izspēlēšanai.
"Laiks "eņģēs" ir laiks, kas ir pakļauts un pakļaujas virzībai, savukārt "ārpus eņģēm" izkritušajā laikā (Hamlets) šīs attiecības ir apvērstas, un laiks ir tas, kas nosaka kustību vai tās neesamību. Nespēja rīkoties, notikumu dublēšanās, greizas attiecības starp pagātnes un tagadnes notikumiem uzbur fiktīvu un baisu realitātes apziņu, kurā centieni noskaidrot savu patību nozīmē būt apveltītam ar privilēģiju veidot konsekventu naratīvu. Apjukusi savā izplūdušajā identitātē, šodienas sabiedrība, gluži tāpat kā Hamleta lugas varoņi, kas vaicā "būt vai nebūt?", slīkst pārdomās, vai pieredzētais norisinājies nomodā, vai arī tā jau ir atrašanās pēcnāves dzīvē. Caur instalāciju, video, skaņu un tekstu šeit izgaismojas ar identitāti, atmiņu un pārvaldību saistīts problēmloks, pārvēršot izstādi sava veida laboratorijā, kur krionizētais mākslas students Hamlets ir sācis atkust un mēģina orientēties jaunajā, "ārpus eņģēm" esošajā, pasaulē," rakstīts izstādes pieteikumā.
Kamēr Hamlets mēģina verificēt savu atmiņu, vērojot apkārtējo reakcijas, izstādes spektrālais korpuss atklājas šādās ainās: latviešiem raksturīgā kapu kultūras kulta figurālā kompozīcijā – retrofutūristiskā mielastā veļiem (Santa France) lejupielādējamas hologrammas formā; slēgtos kravas konteineros noglabātā instalācijā (Edgars Gluhovs), no kuras dzēstas jebkādas vizuālas pazīmes no kādreizējas mākslinieka izstādes šajās pašās telpās; Hamleta kā policejiskas valsts attēlojuma jaunradītā tekstā (Ainārs Kamoliņš), sniedzot instrukcijas neskaidrības (nepilnīgas informācijas dēļ) radīšanā un pavadošo šaubu par pareizās rīcības pamatojumu uzturēšanā; video esejā (Estere Kajema) skumju ieskautajā hauntoloģijā, kurā popkultūras spoki darbojas kā šveicari, ļaujot rēgiem izslīdēt no to nemājīgajiem mitekļiem vēlīnā kapitālisma pasaulē; Hamleta tēva gara kā halucinācijas asociatīvā izspēlēšanā caur emocionāli uzlādētu audio darbu (Nūra Mobaraka), kas ierakstīts pansionātā, dušā, mašīnā un citviet un pārraida sarunas ar tēvu poliglotu, kam neiroloģiskas anomālijas dēļ ir 30 sekunžu doma un atmiņa; instalācijā (Jeļizaveta Šneidermane), kurā ar krioniskas reģenerācijas palīdzību īstenota joprojām notiekošu un re-animējošu vēsturisku tropu – supergrāvēja Disneja agrīnās animācijas priekšteču un izstumto – pārveide jaunās formās, to atdzimšana un augšāmcelšanās, un, visbeidzot, sienas gleznojumā, kas ietver fragmentus no Hamleta adaptācijas scenogrāfiju zīmējumiem (Džeks Smits), izceļot "lendlordisma" jēdzienu kā "mūsu laika galveno sociālo ļaunumu" jeb maģiju, maksājot ziedojuma upuri par aizsardzību, lai tiktu atstāti mierā.
Stīnes Dejas izstāde Pēdējā cerība (Last Resort) veltīta mākslinieces jaunākajiem pētījumiem par nemirstību un dzīvildzes pagarināšanu, pievēršoties transhumānisma un krioprezervācijas tēmām. Nāve ir cilvēka stāvokļa neizbēgamība, cikls, kas vēstures gaitā atkārtojies bez izņēmumiem. Bet ja nu nākotnē zinātnieki spēs uzveikt šo galīgo nenovēršamību un izārstēt pasaulē "visbīstamāko" stāvokli: mirstību? Ko nozīmē būt cilvēkam tehnoloģiju laikmetā un vai mēs ar tehnoloģiju palīdzību spējam izmainīt dabisko dzīves ciklu? Vai drīzāk – kas tehnoloģiju laikmetā ir nāve?
Izstādes instalācijas pamatā ir skulptūru sērija Termiskā dzemde (Thermal Womb, 2019), ar kuru palīdzību tiek vizualizētas pašreizējās krioprezervācijas metodes. Šobrīd visā pasaulē 401 mirušo ķermeņu un vēl vairāk galvu, iegremdēti šķidrā slāpeklī, gaida zinātnes attīstību, lai nākotnē varētu tikt atdzīvināti. Plašo pētījumu rezultātā Dejas skulptūras ir gandrīz precīzs paraugs tam, kā viens no lielākajiem krioprezervācijas uzņēmumiem – Alcor – uzglabā ķermeņus termiskajos guļammaisos ar kājām gaisā, pirms tie tiek iegremdēti metāla termosos, kas pildīti ar šķidro slāpekli. Ķermeņi tiek turēti ar kājām gaisā, lai ārkārtas situācijas gadījumā to galvas pēc iespējas ilgāk paliktu vēsumā. Katrai skulptūrai ir unikāla 3D animēta seja, kas darbojas kā sava veida portreta panelis, līdzīgs tiem, kas tiek rūpīgi gleznoti mumifikācijas procesā. Senajā Ēģiptē tika uzskatīts, ka apgleznotās maskas palīdzēs mirušā cilvēka dvēselei (Ka) atpazīt tās īpašnieku – mīkla, ar kuru nākotnes dekrioprezervētajiem cilvēkiem var nākties cīnīties. "Pēdējā cerība" izrāda šīs skulptūras smilšu vidē, atveidojot Alcor atrašanās vietu Arizonas tuksnesī un vienlaicīgi iztēlojoties distopiskas nākotnes scenāriju, kurā ķermeņi tiek atstāti novārtā, aizvien optimistiski gaidot savu atdzimšanu.
Izstāde tiek organizēta sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru Tranen, Hellerupā, Dānijā.
Kim? Laikmetīgās mākslas centra jauno izstāžu ciklu no 1. jūnija var apskatīt ar iepriekšēju pierakstu, rakstot uz [email protected] vai zvanot uz + 371 29600916.
Vairāk: www.kim.lv