Tā bija dīvaina pavasara diena nu jau pirms sešiem gadiem Londonā. Šķērsojot izkaltušo Temzu, varēja novērot dārgumu meklētāju barus, kuri ar metāla detektoriem rokā, klīzdami starp netīrumiem aplipušajiem krastiem un nepārtraukti sadurdamies, izmisīgi centās atrast ko vērtīgu. Līdzīgi meklētāji drūzmējās turpat netālu – Teita industriālajās zālēs, tikai tie meklēja Jozefa Boisa milzīgās retrospektīvās izstādes eksponātus. Filca krusti, tauki un parafīns, padomju ragaviņas un pats autors, kādā video kā mantru nerimtīgi atkārtojot: "Wir sind alles Kunstler" jeb "Mēs visi esam mākslinieki". Neviens sabiedrisks nosacījums, ne pūlis, ne murdoņa, ne suvenīru veikaliņi nepadarīja šos darbus par blēdību. Izrādījās pilnīgi pretēji – tā, iespējams, bija pirmā un varbūt joprojām vienīgā situācija, kad es nekļūdīgi spēju pateikt, ka mākslas vislielākais lielums tur bija klātesošs un autora ekstrēmais individuālisms pielipa ikvienam tā darbu vērotājam.
Dāvja Sīmaņa eseju lasi 27. marta KDi!