Jura Boiko triptiha Skaņas vēstījumam augsni jau XVIII gadsimtā sagatavoja skotu izgudrotājs Džeimss Vats (James Watt, 1736–1819), kura attīstītais tvaika dzinējs tā uzkurināja rūpniecisko revolūciju, ka krasi augošais konflikts starp industriāli "sintētisko" vidi un kādreiz valdošo dabas harmoniju ne pa jokam satrauca daudzus Rietumu intelektuāļus, humānisma un sociālās taisnības censoņus.
Vēsturiskās iestrādes
Kā tikt galā ar "velnišķās" civilizācijas izraisītajām negācijām? Izejas meklējumos tika uzjundītas daudzveidīgas sabiedrības glābšanas idejas un domu aktivitātes. Viena no raksturīgākajām receptēm skubināja uz atgriešanos pie Dabas, daudzkārt to traktējot arī kā Dieva izpausmi, bet nereti ievirzoties arī kreisas sociālistu ideoloģijas trasēs. Dažos pēdējos gadsimtos cilvēce itin bieži piedzīvojusi atkārtotus back to the nature uzplūdus. Atcerēsimies kaut vai 60.–70. gados globāli uzplaukušo flower power grandiozas hipiju kustības ietvaros. Arī mūsdienās simtiem cilvēku turpina attīstīt alternatīvas dzīvošanas vai izdzīvošanas formas dabā – mežos, kalnos, tuksnešos. Te varam rast arī sasauksmes ar agrās kristietības eremītiem, arī Sv. Francisku un Sv. Hieronimu, vai Pola Gogēna aizbēgšanu uz Polinēziju... Ir sakrājušās plašas vēsturiskas iestrādes.
Ap minēto Dabas cildināšanu kārtojas arī protesta ideoloģija. Mūsdienu civilizācija nereti tiek traktēta kā cilvēkam naidīgs spēks vai monstrs, kas sagrauj dabisko dzīves vidi. Teju visas sabiedriskās institūcijas – valsti, baznīcu un valdošās ideoloģijas, armiju, skolu, masu industrijas, komerciju un biznesu, likumus un tiesvedību utt. – varam uztvert kā varas un varmācības instrumentus, kas kalpo brīva cilvēka paverdzināšanai. Nesapostītās Dabas atliekas ir kā pēdējie bastioni, kur vēl rodam patvērumu no Leviatāna rijības. Kritika gan visai taisnīgi norāda arī uz eskeipisma faktoru šādās kustībās, nespēju tikt galā ar progresa gaitu, daudzu cilvēku nepiemērotību satikt jauno laiku izaicinājumus, galvas bāšanu smiltīs.
Še būtu jāmin kāds diženais, kuru reiz dēvēja pat par amerikāņu nācijas garīgo līderi, – literāts un domātājs, un turklāt kādu laiku arī unitāriešu mācītājs, Ralfs Voldo Emersons (Ralph Waldo Emerson, 1803–1881). Viņš bija pirmais transcendentālisma filozofijas karognesējs un savas idejas 1836. gadā publicēja fundamentālā esejā Daba/Nature. Transcendentālisms tika vērsts uz ārpus laika un telpas esošo. Uz to, kas nav izzināms. Dievs kā Visums vai otrādi. Der atcerēties arī unitāriešu pieredzi protestantiskajā un austrumeiropeiskajā (Polija, Ungārija, Transilvānija) vēsturē jau kopš XVI gadsimta un vēlāko attīstību anglosakšu pasaulē, īpaši Amerikā. Unitārieši noraidīja virkni kristietības dogmu. Piemēram – Trīsvienību, svēto sakramentu, grēkā krišanu, Kristus upuri, pestīšanu, pastaro tiesu. Cita starpā tradicionālistus īpaši tracināja arī tāda liberālisma ķecerība kā tolerance un atbalsts viendzimuma laulībām. Kustība vienoja reliģisko aspektu ar filozofisko, saplūda ar panteismu un arī virkni Austrumu filozofiju. Visvareno identificējot ar Visumu un neatzīstot antropomorfa jeb cilvēkveidīga Dieva – Radītāja – konceptu, tika uzsvērts, ka tā idejas nesēja ir Daba. Tieši tai piemīt svētums, kas prasa visdziļāko cieņu. Un Cilvēks ir organiska Dabas sastāvdaļa. Tādējādi ar Dieva žēlastību un mīlestību ir apveltīti visi Dabas radījumi. Tas šo to izskaidro arī čaklā unitārieša Čārlza Darvina darbībā.
Kulta grāmata
Ralfa Emersona transcedentālisma filozofijas piekritēju virknē stājās arī Hermanis Melvils (Herman Mellville, 1819–1891), Volts Vitmens (Walt Whitman, 1819– 1892). Vēlāk – Emīlija Dikinsone (Emily Dickinson, 1830–1886), Roberts Frosts (Robert Frost, 1874–1963), vēl arī Gandijs, Nīče... Krievijas dižgaram grāfam Ļevam Tolstojam (1828–1910) līdzīga brīvdomība un šāda gara radniecība maksāja padzīšanu no pareizticīgās baznīcas.
Izcilāko sekotāju vidū izcēlās amerikāņu rakstnieks un domātājs, dedzīgs verdzības apkarotājs Henrijs Deivids Toro (Henry David Thoreau, 1817–1862). 27 gadu vecumā viņš nolēma pārbaudīt Ralfa Emersona transcendentālisma idejas praksē un 1845. gada pavasarī mežā pie Voldena dīķa, kas atradās netālu no Konkordijas Masačūsetsas pavalstī, paša Ralfa Emersona īpašumos, uzbūvēja būdiņu, kurā nodzīvoja divus gadus divus mēnešus un divas dienas. Eksperimenta nolūks bija parādīt piemēru, kā var brīvi un laimīgi dzīvot tuvībā un saskaņā ar Dabu un pilnībā atrauti no patērētāju sabiedrības ar tās materiālisma kultiem, apmierinot visas eksistences vajadzības pašam ar savu darbu.
Mežā uzkrāto pieredzi Henrijs Toro aprakstīja grāmatā Voldena jeb Dzīve mežā/ Walden or Life in the Woods, kas tika publicēta 1854. gadā. Laikabiedri Toro centienus uztvēra nīgri, un darbs neguva atsaucību. Taču XX gadsimtā sakarā ar vides aizsardzības kustības aktivizēšanos tā kļuva par kulta grāmatu.
Par alternatīvo galda "bībeli" un visas dzīves vadošo grāmatu tā kļuva arī mūsu multimediālajam māksliniekam Jurim Boiko (1953–2002). Viņš ir sibīrietis, dzimis izsūtītas latvietes un ukraiņa ģimenē Pieamūras apgabalā un 50. gadu nogalē atvests uz Latviju. Kļuvis par īstu Rīgas āgenskalnieti, tur skolojies, tur arī saticis savu lielāko domubiedru un līdzgaitnieku mākslās Hardiju Lediņu, latviešu avangarda lielmeistaru. Savu ieguldījumu Jura Boiko māksliniecisko interešu attīstībā devuši arī gleznotāji Ansis Stunda (1892– 1976) un Biruta Delle (1944).
Citādi varam viņu uzskatīt par autodidaktu, kurš pilnveidojās, balstoties neparasti spraigajā garīgajā enerģijā. Jura Boiko artistiskie talanti atklājās gan dzejā un literatūrā, gan zīmēšanā un gleznošanā, gan jaunajos medijos – video un digitālajā mākslā. Kopā ar Hardiju Lediņu 1982. gadā tika izveidota NSRD jeb Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Šajā eksperimentu poligonā jauno censoņu kopa paplašinātā sastāvā nodarbojās ar performancēm, akcijām, videoinstalācijām un video artefaktiem, mūziku, skaņu ierakstiem, dzeju... Ar šo kopu saistīta arī grupas Dzeltenie pastnieki muzicēšana, daudzu dziesmu autors bija Juris Boiko. Skaņa viņam pildīja savdabīga rituāla funkcijas, bija būtisks akciju elements. NSRD Hardija Lediņa un Jura Boiko vadībā jau padomju periodā izveidoja latviešu avangarda mākslas pamatīgāko stūrakmeni, viņi vieni no pirmajiem iesakņojās postmodernisma kultūras augsnē.
Jauna laika vēstnesis
Taču paradoksāli – skaļās un avangardiski aktīvās rosības, daudzkārtējie panākumi un spozme it kā nerīmējās kopā ar Jura Boiko kluso un neuzbāzīgo personību. Viņš nekādi neafišējās, un mākslinieka gara stīgas gaisa kādās augstākās sfērās. Tas Jurim Boiko deva iespējas it kā saskatīt kaut ko vairāk, nekā citi to spēja, deva iespēju it kā aiziet viņpus fiziskajam. Viņa sakāpinātā jūtība līdzinājās dzīvei bez ādas. Un brīžiem tur viedās kas ekstraterestriāls. Viņš bija kā jauna laika vēstnesis. Katrā ziņā skaidri atklājās šī cilvēka neatbilstība tagadnes realitātei. Nedzīvoja "pareizi", bet atbilstīgi savai būtībai. Viņa attieksme mākslā bija skrupulozi pedantiska un lēnīga, ar fundamentālista nopietnību apveltīta. Uzskatīja – katram pieskārienam un vismazākajam pikselim ir nozīme, jo tajā ir enerģija. Jo tiek radīta jauna realitāte. Kā savu etalonu cunftes lokā viņš saskatīja gleznotāju Bruno Vasiļevski. Un vēl krievu ikonas – tajās ir tik dzīvas acis.
Jura Boiko mūža pēdējais kulminējošais darbs ar dziļi manifestējošu nozīmi ir Henrija Toro transcendentālisma iedvesmotais triptihs Skaņas. Tas savu mājvietu atradis ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Mēdz teikt – mēs redzam to, ko zinām. Pārējais it kā paliek ārpus apziņas. Tas zināmā mērā visnotaļ attiecināms arī uz mākslas uztveršanu. Ir ne mazums darbu, kas to izpratnei prasa ne tikai ikdienā vietējo tradīciju kultūrganībās savāktu empīrisku pieredzi, bet arī kaut ko pamatīgāku iz dziļākiem zinību džungļiem.
Jura Boiko triptihs Skaņas kādā hipotētiskā ekspozīcijā varētu izraisīt lielas publikas daļas vēsu, vizuālu faktu reģistrējošu attieksmi. Jo redzamais ir gauži vienkāršs – trijos gandrīz kvadrātmetros gandrīz akvareliski uzplūdinātas, bet tomēr digitāldrukātas horizontālas spektra krāsu joslas, kas kādiem paviršajiem varētu asociēties ar kādu popsīgu Persil mazgāšanas līdzekļa kārbu vai pat ar geju varavīkšņaino karogu. Šādi dekoratīvi maldi gan jau iedīglī jāslāpē, jo Juris Boiko pamatkrāsu lietojumu traktējis tikai un vienīgi kā fizikālu analogu skaņu viļņu vizualizācijai.
Metafiziskas atklāsmes ilustrācija
Mākslinieks šo "skaņdarbu", kurā iekodēts Toro valodas plūdums, komentējis: "Tā ir redzamā domas vibrāciju, valodas, skaņas frekvence, kas kā krāsu viļņi nogūlusi plaknē un veido darba idejisko pamatu, kas ir mentālās, akustiskās un vizuālās pasaules vienotība." Kaut kā neredzama (bet tikai dzirdama), varbūt pat metafiziskas atklāsmes ilustrācija. Krāsaino fonu pārklāj baltu sīkburtu teksta "marle". Tas ir angliskots fragments no Henrija Toro grāmatas Voldena jeb Dzīve mežā. Nevis ar kādu datoru pārrakstīts, bet tieši no pirmpublikācijas skenēts un digitāli ar teju fetišisku pietāti pārcelts uz audekla.
Trijotnes pirmajā un trešajā audeklā tekstu laukums nobīdīts pa kreisi un pa labi, tādējādi tiek atstāti brīvi sānu laukumi, ko var traktēt kā Jura Boiko kultivēto dzīvi ar plašām malām. Triptiha centrālo daļu burtu mežģīnes nosedz pilnībā. Teksts knapi lasāms un slāņojas pāri krāsu joslām kā viegla migla vai aizsvīdis logs saullēkta vai rieta starojumā. Tas nenoliedzami ir priekšplāna faktors, tikai hiperjūtīgi integrēts fonā. Un savukārt, un gluži otrādi – fons de facto ir vienīgais deklaratīvais priekšplāns, kas nosaka visa darba monumentālo kopainu. Tāda pilnīgi mistiska ambivalence vai teju ešeriskas inversijas triks.
Skaņās nav iekomponēts nekāds aktīvs redzes uzbudinājums. Nekāds "āķis acī". Vien meditatīvs fona plūdums. Nav atraktīva story, ko varētu tvert kā jestru videoklipu. Nav arī kāda estētikas tempļa orderu. Ja nu tik vien kā uzsvērti minimālistiska forma. Tālab, šķiet, Skaņu uztveršana še prasa vērotājam izvilkt smalko vibrāciju antenas, taču tikai retais ar tādām aprīkots, un vēl retāk kāds ar tām staigā. Jo tā pierasts pie spēcīgiem urbāniem signāliem un reklāmas saukļiem, kuri blietē mūsu civilizētā cilvēka apziņu kā ritmiski boksera sitieni.
Juris Boiko rakstīja:
dzeltens pastnieks nesa
smilti debesis kā purvs
guļ akacī zaļa saule
ko tu vēlies zaļā tukšu
manu muti svilpo strazdi
kurmis manas acis bola
tikai ēna paliek vaļā
sijājies, ak, dvēselīte!