Nelielais Žaņa Lipkes memoriālais muzejs, kas atrodas nomaļā vietā – Ķīpsalā – arhitektes Zaigas Gailes projektētā ēkā, meklē ceļus, kā piesaistīt auditorijas un mediju uzmanību. Tas izdodas, pateicoties oriģināliem radošiem risinājumiem un aktivitātēm gan muzejā, gan ārpus tā. 10. novembrī pirmoreiz notiks teātra izrāde – režisora Genādija Ostrovska iestudējums Persiešu valodas stunda. Savukārt muzeja izstāžu zālē nesen iekārtota Aleksandras Beļcovas geto skiču izstāde, kuras efektīgo dizainu veidojusi Anna Heinrihsone. Šie mākslinieces darbi publikai izstādīti pirmoreiz. Muzeja direktore Lolita Tomsone sarunā ar arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu atklāj vienam cilvēkam veltīta nevalstiska muzeja veiksmīgas darbības nosacījumus.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Ir sajūta, ka ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni var runāt par visu. Ja viņa kādu aizstāv pret vairākuma aprobežotību vai kādu klaju nejēdzību, viņas entuziasms aizstāvamos pirmām kārtām iedrošina pašiem pacelt galvu, nevis lolot savu žēlojamā upura statusu. Savukārt pret tumsonību vai nejēdzību vērstais Lolitas sarkasms nekad nav asi izsmējīgs un vienmēr nāk komplektā ar ieklausīšanās vērtu un izglītojošu komentāru. Lipkes memoriāla kultūras pasākumu programma tiešām ir blīva, bet es droši vien neesmu vienīgais, kas teiktu, ka kārtējais lēmums par vakara galamērķi izvēlēties tieši sarīkojumus Ķīpsalā lielā mērā ir Lolitas personības valdzinājuma rezultāts.
Nesen Zaiga Gaile ar gandarījumu minēja, ka Lipkes memoriāls veidojas par tādu kā liberālas komūnas pulcēšanās vietu. Vai tā ir?
Jā, es, protams, esmu to dzirdējusi. Es nezinu, vai tāda komūna veidojas, bet tam, ka tāds tēls ir izveidojies, varu piekrist. Jāpiebilst gan, ka, muzeju projektējot, nebija paredzēts, ka tiks rīkoti pasākumi un uz tiem nāks tik daudz cilvēku.
Man gan šķiet, ka noteiktu uzskatu publikas pulcēšanās tur ir tavas personības nopelns. Cik daudz, tavuprāt, to ietekmē vieta?
Tam es negribu piekrist. Redzi, tu ievēro vienus cilvēkus, bet uz pasākumiem, uz kuriem tu nenāc, nāk pavisam citi cilvēki. Uz pasākumu par ebrejiem Rīgā 60. gados vai, piemēram, par 70. gada lidmašīnas aizdzinējiem Ļeņingradā nāca citi. Uz neseno pasākumu par Hannas Ārentes ļaunuma banalitāti nāca gan filosofijas studenti, gan tādi, kas grāmatu nebija lasījuši un varbūt vispār pirmoreiz par kaut ko tādu bija nolēmuši painteresēties. Ļoti mainīga publika. Daļu es, protams, jau pazīstu. Ja ne personīgi, tad vismaz pēc sejas. Redzu, ka tie nāk atkal un atkal. Daudzus tiešām redzu pirmo reizi. Tas vienmēr atkarīgs no tā, cik daudzveidīgs ir pasākumu piedāvājums.
Uz Ingas Gailes un Edgara Mākena performanci nāca tie, kas nāk uz literatūras pasākumiem. Svarīgi ir tas, ka mēs dodam iespēju pēc tam uzkavēties un parunāties. Reizēm tas izdodas, reizēm ne. Pēc Hannas Ārentes vēl divas stundas runājām un runājām. Tādus es uzskatu par veiksmīgiem pasākumiem. Arī pēc Ata Klimoviča sarunas par karstajiem punktiem bija garas diskusijas. Taču pagājušogad un 2015. gadā gan bija daži traki piemēri – par bēgļiem vai islāmfobiju. Mērķis jau bija diskutēt par to, bet daži bija ļoti agresīvi noskaņoti un nāca jau ar gataviem pārmetumiem.
Tu droši vien esi vērojusi, kā publika jūtas pašā ēkā. Pasākumi pie jums mēdz būt arī ļoti izklaidējoši, bet vietai ir pasmagais memoriāla nosaukums, un ekspozīcijas centrā ir bedre. Kā gan pie tās var brīvi un nepiespiesti uzvesties?
Pirmkārt, bedri tagad var aiztaisīt ciet. Otrkārt, telpa ļoti mainās, ja ieslēdz gaismu. Ir gan ikdienas dzīve ar ekspozīciju, ar Nīmaņa mūziku un klusināto noskaņu, bet ir arī vakara dzīve. Un gaišā telpa lejā, kurā lielākoties viss tiek rīkots, faktiski jau ir izeja no muzeja. Tā ir vieta, kur pēc ekspozīcijas apskates apmeklētājs droši var uzdot jebkurus jautājumus, un tur visbiežāk arī notiek visi koncerti. Ebreji, vecie vīri, kuri nāca stāstīt par savu pieredzi, arī taču pazīst humoru un neko daudz nedramatizē. Viņi nav nekādi "nudņiki", kā saka jidišā, – tāds foršs nosperts vārds. Viņi nav nūģi. Telpa var mainīties. Tas nav memoriāls, kur liek sveces. Nu esam mēs muzejs pirmām kārtām. Ļaudis, kas atceras Žani Lipki, stāsta, ka viņš arī visu esot uztvēris ar humoru vai mēģinājis pārvērst veselīgā humorā.
Jā, tiešām – jums bija izstāde arī par Lipkes kontrabandista gaitām.
Jā, tieši tā – tajā visā ir kaut kas karnevālisks, un tas ir jāmāk. Pārģērbšanās un mānīšanās, nepaklausība un nepakļaušanās valdošajam režīmam. Aigars Bikše, taisot izstādi, varēja izspēlēties. Iespējams, tas izskanēja kā pārmetums visiem citiem, kas saka, ka citādi nevarēja, ka bija jāpakļaujas un jāklausa arī totalitāras valsts likumiem, lai kādi tie būtu. Taču varēja citādi! Bija cilvēki, kuri darīja citādi. Māris Gailis vienmēr uzsver, ka memoriāls veltīts vienam latvietim, ebreju glābējam, un viņa ģimenei.
Nu nebija katrs trešais latvietis ebreju glābējs, kā tagad pieņemts uzskatīt. Nāk prātā kāda maza epizode no filmas Sieviete zeltā ar Helēnu Mirenu par Adeles Blohas-Baueres portreta atgūšanu. Tur tāda bija pavisam īsa epizode: jaunie Altmaņi pa Vīnes ielām bēg no gestapoviešiem. Viņi iejūk pūlī, bet kāda likumpaklausīga kundze uz viņiem norāda, kurpretim brīdi vēlāk kādā pagalmā cita mammīte pilnīgi instinktīvi vajātājiem parāda nepareizu virzienu. Un nav saprotams, kas nosaka tik atšķirīgu rīcību.
Jā, es zinu to filmu! Tā, starp citu, sasaucas ar Bruno Šulcu (10. novembrī Lipkes memoriālā tiks pirmizrādīts lugas Persiešu valodas stunda iestudējums par Bruno Šulcu – V. V.). Tu zini, ka bija tādi… Es pat nezinu, kā to latviski pateikt. Angliski viņus sauc par pet jews. Nacisti reizēm ebrejus ņēma par tādiem kā personīgiem mājas vergiem. Varbūt ar mazliet labākiem dzīves apstākļiem. SS virsniekam Karlam Ginteram bija tāds ebreju zobārsts, savukārt Bruno Šulcu bija paņēmis Fēlikss Landavs un lika viņam apgleznot savu bērnistabu ar brāļu Grimmu pasaku varoņiem. Un tad Landavs geto tīrīšanā Drogobičā nogalināja Gintera zobārstu, bet Ginters atriebdamies – Landava "personīgo ebreju". Šulcam taču viss jau bija sagatavots bēgšanai. Landavs parādās arī tajā filmā. Nuja, viņš taču bija austrietis. Izrāde par Bruno Šulcu – nekas tik vērienīgs vēl pie mums nav bijis. Es apbrīnoju Māra Gaiļa uzņēmību. Mums kā muzeja darbiniekiem tādā mērogā nav pierasts domāt.
Par to kluso piemiņu runājot, vispār var teikt, ka muzejam veidojas savs draugu un atbalstītāju loks. Piemēram, pērn, kad organizējām svecīšu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rumbulas slaktiņa atceres dienā, sākumā arī bija liela pretestība. Jo kāds tam sakars ar Brīvības pieminekli, vai ne? Ejiet taču un lieciet kapos tās svecītes vai pie tās bedres, vai kur viņi tur ir… Bet pie mums nāca cilvēki, kas ideju atbalstīja, kas par to runāja un rakstīja. Tādus būtu bijis grūti satikt, tikai sēžot Kaņepes Kultūras centrā pie atdzesēta baltvīna. Es ceru, ka šogad mēs svecīšu likšanu sarīkosim atkal. Ir tēmas, kas tiek cilātas tikai zinātniskās konferencēs, bet pie plašākas publikas tās var nonākt caur dažādām muzeja aktivitātēm.
Kā visas šīs aktivitātes tiek atbalstītas finansiāli?
Rakstām projektu pieteikumus Valsts kultūrkapitāla fonda konkursiem un Rīgas domei. Vēstniecības reizēm atbalsta. Konrāda Adenauera fonds bieži atbalsta diskusijas. Protams, ne visam un ne vienmēr. Tieši tāpēc jau mēs mēģinām uzturēt pēc iespējas lielāku tematisko dažādību. Ar muzeja budžetu vien to nevarētu izdarīt. Lai gan daudz kas notiek tieši entuziasma dēļ. Es nesaku, ka visu nosaka tikai nauda. Nāk, piemēram, skolēni, 6. vai 7. klase, kā uz muzeju. Tu viņus izved ekskursijā, pastāsti par Lipki un glābšanu, bet tad viņi grib uzzināt kaut ko arī par jūdaismu. Es saprotu, ka mēs neesam ebreju muzejs, tomēr sēžu un taisu prezentāciju.
Man no Izraēlas laikiem mājās ir kipas un lūgšanu šalles, un citi priekšmeti. Muzejos parasti neko nedrīkst aiztikt, bet man ir vesels klājiens ar lietām, kuras drīkst. Jo kā tu vari stāstīt par ebreju glābšanu, bet nepateikt, kas tad tie ebreji vispār ir un ar ko viņi atšķīrās no citiem tālaika Latvijas pilsoņiem. Nāk arī neredzīgie, un tad, piemēram, man ir tādi ivrita alfabēta burti, kurus var aptaustīt. Jo sapratne mazina bailes no nezināmā. Nevar glābšanas stāstu izstāstīt bez pašiem ebrejiem. Viņi nebija tikai pasīvi objekti, kas vienkārši ļāvās visam, kas ar viņiem notika. No tā arī rodas mānīgais priekšstats, ka viņus glāba bezmaz katrs trešais.
Pagājušovasar visi ļoti entuziastiski sociālajos tīklos dalījās ar kino rullīti par 30. gadu Rīgu, kas nācis no kāda Stīvena Spīlberga arhīva. "Paskat, paskat, cik skaista tā mūsu Rīga!" Taču neviens neklikšķināja tālāk, lai redzētu, ka tas ir no privātas ebreju ģimenes kinokameras un ka arhīvs ir daļa no ASV Holokausta muzeja krājuma, kur zem atslēgvārdiem "Rīga" un "Latvija" ir vēl 33 citi ieraksti – rīdziniekiem neglaimojošas intervijas ar izdzīvojušajiem. Tur ir intervijas ar bijušajiem austriešiem, kam par Rīgu vispār nav cita priekšstata kā vien latvieši, kas sargāja Šķirotavas staciju, un geto pieredzētais. Ar to neviens sociālajos tīklos nedalās.
Jā, jo par to ir ļoti grūti runāt. Labāk nerunāt. Jo kurš tad zināja, kur tos ebrejus vispār meklēt. Kaimiņi zināja. Sētnieki zināja savas mājas īrniekus. Kāds noklusēja, bet kāds nodeva. Jā, izdzīvojušo ebreju atmiņu stāstos parādās daudz latviešu antisemītisma, un to var saprast. Taču ne visi ebreji dzīvo pastāvīgā pārmetumā. Nupat Berlīnē apciemoju Valentīnu Freimani, un viņa, tāpat kā Marģers Vestermanis, – vismaz tajās sarunās, kas man ar viņiem ir bijušas, – nerunā par sevi kā par upuriem, lai gan viņiem taču ir visas tiesības tā darīt. Un bija taču latvieši, kam bija ebreju draugi un klasesbiedri un kas visu mūžu pārdzīvoja savu draugu pazušanu.
Par holokaustu runā arī Okupācijas muzejs un Ebreju muzejs, bet tiem ir citi akcenti; katram ir savs naratīvs, kas aptver lielāku laiku – visu okupāciju vai ebrejus Latvijā jau kopš XVII gadsimta. Tur holokausts ir tikai daļa no daudz plašāka stāsta. Man kā sabiedriski aktīvai pilsonei, kas grib par to runāt un kas gribētu sveču akciju pie Brīvības pieminekļa, neviens nekad to neļautu. Taču palīdzēja tas, ka es pārstāvu muzeju. "Nu labi, ir institūcija – tad mēs ļausim." Es sākumā to tā nemaz negribēju, kad mēs ar Kasparu Zelli sākām. Ja tur būtu gadījusies kāda ķēpa, labāk lai uz mani personīgi visu noveļ, nevis uz muzeju.
Kad bija uzbrukumi, tie arī bija personīgi man. Jo es cīnos arī pret koku izciršanu Rīgas centrā un par sieviešu tiesībām lemt par savu ķermeni pašām un tā tālāk. Tāpēc, jā, aktīvismu asociē pirmām kārtām ar mani pašu. Kad es runāju par ebrejiem, man noteikti kāds pajautās: "Bet kāpēc ne par izsūtīšanām arī? Un kāpēc Izraēlā neviens nepiemin izsūtīšanas?" It kā pēc izsūtīšanām nekam citam empātijas vairs pāri nebūtu palicis.
Mums nesen bija starptautisks seminārs muzeju darbiniekiem varbūt ne tik daudz par holokaustu, bet par ebreju glābšanu. Runājām par Polijas gadījumu, par tā saukto whitewashing, kas tur notiek, par mazgāšanos tīriem, kad tiek pievērtas acis uz antisemītismu un tiešām tiek būvēts priekšstats, ka katrs trešais ir glābis. Bija dāņi un itāļi, un es nesapratu, kā rīkoties. Vai uz tām divām dienām, kamēr rit seminārs, nebūtu jāslēdz muzejs ciet? Bet viņi visi ir muzeju darbinieki, un viņi teica: "Nē, kāpēc gan!" Tā nu mēs sēdējām telpā pie klavierēm un sarunājāmies, bet, ja nāca apmeklētāji, tie droši varēja pievienoties. Tāda ir atšķirība.
Kādiem pētniekiem droši vien vajadzētu klasisku konferences atmosfēru, bet muzeja darbinieki saprot – ja nāk apmeklētāji, ar viņiem ir jāparunā. Labam muzeja darbiniekam tomēr izveidojas tāda īpaša veida iecietība. Ar parastu kolekcijas apskatīšanu jau vairs nepietiek. Mums katrs darbinieks jebkurā laikā var novadīt ekskursiju. Jautājumi mēdz būt visneiedomājamākie. Tas pats visu laiku notiek feisbukā un pa telefonu. Mīļākais jautājums, ko man bieži uzdod, ir – kādi ir muzeja darbalaiki. Tā, it kā tas jau nu gan nebūtu pieejams nedz mājaslapā, nedz sociālajos tīklos, nedz uzziņu portālos, bet būtu uzzināms tikai no muzeja direktores privātā telefonsarunā.
Nupat muzejā tika atklāta Aleksandras Beļcovas Rīgas geto zīmējumu izstāde. Tas nav nekas tāds, kas ietilptu vispārzināmajā mākslinieces kanonā, vai ne?
Nē, nē, tos darbus, man liekas, tikpat kā neviens vēl nav redzējis. Jau no 21. novembra līdz pat jūlijam ekspozīcija būs pieejama visu laiku.
Pravietisnejaukais
Norietis
ehh