Ikgadējais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 9, kuru organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, šogad piedāvā ne tikai aizraujošu iespēju "saiet sēnē", bet arī iepazīt vienus no ietekmīgākajiem Lietuvas mūsdienu māksliniekiem Nomedu un Ģediminu Urboņus. Viņi uzstājās ar lekciju festivāla atklāšanā 7. septembrī. Izstāde Survival Kit 9 līdz 1. oktobrim ir skatāma bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkā Kronvalda bulvārī 4.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Nomeda un Ģedimins Urboņi ir lietuviešu mākslinieku duets, kas kopā darbojas kopš 1997. gada. Viņi ir iemantojuši starptautisku ievērību ar starpdisciplināriem projektiem, kuri skar ekonomiskas, sociālas un politiskas tēmas. Abi ir spēlējuši ievērojamu lomu Lietuvas laikmetīgās mākslas un teorijas attīstībā un šobrīd strādā arī prestižajā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT). Attīstot jaunas idejas, viņi izmanto dažādu nozaru krustpunktus, pievēršoties pasaulē šobrīd tik jutīgajam jautājumam par tās eksistences formām nākotnē. Šī gada Survival Kit 9 kuratori māksliniekus aicinājuši izstādē piedalīties ar instalāciju Psihotropais nams – Zooētikas Ballarda tehnoloģiju paviljons, kas eksperimentāli pēta, kā ar cilvēka zināšanu un pētījumu palīdzību iespējams dibināt kontaktus ar citām dzīvības formām.
Jūsu aktivitātes ir ļoti daudzveidīgas, piemēram, darbnīcas, lekcijas, pat publiskas protesta akcijas… Kas liek meklēt tik dažādus izteiksmes veidus, lai savienotu zinātni ar mākslu?
Nomeda Urbone. Varbūt es sākšu, jo tā mēs visbiežāk strādājam – es sāku, un Ģedimins attīsta. Mēs kopā strādājam jau daudzus gadus, pamatā mūs interesē organizatoriskā estētika. Mūsu projektos piedalās, piemēram, psihologi un arhitekti, šajā projektā (Psihotropais nams – Zooētikas Ballarda tehnoloģiju paviljons – A. S.) – zinātnieki, un viņus visus saista noteikti organizatoriski principi, kurus mēs, mākslinieki, iekļaujam spēlē.
Ģedimins Urbonis. Esam pārliecināti, ka mākslai piemīt augsta valence – ķīmijā tā sauc viena elementa spējas "mācīties" no otra. Tagad, piemēram, mēs sēžam telpā bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, telpā, kas ir pilna ar dažādiem ķīmiskiem komponentiem. Mākslas valence ļauj tai aizdot sevi citām nozarēm. Mūs kā māksliniekus fascinē iespēja nebūt ieslēgtiem tikai mākslā, kas citē vēsturi vai pati sevi.
Vienmēr ir bijis interesanti būt ar vienu kāju kādā citā teritorijā – tas vada mūsu ziņkāri, mēs apgūstam pasauli un eksperimentējam. Mūs vada centieni saprast, uzdodot jautājumus. Tulkojot un interpretējot parādības, mēs pakāpeniski nonākam arī pie noteiktas artikulācijas, kas galu galā ļauj destabilizēt izplatītus pieņēmumus. Piemēram, bioloģija cenšas artikulēt un stabilizēt sapratni par pasauli. Bet māksla savukārt cenšas destabilizēt un piedāvā alternatīvu sapratni. Tā rodas fikcija, kurā, man liekas, ir kaut kas spēcīgs. Mūsu dzinulis ir vēlme iesaistīt radošajā praksē citas disciplīnas.
Iepriekš jūs daudz esat strādājuši ar tēmām, kas saistītas ar pārmaiņām Lietuvas sabiedrībā, – postpadomju stāvokli, identitātes maiņu. Kāpēc jums tas likās svarīgi?
Ģ. U. Mēs esam no paaudzes, kas piedzīvoja šos pārmaiņu laikus, un mūs tiešām iespaidoja notikumi Černobiļā, karš Afganistānā, vilšanās Padomju Savienībā un jaunas kapitālisma sabiedrības veidošana. Pārmaiņas mobilizē māksliniekā cilvēku, pilsoni, liek iedziļināties jautājumā – ko nozīmē būt pilsonim? Iespējams, no tā radās ideja veidot alternatīvas sabiedrības. Nomeda iepriekš atsaucās uz organizatorisko estētiku – ja jūs paskatāties uz mūsu darbiem, ieraudzīsiet, ka tie darbojas kā īslaicīga platforma alternatīvām sabiedrībām. Daži no šiem brīžiem ieilga uz pāris gadiem un piedzīvoja pārmaiņas. Piemēram, Pro-test Lab ilga 12 gadu. Mēs nākam no revolucionāras paaudzes, kas pati gribēja veidot jaunu sabiedrību. Mēs ticam, ka mākslā ir iespējama cerība.
Gan jūsu iepriekšējie, gan jaunākie projekti pievēršas konflikta situācijām, kad sabiedrībai ir jāveido jaunas zināšanas, lai būtu iespējama tālāka pastāvēšana. Jūs analizējāt pārmaiņu laiku Lietuvā un tagad aplūkojat pārmaiņas pasaulē. Kādas ir cilvēka iespējas, kad cilvēci skārušas vairākas krīzes?
N. U. Domāju, ka svarīgi ir identitātes meklējumi, pat ja šodienas kontekstā tas izklausās jau politiski nekorekti. 2000. gadu sākumā identitāte mums daudz nozīmēja. Ja jūs palūkojaties uz pārmaiņām, postpadomju traumu, bija svarīgi saprast, kas ir jaunais pilsonis, kas esam mēs un kā ar to tikt galā.
Ģ. U. Mēs domājam, ka ar mākslas iejaukšanos, ko tagad dēvē par māksliniecisko pētniecību, bet mēs saucam par māksliniecisko inteliģenci, būtu iespējams ietekmēt norises. Mūsu prakse ir eksperimentāla, mēs necenšamies pārstāvēt raksturīgo, bet gan veidot kaut ko eksperimentālu, aktīvu, ar iespēju iejaukties realitātē.
2014. gadā jūs uzsākāt Zooētikas projektu. Kas ir šis projekts, par ko tas ir?
N. U. Zooētika ir termins, ko mēs paši esam izveidojuši, kad meklējām teritoriju, kurā varētu satikties zināšanas no dažādām jomām. Sākotnēji šī teritorija bija reāla vieta – Kauņas Tehnoloģiju universitāte. Tā atrodas Nacionālā Zooloģiskā dārza un Dzejas ielejas tuvumā, kur XIX gadsimta dzejnieks Ādams Mickevičs mēdza pastaigāties un sarakstīja savus ievērojamākos darbus. Šī ģeogrāfiskā vieta mūs iedvesmoja, kad domājām par triju veidu zināšanām, kas tur satiekas – cilvēka, citu dzīvības formu un mākslas zināšanas.
Ģ. U. Šobrīd mēs cenšamies saprast kosmosa, pasaules, daudzu fenomenu loģiku ne tikai no cilvēces perspektīvas. Zināšanas, ko cilvēce izmantoja kaut vai tikai pirms simt gadiem, ir novedušas pie daudzām kritiskām situācijām. Ir bijušas ne tikai politiskas, ekonomiskas un ekoloģiskas, bet arī cilvēciskas krīzes. Zooētika ir arī reakcija uz mūsdienu zinātnes aizvien piedāvātiem jauniem terminiem. Tāpēc vēlējāmies aplūkot, ko var piedāvāt savienojums starp cilvēces, citu dzīvības formu un mākslas zināšanām, radot interesantu specialitāti, gluži jaunu mehānismu.
Jā, bet tajā ir ļoti daudz arī no spēles ar utopiskām idejām…
Ģ. U. …vai distopiskām idejām. Mūsu darba Ballarda tehnoloģiju paviljons izpratnē, ko varat iepazīt izstādē Survival Kit 9, mēs esam tikai substrāts sēnēm. Piemēram, kordicepa sēnei, kas var pārņemt skudras galvu. Jūs droši vien esat redzējuši tos efektīgos attēlus, kā sēne ieiet kukaiņa ķermenī un beigu beigās to nogalina, un sāk augt jaunā vidē. Vai, piemēram, mēs piedāvājam fantastisku sižetu, fantāziju par to, ka viss, ko domājam, atbilst jau iepriekš sēņu izveidotam scenārijam. Šis skatpunkts ļauj attīstīt labāku izpratni par augsni. Tas var izklausīties fantastiski, bet ietver zināmu poētisku intensitāti. Līdz ar to mēs varam aptvert kādu patiesību.
Zooētikas projekta daļa bija arī nesen rīkotais Nākotnes enerģijas samits Folkstonā, kur pārskatījāt nākotnes enerģijas modeļus. Tajā piedalījās arī latviešu māksliniece Rasa Šmite. Kā gāja?
Ģ. U. Tas bija fantastiski. Pirmkārt, mums bija interesanti rīkot šādu starptautisku notikumu mazpilsētā. Bija svarīgi nonākt kontaktā ar vietējo kopienu, arī atstāt iespaidu uz to, kas nav iespējams megapilsētās, piemēram, Londonā. Otrkārt, mēs runājām par enerģiju kā daļu no globālas sistēmas, tāpēc mūs interesēja saprast: kas ir vietējais? Mēs visi izmantojam enerģiju lokāli. Es gribu enerģiju šeit – savam telefonam, datoram. Tas ir kaut kas kolektīvs un reizē individuāls. Tādēļ mēs pulcējām vienviet cilvēkus, kuri attīsta enerģijas humanitārās zināšanas (Energy humanities) – jomu, kas vēl tikai veidojas. Ko tā nozīmē? Atkal atgriežoties pie simt modernitātes gadiem, jāatzīst, ka mums ir nebeidzama enerģijas apetīte. Taču visam pienāk gals, ne tikai resursiem. Mēs vienkārši redzam, ka klimata pārmaiņas pasaulē mums var maksāt daudz vairāk! Tādēļ alternatīvu meklēšana jau ir ekonomiska nepieciešamība.
Mūsu apetīte ir jāsamazina, jo mums vienkārši drīzumā vairs nepietiks enerģijas, piemēram, transkontinentāliem reisiem vai milzīgu infrastruktūru celtniecībai. Šis ir enerģijas pārmaiņu periods, kad cilvēkam beidzas pieeja resursiem, bet vienlaikus uz pasaules ir aizvien vairāk ļaužu, kas grib to patērēt un dzīvot komfortabli. Enerģijas humanitārās zināšanas ir veids, kā mēs varam adaptēties jaunajam laikmetam ar antropoloģijas, socioloģijas un dizaina palīdzību. Kā
Zooētikas projekts laika gaitā ir mainījies? Noprotu, ka pie tā strādājat jau piecus gadus. Ko jūs paredzat iznākumā?
N. U. Kā jau minēju sākumā, ir jāveido specifiska vide, kas var iedvesmot diskursu. Mūsu nodoms bija izveidot jauna veida institūciju, kurā mākslinieki un zinātnieki varētu strādāt līdzās un iesaistītu arī citas sugas.
Cik tālu esat tikuši šajā procesā?
Ģ. U. Esam attīstījuši sadarbību. Tā kā strādājam Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, cenšamies savienot zinātniekus tur. Cenšamies domāt par pedagoģijas lomu, jo mākslai piemīt ievērojama spēja iesaistīt cilvēkus. Māksla to dara caur netaustāmām vērtībām. Šobrīd plānojam konferenci pavasarī MIT. Mums vēl nav risinājumu, bet ir mācīšanās kopā.
Vai darbs akadēmiskajā vidē kaut kādā veidā ietekmē jūsu māksliniecisko praksi? Kā tieši šīs sfēras mijiedarbojas?
N. U. Jums ir taisnība, tās viena otru balsta. Esam akadēmiskajā vidē kopš 2005. gada, jo arī iepriekšējos projektos izmantojām pedagoģijas metodes – uzdevumus, darbnīcas.
Ģ. U. Gribu vēl piebilst divas lietas. Pirmkārt, MIT ir pētniecības institūts. Pētniecība ir galvenā, pedagoģija tikai pēc tam. Otrkārt, mūsdienu situācijai ir raksturīgi, ka mākslinieki, kuri agrāk sadarbojās ar galerijām, muzejiem, pasūtītājiem, aizvien vairāk pieslienas universitātēm un laboratorijām. To izraisa interese par māksliniecisko pētniecību – mākslinieki kļūst par pētniekiem visas dzīves garumā. Pētniecībai ir nepieciešama infrastruktūra, ko galerijas un muzeji nevar nodrošināt. Universitātēs ir laboratoriju vide, kas nenozīmē tikai dažādas pudelītes vai pieeju konkrētiem instrumentiem, bet cilvēku resursus, organizatorisko estētiku – iespēju satikties dažādām zināšanām. Man bieži jautā, ar kuru galeriju es strādāju. Atbildu, ka MIT ir mūsu galerija. Eksperimentēšanas iespējas zinātnes institūcijās ir ilgtspējīgākas.