Izstādē būs iekļauti mākslinieka jaunākie darbi arī līdz šim neraksturīgā noformējumā – ievietoti stiklotās vitrīnās, radot atsvešinātības sajūtu – pretēji iepriekš veidotajiem, bieži vien ar nolūku vecinātajiem un notraipītajiem darbiem uz vienkārša kartona un finiera. Pats mākslinieks atzīst, ka šoreiz viņa veikums ir eksperimentāls, viņš meklējis jaunu ceļu gan tematikā, gan tehnikā. Idejas izstādes darbiem Paulim Liepam krājušās jau labu laiku, un atšķirībā no līdz šim risinātās ikdienišķā tematikas tagad viņš pievērsies globālākiem jautājumiem – darbi ir kā improvizācija ar skaitļiem, grafikiem, procentu stabiņiem, rasējumiem un šķērsgriezumiem, kas vēsta par karu, uzskatu sadursmēm un mūsdienu ciniski tehniskajiem paņēmieniem sabiedrības domas veidošanā.
"Pastāv tāda kā nenovēršamā sajūta, ka vai nu ir pienācis, vai tuvojas kaut kāds vārīšanās punkts gan pasaulē, gan dažādu kultūru attiecībās un reliģiju sadursmēs. Tajā visā lielu lomu spēlē arī tehnoloģijas – gan aparātos ikdienā, gan arī polittehnoloģijās, kas jau ir atstrādātas tik tālu, ka darbojas kā šahs, kas diendienā tiek izspēlēts. Piemēram, tiek novērsta uzmanība no viena, tajā pašā laikā tiek darīts kas cits. Tā ir aprēķināta darbība, tur ir skaitļi un statistika, un arī cilvēks tajā visā ir tikai cipars. Bilde – tas cipars uz papīra, tas panes jebko, tam ir vienalga. Man patīk vārds "kabinets" – tā ir tāda laboratorija, kambaris eksperimentiem. Izstādē būs "daiļās mākslas": gan burtiski, tāpēc ka tas, kas tiek likts izstāžu zālēs, tiek saukts par mākslu, gan arī tāpēc, ka tas kaut kādā brīdī var kļūt par arodu – visa tā tehnoloģija un mehānismi, kā pasaulē tiek darītas lietas. Polittehnologu un sabiedrisko attiecību speciālistu profesijas ir kā blakusprodukti, atsevišķa nozare, vesela, visu laiku klātesoša pasaule. Jo mazāk mēs par tām nojaušam, jo tas nozīmē, ka tās darbojas arvien labāk," stāsta mākslinieks.
Pāris dienu pirms izstādes atklāšanas Paulis Liepa vēl turpina strādāt. Starp darbiem ir arī tādi, kas veidoti no kārtu kārtām klātiem slāņiem, liekot aizdomāties par šodienas aktuālās informācijas un arī mūsu atmiņas īso mūžu. "Daži ir tādi kā dienasgrāmatas tipa darbi, kuri var arī nekad netikt pabeigti. Tie varētu turpināties un turpināties, un slāņi klājas viens pār otru kā uz tāda ziņojumu dēļa, kur visu laiku kaut kas mainās, nāk klāt, kaut kas tiek noplēsts, kaut kas uzlīmēts virsū. Kādreiz padomju laikos bija tādas – laikam tās arī sauc par vitrīnām –, kurās iekšā tika ielikta katras dienas avīze. Atceros – onkuļi stāvēja un lasīja. Manos darbos ir kas līdzīgs – šodien ir tā, bet rīt tur jau būs kaut kas cits. Tāpēc darbu pabeigšana ievelkas. Pienāk izstāde, un tā piespiež apstāties, jo teorētiski darboties varētu mūžīgi," atklāj P. Liepa.