Par to pārliecinājos arī šonedēļ, apmeklējot atvērto durvju dienu biroju ēkā Ķīpsalā. Par spīti slapjajam sniegam pašā darbdienas viducī gandrīz 200 arhitektu un studentu bija atnākuši, lai apskatītu kolēģa Ingurda Lazdiņa (Arhitektonika) jaunāko realizēto būvi Daugavas krastā. Vēl pirms gada uz vienu otru sarīkojumu atnāca vien pārītis interesentu, jo arhitektiem - svarīgiem, aizņemtiem un steidzīgiem, nekad nebija laika. Tikšanās ar pasūtītājiem, nemitīgi zvanošs telefons, neskaitāmas komisijas un arhitektiem tik tipiskā tikšanos kavēšana, īsziņu sūtīšana, ātra nozušana no telpas liecināja par ārkārtīgu darbu, pat pārslodzi, diemžēl publiskajā telpā par "trekno gadu" sasniegumiem nekas neliecina. Gluži pretēji. Kā iekosti speķa gabali nepārdomātās vietās pa Rīgu ir izmētātas šā tā pabeigtas jaunbūves, kuru apkārtējās vides labiekārtojums beidzas līdz ar slieksni. Pilsēta nav veikusi nevienu redzamu publiskās telpas uzlabošanas projektu, kaut jauni parki, drošas pastaigu un sporta vietas, sakoptas ūdensmalas ir vajadzības, kas Rīgas iedzīvotājiem ir aktuālas jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas.
Vērojot notiekošo pasaulē, lielā piķa laikmeta gals ir labas arhitektūras sākums. Laba arhitektūra tāpat kā labs ēdiens ir lēna. Tā ir lokāla un ekoloģiska, taču ne provinciāla. Lai cik spaidīga nebūtu ekonomiskā situācija vecajā Eiropā, piemēram, Vācijā, arhitektūras žurnālu lapas ir pilnas ar izcilas arhitektūras piemēriem, kas tapuši pēc pompozajiem Berlīnes un citu lielo Vācijas pilsētu dunošo būvlaukumu laikiem. Tā ir arhitektūra, kur garāmgājēju uzrunā ne tikai estētika, iekļaušanās apkārtējā vidē vai novatorisks risinājums, bet kuras budžets neliecina par korupcijas klātbūtni, kuras ekspluatācija ir ekonomiska ēkas īpašniekam, kuras CO2 izmeši neliek vaidēt zemei.
Par to, ka arī Latvijā būves kļūs gudrākas, ekonomiskākas, ekoloģiskākas un arhitektiem būs vairāk laika savu ideju pilnveidošanai jau liecina vairākas jaunbūves un projekti. Par tiem kādā no nākamajiem blogiem.