Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Otrdiena, 5. novembris
Lote, Šarlote

Fotogrāfija starplaikā no viena gada līdz otram

Nav svarīgi, vai fotogrāfija iekonservē kaut ko laikā vai iekonservē pašu laiku. Svarīgs ir fotogrāfijas vēstījums.

Aprīļa sākumā startēja fotogrāfijai veltītu pasākumu sērija, kas nosaukta par Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu. Jau notikušas vairākas diskusijas un tikšanās, bet izstādes vēl ir apskatāmas: līdz 7. maijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā – Guntas Podiņas personālizstāde Mēs neesam neredzami, līdz 19. maijam galerijā Alma – Amālijas Smitas ΜΗΧΑΝΙΚΟΣ, līdz 16. jūnijam Dailes teātra mākslas telpā – Francijas jauno mākslinieku izstāde Publisks = privāts. Vikas Ekstas interaktīvā izstāde Snakes and Ladders skatāma tiešsaistes galerijā asa nisi masa jeb http://www.anmgallery.com/ līdz 16. jūnijam. Fotogrāfija nepārejoši ir topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja veidotāju uzmanības lokā.

Mākslas dzīvei ir tendence grupēties lielākos sarīkojumos nekā tikai viena mākslinieka vai grupas viena izstāde. Biennāle – izstāde, kas notiek reizi divos gados, – ir formāts, kas palīdz sanākt kopā, piemēram, šajā gadījumā vienas jomas profesionāļiem un ar vienotu zīmolu piesaistīt arī auditorijas uzmanību nozarē notiekošajam. Uz iekšējo komunikāciju vērsto mērķu izpildi var novērtēt paši biennāles dalībnieki, taču ārējā komunikācija ir sarežģītāka: zināms, ka Fotogrāfijas biennāle nav vienīgais notikums, kas risinās Rīgā, – no 8. maija notiks citas producentu grupas organizētais Rīgas fotomēnesis, kas arī piedāvās diskusijas, tikšanās, prezentācijas un izstādes. Biennāle faktiski notika pagājušogad un notiks nākamajā, tomēr šāds ritms tai acīmredzot izrādījies par lēnu, tāpēc šī gada programma nosaukta par starpgadu. Skatītājam nudien nav viegli galvā atrisināt šo zīmolvedības rēbusu, lai saprastu, kas ir kas un ko viņam darīt. Jau izziņots, ka nākamgad Rīgas mākslas dzīvi papildināšot starptautiska mākslas biennāle, tātad vienlaicīgi notiks divas biennāles – mākslas un fotogrāfijas. Sarežģīto laika un telpas attiecību atšifrējumam mūsdienu mākslā veltītas igauņu zinātnieka un kuratora Indreka Grigora pārdomas, kas radušās Rīgas fotobiennāles starpgadā.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

2017. gads ir Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgads. Tas nozīmē, ka atšķirībā no iepriekšējā un nākamā gada šoreiz bija fiziski iespējams būt klāt visos šīs laikmetīgās mākslas programmas notikumos. Tomēr māksliniece un Igaunijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Laura Kūska biennāles diskusijā sūkstījās, ka trīs Rīgā pavadītās dienas esot bijušas ārkārtīgi intensīvas. Arī man jāatzīst – lai gan biennāles laikā Rīgā pabiju divreiz, šo to tik un tā palaidu garām. Bet, protams, igauņu lēnums ir vispārzināms, tā ka varbūt pie vainas ir tikai nacionālā īpatnība.

 

Pieturiet! Es gribu izkāpt

Biennāles starpgads ir veltīts jaunajiem fotomāksliniekiem. Kārlis Vērpe biennāles kataloga ievadesejā Jaunā nesātība: kam noder jaunais? lielo interesi par jauno un daudzsološo skaidro ar laika pārprodukciju. Tieši tā, dārgie lasītāji, tā nav drukas kļūda: radīt var ne vien telpu un lietas, bet arī laiku. Droši vien zināt, ka gaidot laiks velkas. Piemēram, ja sēžat pie zobārsta kabineta durvīm, gaidot savu kārtu, laiks ir ļoti lēns. Un tas nenozīmē, ka laika būtu daudz, gluži pretēji – tā ir ļoti maz, tas nerit, tas stāv uz vietas. Bet, kad skrienat pakaļ autobusam, laiks paātrinās, tā ir par daudz. Tas gāžas lejup kā ūdenskritums. Viens stabs, nākamais, un jūs paskrienat garām draugam nesasveicinājies, viņu pat nepamanījis, – un ne tāpēc, ka nebūtu laika, bet tāpēc, ka jums tā ir par daudz, savukārt citiem, pēc visa spriežot, tā acīmredzami pietrūkst. Jums jāšķērso iela, bet mašīnas tik brauc un brauc lēnā, nepārtrauktā virknē. Tām nav laika braukt ātrāk.

Vērpes eseja ir veltīta tieši šim fenomenam (vai varbūt jāsaka – problēmai, ja pieņemam, ka šī situācija mūs neapmierina). Reizēm mēs ilgojamies pēc pagātnes, pēc vecajiem labajiem ulmaņlaikiem, kā teiktu latvieši, un reizēm – pēc nākotnes: laika pēc pieciem gadiem, kad Igaunija būs kļuvusi par piekto bagātāko valsti Eiropā (jā, tāds plāns mums bija, pirms sākās krīze). Bet starp pagātni un nākotni ir tagadne, un pēc Vērpes novērojumiem tieši tā šobrīd dominē pasaulē, rodot izpausmi vārdā "jauns". Nezinu gan, kāpēc Vērpe izvēlējies tieši vārdu "jauns". Jā, ir jaunais konservatīvisms, jaunais modernisms un šampūns ar jaunu, vēl nebijušu proteīnu kompleksu. Bet ir arī Russia Today un Art Now.

Lai izkļūtu no nemitīgā laika skrējiena – interesanti, ka Vērpe īsti nepasaka, kādēļ no tā būtu jāizkļūst, šādu vēlmi viņš uzskata par pašsaprotamu –, viņš ierosina nelietot vārdu "jauns", izņemot situācijas, kad patiešām var pamatoti apgalvot, ka kaut kas tāds ir.

No vienas puses, lieta ir pavisam vienkārša. Semiotiskie pētījumi ir pierādījuši, ka valoda nosaka veidu, kādā uztveram pasauli. No otras puses, tik vienkārši tomēr nav, jo Vērpe pats pa daļai iekritis jaunā lamatās. Palasot apjomīgus pētījumus par valodu, kas izmantota mūsdienu mākslas tekstos, izrādās, ka visbiežāk lietotais vārds ir nevis "jauns", bet gan "telpa"!

Tieši "telpa" ir visvairāk nodeldētais vārds mūsdienu mākslas tekstos. Un, kad padomā par ne tik mūsdienīgo, bet joprojām ietekmīgo poststrukturālistu retoriku, kurā tiek izmantoti tādi termini kā, piemēram, "dekonstrukcija", "deteritorializācija" un "différance", kas tiek definēts kā novēlojums starp zīmi un nozīmi, telpas nozīme laikmetīgajā filozofijā nav noliedzama. Taču laika dominējošo lomu mūsu uztverē nosaka nevis lietvārdi, bet darbības vārdi. Ja vēlamies apturēt laika plūsmu, mums jābeidz "pētīt" un jāsāk "zināt".

 

Zudusī paradīze

Nav svarīgi, vai fotogrāfija iekonservē kaut ko laikā vai iekonservē pašu laiku. Svarīgs ir fotogrāfijas vēstījums. Biennāles vadītāja un centrālās grupas izstādes Publisks = privāts kuratore Inga Brūvere uzskata, ka mūsdienās fotogrāfijai jārunā par harmoniju vai ilgām pēc tās, jo harmonija ir stāvoklis, kurā laiks apstājas. Paola Paleari, Vikas Ekstas tiešsaistes izstādes Snakes and Ladders kuratore, skaisti apraksta harmonijas būtību: "Atsevišķie [mākslinieces] gif attēli ir mazas, neatkarīgas pasaules, pašnoslēgtas un autonomas takas, kur pa kopīgu apli vienlaikus riņķo telpas un laika izjūta."

Šis harmonijas jēdziens ir klajā pretrunā ar dāņu mākslinieces Amālijas Smitas pasaules uztveri, kas izpaužas galerijā Alma skatāmajā videoinstalācijā ΜΗΧΑΝΙΚΟΣ (2015). Tajā redzama mākslinieces interpretācija par grieķu tautas deju, kuras pamatā, kā stāsta, ir nirēja raustīšanās krampjos pēc tam, kad tas pārāk strauji izniris no ūdens dzelmes. Lēciens no vienas pasaules citā izrādījies pārāk traumējošs.

Tai pašai nepiederības izjūtai ir centrālā loma arī visu četru izstādes "Publisks = privāts" mākslinieku darbos, kas aplūkojami Dailes teātrī. Minēšu tikai vienu piemēru – Gijoma Marsjala Modulors (2014) cenšas ietilpināt cilvēku tādās kā Lekorbizjē arhitektūras kubistiski modulārajās formās. Tas viss atgādina attēlus, kas pazib, bandītam vienrocim dalot kārtis spēlē, kurā, kā zināms, vienmēr uzvar kazino. Par pārējiem izstādes māksliniekiem teikts, ka tie pievēršas svešas vides apcerei (Zaharijs Godrijo-Ruā), atmiņām, kuras aiz sevis atstājuši citi cilvēki (Morgāna Denclere), un heterotopijas jēdzienam, izjūtai, ka nekur īsti neiederies (Manona Rekordona).

Tas, kas māksliniecisku izpēti atšķir no zinātniskas pētniecības, ir fakts, ka pretēji zinātnei māksla ir atvērta interpretācijām. Tas piešķir mākslas tekstam unikālu spēju ne vien nodot citiem jau zināmo, bet arī producēt jaunu informāciju. Dokumentalitāte meklējama kaut kur starp zinātni un mākslu. Tas ir realitātes atainojums, bet reizē arī stāstniecības paveids. Un, ja Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāmā Guntas Podiņas fotogrāfiju sērija Mēs neesam neredzami tiek interpretēta caur biennāles veidotāju pieteikto atsvešinātības prizmu, viņas darbu sociālo drāmu aizēno stāsta metaforiskais potenciāls.

Podiņa dokumentē neredzīgu cilvēku dzīvi Juglas Strazdumuižā. Par neredzīgajiem fotogrāfe stāsta kā par tādiem, kuri neiederas, līdzīgi kā vīrs Gijoma Marsjala Modulorā. Viņi ir nošķirti no sabiedrības un baidās iziet no mājām, jo redzīgajiem ir kļuvuši neredzami. Šiem cilvēkiem risinājums nav izlēkt no skrejošā laika vilciena. Aklie Podiņas fotogrāfijās iemanto citādu pasauli. Pārējās sabiedrības aizmirsta, šī pasaule atgādina stāstus par reiz krāšņajām, bet tagad zaudētajām elfu vai rūķu karaļvalstīm, no kurām mēs vairs neko neredzam, pat ne drupas.

 

Ilgas pēc robežām

Biennāles programmas ietvaros notika poļu fotovēsturnieka Adama Mazura lekcija Ko vēlas sieviete?. Viņa teksts lasāms arī biennāles katalogā. Mazurs īpaši uzsvēra domu, ka fotogrāfes sievietes mākslā ienāk ar jaunu skatienu. Zane Zajančkauska, kura bija starp lekcijas apmeklētājiem, rīkojās saskaņā ar Vērpes ieteikumu: viņa pacēla roku un izteica šaubas par to, vai dzimums tiešām ietekmē mākslinieka darbu, ar savu jautājumu apšaubot Mazura prezentācijas "jaunumu". Vai tad mūsdienās jaunie fotogrāfi vīrieši nerada līdzīgus darbus kā sievietes Mazura minētajos piemēros? Fotovēsturnieks aizstāvējās godam: neesot vīriešu fotogrāfu, kuri uzņemtu tādas fotogrāfijas kā lekcijā pieminētās sievietes. Un, lai diskusija nepaliktu pie pilnībā subjektīva apgalvojuma, viņš norādīja uz redzamāku vērtību maiņu, proti, to, ka skaistu kailfoto laiks ir pagājis. Fotogrāfi, kas darbojas šajā žanrā, nevar cerēt uz atzinību mākslas aprindās; vīrieša skatiena laiks ir galā, mēs dzīvojam jaunā ērā. Dāņu kuratore Marianne gere viņam piebalsoja, kā piemēru minot kara fotogrāfes. Viņu skaits nav liels, bet tas aug, un sievietes fotogrāfes tiešām ir mainījušas veidu, kādā tiek attēlots karš.

Taču joprojām var teikt, ka šī jaunā ēra turpina ilgoties pēc jaunā. Iespējams, tā par savām vērtībām ir vēl mazāk pārliecināta nekā vīrieša skatiens. Pat sieviete nezina, ko viņa vēlas, un to apliecināja biennāles diskusija Ilgas pēc robežas, kuru kūrēja Šelda Puķīte un vadīja Kārlis Vērpe. Diskusijas dalībnieku vidū bija visdažādāko institūciju pārstāvji: muzeja darbiniece (Marianne Āgere, Brandta Mākslas un vizuālās kultūras muzejs, Dānija), kurators, kritiķis, redaktors (Adams Mazurs, žurnāls Szum, Polija), mācību iestādes pasniedzēja (Laura Kūska, Igaunijas Mākslas akadēmija), galerijas kuratore (Gintare Krasuckaite, Kauņas Fotogrāfijas galerija un rezidence). Galvenais diskusijas temats bija ilgas pēc robežas. No vienas puses, pastāv starpdisciplināra sadarbība, no otras – rezultātu mēs joprojām saucam par fotogrāfiju, fotogrāfijas nodaļu, fotogrāfijas biennāli, fotomākslu utt. Kāpēc? Protams, diskusijā nekāda atbilde uz šo jautājumu netika rasta, jo mums vēl nav izdevies apturēt laika pārprodukciju, mēs joprojām pētām situāciju un veidojam tās kartes, nevis vienkārši piesakām mākslu.

Top komentāri

Pīļu dīķis
P
Pieminēto abu foto pasākumu ārējo komunikāciju tiešām ir grūti saprast. Vēl nesen arī Rīgas Foto mēnesis sevi pieteica kā pasākums, kas notiek katru otro gadu, bet pa vidu starpgadu notikumi http://www.kultura.riga.lv/public/66822.html. Tiešām bija grūti saprast, kāpēc? Laikam paši sapratuši, ka šāda dublēšanās ir jocīga un nesaprotama vienkāršājam skatītājam, kam visi šie pasākumi jūk kopā. Tagad otram pārmet pašu dīvainības. Grūti nepamanīt, ka šī ir kārtējā Viļņa Vēja neprofesionālā pieeja un žēl, ka tik zemā intrigu līmenī ir mākslas kritika Latvijā.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja