Izstāde piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Jānis Krievs (1942–2016) bija viens no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvjiem. Autora radošajam mantojumam ir īpaša, izcila vieta Latvijas dizaina vēsturē, un tā lielākā daļa glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā.
Jānis Krievs bija novators vairākās nozarēs: sākot ar glezniecību, ko viņš studēja, turpinot ar interjeru projektiem un beidzot ar meklējumiem kinētiskās un protodigitālās mākslas jomā. Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvākā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās pirmsnāves konvulsijās – ideologi to sauca par “attīstīta sociālisma” periodu, bet vēlāk tas tika nodēvēts par stagnāciju. Tomēr Jāņa Krieva iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomikas atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu.
Dīvainā kārtā tieši brūkošās varas ambīcijas “panākt un apsteigt kapitālismu” deva iespēju māksliniekam, kas drīzāk iederētos disidentu rindās, piepildīt pārdrošas, futūristiskas idejas, no kurām grandiozākā bija Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas interjeru rekonstrukcija. Jāni Krievu raksturo kompleksa, sintētiska pieeja telpas risinājumiem. Viņš pats uzsvēra, ka veido nevis dekoratīvus objektus vai interjerus, bet vidi: "Vecā “noformēšanas mākslas” stereotipa vietā nāk VIDES DIZAINS. Tas taču ir sarežģīts, sociāls process!”. Jāņa Krieva idejas apsteidza laiku un bija kā radītas nākotnes cilvēkiem. Vēl viens paradokss – reālā vēstures gaita bija nežēlīga pret jau realizētajiem projektiem un gandrīz visus tos pakļāva iznīcībai.
Padomju perioda dizains ir nepietiekami pētīta un popularizēta Latvijas kultūras vērtība, īpaši 20. gadsimta 70.–80. gadu mantojums, kas lielākoties ir gājis bojā, pārveidots un jaunākās paaudzes auditorijai vispār nav pazīstams. Mākslinieka radošais veikums ir pelnījis līdzvērtīgi nostāties vienā rindā ar Riharda Zariņa, Anša Cīruļa, Jūlija Madernieka un citu pirmskara dizaina klasiķu, kā arī pēckara laikabiedru – avangardiskās arhitektes Martas Staņas, dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķa un praktiķa Valda Celma – vārdiem, paplašinot sabiedrības priekšstatus par latviešu dizaina zelta fondu.
Izstādes nosaukumā ietvertais neloģisms “Pagājusī nākotne” savieno Jāņa Krieva jaunrades futūristisko, nākotnē vērsto redzējumu ar faktisko situāciju, ka viņa nozīmīgākie dzīvē īstenotie objekti – Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas vides dizains un stacijas pulksteņa kinētiskais risinājums, Daugavpils kultūras pils skatuves kinētiskā siena, Dzelzceļnieku kultūras pils kinētiskais objekts un skatuves cilnis, Rīgas sporta pils foajē interjers u.c. – līdz mūsdienām nav saglabājušies. Jānis Krievs ir šī laikmeta protagonists, kurš pratis adaptēt laikmeta pretrunas: no vienas puses – plānveida ekonomikā pieejamos resursus un varas interesi tos ieguldīt jaunu publisko telpu radīšanā (īpaši saistībā ar 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm), no otras – latviešu mākslinieku orientāciju uz Rietumu dizaina paraugiem, progresīvajām idejām un novatorismu.
“Izstāde apmeklētāju vecākajai paaudzei, iespējams, raisīs atmiņas, savukārt vidējai un jaunākajai paaudzei būs pilnīgs jaunatklājums,” sola Vilnis Vējš, projekta kurators. Lai sniegtu izvērstu priekšstatu par Jāņa Krieva talanta mērogu un izmantoto telpas organizācijas paņēmienu iedarbību, ekspozīcijā iekļauti vairāk nekā 100 mākslinieka oriģināldarbi – ne tikai rasējumi un skices, bet arī to radoša interpretācija reālajos izmēros. Tāpat skatītāji varēs “izstaigāt” stacijas interjeru interaktīvā digitālā rekonstrukcijā. Izstāde uzsver autora daiļrades būtiskākās kvalitātes: nākotnes redzējumu, klātbūtnes sajūtu un komplekso pieeju.
Projekts realizēts, pateicoties VKKF mērķprogrammas Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi atbalstam.