Nākotnē gan jau tiks atzīmēts, ka Krievijas karš Ukrainā ne tikai fiziski iznīcinājis pilsētas, sagrāvis gan mūsdienu, gan vēsturiski nozīmīgas ēkas, līdz šausmām pārvērtis sadzīvi pilsētās, kurās Jana Gēla priekšraksti pašlaik ir kaut kas tāls un svešs, bet arī mainījis arhitektūras ainu un uztveri pasaulē kopumā. Taču pagaidām, atskatoties uz 2022. gadu tik tuvā distancē, pasaulē un Latvijā šīs pārmaiņas vēl nejūt. Jā, bija līdzjūtība ukraiņu arhitektu birojiem, kuru studiju telpas sagrāva krievu raidītās raķetes. Jā, bija daži neveikli pasaules slavenāko un ietekmīgāko arhitektu izteikti priekšlikumi piedalīties Ukrainas pilsētu atjaunošanā. Taču ārpus Ukrainas viss šķietami rit pēc miera laika inerces. Arī Latvijā.
Sociālo pakalpojumu centra Pērle ēkas (arhitektu birojs Ēter sadarbībā ar biroju Rīgers) būvniecība Cēsīs tika pabeigta 2021. gadā, bet sabiedrības uzmanības lokā tā nonāca šogad. Šķiet, ka tieši sabiedriskie pasūtījumi – vienalga, vai tie būtu valsts vai pašvaldības iniciēti, – ir nākotnes arhitektūra, kuru ne tikai lieto plašs sabiedrības loks, bet kuru ir arī vērts apspriest un apbalvot. Piešķirot jebkuru atzinību, arvien ciešākā sazobē tiek vērtēta būves sociālā loma ar formālajām arhitektūras kvalitātēm. Skaista ēka bez plašākas sociālās nozīmes mūsdienu arhitektūras ainā kļūst par nebūtisku margināliju. Centrs Pērle lietotājiem – cilvēkiem ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem – nav arhitektu uzlikts stingrs estētikas žņaugs, zem kura nevar pakustēties, bet gan iespēju kopums, ko lietotāji var izmantot. Turklāt tādu iespēju kopums, kas pieļauj ēkas funkcijas maiņu nākotnē un pielāgošanos citiem lietotājiem. Nevietā nolikts lietotāju pašu nopirkts, nevis arhitektu pasūtīts papīrgrozs šādai arhitektūrai ne nieka pāri nenodarīs.
Juglas manufaktūra, kurā kokvilnas audumus ražoja līdz 2014. gadam, ir XX gadsimta sākumā celts rūpniecisks komplekss. Tā ēkas un teritorija mūsdienās meklē jaunu pielietojumu. Vienā no Juglas manufaktūras ēkām 2022. gadā tika atvērta alus darītava ar publisku degustāciju telpu un bāru Brūzis Manufaktūra (arhitektu birojs Sampling). Izklaides un mazā ražotāja funkcija kādreizējā rūpnieciskajā milzī nav nekas neredzēts. Svaigs un ievērības cienīgs ir alus darītavas un bāra arhitektūras un iekārtojuma dizaina risinājums attiecībā uz vēsturisko mantojumu. Arhitektu birojs Sampling nav izvēlējies tikai vienu no ēkas vēsturiskajiem periodiem, lai atjaunotu tam raksturīgo. Ir saglabāti visi XX gadsimta gaitā radušies uzslāņojumi, arī degšanas pēdas ēkas griestos. Ar mūsdienu risinājumiem arhitekti nav centušies vēsturisko padarīt par estetizētu glamūru. Viņi nemēģina notušēt neglīto un neveiklo. Savu pieeju Sampling dēvē par adaptīvu atkārtotu izmantošanu.
Pasaulē arhitektūras konservatīvismu iemieso Britu karaliskais arhitektu institūts, kas mīt XX gadsimta 30. gados celtā ēkā ar iespaidīgām bronzas durvīm, marmoru un ādas tapsējumu iekštelpās. Tur sienā ir iegravēti visi institūta prezidentu vārdi kopš 1835. gada. Septiņdesmit deviņu Britu karaliskā arhitektu institūta prezidentu vidū tikai trīs ir bijušas sievietes. Pārējie ir gados cienījami baltās rases kungi uzvalkos ar tauriņiem, kuri vadījuši ietekmīgus arhitektu birojus un garus gadus pavadījuši dažādu institūta komisiju sēdēs. Ne viena vien arhitektu kustība vai iniciatīva ir sākusies kā opozīcija Britu karaliskajam arhitektu institūtam. Šogad dažādām ar arhitektūru saistītām sociālajām iniciatīvām un apvienībām ir izdevies Britu karalisko arhitektu institūtu sašūpot no iekšpuses, panākot, ka par tā prezidentu ievēlē Mujivu Oki. Nigērijā dzimušais 31 gadu vecais arhitekts ir gados jaunākais un pirmais tumšādainais Britu karaliskā institūta prezidents, kurš sola pārmaiņas gan arhitektu izglītībā, gan ikdienas darbā.