Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Venēcijas kinofestivāls. Dzīves jēga virtuālajā laikmetā

70. Starptautiskais Venēcijas festivāls svin jubileju un piesauc latviešu aktrises Veltu Līni un Dzidru Ritenbergu

Venēcijas kinofestivāls savu 70. jubileju svin krāšņi, un tā vēriens nav mērāms vien glamūra pudos vai izsmalcināto Maserati limuzīnu koncentrācijā uz Lido salas. Jubileja nav nekas cits kā pieredzes apliecinājums. Vēsture, tradīcijas, jā, arī vēriens un ietekme ir tas, kas atšķir lielos festivālus no visiem pārējiem. Solīdais skaitlis 70 – tiešām ir tā reize, kad var lepni svinēt, atgādinot, ka tieši Venēcija ir tā vieta, kurā XX gs. 30. gadu sākumā sākās kinofestivālu tradīcija jeb, kā mūsdienās pieņemts teikt, formāts. Ja esam draugos ar matemātiku, skaidrs, ka kopš 1932. gada ir pagājis mazliet vairāk laika nekā 70 gadu (81).

Vēstures hronika pirms katra seansa

Šis pazudušais laiks tad arī ir Venēcijas festivāla "pelēkā zona", kura tam savulaik maksāja galvenā planētas festivāla statusu un ļāva uzplaukt Kannu festivālam Francijā. Nav noslēpums, ka kino mīl totalitāras lielvaras, arī pie Venēcijas festivāla dzimšanas ir stāvējis Musolīni režīms, kas to nereti izmantoja prestiža spodrināšanai. Jāsaka gan, ka Venēcijas festivāla organizētāji nenodarbojas ar vēstures grimēšanu un pietušēšanu, tālab hronikas rullītī par 1942. gada Mostra di Cinema tiek radīts arī Jozefs Gebelss gondolā.

Pirms katra no neskaitāmajiem filmu seansiem, kas Lido salā notiek no 31. augusta līdz 7. septembrim, tiek demonstrēta neliela hronika – dokumentāli kadri, kas dažās minūtēs summē attiecīgā gada Venēcijas festivāla galvenos faktus un leģendārās sejas. Šo rindu autores pirmais Venēcijas festivāla seanss šoreiz bija kā īpaši piemeklēts – hronikas rullītī par 1957. gada Mostra di Cinema zvaigznēm un uzvarētājiem izskan latviešu aktrises Dzidras Ritenbergas vārds. Viņas balva – Volpi kauss par labākās aktrises lomu filmā Malva –, formāli vērtējot, tas ir nepārspēts Latvijas aktieru sasniegums, šāda balva ir Benam Aflekam, Bredam Pitam un Sofijai Lorēnai.

Kādā citā seansā – hronikas rullītī par vienu no 50. gadu festivāliem – dekādi, kad Venēcija ir atguvusies no kara un flirta ar fašismu un cītīgi centusies atgūt reputāciju, – izskan arī padomju kinematogrāfistu delegācijas dalībnieces Veltas Līnes vārds. Ar divu latviešu aktrišu pieminējumu Latvijas klātbūtne šā gada Venēcijas festivālā arī beidzas. Konkursa programmā Baltija nav pārstāvēta, turklāt – atšķirībā no pēdējiem gadiem – konkursā nav arī Krievijas filmu.

Filomenas intonāciju dažādība

Patlaban pravietot Zelta lauvas laureātu, ko 7. septembrī pasniegs dižā itāļu režisora Bernardo Bertoluči vadītā žūrija, ir pāragri. Kaut nedalītu sajūsmu (un tās uzskatāmo indikatoru – daudzu valstu kritiķu vērtējumus festivāla presē) līdz šim ir izpelnījusies tikai viena filma – britu režisora Stīvena Frīrsa Philomena/Filomena ar Džūdiju Denču galvenajā lomā.

Ar šīm personībām, šķiet, nevienu nevajag iepazīstināt – Džūdiju Denču par M lomu pazīst pat Džeimsa Bonda eposa cienītāji. Goda tituli, Oskars un tā nominācijas – pamatīgs spēks, kas koncentrēts spēcīgā sievietē. Savukārt Stīvens Frīrss ir režisors, kas veiksmīgi strādā dažādos žanros, ar pieredzi gan Holivudā, gan dzimtajā Lielbritānijā, kur viņš māca kino studentiem.

Venēcijas festivālā reiz ir uzvarējusi Stīvena Frīrsa filma, kuras centrs ir spēcīga personība, – tā ir biogrāfiska drāma Karaliene ar Helēnu Mirenu. Pilnīgi iespējams, ka vēsture atkārtosies. Filomena, kuru atveido Džūdija Denča, ir britu sieviete, kura jaunībā pret savu gribu ir zaudējusi dēlu – būdama neprecēta vientuļā māte, kas atradusi patvērumu klosterī, viņa brutāli tika piespiesta atdot dēlu adopcijai.

Filmas pamatā ir britu žurnālista Mārtina Siksmita grāmata, kas balstīta dokumentālos faktos. Žurnālistu filmā tēlo spilgtais britu raksturlomu tēlotājs un komiķis Stīvs Kūgans, kurš kopā ar Filomenu dodas viņas pieaugušā dēla meklējumos uz Ameriku. "Šis ir stāsts, kas bija jāizstāsta… Tikai atšķirībā no savas varones man diez vai būtu spēks piedot šādu pāridarījumu," preses konferencē teica Džūdija Denča. Filmas unikalitāte ir ne tikai tās dokumentalitātē un spēcīgajā aktierspēlē, bet arī intonāciju dažādībā – tā ir traģikomēdija.

Tehnoloģijas nevairo laimes sajūtu

Daudz cerību tika likts uz konkursa filmu Zero Theorem/Nulles teorēma – smagi, ilgi un dārgi strādājošā ekstravagantā režisora Terija Giliama zinātniskās fantastikas žanra darbu (režisora kontā ir Doktora Parnasa iedomu pasaule, kā arī izcilās XX gadsimta nogales fantasmagorijas – Brazīlija, 12 pērtiķi u. c.). Amerikāņa Giliama, kurš radoši ir saistīts ar Lielbritāniju, darbs savā detaļu piesātinājumā un dizaina/vides ekstravagancēs apdullina un nogurdina vienlaikus. Galvenajā – depresijā nonākuša, dzīves jēgu meklējoša datorzinātnieka – lomā ir oskarotais austrietis Kristofs Valcs, kuru pasaulei atklāja Kventina Tarantīno filma Bēdīgi slavenie mērgļi.

Šāda tipa dzīves jēgas meklējumi ar īpašas datorprogrammatūras palīdzību ieinteresē kādu "lielo brāli" (Mets Deimons), kuram savi mērķi un ieroči – pavedinoša blondīne un padsmitgadīgs datorģēnijs, kuri tiek uzsūtīti depresīvajam zinātniekam. Terijs Giliams, kuru uzskatu par vienu no XX gadsimta savdabīgākajiem autoriem, diemžēl īsti nav ticis galā ar Zero teorēmu – monotonais sižets met cilpas un kuļas uz vietas. Daudz lielāka enerģija ieguldīta filmas sirreāli izknibinātajā, ērmīgajā vidē un dažnedažādos gadžetos, nevis stāsta dinamikā un grodumā. Starp citu, filmas beigās tomēr tiek atrisināts jautājums par cilvēka dzīves jēgu un būtību. Jācer, ka šis aspekts, kā arī Terija Giliama popularitāte šauros kino mīlētāju lokos, Kristofa Valca un Tildas Svintones vārdi (viņas varone, virtuāla psihoterapeite, gan ir tikai galva monitorā) nodrošinās atdevi filmai, kurā ieguldīts nieka 10 miljonu eiro (no Francijas filmu fonda). Terija Giliama vērienam tā ir sīknauda – skumjas leģendas statusu ir iemantojis viņa nepabeigtais multimiljonu megaprojekts Dons Kihots, kura pirmizrāde tā arī nav notikusi.

Pašam Terijam Giliamam šī esot ļoti nozīmīga filma – kā skatījums uz mūsdienu pasauli, tās apsēstību ar tehnoloģijām un komunikācijas tempiem, kas diemžēl nevairo laimes sajūtu. Viņam taisnība.

Stāsts par nekrofilu

Vēl, protams, jāpiemin renesanses vīrs – 35 gadus vecais amerikāņu aktieris Džeimss Franko, kura radošo izpausmju intensitāte ir apbrīnojama. Kopš viņa iepriekšējā režijas darba As I Lay Dying pirmizrādes vienā no Kannu festivāla programmām ir pagājuši knapi trīs mēneši, un Džeimss atkal prezentē savu kārtējo režijas darbu. Šoreiz tā ir amerikāņu rakstnieka Kormaka Makārtija (viņa slavenākā grāmatas ekranizācija ir brāļu Koenu filma Kur sirmgalvjiem nav vietas) romāna Child of God/Dieva bērns ekranizācija. Tā ir skarba, ar askētiskiem, precīziem izteiksmes līdzekļiem veidota filma par agresīvu sociopātu vientuļnieku, kurš dzīvo mežā. Ja bez politkorektām puķēm – Džeimsa Franko filmas varonis ir nekrofils, kuru, plosīdamies un dāsni izrotādams ar dažādām fizioloģiskām detaļām, izspēlē aktieris Skots Heizs.

Iebildumi (kas, kāpēc, kāda jēga?) ir lieki – galu galā ir runa par tekstam uzticīgu amerikāņu literatūras klasiķa agrīnā romāna ekranizāciju, kuru var dēvēt arī par degradācijas un aptumšota prāta hroniku. Džeimsa Franko vēlme ekranizēt šķietami neekranizējamus amerikāņu literatūras darbus (arī Viljama Folknera As I Lay Dying, kas ir divu dēlu un viņa mirušās mātes zārka ceļojuma hronika) pelna cieņu. Acīmredzot Džeimsa Franko kā Holivudas zvaigznes pozīcijas ir tik stipras, ka viņš var atļauties veidot totāli nekomerciālas filmas, atrast tām finansējumu un nebaidīties, ka, teiksim, nākamreiz kāds Disneja studijas dižklerks neiedos Franko lomu lielbudžeta blokbasterā, jo viņš taču ir "nekrofilu filmu režisors".

Jaunākā Kopolu dinastijas pārstāve

Uz Child of God fona Džeimsa Franko niekošanās ar fizkultūras skolotāja pavedēja lomiņu pēc viņa paša sarakstītās grāmatas Paolo Alto stāsti motīviem ir vien jautrs joks. Filmu Paolo Alto Venēcijas festivāla sadaļā Horizonti demonstrēja jaunākā Kopolu klana pārstāve – Džia Kopola – talantīga divdesmitgadniece, kura arīdzan ir nolēmusi doties sava slavenā vectēva Frānsisa Forda Kopolas un māsīcas Sofijas Kopolas pēdās. Paolo Alto ir mazbudžeta filma par tīņu dzīvi, vienā no varoņiem ir atpazīstamas arī paša Džeimsa Franko autobiogrāfijas iezīmes. Tāds stāsts, kas, cerams, nonāks līdz Rīgai – reāli vai virtuāli. Franko cienītāji, piefiksējiet!

Līdz sestdienai un Zelta lauvas pasniegšanas ceremonijai vēl ir laiks – uz festivāla balvu savas tiesības var pieteikt arī korejiešu režisors Kims Ki Duks (filma Mēbiuss/ Moebiuss), francūzis Filips Garels (filma Greizsirdība/La Jalousie) un citi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja