Nepārstāšu apgalvot, ka aizvadītais gads bija īstens Holivudas retro gads, - filmu saturs burtiski līda ārā no savas ādas, lai iepriecinātu Kinoakadēmijas manāmi iesīkstējušo žūriju, filigrāni demonstrējot, ka uzvarēs pielaidīgākais. Stīvena Spīlberga Kara zirgs (War Horse) bija atgriešanās pie Holivudas sakņu saknēm – koncentrēšanās uz dabu, apjomīgās, ietilpīgās ainas, teatralitāte aktierspēlē un traģisma pārpildītā mūzika, kas burtiski spēja nospiest skatītāju. Daļēji te var pievienot arī Martina Skorsēzes kinolenti Hugo. Protams, šajā kategorijā absolūtā favorīte ir filma Mākslinieks (The Artist), kurai slavas odu netrūka un kādu laika posmu tās vēl neapsīks. Protams, filma ir skaista, filigrāna, uzrunājoša un tai piemīt novatorisks raksturs, bet tomēr tajā var uztvert mazo komercijas salmiņu, pie kura izlemts pieturēties. Kā tad vēl citādi paglaudīt Holivudai pa spalvu, ja ne atgriezties pie melnbaltā, mēmā kino. Savukārt Stīvena Daldrija filma Neiedomājami skaļi un neticami tuvu (Extremely Loud & Incredibly Close) iekļuva sarakstā tikai tās 11. septembra terorakta tematikas dēļ – ticu, ka liela daļa racionāli domājuši cilvēku uzskata līdzīgi. Šajā sacensību skrējienā absolūti neiederīgas sāk šķist tādas lieliskas filmas kā Terensa Malika Dzīvības koks (The Tree of Life), kas ir Kannu festivāla Zelta Palmas ieguvēja, un Vudija Alena meistarstiķis Pusnakts Parīzē (Midnight in Paris), par kurām man ir tāds patiess kino sibarīta prieks.
Un tomēr Holivudai ir jāpārmet daudzas lietas – kāpēc aiz borta palika tādas filmas kā Larsa von Trīra Melanholija (Melancholia), kas līdzās Dzīvības kokam bija nominēta Zelta Palmas zaram Kannu festivālā? Tikai tāpēc, ka režisors atļāvās neformāli izteikt savu viedokli par bēdīgi slaveno Hitleru? Vai tad kino meistarība no tā cieš? Nepiedodami. Tāpat nomināciju vidū nefigurē indie stila filma Drive ar lielisko aktieri Raienu Goslingu galvenajās lomās, kas, starp citu, daudzu kritiķu vidū tika atzīta par labāko gada filmu. Un jau atkal Kinoakadēmijai tā sagādāja zobu sāpes – nē, paldies, mums nepatīk vardarbīgas filmas, pie tam Goslings tur pārāk maz runā un pārāk daudz domā (fakts, ka Mākslinieks ir mēmā filma, šķiet, nevienu nemulsina). Šeit ir jāatzīmē arī savdabīgā kinolente Mums ir jāparunā par Kevinu (We Need to Talk About Kevin), kas bija brīnišķīga filma ar īstu tīrradni Tildu Svintoni priekšgalā. Protams, arī pati aktrise nominēta netika. Nenominēto aktieru un filmu sarakstā varētu iekļaut vēl duci izcilu darbu, tajā skaitā Stīva Makvīna filmu Kauns (Shame) ar Maiklu Fasbenderu titullomā (Michael Fassbender) vai Tomasa Alfredsona spiegu drāmu Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs (Tinker Tailor Soldier Spy), bet ko nu tur vairs – Holivuda ir izdarījusi savu trulo, allaž paredzamo izvēli.
Ir skumji, ja kino ietekmīgākā balva kļūst par simbolisku pasākumu, kuru cilvēki skatās dīvaina sentimenta vai (kas vēl ļaunāk) pieraduma vadīti. Ja Holivuda nemainīs vērtēšanas sistēmu kopumā (vai veselo saprātu), tad šīs papuvušās tradīcijas tā arī paliks dziļi iesakņojušās. Un ko nu tad? Neaizmirsīsim, ka Eiropas kino tradīcijas ir ne mazāk bagātas kā Holivudas grāvējfilmu ražošanas mašīna, - te mājas ir Kannu, Venēcijas un Berlīnes kinofestivāliem, kuros izrādītās filmas var kļūt par gardu kumosu tiem, kas kino vēlas skatīt nedaudz citās dimensijās.