Biedri Priekšsēdētāj, Ojārs sevi nežēlos, - tā no tīras sirds, neviltoti un patiesi Ojārs Vācietis solīja Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājam Pēterim Strautmanim, saņemot no viņa rokām Augstākās Padomes prezidija Goda rakstu.
Es pirms 30 gadiem biju liecinieks šai aizkustinošajai apbalvošanas ceremonijai, kad pēc dzejnieka lūguma pavadīju viņu 50 gadu jubilejas sakarā Bruņinieku namā, kur toreiz darbojās Latvijas padomju republikas Augstākā Padome (tagad - Saeima).
Ideālists un reizē stiprais cilvēks Ojārs Vācietis zvaigznes meklēja visur - ne vien sabiedriski politiskajos apvāršņos, bet tikpat maksimāli šķīsti un talantīgi - arī mīlestībā un tēvzemes pielūgsmē. Tā bija reti patiesa dzejnieka un cilvēka stāja. Tanī pašā laikā Ojārs Vācietis īpaši neizaicināja likteni un nepieprasīja, lai tas viņu kronētu par ubagu vai mocekli. Iespējams, kaunīgais Trapenes zemnieku Otto un Bertas dēls Ojārs apzinājās savu īpašo talantu, kas bija vajadzīgs cilvēkiem, kurus nedrīkstēja atstāt vienus. Toreiz 1983. gada 14. novembrī Strautmanim sakāpinātā sirdsskaidrībā solīto dzejnieks bija pildījis visu savu dzejnieka mūžu un turpināja pildīt vēl pāri palikušās divas nedēļas līdz pēkšņai nomiršanai 28. novembrī... Dzejnieks sevi nežēloja, reizē saudzēdams savu ķermeni un dvēseli no sapulcēm, pseidomītiņiem, laiku paģērošiem sabiedriskiem pasākumiem, ciemos iešanas un dažkārt - arī pats no saviem autorvakariem, netaktiski atļaudamies tajos neierasties.
* * *
Būdams vairāku desmitgažu Latvijas gara līderis, Vācietis atšķirībā no dažlaba narcisa ignorēja materiālus labumus un jebkādus centienus sev kaut ko iegūt ar literāru darbu vai kā citādi. Viņam nekā nevajadzēja nedz no sistēmas, nedz no tās ierēdņiem arī tad, kad viņš dzejas rindās piesauca Revolūciju, bet Vācieša simbolu vīzijās tā nav saistāma ar kādu konkrētu dumpi, sacelšanos vai apvērsumu, no skolas grāmatām vai avīžu ievadrakstiem. Protams, protams, viņš nebija vienaldzīgs pret Piekto gadu un arī 1917. gada revolucionāro romantismu Pēterburgā, ar ko cieši saistās strēlnieki, komisāri, Jukums Vācietis, Rudzutaks, latviešu pretrunīgās varoņtraģēdijas Sarkanajā armijā. Dzejniekam vajadzēja, lai viņa Revolūcijas šķīstais gars valdītu mūsdienās. Mēģināsim saprast - ideālists Ojārs Vācietis savādāk nevarēja. Viņš slīpā lietū lūdzās uguni, lai tā buras pāri senču kauliem un lai viņa tauta turās. Šķiet, nav vajadzīgs dienas avīzes publicista vārdiem te pārstāstīt Revolūcijas ilūziju beigas dzejniekā. Ierēdniecība nevarēja nejust, kas notiek Ojāra Vācieša dvēselē, nevarēja nesaprast tarakāna monologu un nenobīties no dzejnieka dienas gaismā izvilktā mazā trockīša, kas arī komunismā kolonizēs. Tieši par šiem utopiskā ideālisma motīviem Vācietis cieta visvairāk, tāpat kā Majakovskis par kristietīgi komunistiskajiem meklējumiem līdz šim nedzirdētās hiperbolās. Traģiskākais, ka Vācietim utopisko ideālu vietā nebūtu ko likt... Aizstājēja viņš neredzēja. Tik dabisks talants nespēja radīt sintētiku, tāpat kā izlikties neredzam parteigenosse (Vācieša bieži ironiski lietots termins) aizbēgšanu estētiskās rotaļās.
* * *
Starptautiski slavens krievu mākslinieks, arī prozaiķis un esejists Maksims Kantors (1957) salīdzina divus ģēnijus - Maihailu Bulgakovu (1891-1940) un Borisu Pasternaku (1890-1960) ar Vladimiru Majakovski (1893-1930), atgādinādams, ka abi pirmie ir veltījuši arī slavinājumus režīmam, bet aiz bailēm (Pasternaks pat Odu Staļinam), kamēr Majakovskis rakstīja boļševiku batālijas cildinošus sacerējumus karstā pārliecībā un nebaidīdamies ne no kā. Gigantiskā talanta īpašniekam Majakovskim bija divas mīlestības - Revolūcija un Sieviete. Abas ar lielo burtu. Kantors citē Staļinu: Majakovskis ir labākais, talantīgākais mūsu, padomju laikmeta dzejnieks, un Kantors piebilst - šis Staļina apzīmējums kļuva par spriedumu Majakovskim.
Latviešu spožais talants Ojārs Vācietis, no Trapenes nācis, savā zaļoksnā jaunībā sacerēja jūsmas pilnas vārsmas jaunajai dzīvei (tāpat kā toreiz Vizma Belševica, ar kuru viņam bija īpašas, augstas cieņas pilnas attiecības), bet nevēlējās kaut ko sev nopelnīt nedz no Staļina, nedz no tiem, kas Revolūciju bija nogalinājuši. Pēc Revolūcijas ātrās nāves Krievijā vairs nebija arī Revolūcijas dzejnieka. Majakovskis pats atrisināja smagos jautājumus, kā vēlāk teiks Sudrabkalns, un tā bija viņa personīgā Revolūcija ar pistoli rokā. Aizgāja kaislais Revolūcijas un maigais, neatdarināmais mīlas dziesminieks.
Arī Vācietis, neredzēdams iemirdzamies sistēmas piedāvātos ideālus, dedzināja savu dvēseli traģisku pretrunu ellē un mētājās kā aizšauts putns - gan dzīvē, gan savā daiļradē, kas viņā bija neatraujami sakusušas kopā.
Ja Majakovskis metaforiski pasludināja sevi par Trīspadsmito Apustuli, kurš divtūkstoš gadu vēlāk pievienojies Kristus ceļabiedriem, lai pārveidotu pasauli un cilvēka nelietīgo dabu, tad arī latviešu dzejnieku nevaram neredzēt Krusta ceļā. Kurš viņu tur neredz, tas gānās internetā vai kādā citā pažobelē par mūsu lielā ideālista meklējumiem, atradumiem un zaudējumiem. Bet tie ir acīmredzami Vācieša Kopoto rakstu 10 sējumos, sākot ar apdegušiem spārniem komunistiskās utopijas kurtuvēs līdz šķīstai mīlestībai un zilganai asterei mūsu baltās un mierīgās mātes karogā, kurā stāv sastindzis vējš. Tā ir padomju laiku dzeja, jo Vācietim citas nav, viņš pat minūti nav dzīvojis iekārtā bez cenzūras.
Ojāra Vācieša daiļrade ir spilgti iezīmējusies tā saucamajā padomju laiku otrajā kultūrā. Tās visredzamākie pārstāvji ar pasaules vārdu Padomju Savienībā ir Anna Ahmatova (1889-1966) un Boriss Pasternaks. Padomju pētnieki par otro kultūru dēvē to, kura radās tūlīt pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā un kura neatbilda oficiālajai ideoloģijai, bet kura nav uzskatāma arī gluži par pagrīdes izpausmi. Ojārs Vācietis padomju Latvijā pirmais pieteica šo, tā saucamo otro kultūru, kas pārrāva latviešu radošo darbinieku pēc Otrā pasaules kara apturēto mākslinieciskā darba jēgu. Vācietis netieši iedvesmoja arī citu mākslas nozaru attīstību, pats par to īpaši nedomādams. Bet vēsture izvēlējās tieši Ojāru Vācieti, kurš savā mākslā bija saucējs.
Var jautāt - par ko iestājās Ojārs Vācietis? Kāds bija viņa piedāvātais modelis savai zemei un tautai? Vajag tikai nedaudz lasīt dzejnieka sacerējumus, un mēs nepārprotami cauri izmisumam dzirdam saucienu pēc brīva cilvēka un cilvēka brīvības, par ko Vācietis nopelnīja padomju nomenklatūras tik latviskās mietpilsonības naidu un sešu gadu drukas aizliegumu. Un tas viss labajos dekoratīvā liberālisma laikos... Latviešu Trīspadsmitais Apustulis ir ieraugāms mūsu dzejnieka Pianistā - Vēl viena nīcība / uz melnā fona / mi! / Vēl viena brīvība / uz sārtā fona / si bemol... / Un ceļas pianists no sava krēsla /. No pirkstu lāstekām / pil dvēsele /, un acis pilnas / pelnu. Tas taču ir Dzejnieks pats!
* * *
...Aizgājis no šīs dzīves 1983. gadā, Ojārs Vācietis jau toreiz bija aizsteidzies tālu priekšā mūsu Trešajai Atmodai, kas nāks vēl pēc - 5 gadiem, bet kura viņu iejūsminātu tikai tautas kustības revolucionārajā vilnī, lai kļūtu par garīgu cilpu savās tālākajās banalitātēs. Mēs tur nekā nevarētu darīt un dzejnieku glābt, tāpat kā nevarējām viņu nosargāt toreiz 1983. gadā. Jo tāda ideālista talants stāv ārpus modes un bezgaumīgajām liestēm, ko ar varu mēģina uztiept laiks, kurā peld tik dažādi ļaudis...
Bet cenzūra neatkāptos.
*Dzejnieka Jāņa Petera runa Latvijas Universitātes un Zinātņu akadēmijas zinātnisko rakstu krājuma Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks atvēršanas svētkos (Apgāds Zinātne, 2013, profesores Ausmas Cimdiņas sakārtojums).