Grāmatām par mūziķiem vai grupām nav jāmeklē savs lasītājs. Interese ir garantēta, jo izlasīt par saviem varoņiem vai pat elkiem veselu grāmatu, ne tikai kādu raksteli avīzē, žurnālā vai mūsdienās – arī portālā – gribēs jebkurš, kam piemīt lasīšanas ieradumi. Turklāt grāmatu pēc izlasīšanas parasti nenosviež nevērīgi pagultē, bet noliek plauktā un laiku pa laikam pašķirsta un palasa atkārtoti, pamazām gandrīz visu tajā izstāstīto iemācoties no galvas.
Autorizēta biogrāfija
Jāņa Žildes nupat iznākušās grāmatas Piekūns skrien debesīs galviņā lasāmā piebilde Autorizēta biogrāfija liek domāt, ka viss rakstītais patiešām atbilst patiesībai. Autors šo piebildi skaidro nedaudz plašāk: "Autorizēta biogrāfija nozīmē nevis to, ka darbs ir saskaņots vai ar varoņu akceptu, bet gan tapis ar viņu līdzdalību. Visi grāmatā iesaistītie – gan "mēnesieši", gan aprakstītajiem notikumiem blakus stāvošie – bija ļoti pretimnākoši un pietiekoši atklāti dalījās ar savām atmiņu epizodēm. Jau pašā sākumā sev uzstādīju mērķi, ka vēlos godīgi un maksimāli precīzi izklāstīt grupas stāstu, aprakstīt kultūrvēsturisko kontekstu, analizēt muzikālo, tekstuālo saturu un nekādā veidā nepārkāpt privātās dzīves robežu. Protams, pavisam bez tā iztikt arī nebija iespējams," stāsta Jānis.
Jāatzīst, ka šī nepārkāptā robeža patiešām vietām ir tik jūtama, ka izraisa aprautu teikumu efektu. Piemēram, epizodē, kur Jauns mēness (JM) 1989. gadā dodas savā pirmajā braucienā uz Zviedriju bez Ainara Mielava, kurš "pēdējā brīdī Tallinas ostā pēc traģiskas vēsts saņemšanas no mājām griežas atpakaļ uz Rīgu". Lai kas tas arī nebūtu, respektējot Jāņa centienus šo robežu nepārkāpt un Ainara vienmēr piesardzīgo attieksmi pret to, kas un kā saistībā ar viņu tiks publicēts, jāatgādina, ka pilnīga atklātība tādā samērā liela formāta darbā kā grāmata nav gluži tas pats, kas izraudāties uz pleca dzeltenās preses vai tenku televīzijas pārraides žurnālistam. Jo mūziķi, kurš sacer dziesmas un arī to vārdus, jo īpaši rokmūzikas žanrā, ko pārstāv JM, veido viss, kas ar viņu ir noticis, un pārsvarā tie ir pārdzīvojumi, sāpes, mazvērtības kompleksi, depresija vai atkarības…
"Tehnisku iemeslu" dēļ
Vismaz citu veidu publisko tēlu tabu, piemēram, alkohola lietošana lielos daudzumos, tiek pārkāpts visai bieži un pat tendenciozi, stāstot gan par Mihaila Gorbačova slāpētajām dzeršanas tradīcijām, milzīgajām rindām pie dzērienu veikaliem un talonu sistēmu, gan par Ainara pāršaušanu pār strīpu pirms kāda koncerta, ko "tehnisku iemeslu" dēļ nācies atcelt, un to no skatuves paziņojis tieši Guntars Račs, kura vēlākā attālināšanās no grupas izklāstīta pietiekami objektīvi, uzklausot visas puses, nevis tikai Ainara "vienīgo patiesību".
Vēl kāda strīdīga epizode ir ģitārista Ginta Solas izvēle starp K.Remontu un JM, kad abām grupām bija sācies aktīvs periods un paspēt pilnvērtīgi darboties abās vairs nebija iespējams. K.Remonta līderis Juris Riekstiņš ārpus šīs grāmatas apgalvojis, ka Mielavs vienkārši esot aizliedzis Solam, tāpat arī bundziniekam Jurim Kroičam spēlēt K.Remontā, bet grāmatā paustie Ginta argumenti par labu Mēnesim ir nepārprotami: uz K.Remonta solistu Vilni Linužu nevarēja paļauties, jo viņš bija narkomāns, turklāt šajā grupā muzikālais līderis bija Riekstiņš, bet JM ar Mielavu piedāvāja drošākas karjeras iespējas, turklāt vēl muzikālā diriģenta vietu. "Mani īpaši interesē stāsti, kuros ir divi izteikti radošie līderi – solists/tekstu autors un ģitārists/skaņas arhitekts. Morisejs un Džonijs Mars, Brets Andersons un Bernards Batlers… Mūzikas vēsturē atrodami vairāki līdzīgi harismātiska solista un prasmīga instrumentālista pāri, radošās šūniņas, kas ap sevi pulcē citus talantīgus mūziķus. Šāds kodols bija arī Mielavs un Sola," saka Žilde.
Tā ir Jāņa grāmata
Daigas Mazvērsītes sarakstītās grupai Jumprava veltītās grāmatas pasūtītāji jeb vismaz idejas autori ir paši varoņi, līdzīgas ieceres par sev veltītām grāmatām, kas tā arī nav realizētas, jau pirms daudziem gadiem ir bijušas grupām Prāta vētra un Linga. Grāmata Piekūns skrien debesīs nav JM pasūtījums. "Ideja pilnībā ir Jāņa. Un tā ir Jāņa grāmata, ne manējā. Atbalstīju to gandrīz uzreiz, jo ļoti vēlējos palīdzēt šo darbu paveikt. No savas pieredzes zinu, cik svarīgs ir atbalsts, lielus un līdz tam nezināmus darbus sākot," stāsta Ainars, jo Piekūns ir Žildes pirmā grāmata. Līdz šim viņš vairāk bijis pazīstams kā grupas Satellites LV līderis un mūzikas žurnālists portālā TVNET. "CD apskatus, koncertu recenzijas, intervijas jau esmu iemācījies rakstīt teju ar aizvērtām acīm un tāpēc, lai nemīņātos uz vietas, metu sev jaunu izaicinājumu – uzrakstīt ko formāta ziņā lielāku. Tāpēc arī radās ideja par grāmatu, kas likumsakarīgi ir saistībā ar mūziku," stāsta autors.
Tikpat likumsakarīgi, ka Žildes pirmā grāmata sarakstīta tieši par JM. Pirmkārt, par viņiem grāmatas vēl nav, otrkārt, JM autoram ir tiešām tuva grupa. "Pusaudža gados, kad pats tikko sāku nodarboties ar mūziku, sākumā ar apvienību Pilots buda, aktīvi interesējos par dažādu tautu mūziku un bieži klausījos gan Iļģu kasetes, gan arī JM, kas arīdzan tolaik – deviņdesmito gadu sākumā – nopietni aizrāvās ar folkmūziku. Atceros, ka arī mēs Pilota budas mūzikā izmantojām kokli, ģīgu, vijoli, dažādus svilpauniekus un Mēness bija veiksmīgs piemērs, kā šīs divas muzikālās pasaules – roka un folka – savienot. JM stāstā nebija grūti vilkt paralēles pašam ar sevi, savu grupu, paša muzikālajiem meklējumiem," stāsta Jānis.
Trešais priekšnoteikums, lai izvēle ne vien kristu uz JM, bet arī realizētos, parādās grāmatas ievadā – jau pirmajā tikšanās reizē pēc kāda albuma Garastāvoklis koncerta Saulkrastu estrādē Žildem ar Mielavu uzreiz izveidojušās abpusējas simpātijas. Tas nav pārsteidzoši, jo abi ir savā ziņā līdzīgi – ar ļoti augstu pašnovērtējumu un pārliecību par savu viedokli kā vienīgo pareizo vismaz muzikālos jautājumos. Tāpēc grūti iedomāties piemērotāku autoru grāmatai par JM. Ja nu vienīgi Mielavs pats? "Nē, nekad neesmu apsvēris šādu iespēju. Es neesmu tik augstās domās par savas dzīves piedzīvojumiem un pieredzi, lai iedomātos, ka tas kādam varētu būt interesanti," tā Mielavs.
Ne tikai pa diagonāli
Grāmatai, kā jau visiem ar Ainaru Mielavu saistītiem izdevumiem, ir skaists dizains (māksliniece – Katrīna Vasiļevska, Ilmāra Blumberga grafikas), lasās tā viegli un ātri, turklāt pat tiem, kuri lasa horizontāli pa rindām, nevis pa diagonāli, – šķiet, ka stāsts vēl tikai sācies, bet izrādās, ka tas jau pusē. Teksta lapās nav daudz, un arī tas atvieglo lasīšanu, un šķiet, ka grāmata beidzas ļoti ātri. Ar trim īsiem teikumiem: "Tas arī viss. Beigas! Vai tiešām?"
"Jā, viennozīmīgi," atbild Ainars, jautāts, vai ar trim pēdējiem koncertiem aizpērn un šo grāmatu varētu uzskatīt JM dzīves lapaspusi par aizšķirtu. Samērcēt avīzi ar asarām ir ļauts, tas pat ir skaisti, bet, ja lasāt šo rakstu datorā, – marš, atkāpieties!