Nešaubos ne mirkli, ka Gabriels Garsija Markess vai, kā viņu uzrunāja draugi un par draugiem sevi iedomājušies pielūdzēji spāniski runājošās zemēs – Gabo, savu dažādās nozīmēs piepildīto dzīvi mierīgu sirdi sauktu par labajām dienām, mazliet atļaujoties pārfrāzēt romāna Simts vientulības gadi galvenā varoņa Aureliano Buendias uzvārda jēdzienisko pusi. Tiesa, es neko nezinu, kas seko pēc šīs dzīves labajām dienām, taču nav labākas "mantas" par vienu karsti pukstošu sirdi, kas dedzīgi atsaucas visiem pasaules smeldzīgajiem vējiem ar vārdu, ko laikabiedri ieraksta kādas ļoti vientuļas civilizācijas labo darbu Grāmatā. Es runāju par nesen viņsaulē aizgājušā slavenā kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa sarakstītajām grāmatām, par viņa stāstiem un romāniem, kas ir vienkārši piemēri, kā vissarežģītākie dzīvesstāsti uzzīmē visiem saprotamu pasaules neizdibināmās dvēseles ainu. Bet tā ir tikai izdoma.
Vecāsmammas ticējumi platānu ēnā
Gabriela Garsijas Markesa īstā dzīve iesākas debesīs ceļu pazaudējuša negaisa laikā nelielā Kolumbijas ciemā Arakatakā, kas iedvesmojusi rakstnieku radīt slaveno Makondo, nekad neeksistējušu, bet, iespējams, daudz reālistiskāku vietu nekā viņa dzimtā puse, kurā cilvēki bieži vien nepamanīja, ka pasaule katru rītu piedzimst no jauna un daudzām zemes lietām vēl nemaz nav vārda. Tad nu Markess visas šīs "jaunās" zemes lietas glīti sakārtoja un ietērpa aizraujošos sižetos, lai piesaistītu pat visnevīžīgākā pasaulei garām gājēja uzmanību.
Tas bija 1927. gada 6. marts, svētdiena, kad Luisai Santjagai un Gabrielam Elihio piedzimst pirmais no vienpadsmit bērniem, septiņiem puikām un četrām meitenēm, kuru drīz vien nosūta audzināšanā pie mātes vecākiem, kur desmit gadus nākamais rakstnieks platānu ēnā klausās vecāsmammas ticējumos par aizkapa dzīvi, vecātēva atmiņās par karu un apgūst reālās pasaules pirmos maģiskos mirkļus. Šie stāsti kļūst par Gabriela Garsijas pirmo mīlestību, kuru viņš nekad neaizmirst. Tieši tāpēc daudzi Markesa daiļrades pētnieki uzskata, ka vecvecāku uzburtā tēlu pasaule bija pirmā, kas mazajā Gabo atraisīja rakstnieka talantu. Taču jau pusmūžā kādā intervijā viņš kategoriski paziņo, ka pirmo impulsu nopietni ķerties pie spalvas viņam devis Francis Kafka ar stāstu Pārvērtības, kuru viņš izlasa septiņpadsmit gadu vecumā. Markess apgalvo, ka Kafka prot stāstīt tāpat, kā viņa vecāmmma, un, izlasot par Gregorio Samsu, kurš kādu rītu pamodies un ieraudzījis, ka ir pārvērties par milzu kukaini, sev teicis: "Es nezināju, ka tā var izdarīt. Bet, ja tā var, tad rakstīšana ir domāta man."
Latīņamerikas literatūras bums
Markess labprāt un daudz stāsta par rakstniekiem, kas viņu ietekmējuši un no kuriem viņš mācījies. Vēl bez Kafkas, spilgtākie uzvārdi te būtu Folkners, Sofokls, Rembo, Virdžīnija Vulfa. Katrā ziņā, lielu paldies šiem un daudziem citiem rakstniekiem viņš saka arī lekcijā Latīņamerikas vientulība, ko nolasa Nobela prēmijas saņemšanas reizē 1982. gadā, vēlreiz maigi noglāstot sānus Latīņamerikas literatūras lielajai popularitātei, tā saucamajam "bumam", par kura augstu paceltu karogu un simbolu kļuva tieši Gabriels Garsija Markess.
Latīņamerikas literatūras bums pasaulē ir cieši saistīts ar maģiskā reālisma jēdzienu, par kura rašanos šajos platuma grādos esot jāpateicas spēcīgām Folknera daiļrades strāvām, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados satricināja visu Latīņamerikas literatūras karkasu. Vārdu sakot, sociālās spriedzes bagātīgi mēslotajā literārajā augsnē dzima ideāla formula, kurā īstenības atstāstījums nemanāmi saplūst ar fantastikas elementiem un atspoguļo ikdienas dzīvi ārpus ierastajiem rāmjiem. Par maģiskā reālisma pārstāvjiem noteikti jānosauc arī Mario Vargass Ljosa, Karloss Fuente un Hulio Kortāsars.
Kamēr pasaule nebija izlasījusi Simts vientulības gadus, par tikko minētajiem Latīņamerikas literatūras ģēnijiem zināja salīdzinoši maz. Bet Markess nesteidzās. Jau no 1961. gada savās žurnālista gaitās viņš visur nēsā līdzi pierakstus, uzmetumus – un arī tikai domas – romānam ar pagaidu nosaukumu Māja. Pienāk 1965. gads, drīz būs četri gadi, kopš Markess medī iecerētā romāna īsto formu, bet tā vēl nedodas rokā. Kādu dienu rakstnieks atmet visam ar roku, iesēžas savā baltajā opelī un kopā ar sievu Mersedesu dodas atvaļinājumā uz Akapulko. Protams, apmēram pusceļā apgaismība ir klāt, Markess tagad zina, ka darbība risināsies nomaļā ciemā un vēstījuma tonis būs tāds pats kā vecaimammai – pilnīga fantastika, kas papausta ar kokaini nopietnu ģīmi.
Viņi griež balto opeli apkārt, atgriežas mājās Mehiko un 1967. gadā Simts vientulības gadi ierauga dienas gaismu. Markess un maģiskais reālisms sāk uzvaras gājienu.
Ienīda jautājumus
Visu mūžu Gabo otra lielākā kaislība bija žurnālistika. Optimistiski noskaņotie vecāki viņu nosūta studēt tieslietas, bet jau pēc dažiem gadiem viņš atgriežas vecāku mājās un paziņo bēdīgo vēsti, ka jurists nebūs, un uzsāk aktīvas reportiera gaitas. Kolumbijas politiskās vētras, kas bieži vainagojas ar vardarbību, ir pateicīga tēma dažādām reportāžām, kuras Gabo paceļ mākslinieciska žanra līmenī. Kāds viņa kolēģis Markesu nodēvē par "reportāžu klasiķi" un uzskata, ka tieši reportāžās atklājas viss rakstnieka lielums. Katrā ziņā, Markess pierāda, ka laba reportāža ir arī laba literatūra, par ko liecina dokumentālās prozas šedevrs Stāsts par kādu cilvēku no grimstoša kuģa.
Žurnālista gaitas saved Markesu kopā ar revolucionārās Kubas līderi Fidelu Kastro. Abi kļūst par labiem draugiem. Pēc Kubas revolūcijas uzvaras 1959. gadā Markess sešus mēnešus strādā Fidela Kastro izveidotā ziņu aģentūrā Prensa Latina, un draudzība ar kreisajiem spēkiem izraisa ne tikai pārmetumus no bijušiem draugiem, bet arī reāli apdraud rakstnieka dzīvību – ceļojuma laikā pa ASV Kubas emigranti tēmē uz viņu ar ieroci.
Jāatzīst, ka arī pēc lielā rakstnieka nāves Latīņamerikas preses izdevumu interneta versiju komentāros lasāmas dzēlīgas piezīmes par Markesa politisko stāju, taču tāds nu ir šis visu redzošais laiks. Markess, būdams žurnālists, ienīda jautājumus un daudz labprātāk komunicēja ar grāmatu palīdzību, kuru vāki apbrīnojami izteiksmīgi cieš klusu. Tagad arī paša Markesa labo dienu vāki ir aizvērušies, un – Dievs vien zina – cieš vai necieš klusu.