Pirms dažām nedēļām saņēmu priecīgu e-pastu no savas studiju programmas vadītājas, kura kā Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) biedre bija saņēmusi muzeja dokumentālā kino festivāla programmu. "Filmu, ko tu mums klasē rādīji, drīz rādīs MoMA!" – viņa rakstīja. Lieki teikt, ka sajutos ļoti lepna.
Biju abos Dokumentālista seansos MoMA – mani interesēja, kā ņujorkieši sapratīs stāstu par attiecībām starp filmas veidotāju un filmas varoni. Manu apņemšanos stiprināja piedāvājums tulkot atbilžu un jautājumu sesiju pēc abiem filmas seansiem – Ivars Zviedris pats brauca uz Ņujorku rādīt filmu. Kad nelielā uztraukumā (jo esmu apņēmusies darīt darbu, kurā nepavisam neesmu profesionāle, – tulkot) ierodos MoMA, saņemu īsziņu no kursabiedra, kurš redzējis Zviedri netālu no muzeja. Sems viņu pazinis no filmas. Nosmaidu, ka Zviedris ātri kļūst slavens arī Ņujorkā.
Dokumentālistu skatījās dažāda publika. Sestdien (22.02.) zāle bija pilna ar vietējiem latviešiem – gan studentiem, gan trimdas latviešiem –, savukārt svētdienas vakarā bija sapulcējušies gardēži – pasniedzēji, žurnālisti, kinomīļi.
Latviešu seansā smiekli bija tādi paši kā pirmizrādē Rīgā, svētdien varēja just, ka šis tas pazūd tulkojumā – konteksta nezināšanas dēļ. Arī jautājumi atšķīrās – sestdien tie bija vairāk paredzami, un jutu, ka Zviedris uz tādiem atbildējis jau neskaitāmas reizes (kā atrada Intu, vai nebija bail utt.), svētdien skatītāji prasīja, vai bija ainas, kas atstātas ārpus filmas ētisku apsvērumu dēļ, un vai Inta kādreiz tiešām tieši pateikusi: "Jā, es atļauju sevi filmēt." Jautājumu uzdeva Kolumbijas Universitātes pasniedzēja, es to skaidroju ar strikto amerikāņu juridisko pieredzi – katrs dokumentālās filmas varonis šeit paraksta dokumentu, apliecinot, ka atļauj sevi filmēt. Ivars Zviedris skaidroja, ka, pirmkārt, Inta būtu aizcirtusi durvis un neļautos filmēt, ja tiešām negribētu. Otrkārt, ka viņa akceptēja filmu pirms pirmizrādes. Šī bija viena no daudzajām reizēm, kad sajutu atšķirību starp Eiropu un Ameriku – pie mums attiecības tiek pamatotas ar sajūtām, nevis apliecinātas ar parakstu…
Man bija arī iespēja būt vakariņās ar festivāla dalībniekiem režisoriem. Sarunās ar citiem filmu veidotājiem vienmēr uzpeld viena un tā pati patiesība – dokumentālā kino veidošana ir dzīvesveids, ar ko īsti nopelnīt nevar. Pārsteigumu visiem izraisīja Zviedra atbilde uz jautājumu par viņa pašreizējo darbošanos oficiālas NEPLP amatpersonas statusā. "Mēs Amerikā izvēlamies pasniedzēja darbu universitātē, kad filmu veidošanā vajag paņemt pauzi," pretī atjokoja amerikāņu dokumentālo filmu veidotāji.
Dokumentālo filmu festivāls MoMA ir pusē, un es droši varu teikt, ka no tām filmām, kuras esmu paguvusi noskatīties, Dokumentālists ir labākā.