Laiks nesaudzē klasiķus – 13. aprīlis atnesa ziņu par režisora Miloša Formana (1932–2018) aiziešanu mūžībā. Divas dienas vēlāk mūžībā devās itāļu kino smagsvars – viens no itāļu režijas tandēma brāļu Taviāni balstiem – Vitorio Taviāni (1929–2018). Abi ir Eiropas kino vecākās paaudzes meistari, kuru vārdi, filmas un balvas ir ierakstītas vēsturē.
Milošs Formans ir viens no kino klasiķiem, ar kuru esam saistīti ciešām saitēm. Un te es nedomāju Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu iestudējumu Dailes teātrī, kas asociējas ne tikai ar Kena Kīzija romānu, bet arī Miloša Formana Holivudā uzņemto filmu. Viņa mākslinieciski drosmīgākās filmas tapa, spītējot sociālisma dogmām dzimtajā Čehoslovākijā. Savukārt režisora spilgtākie ASV perioda darbi daudziem ir sagādājuši neizdzēšamus iespaidus – jā, šo filmu vidū ir arī Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu/One Flew Over the Cuckoo’s Nest (1975) ar nepieradināto Džeku Nikolsonu galvenajā lomā.
Šis Milošam Formanam noteikti būtu bijis ļoti intensīvs gads. Daudzos Eiropas kino pasākumos tiek atzīmēta Prāgas pavasara 50. gadskārta, ar šo notikumu vistiešākajā mērā ir saistīts arī Milošs Formans un viņa likteņa pavērsieni.
Idilles absurda šķautnes
60. gadu vidū Austrumeiropā, Čehoslovākijā, iezīmējās liberalizācijas tendences, kas atstāja pēdas arī kultūrā un kino. Tas bija laiks, kad jaunie čehu režisori ļāvās drosmīgiem kino valodas meklējumiem, pārdrošām formu spēlēm un ironiskai, griezīgai kritikai, uzsverot sociālistiskās "idilles" absurda šķautnes. Pasaules kinovēsturē šis periods iezīmēts kā čehu jaunais vilnis – tā bija gan estētiska, gan sociāli nozīmīga parādība, drosmīgākā no padomijas ietekmes zonā esošo valstu kinematogrāfijām. Milošs Formans bija viens no nozīmīgākajiem čehu jaunā viļņa autoriem.
60. gadu sākumā Čehoslovākijā tapušās Miloša Formana filmas – Melnais Pēteris/ Black Peter (1964), Blondīnes mīlestības/ Loves of a Blonde (1965), Ugunsdzēsēju balle/The Firemen’s Ball (1967) – ir smalka absurda un precīzas ironijas piestrāvoti čehu jaunā viļņa šedevri. Vai tas būtu ironisks skats uz jauna puiša pirmajiem soļiem darba dzīvē (Melnais Pēteris) vai jaunu strādnieču vientulības problēmas risinājumu īsti padomiskā garā (Blondīnes mīlestības) – tās ir novatoriskas, asprātīgas un traģikomiskas drāmas, kas stāsta par cilvēku, laiku, sistēmu. Ugunsdzēsēju ballē režisors ar ugunsdzēsēju balli, kurā netrūkst skaistumkaralienes vēlēšanu, deju, loterijas un citu izklaižu, radījis teju vai provinciāla absurda metaforu, kas ir mūžam aktuāla. Province nav ģeogrāfisks, bet gan dvēseles stāvoklis. Blondīnes mīlestības un Ugunsdzēsēju balle viena pēc otras tika nominētas ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars, un tas ir unikāls sasniegums jauna Austrumeiropas režisora pirmajiem darbiem. Šī atzinība bija viens no iemesliem, kālab Milošam Formanam bija iespēja samērā dinamiski sākt strādāt Holivudā.
Pēc padomju tanku iebraukšanas Prāgā 1968. gadā Milošs Formans neatgriezās no komandējuma Londonā un devās emigrācijā. Padomju tanki pielika punktu gan liberalizācijas procesiem mākslinieka dzimtenē, gan novatoriskiem meklējumiem mākslā – vispirms kinomākslā, kas tik ļoti ir atkarīga no valsts kontroles un finansējuma. Viņš bija vienīgais no čehu jaunā viļņa režisoriem, kurš izvairījās no represijām dzimtenē, aizbraucot uz Holivudu.
Karjeras kulminācija
Miloša Formana Holivudas karjeras spilgtākais posms ir 70. gadi, kad tapa viņa pirmās amerikāņu filmas. Tajā laikā Holivuda vēl nebija uzsēdusies uz blokbasteru ražošanas adatas, Eiropas novatoriskās kino tendences pamatīgi ietekmēja veselu amerikāņu režisoru paaudzi – tā dēvēto jauno Holivudu. Tālab arī Miloša Formana ienākšana Holivudā un amerikāņu kino varētu būt uzskatāma par loģisku – talantīgs jauns režisors ar divām Oskara nominācijām, Eiropas jaunā viļņa pieredzi, politiskais bēglis. Pat ja Milošam Formanam turpmāk bija jāpakļaujas Holivudas ražošanas prasībām, kas tradicionāli minimalizē novatorismu, tā bija viņa vienīgā iespēja strādāt profesijā, turklāt globālā mērogā, un viņš to izmantoja.
Pirmajai Miloša Formana filmai, kas tapa Holivudā, – Bēgot/Taking Off (1971) – bija pieticīgi panākumi, taču viņa nākamais darbs Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1975) – drāma un sociāla metafora par represējošām sistēmām, kāda ir psihiatriskā klīnika, – ierakstīja Miloša Formana vārdu Amerikas vēsturē. Filma ieguva piecus Oskarus, to vidū par labāko filmu un režiju. 70. un 80. gadi Miloša Formana Holivudas karjerā bija lieliski. Uz viņa uzņemto mūziklu Mati/Hair (1979) publika reaģēja vēsi, taču to nevar teikt par režisora nākamo darbu Amadejs/Amadeus (1984) – Mocarta un Saljēri stāsta versiju izsmalcinātās vēsturiskās dekorācijās. Pār Amadeju un Milošu Formanu atkal nolija Oskaru lietus – astoņas balvas. Amadejs tika atzīts par labāko filmu, un Milošs Formans otro reizi ieguva Oskaru kā labākais režisors. Viņš bija karjeras augstākajā punktā.
Holivuda ir ciniska
80.–90. gadu mija režisoram bija daudz sarežģītāka. Viņa izlolotā Šoderlo de Laklo romāna Bīstamie sakari ekranizācija – filma Valmons/Valmont (1989) – "saskrējās" ar cita režisora (brita Stīvena Frīrsa) tā paša romāna ekranizāciju, turklāt Valmons bija pēc kārtas otrais. Dažādu iemeslu dēļ līdz galam netika novērtēts arī triju nākamo filmu potenciāls – ne radoši, ne komerciāli. Holivuda ir ciniska – režisors ir tik labs, cik labi ir "noandelēta" viņa pēdējā filma...
Filmai Nācija pret Leriju Flintu/The People vs. Larry Flynt (1996) neklājās viegli: daudzus mulsināja Miloša Formana izraudzītais un glorificētais varonis – pornogrāfijas biznesmenis, Hustler izdevējs Lerijs Flints (laba Vudija Harelsona loma). Savu interesi par skandalozo personību režisors pozicionēja kā interesi par tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību – kaut Flinta gadījumā tā bija pornogrāfija. Milošs Formans gan tika nominēts Oskaram, bet pati filma komerciāli neattaisnoja cerības. Nepelnīti pieticīgi tika novērtēts arī nākamais darbs – traģikomiskā un spēcīgā filma Cilvēks uz Mēness/Man on the Moon (1999), kuras galvenais varonis ir amerikāņu komiķis novators Endijs Kaufmans (lielisks lomā ir Džims Kerijs). Savukārt meistara pēdējais pabeigtais darbs Goijas rēgi/Goya’s Ghosts (2006) pievērsās spāņu gleznotāja Goijas biogrāfijai. Visas šīs filmas veido nosacītu Miloša Formana biogrāfisko drāmu ciklu, kura spožākā virsotne ir Amadejs.
Miloša Formana 86 mūža gados bija gan bāreņa pieredze (viņa māte un audžutēvs gāja bojā koncentrācijas nometnē), gan iespēja strādāt dažādās valstīs un kino tradīcijās. Viens no režisora draugiem bija Čehijas valstsvīrs un literāts Vāclavs Havels. Viņi kopā 2000. gadu sākumā veidoja filmas projektu, kuram tā arī nebija lemts īstenoties. Daudzus gadus Milošs Formans pasniedza kino Kolumbijas Universitātē Ņujorkā. Starptautiskajā festivālu apritē pēdējos gados mākslinieks parādījās reti, tomēr man spilgti atmiņā palikušas staltā un izteiksmē nedaudz skarbā režisora preses konferences Kannās un Berlīnē, kur viņš izrādīja filmas Cilvēks uz Mēness un Nācija pret Leriju Flintu.