Svinīgi solos neizplūst komentāros, iedziļinoties kinofestivālu koncepcijās, un neatkārtot to, kas ir redzams ikvienam, kurš interesējas par kultūras procesiem. Septembrī Rīgā norisinājās trīs starptautiski kinodzīves notikumi – trīs festivāli: Baltijas dokumentālo filmu forums, Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, kurš noslēdzās nedēļas izskaņā, nu kārta pienākusi trešajam – Baltijas pērlei (no 21. līdz 28. septembrim), kas pieliks punktu šim maratonam un ļaus mazliet ievilkt elpu. Un tad jau būs novembris un nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps.
Baltijas pērles vēsture sniedzas divdesmit gadu garumā, un tas ir pietiekami ilgs posms, lai uzskatītu, ka festivāls ir sasniedzis briedumu, nostabilizējies savā nišā un neliktu kādam lolot cerības par būtiskām pārmaiņām nākotnē. Festivāls iedarbojas uz auditoriju, kuru labi pazīst, un šī auditorija arī labi zina, ko sagaidīt no Baltijas pērles. Šis forums operē ar pārbaudītiem lielumiem – pazīstamām filmām ar labu potenciālu – un negrasās eksperimentēt ar meklējumiem un mazzināmu vārdu un parādību atklāšanu. Pērles programma ir gan paredzama, gan prognozējama, tā nodrošina stabilitāti publikai, kas akceptē festivāla īpatnības, – austiņas, kas ir jānēsā līdzi, ja vēlies klausīties sinhrono tulkojumu, konservatīvo vizuālo identitāti u. c. Pērles piedāvājuma spēks ir filmas, par kuru kvalitāti nav jāšaubās, – galvenokārt tie ir Kannu festivālā apbalvoti darbi un šis tas no Berlīnes un Venēcijas festivāla.
Pērles repertuārā ir modes filmu programma – dokumentālas filmas dāmām "par daiļo un drēbītēm", turklāt nereti arī interesanti cilvēkstāsti – pamatā no glamūrās modes pasaules. Līdzās šiem trumpjiem tiek piedāvātas lielo valstu – galvenokārt Lielbritānijas un Francijas – filmas ar populāriem aktieriem, kuras mūsu kinoteātru repertuārā dažādu iemeslu dēļ nenonāk, bet Baltijas pērlē tās aiziet uz urrā. Kas tās par filmām? Vēsturiskas drāmas, melodrāmas, kas uzrunā konservatīvo auditorijas daļu, cilvēkus briedumā, kuri reti vai nemaz neskatās komerckinoteātru repertuāru – agresīvos Holivudas hitus.
Šie trīs vaļi – Kannas, mode un konservatīvas, kvalitatīvas filmas – veido šā gada Baltijas pērles programmu. Jā, ir izņēmums no normas, jo šogad Baltijas pērli atklāj Kannu festivāla radošā direktora Tjerī Fremo veidotā dokumentālā filma par kino pirmsākumiem un brāļiem Limjēriem – Limjēri! Un sākas piedzīvojums... Šis ir iemesls, kāpēc Tjerī Fremo pirmo reizi ierodas ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Šajā vizītē viņš vispirms būs kinovēsturnieks, filmas autors, arī Lionas Limjēru institūta direktors un tikai pēc tam – pasaules nozīmīgākā filmu festivāla ietekmīgākais cilvēks, kura ziņā ir svarīgu lēmumu pieņemšana. Nav arī mazsvarīgs fakts, ka Francijas kultūrā kino pagātne un kino tagadne saaužas vienā veselumā, un Tjerī Fremo ir šī fenomena iemiesojums.
No Kannām – Rīgā
1. Nemīlestība/Neļubovj. Nozīmīgākās Baltijas pērles filmas ir tās, kas startēja šā gada Kannu festivāla konkursā un uzvarēja. Nav īpašas vajadzības vēlreiz akcentēt faktu, ka festivālā rāda krievu režisora Andreja Zvjaginceva Nemīlestību – filmu, kas ieguva Kannu festivāla žūrijas balvu. Daudzi kritiķi uzskatīja, ka tā bija teju spēcīgākā konkursa filma. Vienu no lomām tajā atveido Andris Keišs.
Kurā brīdī mīlestība pārtop zvērīgā naidā un neiecietībā, kas spēj nogalināt – un ne tikai metaforiskā nozīmē? Sievietes un vīrieša naids/nemīlestība un alkas mesties jaunā dzīvē un attiecībās aizdzen bezvēsts prombūtnē viņu abu bērnu – puiku. Visā filmas garumā nesteidzīgi – iespējams, kādam šķitīs kaitinoši nesteidzīgi – brīvprātīgie meklē pazudušo bērnu, bezcerība un neziņa teju fiziski smacē skatītāju zālē sēdošos. Andrejs Zvjagincevs filmā smalki saauž reālpsiholoģisko, sociālo slāni ar metaforisku vispārinājumu. Tas nav izdomāts stāsts par pazudušu puiku kaut kur Krievijā – Nemīlestība nežēlīgi spēcīgi rezonē ar neseno Liepājā pazudušā Ivana Berladina traģēdiju. Tā rāda sabiedrību, kurā bērna dzīvība ir niecīgā vērtē, un, ja kādu tas mierina, varam pieturēties pie ģeogrāfiskās konkrētības (filmas darbības vieta ir Krievija) un izlikties, ka ziņas par Latvijā pazudušiem bērniem un piekautiem zīdaiņiem neeksistē.
2. Kvadrāts/The Square. Zviedru filma, kas vinnēja šā gada Kannu Zelta palmas zaru, ir jāredz kaut vai šī iemesla dēļ. Kaut gan, domāju, pamatīga motivācija ir arī talantīgā zviedru režisora Rubena Estlunda personība – iespējams, atminaties viņa efektīgo drāmu Force Majeure (2014), kuras centrā bija jauna vīrieša, ģimenes cilvēka, iekšējās krīzes un infantilisma pētījums. Arī Kvadrāta centrā ir vīrietis krīzē – ietekmīgas mākslas galerijas vadītājs, kurš nokļūst ārpus savas ierastās vides un komforta zonas. Trāpīga un spilgta ironija gan par laikmetīgās mākslas paradoksiem, gan zviedru sabiedrības politkorektajām normām.
3. Laimīgas beigas/Happy End. Austriešu klasiķa Mihaela Hanekes filmā tās autora personība ir acīmredzama. Mihaels Haneke vienmēr ir bijis gan perfekts stilizētājs, gan nesaudzīgs cilvēku attiecību uzšķērdējs. Filmas sākuma epizode ir baisa un fascinējoša vienlaikus, Mihaels Haneke uz lielā ekrāna demonstrē amatiera filmējumu, kas uzņemts ar mobilā telefona kameru. Meitenīte ar eņģeļa balstiņu, kas skan aizkadrā, ir filmējusi sadzīves ainiņas – savu māti, kāmīšus vai pelītes (atvainojos, esmu jau piemirsusi), kuri pēcāk nezin kāpēc ir savārguši un devušies pa mūžības taciņu. Šī iemesla dēļ meitenīte nonāk ģimeni pametušā tēva pārtikušajā namā, kura elegantajos interjeros ir neskaitāmi skapji ar skeletiem – noslēpumiem, grēkiem, suicidālām alkām un tamlīdzīgi. Protams, filmas nosaukums Laimīgas beigas ir jāuztver kā indīga ironija par šo bagātnieku kompāniju ar samaitātām dvēselēm. Vectētiņa lomā – franču klasiķis Žans Luijs Trentiņāns, viņa meitu biznesa lēdiju spēlē Izabella Ipēra. Abi šie izcilie aktieri satikās vienā no spēcīgākajām Mihaela Hanekes filmām Mīlestība/Love (2012).
4.–8. Biogrāfiskas filmas par slavenajiem un izcilajiem veido lielu Baltijas pērles programmas daļu. Lielākā vērtība to vidū ir franču režisora Mišela Hazanaviča filma Baisais/Le Redoutable – elegants piemērs, kā biogrāfisku filmu var izvest no žanriskās un formālās nolemtības rimti imitēt slavenības dzīves takas. Baisais ir formas ziņā atraktīvs, ekscentrisks vēstījums par izcilā režisora Žana Lika Godāra dzīves posmu, viņa intīmajām un politiskajām kaislībām. Šajā darbā izmantoti un imitēti paša Godāra 60. gadu modernisma estētikā veidoto filmu kino valodas elementi. Arī Baisais šogad cīnījās par Kannu Zelta palmas zaru.
Pievēršamies filmām par māksliniekiem – arī Rodēns/Rodin (režisors Žaks Duajons; Rodēna lomā – Vensāns Lindons) nāk no Kannu festivāla konkursa. Tā gan ir totāli atšķirīga no Baisā – nekā no rotaļīguma un eksperimenta gara, vien smagnējība. Filma par tēlnieku Ogistu Rodēnu būs interesanta mākslas vēstures cienītājiem. Tā arī papildina Baltijas pērles neformālo biogrāfisko filmu sadaļu, kurā ietilpst vēl divas franču filmas – Gogēns/ Gauguin (režisors Eduārs Deluks; mākslinieka Pola Gogēna lomā Vensāns Kasels), Sezāns un es/Cezanne et moi (režisore Daniela Tompsone) –, kā arī Polijas un Lielbritānijas kopražojuma filma Mīlošais Vinsents/Loving Vincent (režisore Dorota Kobeļa un Hjū Velšmens). Uz klasisko, vecmodīgo biogrāfisko filmu Rodēns un Gogēns fona sprigans un oriģināls šķiet Mīlošais Vinsents – darbs veidots kā tehniski komplicēta animācija, kurā izmantoti van Goga darbi. Lūk, vēl viens mākslinieka dzīves stāsts (līdzās Baisajam), kas veidots, izmantojot galvenā varoņa darbu vizuālo valodu!
No Berlīnes un Venēcijas
9. Saviesīgs vakars/The Party. Britu režisores Sallijas Poteres filma ir efektīgs meistarības demonstrējums slēgtā telpā. Filmas darbība norit vienā dekorācijā – dzīvoklī, kurā uz ballīti par godu uzvarai vēlēšanās ir ieradušies vairāki viesi. Politiķi veiksminieci spēlē Kristīna Skota Tomasa, viņas dzīvesbiedru – Timotijs Spols. Viņiem piepulcējušies Kilians Mērfijs, Emīlija Mortimera un Bruno Gancs. Filmas lielākā vērtība ir aktierspēles nianses, viņi izdzīvo emociju un pārsteigumu, noslēpumu un atklāsmju "amerikāņu kalniņus", kurus cits citam sagādājuši vakara viesi. Sallija Potere, kura kādreiz fascinēja ar feministisko patosu un stilistisko virtuozitāti filmā Orlando (1992), kļuvusi daudz askētiskāka savos meklējumos un koncentrējas uz cilvēcisko attiecību un intīmās nodevības bezdibeņiem. Filma, kura nebūt nav šedevrs, var kalpot kā parauglīdzeklis, kā veidot mazbudžeta kino ar izciliem aktieriem.
10. Deivids Linčs. Mākslas dzīve/David Lynch: The Art Life. Kopš šīs dokumentālās filmas tapšanas (pirmizrāde notika pērn rudenī Venēcijas festivālā) daudz kas ir noticis Deivida Linča dzīvē. Viņš ir atgriezies apritē ar komplicēto, vizuāli fascinējošo seriāla Tvinpīka turpinājumu, apliecinot, ka joprojām ir izcils autors, nevis klusuma pauzē iegrimis aizgājušo gadu desmitu klasiķis. Jaunu režisoru komandas (Džons Ngjuens, Nikss Bārnss, Olīvija Holma) kopdarbs ir lieliska dokumentāla filma, kas rada niansētu Deivida Linča – mākslinieka, gleznotāja un, protams, kinorežisora – portretu.
11. Franka. Haoss un radīšana/Franca: Chaos and Creation. Vēl viena spēcīga dokumentāla filma par ekscentrisku un stipru personību – Itālijas Vogue ilggadējo redaktori Franku Socāni –, ko veidojis viņas dēls Frančesko Karocīni. Franka pāragri aizgāja mūžībā gada sākumā, taču viņa ir ierakstījusi spilgtu lappusi modes industrijas vēsturē, apliecinot, ka glamūrās rotaļas (stailingi un fotosesijas) var būt sociāli atbildīgas un plašas diskusijas (labi, skandālus) rosinošas. Filma būs medusmaize skatītājiem, kuri orientējas modes pasaules sejās un ikonās.
Modes ikonu cienītājiem paredzētas vēl vairākas dokumentālas filmas: Modes balle/ The First Monday in May (veltījums ikgadējai Ņujorkas Metropolitēna muzeja Kostīmu institūta ballei), Manolo. Zēns, kas darināja apavus ķirzakām/Manolo: The Boy Who Made Shoes for Lizards (veltījums kurpniekmeistara Manolo Blanika fenomenam) un Augstās modes zelta laikmets/ Paris Couture.
Un viss pārējais
Šajā kategorijā ietilpst filmas bez estētiskiem izaicinājumiem nobriedušam skatītājam, kuru saista kostīmfilmas, literatūras ekranizācijas un melodrāmas. Piemēram, klasiskās Džeroma D. Selindžera nobriešanas drāmas ekranizācija Aiz kraujas rudzu laukā/Rebel in the Rye ar Kevinu Speisiju vienā no lomām, To zvaigžņu stunda/Their Finest – dāņu režisores Lones Šērfigas Lielbritānijā filmēts darbs par 40. gadu kino ideoloģisko misiju un aizkulisēm, britu melodrāma Beigu priekšnojauta/ The Sense of an Ending – populāra Džūliana Bārnsa romāna ekranizācija ar izcilo aktrisi Šarloti Remplingu galvenajā lomā. Šo sarakstu var turpināt. Estētisku izaicinājumu gan var gūt amerikāņu klasiķa, dvēselē avangardista Terensa Malika filmā No dziesmas uz dziesmu/Song to Song. Savukārt melodramatiskā katarse droši sagaidāma no biogrāfiskas drāmas Dalida, kuras fokusā ir franču estrādes dīvas dziesmas un drāmas.
Baltijas pērle
Kinoteātrī Splendid Palace 21.–28.IX
Biļetes Biļešu servisa tīklā www.balticpearl.lv