Vasara nav mana iecienītākā kino sezona. Mani neiedvesmo fakts, ka jāizsēž tādu filmu kā Karību jūras pirāti un Mūmija seansi, – tās nav filmas, bet gan produkti. Šie nav mani vārdi, bet gan Dienvidkalifornijas Universitātes pasniedzēja, kinovēsturnieka Leonarda Maltina teiktais pagājušajā nedēļā Karlovi Varu festivālā Čehijā. Turklāt, būdams akadēmiķis, kurš ierakstījis savu vārdu Amerikas kinovēsturē, regulāri izdodams grāmatu Leonard Maltin Movie Guide – īsrecenziju "ķieģelīšus" par nozīmīgākajām mūsdienu filmām –, viņš izvēlējās politkorektu izteiksmes veidu. Bez rupjībām.
Leonarda Maltina teiktais ļāva sevi atbrīvot no mazohistiskā mērķa – uzrakstīt recenziju par aktuālo Holivudas produktu – filmu Zirnekļcilvēks. Atgriešanās mājās, kas Latvijā plašā apritē aiziet rīt, bet ASV jau pagājušās nedēļas nogalē sastrādājusi iespaidīgu naudas kaudzi (175 miljonus dolāru) un ļāvusi gavilēt ne tikai tirgus analītiķiem, bet arī vairākumam filmas recenzentu. Galu galā ir taču dzīvs un spirdzinošs prieka mirklis, ja Holivudas blokbasterā ar 3D opciju, kas konstruēts, lai iedarbotos uz patērētāja maņām ar skaņu, dziļuma dimensiju un hiperreālu vidi, parādās arī humāni, cilvēciski elementi un aizkustinoši joki. Un tādi šajā filmā par 15 gadu vecu puiku Pīteru Pārkeru, Zirnekļcilvēku iesācēju, un viņa jaunības takām nenoliedzami ir, bet...
Te pieliksim punktu netapušajai recenzijai par jauno Zirnekļcilvēku un atgriezīsimies pie Leonarda Maltina, kurš atzīst, ka viņam cerību mūsdienu kino ainavā sniedz tikai ārpus lielajām Holivudas studijām tapušās filmas – gan neatkarīgās amerikāņu filmas, gan Eiropā radītās. "Jā, šīm filmām ir mazas, ierobežotas izredzes, un es negribētu būt to veidotāju vietā. Taču tas, ka viņi paliek uzticīgi savai sirdij un smadzenēm, ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl skatos filmas." Leonards Maltins atkārto katra nobrieduša kritiķa mantru – meklējiet klasiku!
Vai meklējiet interesantākos darbus festivālos, kuros satiekas vērtīgākais Eiropas un Amerikas neatkarīgā kino devums, kas ir pārāk uzticīgs "sirdij un smadzenēm", lai nebūtu nolemts cīņā ar daudzmiljonu Holivudas produktiem. Latvijā tuvojas festivālu sezona: notiks Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (no 2. septembra), Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (7.–17. septembrī) un Baltijas pērle (21.– 26. septembrī).
Festivāla spēka punkti
Pasaulē vēl aktīvi norisinās festivālu vasara ar tās tradicionālajiem pieturas punktiem, pieredzes un tradīcijām bagātajiem forumiem – Čehijā notiekošais Karlovi Varu festivāls ir viens no Eiropas nozīmīgākajiem A klases festivāliem, kura pārliecinošākās kvalitātes ir demokrātiskums un jauneklība. Festivāla īpašais akcents ir jauniešu auditorija – studenti, kas uz Karlovi Variem brauc skatīties kvalitatīvas filmas. Jau gadiem ilgi Karlovi Varos ir arī daudz skatītāju ratiņkrēslos – tā ir festivāla iniciatīva.
Karlovi Varu festivāla spēka punkti pēdējos gados ir tā rotaļīgā, stilīgā vizuālā komunikācija, kā arī efektīgās, eksperimentālās balvu piešķiršanas ceremonijas. Piemēram, šoreiz atklāšanas ceremonija bija veltīta šausmu kino žanram. Festivāls, kas šogad notika 52. reizi, piedāvā vairākas konkursa programmas – galveno konkursu un īpašo Austrumeiropas filmu konkursu East of the West (tajā šogad bija iekļautas arī divas igauņu filmas). Latvijas kino Karlovi Varos tika pārstāvēts ar Lienes Lindes filmu Septiņas neveikla seksa reizes, kas startēja jauno režisoru darbu programmā Future Frames.
Karlovi Varos tika prezentēti divu dokumentālo filmu – Mūris (režisors Dāvis Sīmanis) un Karote (režisore Laila Pakalniņa) – projekti, taču Latvijas filmu Karlovi Varu festivāla pamatprogrammā nebija. Tas gan nenozīmē, ka filmu nav, – rudenī notiks vairākas pirmizrādes, to vidū ir Aika Karapetjana Pirmdzimtais un Jāņa Norda Ar putām uz lūpām; 17. augustā startē pirmā no Latvijas simtgades filmām – Vara Braslas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, taču šīm filmām būs citi ceļi.
Karlovi Varu festivāla budžets, pēc neoficiāliem datiem, ir tuvu trim miljoniem eiro – tā mērogs, norišu blīvums un uzlūgto viesu buķete neliek apšaubīt šķietami astronomiskās festivāla izmaksas. Pasākuma organizētāji (tā prezidents un festivāla oficiālā seja ir aktieris Jirži Bartoška) apzinās, ka starptautisku publicitāti var iegūt, tikai un vienīgi iesaistot zvaigznes ar globālu atpazīstamību – vispirms amerikāņu aktierus. Tie uz Karlovi Variem brauc labprāt – ne jau tāpat, bet pēc sava Kristāla globusa. Šī balva ir itin glīts priekšmets – kaila, kaira būtne, kas ar savu sievišķo spēku tur rokās stikla lodi. Ne par kapeiku sliktāks par
Oskaru. Kammājās globuss
Karlovi Varu Kristāla globuss jau ir Džonam Travoltam, Džūdam Lovam, Sūzanai Sarandonai, Hārvijam Keitelam, Milošam Formanam un daudziem citiem. Šogad pie sava Kristāla globusa tika Uma Tūrmane un Džeremijs Reners. Uma iznira cēla kā grieķu dieviete, lai saņemtu festivāla Prezidenta balvu, kuru viņai pasniedza Jirži Bartoška. Šī godalga tiek piešķirta izcilībām, kuru vecums vēl īsti neļauj tos apbalvot par mūža nopelniem. Tauta varēja uzgavilēt Umai Tūrmanei Kventina Tarantīno leģendārās filmas Nogalināt Bilu brīvdabas seansā.
Ne mazāk efektīgu performanci izrādīja Džeremijs Reners – labs amerikāņu aktieris, kurš vienlīdz pārliecinošs ir gan darbībā, gan tēlu psihofiziskajā atklāsmē. Džeremijs Reners intensīvi spēlē lielbudžeta Holivudas filmās (piemēram, Atriebēji/ Avengers), taču viņa vērtīgākā loma ir filmā Sapieris/The Hurt Locker (2008), kas viņam sagādāja Oskara nomināciju. Karlovi Varos aktieris ieradās ar apsaitētām, nesen lauztām rokām – tās ir filmēšanas laikā izpildīta trika sekas. Toties līdzās Prezidenta balvai aktieris saņēma vēl vienu Kristāla globusu – amerikāņu krimināldrāma Vēju upe/Wind River (2017), kurā viņš spēlē, Karlovi Varos ieguva skatītāju simpātiju balvu. Prezidenta balva šoreiz tika vēl vienam amerikāņu aktierim – Keisijam Aflekam, kurš to varēs novietot līdzās savam šogad saņemtajam Oskaram par lomu drāmā Mančestra pie jūras.
Pie goda Kristāla globusiem par izciliem sasniegumiem tika britu režijas klasiķis Kens Loučs un viņa filmu pastāvīgais scenārists Pols Lavertijs – viņi ir ierakstījuši savus vārdus gan britu, gan pasaules kinovēsturē, radot īpašu, sociāli precīzu, dramatisku mūsdienu Lielbritānijas, arī brutālās kapitālisma pasaules portretu, kā, piemēram, filmā Es, Daniels Bleiks/I, Daniel Blake.
Kristāla globusu par izciliem sasniegumiem saņēma daudzu Holivudas filmu komponists Džeimss Ņūtons Hovards, kurš rakstījis mūziku Jaukajai sievietei/ Pretty Woman, Sestajam prātam/The Sixth Sense un daudzām citām filmām.
Stinga kundzes frīkšovs
Taču pārspīlēts un netaisns būtu apgalvojums, ka slavenības uz Karlovi Variem brauc tikai un vienīgi balvu motivētas. Piemēram, mūziķa Stinga dzīvesbiedre Trūdija Stailere atbrauca, lai pieteiktu pašas režisētās filmas Frīkšovs/Freak Show seansu. Trūdija Stailere ir radoša būtne, kura ir piedalījusies vairāku filmu producēšanā un nu ķērusies pie režijas pati. Rezultāts gan nav viennozīmīgi vērtējams – filma par tīni, kurš aizrautīgi tērpjas sieviešu drānās un savā jaunajā skolā kļūst par apsmiekla un terora objektu, ir pārāk nedzīva, izdomāta un vizuāli izskaistināta, lai Stinga kundzes vēlīno debiju režijā uzskatītu par veiksmīgu. Mātes lomā Frīkšovā filmējusies amerikāņu zvaigzne Beta Midlere, bet arī tas nepalīdz, vien vairo filmas teatrālismu. Taču filma ceļo pa festivāliem un vēl ceļos. Ceļo arī Trūdija Stailere, kaut arī balvas viņai vēl neviens neizsniedz.
Kas attiecas uz festivāla galveno sacensību, no kuras man palaimējās redzēt vien pāris, toties radikālas filmas, te bija lieli kreņķi, kā jau festivālos notiek. Filma vinnētāja – galvenās balvas ieguvēja – nekādi nebija kritiķu atzītā līdere. Savukārt favorīte – izcila krievu drāma Aritmija (režisors Boriss Hļebņikovs) – saņēma balvu tikai par labāko aktiera darbu. Kritiķi aktiera Aleksandra Jacenko darbu jauna ātrās palīdzības ārsta lomā, kurš nemitīgi ir gan savas personīgās, gan darba dzīves stresā un aritmijā, jau ir nodēvējuši par aktiermākslas šedevru. Aritmija ir vēl viena pēdējā laikā pirmizrādīta filma (jāpiemin arī Andreja Zvjaginceva Nemīlestība, kas guva ievērību Kannās), kas apliecina Krievijas kvalitatīvā kino spēka atgriešanos. Diemžēl šis kino līdz Latvijas kinoteātriem faktiski nenonāk, labākajā gadījumā redzams festivālos. Jācer, ka Aritmiju kāds Latvijā parādīs. Tā ir vēl viena dramatiska, detaļās precīza filma ar spēcīgu aktierdarbu un spēju radīt visaptverošu vispārinājumu par laiku un cilvēku tajā.
Festivāla galveno balvu un 25 000 ASV dolāru saņēma poētiska bruņinieku sāga – čehu filma Little Crusader. Pēdējo reizi pašmāju filma Karlovi Varos uzvarēja pirms 15 gadiem.