Sestdien, 28. maijā, noslēdzās 75. Kannu kinofestivāls, ar kura "sekām" dzīvosim vismaz līdz gada beigām, kad daļa no Kannu filmām parādīsies gan repertuārā, gan citu kinobalvu sarakstos. Kas vinnējis, kurš kādu balvu saņēmis, jau uzrakstīts "ātrajās ziņās". Tagad atliek gaidīt filmu laureātu atnākšanu līdz lokālajām kino izrādīšanas vietām, vispirms – kinoteātriem. Cerams, tas būs jau rudenī, kad Rīgā notiek vairāki kinofestivāli. Taču bez utilitāras pieejas, kur un kad kaut ko no Kannām varēs redzēt, vērts kaut kompakti pārlapot Kannu festivāla iespaidus.
Subjektīvi – šis manā pieredzē bija īsākais un visvairāk sasteigtais festivāls, tomēr daļu no Kannu konkursa programmas izdevās redzēt. Objektīvi – Kannu jubilejas festivāls izskanēja ar pamatīgu jaudu un vērienu. Tas attiecas gan uz šim forumam raksturīgo "prestiža industriju" – sarkanā paklāja rituālu pārmērībām, kurās ietilpst gan zvaigžņu, gan dekoratīvu daiļavu gorīšanās –, gan festivāla grodi būvēto un uzturēto mitoloģiju par Kannām kā kino Meku, garīguma templi un Festivāla pili kā absolūtu kinomākslas svētnīcu. (Tas nekas, ka šajā pašā ēkā notiek arī daudz piezemētāki pasākumi, piemēram, reklāmistu un nekustamo īpašumu profesionāļu salidojumi.) Kā atzīmē teorētiķis Žans Mišels Frodons: "Kannu festivāla panākumu būtība ir tas īpašais metabolisms, enerģijas apmaiņa starp māksliniecisku redzējumu, biznesu, glamūru, politiskām zīmēm, sacensību, tehnoloģiju, izaicinājumu un skandālu, izglītību un izpēti" (izdevums Cannes Film Festival, in the Midst of Cinema).
Kara dimensija
Arī 2022. gada festivālā bija klātesoši visi minētie elementi. Par Ukrainas kara elpu Kannās jau rakstīts, arī par diskutablo lēmumu iekļaut konkursa programmā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu Čaikovska sieva, par režisora pretrunīgi vērtējamo uzstāšanos preses konferencē – arīdzan. Mazāk rakstīts par Ukrainas režisora Maksima Nakoņečnija filmu Tauriņa redze/Butterfly Vision un tās iekļaušanu Kannu festivāla otrajā konkursa programmā Īpašais skatiens/Un Certain Regard. Izbrīna šī konkursa žūrijas, ko vadīja pazīstamā itāļu aktrise Valērija Golino, konceptuālā izšķiršanās filmai nepiešķirt neko, pat ne kādu īpašo pieminējumu vai balvu. Konkursā Īpašais skatiens laurus plūca franču filma Sliktākie/The Last Ones – ironisks stāsts par kāda ambicioza režisora pieredzi, uzņemot filmu par jauniešiem no sociāli nelabvēlīgas vides. Acīmredzot tas žūrijai šķita aktuālāks nekā ukraiņu filma par kara atstātām sekām jaunas sievietes dzīvē. Tās galvenā varone ir izlūks, dronu speciāliste, kura gūstekņu apmaiņas rezultātā atgriežas mājās no karadarbības zonas. Filma tapusi pirms 24. februāra notikumiem un akcentē to, cik ļoti kara dimensija Ukrainas sabiedrībā ir bijusi aktuāla jau pirms atkārtotā Krievijas iebrukuma.
Kannu festivāla programmu struktūra pēdējos gados ir kļuvusi apjomīgāka, fragmentētāka – līdzās oficiālajai žūrijai, kas vērtē konkursa skati, un jau pieminētajai Īpašā skatiena žūrijai darbojas arī dažādas citas neatkarīgas žūrijas. Viena no šādām "mazajām" žūrijām – Golden Eye žūrija, kas vērtē dažādās festivāla programmās iekļautās dokumentālās filmas, – piešķīra speciālbalvu filmai Mariupole 2. Tajā ir apkopots 2. aprīlī Ukrainā nogalinātā lietuviešu režisora Manta Kvedaraviča filmētais materiāls. Filmu samontējusi režisora atraitne Anna Bilobrova, un tā tika novērtēta kā "radikāls, drosmīgs, māksliniecisks un eksistenciāls vēstījums". Kannu oficiālajā programmā filma tika iekļauta dažas nedēļas pirms festivāla sākuma.
Stila elegance
Tomēr festivāla fokuss ir galvenais konkurss (šogad tajā piedalījās 21 filma), kurā parasti nav dokumentālo filmu. Arī šī ir neiznīdējama tradīcija – nozīmīgākajos festivālos tiek prioritizētas spēlfilmas, inscenējumi. Fakts, ka franču aktiera Vensāna Lindona vadītā galvenā žūrija ar Zelta palmas zaru apbalvoja zviedru režisora Rūbena Estlunda Skumju trīsstūri/Triangle of Sadness, iepriecināja daudzus. Tā ir filma notikums, filma, kurā ir gan izaicinājums, gan jau pieminētais glamūrs, gan politiskās zīmes, gan nešpetna, veselīga ironija, taču pāri visam – stila elegance.
Rūbens Estlunds nu jau ir ierakstīts Eiropas kinovēsturē kā divu Zelta palmas zaru ieguvējs. Ar Skumju trīsstūri viņš atkārtoja savu 2017. gada panākumu, kad Kannās triumfēja Kvadrāts – ironija par mūsdienu mākslas vidi un zviedru sabiedrības sociālo noslāņošanos. Skumju trīsstūrī Rūbens Estlunds tver plašāk, radot perversi bagātu tipāžu apdzīvotu "Noasa šķirstu" – luksusa jahtu, uz kuras sapulcējušies daiļie, varenie un bagātie. Režisora stila paletē ietilpst arī šoka elementu komplekts – Skumju trīsstūrī viņš savas prasmes demonstrē izvērstā nelabuma epizodē, kurā elites pārstāvji cieš no jūras slimības fizioloģiskajām izpausmēm.
Rūbens Estlunds kļuvis par devīto režisoru, kurš saņēmis divus Zelta palmas zarus. Nesenākie dubultvinnētāji ir austrietis Mihaels Haneke (2009, 2012), brits Kens Loučs (2006, 2016) un beļģi Žans Pjērs un Liks Dardēni (1999, 2005) – visi klasiķi. Brāļi Dardēni arī šajā festivālā saņēma žūrijas speciālbalvu, kas veltīta 75. Kannu festivāla gadadienai. Pazīstami kā sociālā reālisma virtuozi, Dardēni pārliecinoši turpina stāstīt lakoniskus, emocionāli spēcīgus stāstus. Viņu jaunā filma Torijs un Lokita/ Tori and Lokita vēsta par diviem imigrantiem Beļģijā – pusaugu meiteni un par viņu jaunāku puiku, kuri satikušies uz kuģa. Atšķirībā no zēna Lokitai nav juridiska pamatojuma, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Beļģijā. Nākas mēģināt izdzīvot nelegālā vidē, kur Lokitu ekspluatē lokālie narkobiznesa darboņi. Filmas fināls ir dramatisks, pati Dardēnu filma – precīzs vēstījums par Rietumeiropas ikdienišķo vienaldzību, pat cinismu. Īsi pirms apbalvošanas ceremonijas, ieraugot Dardēnus uz sarkanā paklāja, kāds kolēģis vaidēja: "Atņemiet taču Dardēniem to Kannu mūža abonementu! Nu vai tad tiešām viņus atkal vajag apbalvot?"
Pārspīlēti viedokļi uztur dialoga dinamiku, tomēr šoreiz Dardēnu jubilejas balva nenoēnoja ne jaunus vārdus, ne, iespējams, stilistiski pārsteidzošākas filmas. Zīmīgi, ka Grand Prix ieguva vēl viena beļģu filma. Tā ir 31 gadu vecā režisora Lūkasa Donta filma Tuvums/Close – niansēts, smeldzīgs, stilistiski tīrs pieaugšanas un zaudējumu stāsts. Filmas centrā ir jauns zēns, kura labākais draugs izdara pašnāvību. Kā sadzīvot ar zaudējumu, ar vainas sajūtu, ka negribēti esi kādu atstūmis? Lūkass Donts pirms četriem gadiem Kannu festivālā pārsteidza ar savu debijas filmu Meitene/Girl par jaunu puisi, kurš nejūtas ērti savā dzimumā un vēlas kļūt par baleta solistu. Nenoliedzami divas Kannu balvas arī Lūkasu Dontu ir padarījušas par jauno Eiropas kino sensāciju.
Grand Prix šoreiz tika sadalīts – balvu ieguva arī pazīstamās franču režisores Klēras Denī filma Zvaigznes pusdienlaikā/Stars at Noon. Filmas darbība notiek Latīņamerikā, kuras haotiskajos politiskajos procesos ir iesaistīta jauna amerikāniete – dēku meklētāja žurnāliste. Galvenajā lomā – talantīgā amerikāņu aktrise Mārgareta Kvelija, kuru Klēra Denī lomai noskatījusi Kventina Tarantīno filmā Reiz Holivudā. Mārgareta Kvelija ir vērā ņemams vārds, spilgts talants, viņa ir aktrises Endijas Makdauelas meita.
Vārdi atkārtojas
Nenoliedzami šis ir bijis Eiropas kino triumfa gads – galvenās Kannu balvas saņēmuši Eiropas režisori. Īpaši var līksmot Zviedrija un Beļģija. Labākā scenārista balvu par filmu Puisis no debesīm/Boy from Heavean saņēma Tariks Sālehs – ēģiptietis, kurš dzīvo un strādā Zviedrijā. Žūrijas balva tika beļģu filmai Astoņi kalni/The Eight Mountains (režisori Fēlikss van Grūningens un Šarlote Vandermērsa). Kopumā – beļģu filmas ieguvušas trīs Kannu balvas. Apbrīnojami!
Ar vēl vienu Žūrijas balvu apbalvota arī poļu režijas klasiķa Ježija Skolimovska filma EO, kas veidota kā stāsts no ēzelīša skatpunkta. Fakts, ka vairākas balvas tika piešķirtas divām filmām, var tikt tulkots kā žūrijas koncepts, lai apbalvotu mākslinieciski spēcīgas filmas, kuru konkursā ir bijis daudz.
Āzijas kolorītu balvu sarakstā nodrošināja Korejas klasiķis Čanvuks Parks – viņa filma Lēmums aiziet/Decision to Leave ir izsmalcināts, kinematogrāfiski virtuozs neo noir par kāda policista un vairākos noziegumos iesaistītas sievietes attiecībām. Šo filmu – žanra elegances paraugu – var izmantot kā mācību materiālu telpas un laika nosacītības konstruēšanai.
Galveno balvu sarakstu noslēdz vēl divi eksotiski vārdi. Irāņu aktrise Zara Amira Ebrahimi ir politiskā bēgle, kura dzīvo Parīzē. Viņas sniegums filmā Svētais zirneklis/Holy Spider, kas stāsta par uzņēmīgu irāņu sievieti, kura izmeklē prostitūtu slepkavības, tika novērtēts ar labākās aktrises balvu. Filma ir uzņemta Eiropā, tās režisors ir Irānā dzimušais, Zviedrijā dzīvojošais Ali Abasi. Savukārt labākā aktiera balvu saņēma korejiešu aktieris Kanho Sons, kurš pazīstams no oskarotā Korejas grāvēja Parazīti/Parasite (2019). Šoreiz aktieris pārsteidzis ar lomu japāņu režisora Hirokadzu Koreedas filmā Brokeris/Broker, kuras varoņi ir bērnu tirdzniecībā iesaistīti nabadziņi, sirdscilvēki. Filma nedaudz atgādināja režisora neseno darbu Zaglēni/Shoplifters, kas ieguva Zelta palmas zaru 2018. gadā.
Kā redzat, vārdi atkārtojas, balvas rindojas viena aiz otras. Arī tāda ir Kannu universa īpatnība. Ja esi nonācis izredzēto lokā, visdrīzāk tajā paliksi. Atliek vien tajā nokļūt. Tāds mazumiņš.