Tuvojas tūkstošgades mija, un beidzot ir jānotiek kaut kam īpašam. Iedvesmojoties no filmām un seriāliem, draudzenes nolemj, ka labākais ceļš, kā sasniegt savu mērķi kļūt populārām, ir ierasties izlaidumā ar klases spicākajiem čaļiem. Dažādi notikumu pavērsieni liek meitenēm saprast, ka izlikšanās par to, kas neesi, nenes nedz laimi, nedz stilīgumu, un dzīvē viss nenotiek kā kino.
Patlaban rit noslēdzošās filmēšanas dienas. Nacionālā teātra skatuves stūrī paklausīgi sēž pāvu tēviņš, ik pa laikam izplezdams spārnus un gausi sapurinādams acoto asti, kamēr aktieriem tiek pielabots grims. Tikmēr teātra otrā stāva foajē darbojas kā laika mašīna, no kuras iznākdami jaunie aktieri ir pārtapuši par deviņdesmit devītā gada tīņiem, ģērbtiem kā nu kurš – vēderus atsedzošos raibos topiņos, kļošenēs vai džinsos ar zemo jostasvietu un fliteriem uz kabatām vai viscaur starām, tīkliņzeķbiksēs, rūtotos minisvārkos, kurus uz gurniem tur ievērtas spaikotas jostas, un ap kaklu apsietām tievām auduma strēmelēm. Sarmīte ar klasi ir ieradusies uz izrādi, kurā Cēzars, krizdams ceļos, Kleopatrai sola sevi visu! Izrāde kļūst par nozīmīgu pavērsiena punktu galvenās varones dzīvē. Ja vairumam, atminoties sevi, divtūkstošo bezgaumība liek aiz kauna līst zemē, tad Marta Elīna Martinsone uzdrošinās to atmodināt uz lielajiem ekrāniem.
Tīņu neveiklums
"Man ļoti patīk šis žanrs, un pati skatos daudz pusaudžu komēdiju. Man šķita, ka Latvijas kino to pietrūkst, lai arī tas, kā pietrūkst Latvijas kino, ir ļoti subjektīvi. Es vēlējos izstāstīt šo stāstu kā pirmo. Jo vecāka es kļūšu, jo tālāk būšu no pusaudžu vecuma, atmiņas būs pavisam izbalojušas un aiza būs vēl lielāka. Vairs nebūs tādas iespējas," režisore skaidro savas pirmās pilnmetrāžas filmas žanra izvēli.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 4. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!