Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF sestdien, 16. oktobrī, plkst. 17 kinoteātrī Splendid Palace un tiešsaistē pirmizrādi piedzīvos analogā kino režisores Signes Birkovas pilnmetrāžas dokumentālā filma Uguns aplis, kurā galvenajā lomā ir teātra trupa Kvadrifrons – šo vienpadsmit burtu salikumu paši apvienības dalībnieki atkodē kā organizāciju, kas "vizinās ar draugiem, reizēm ir fenomenāli radoša un nav stulba". Kvadrifrona darbība sākās ar teātra trupas ievākšanos vairāk nekā simt trīsdesmit gadu senajā Rīgas cirka ēkā, kurā vēl joprojām jūtama ziloņu smarža.
Stallis kā skatuve
"Vēl pirms Kvadrifrona apmešanās cirka ēkā tajā strādājošā kino pazinēja Daniela Zacmane man iedeva gadiem ilgi glabājušos bundžu ar 35 mm kinolenti ar Rīgas cirka dzīvi 50. gados," par projekta Uguns aplis pirmsākumiem stāsta režisore, kuru šis ieguvums kopā ar toreizējiem iespaidiem par cirka ēku ir rosinājis fiksēt paradigmas nomaiņas mentālo un fizisko teritoriju, jo vienā brīdī dzīvnieku izmantošana, dīvainas dekadentiskas estētikas caurvītas uzstāšanās un citas cirka izpausmes ir kļuvušas nepieņemamas un nav iekļāvušās mūsdienu Latvijas kontekstā. Toreiz kopā ar operatoru Dāvidu Smiltiņu viņi ir paspējuši nofilmēt zirgu stalli ar tajā esošajām dzirdītavām, pirms tas ir kļuvis par skatuvi.
Laika gaitā šī ideja ir transformējusies iecerē par koncentrēšanos nevis uz cirku, bet teātra dibinātājiem, jaunajiem skatuves māksliniekiem, un attiecīgi 35 mm kinolentē iemūžinātie četri tīģeri, kas, baiļodamies liesmu, spiesti lēkt cauri uguns aplim, no vēstures liecības ir kļuvuši par metaforu.
Par aktieru dialoga partneri dokumentālajā filmā ir ticis izvēlēts slavenais Francijā mītošais krievu klauns Slava Poluņins kā vienojošais elements starp cirku un teātri, pat neraugoties uz to, ka viņi dzīvē nekad nav satikušies. "Klauns spēlējas ar pasauli – viņš dara to naivi un tajā pašā laikā bezgalīgi dziļi. Tā ir aktiermeistarības būtība," uzskata Slava Poluņins, kuru Uguns apļa komanda ir filmējusi viņa fantastiskajā "klauniskajā" oāzē Dzeltenās dzirnavas, kas atrodas četrdesmit minūšu braucienā no Parīzes. Tā ir vairākus hektārus plaša teritorija, kas pilna ar instalācijām, sapņu namiņiem, mākslinieku rezidencēm, pasakainiem un nesaprotamiem objektiem.
Dzīve trauslumā
"Es sapratu, ka gribu radīt dokumentālo filmu, kas apliecina Latvijas tagadni, jo šobrīd mūsu kino ainā daudzi darbi ir saistīti ar vēsturiskām personībām un viņu mantojumu, un izstāstīt stāstu par to, kā no nekā rodas teātris. Tā joprojām ir mistiska nodarbošanās, ar ko cilvēki izjūt aicinājumu nodarboties – tieši aicinājumu, jo teātris pieprasa dzīvošanu trauslumā un vienlaikus būšanu formā un gatavību ielēkt traku ideju pārņemta režisora vadītā trolejbusā," akcentē Signe Birkova. Viņa piebilst, ka pat viduslaikos, kad ir bijuši daudzkārt sarežģītāki dzīves apstākļi, ir bijuši cilvēki ar sakrāsotām sejām un neparastām drānām, kuri izskrējuši pūļa priekšā un sākuši kaut ko rādīt, un caur to skatītāji ieraudzījuši pasauli nedaudz citādāk, nekā bija pieraduši to redzēt pirms tam.
Dokumentālās filmas galvenie varoņi ir Ance Strazda, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis un Reinis Boters, kuri pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas nav tikuši uzaicināti nevienā Latvijas teātra trupā. Ko darīt tālāk? Sākt kaut ko citu vai arī nepadoties, noticēt saviem spēkiem, savākt domubiedrus un radīt teātri, bet tikpat labi to var attiecināt uz jebkuru citu nozari.
"Mani fascinē, kā viņi to dara, – tajā visā ir vieglums un rotaļīgums gluži kā bērniem, tāpēc viņiem ir arī burvīgas ģimenes auditorijai domātas izrādes," saka režisore un pauž gandarījumu, ka viņai ir bijusi izdevība būt klāt Kvadrifrona pirmsākumos, kad vēl nav noguruma vai apnikuma, bet ir milzīgi daudz enerģijas, ar kuru tiek pārvarēti visi šķēršļi, un cilvēki atļaujas sekot savai iedvesmai un veidot izrādes tikai par to, kas viņus patiešām interesē. Tas ir tīrs lidojums, uzsver Signe Birkova, kura ir radījusi dokumentālo filmu kā piedzīvojumu, bez robežām starp subjektīviem notikumiem, objektīviem rituāliem un izrāžu piedzimšanu, žonglējot starp komisko un nopietno.
Pastiprinot kontrastu
Lielākā daļa Uguns apļa ir uzņemta analogajā formātā. "Mēs ar Dāvidu Smiltiņu esam analogā kino kulta piekritēji, tāpēc izvēlējāmies filmēt uz 16 mm kinolentes, lai tagadni iekapsulētu ar mūžības skartu kameru – mūsu gadījumā tas bija 16 mm Arriflex," atklāj režisore un piemetina, ka finansiālu apsvērumu dēļ viņi ir meklējuši arī citus tagadnes fiksēšanas veidus. Producents Uldis Cekulis ieteicis milzīgo Sony Betacam, ar kuru operators ir devies ceļā pa Rīgas cirka labirintiem.
"Leģenda vēsta, ka šī varētu būt bijusi Jura Podnieka kamera, – tā varētu būt taisnība, bet tikpat labi arī ne," norāda Signe Birkova. Viņa uzskata, ka ar šo kameru uzņemtie mirkļi ir ļoti psihedēliski un veiksmīgi saskan ar Rīgas cirka kičīgumu un pagātnes fantomu piepildītajiem koridoriem. Šo divu kameru izmantošana ir ļāvusi pastiprināt kontrastu starp ēku un vitālo stihiju, ko iemieso Kvadrifrons, kas jau ir pārcēlies uz jaunām pagaidu telpām.