Pasaules kontekstā viņa tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām personībām autorkino jomā. Kira Muratova kļuva slavena jau ar savām pirmajām filmām Īsās tikšanās (1967; ar Vladimiru Visocki galvenajā lomā) un Ilgās atvadas (1971). Padomju laikā viņas darbu tematika nepatika birokrātiskajam aparātam, tāpēc pret režisori tika vērsta cenzūra.
Pēc nesaskaņām ar Odesas kinostudijas vadību 70. gados Kira Muratova pārcēlās uz Sanktpēterburgu (toreizējo Ļeņingradu), kur strādāja kinostudijā Ļenfiļm un iepazinās ar mākslinieku Jevgeņiju Golubenko, kas kļuva par viņas vīru.
Kiras Muratovas 1989. gadā Odesas kinostudijā uzņemtā filma Astēniskais sindroms, kuras demonstrēšana Padomju Savienībā tika ierobežota, saņēmusi Berlīnes kinofestivāla īpašo žūrijas balvu un Krievijas Kinomākslas akadēmijas godalgu Nīke.
Pēcpadomju laikā popularitāti guvušas Kiras Muratovas filmas Trīs stāsti (1993), Čehova motīvi (2002), Skaņotājs (2004) un citas. Viņas pēdējā filma ir Mūžīgā atgriešanās (2012). Lielā mērā pateicoties sadarbībai ar Kiru Muratovu, par zvaigzni kļuva scenāriste un aktrise Renata Ļitvinova.
2008. gadā Kira Muratova un Jevgeņijs Golubenko viesojās Rīgā kinoforumā Arsenāls, kurā bija iekļauta režisore īsmetrāžas filma Lelle.