Nevarētu apgalvot, ka trilleri ar Toma Krūza dalību būtu kļuvuši gluži par atsevišķu subžanru. Tomēr aktierim un producentam nu jau var pieskaitīt divas kinoekrāna špionāžistu sērijas: tas ir ne tikai Ītans Hants no Neiespējamās misijas, kuru 1996. gadā aizsāka Holivudas klasiķis Braiens de Palma un kuras sestā daļa drīz magnetizēs skatītājus kinoteātros, bet arī Džeks Rīčers, militārās policijas vientuļais vilks un viņa spraigās gaitas. Pēc 2012. gada filmas Džeks Rīčers komerciālās veiksmes Krūzs kā producents nolēma piesaistīt Holivudas veterānu režisoru Edvardu Cviku, veidojot nākamo Lī Čailda romānu varoņa portretējumu – Džeks Rīčers. Nekad neatgriezies, kam pamatā ir 18. novele, kuras nosaukums jau iekodēts filmas pieteikumā.
Militārists starp lappusēm
Šajā filmā Holivudas komercprodukta tradīcijas spēks nav Ahilleja papēdis. Ir saistoši vērot Rīčera personas mitoloģijas atklāšanu un to, kā pieredzējušais E. Cviks tandēmā ar T. Krūzu pragmatiski un ar entuziasmu bruģē vēl vienu sīkvelu. Šim kino seriālam ir literatūras saknes, kas to padara divkārt saistošu. Pirmkārt, tā pamatā ir britu literāta L. Čailda nu jau 20 romānu cikls par izbijušo militāristu Rīčeru, kurš, kā pats atzīst filmā, reizēm sajūt vientulības elpu pakausī, svaidoties pēc dienesta pamešanas no viena moteļa uz nākamo. Otrkārt, kaismīgākajiem Krūza/Rīčera cienītājiem būtu vērtīgi parakāties interneta plauktos, lai atrastu Rīčera tēlu arī Stīvena Kinga romānā Zem kupola (2009), kas pārtapis arī televīzijas seriālā.
Salīdzinot ar Ī. Hantu kā amerikanizētu un vēsturiski atvieglotu Bonda atrakciju Neiespējamā misijā, ādas jakas samurajs Rīčers ir pretrunīgāks un cilvēciski tuvāks tēls, kurš gluži vienkārši iestājas par taisnīgumu, kļūstot par soģi. Nereti arī par glābēju – jaunākajā filmā eksmilitārists Rīčers sāk nevainīgu flirtu ar majori Sūzenu Tērneri, kura savulaik viņam palīdzējusi. Drīz vien Kobijas Smaldersas varoni Tērneri apsūdz valsts nodevībā un spiegošanā, atbalstot armijas norakstīto ieroču kontrabandu Afganistānā. Arī pašam Rīčeram neklājas vieglāk – starp apsūdzību slepkavībā, ieroču melno tirgu un korupciju militārajā dienestā pavīd arī viņa potenciālā meita, kura tiek ierauta maršrutā Vašingtona– Ņūorleāna.
Nenotikušās vakariņas
Tiešām – solītās vakariņas ar K. Smaldersas varoni izpaliek, tomēr pēc filmas teju divas stundas garās hronometrāžas un intensificētās darbību kopas tas ir pēdīgais, kas paliek prātā. Neskatoties uz filmas konvencionālo dramaturģisko risinājumu, jāuzteic aktieru, īpaši T. Krūza un K. Smaldersas, harisma. Viņu attiecības, lai gan tiek risinātas vienā frontē, cīnoties par taisnu tiesu, arī veido filmas pamatu. Līdzīgu pēcgaršu atstāj arī Pola Grīngrāsa Džeisons Borns (2016), kura centrā ir Meta Deimona Borns un Alīsijas Vikanderes karjeriste Hetere. Te kaķa un peles spēle tiek izspēlēta filigrānāk, tomēr sājums iestājas līdz ar filmas veiklo finālu.
Gan Bornā, gan Rīčerā dialogi ir mehāniski ievirzīti, lai sekmētu darbību. Šajā kontekstā īpašs ir The New York Times kinokritiķes Keitas Muiras paustais par trilleros dominējošo vardarbības attēlu, kas ir vieglāk saprotams auditorijai. Šajā sarunā producents Stīvens Vūlijs arī teica, ka varoņu mazrunība un teksta samazināšana līdz minimumam palīdz filmai sasniegt plašāku auditoriju, kā piemēru minot Borna izteiktos 288 vārdus pēdējā sērijā.
Izturēties ar bijību
Lūkojoties uz T. Krūza filmogrāfiju, nevar nepamanīt aktiera ilggadējo sadarbību ar vairākiem režisoriem. Viens no tiem ir pirmās filmas režisors Kristofers Makverijs (Parastie aizdomās turamie (1995)), ar kuru Krūzs īsteno Neiespējamo misiju, kā arī ir iniciētājs Rīčera tēla debijai uz ekrāna. K. Makverijs vadības grožus nodevis E. Cvika rokās, kurš ar T. Krūzu pirmo reizi sadarbojās pirms 13 gadiem filmā Pēdējais samurajs (2003). Jāatzīmē, ka E. Cviks ir pieredzējis režisors, scenārists un oskarots producents (Iemīlējies Šekspīrs, 1998), kurš veidojis arī Asiņaino dimantu (2006) un šaha drāmu Upurējot bandinieku (2014).
E. Cviks ir arī šīs filmas scenārija autors, kurš Holivudai raksturīgā manierē apspēlē sieviešu un vīriešu attiecības, īstenojot T. Krūza un viņa kompanjones dialogus tā dēvētajā screwball jeb situāciju komēdijas stilistikā, tomēr tiem nav ietilpības un dziļuma. Tieši aktieru saspēle un dzimumu problemātika militārajā kontekstā nedaudz apaudzē filmu ar miesu. Shēma ir skaidra, un tā netiecas spoguļoties tēla vēsturē. Lai varētu skatīties šo filmu, nav obligāti jābūt redzējušam iepriekšējā Rīčera daļa, kurā mizantropiskā antagonista Zeka lomā pārsteidza pats Verners Hercogs. T. Krūza un V. Hercoga tikšanās vienpus ekrānam ir tikpat intriģējoša kā divu milžu sparings – gluži kā Eiropas kino pret Holivudu.
Tomēr pret sīkveliem jāizturas ar mērenu bijību – nesen Rīgas Starptautiskā kinofestivāla diskusijā par nenaratīvo kino viesojās ar enciklopēdiskām zināšanām apveltītais kinokritiķis Olafs Millers, kurš sarunā par niansēto matēriju kino kā, iespējams, gada visviedāk veidoto filmu minēja… šausmu filmu Ļaunuma izsaukšana 2, ieslīgstot garā un skrupulozā filmas analīzē. Nu re, bandinieks tomēr izrādījās karaliene!