Šis nebūs nekāds "jautrais pasākums" (joyride) – ar šādiem vārdiem savas filmas Marijas klusums pirmizrādi Berlīnes kinofestivālā februārī ievadīja režisors Dāvis Sīmanis. Marijas klusums aprīļa sākumā nonāks Latvijas kinoteātros, un es aizņēmos šo Dāvja Sīmaņa citātu, jo arī britu filma Interešu zona/The Zone of Interest nebūs jautra izklaide ar aizmiršanos romantiskos vai izklaidējošos sižeta pavērsienos. Iespējams, Interešu zona kļūs par vienu no emocionāli smagākajām filmām jūsu pieredzē. Tāda tā noteikti ir manā pieredzē.
10. martā Losandželosā Interešu zona saņēma Oskaru kā gada labākā starptautiskā filma. Kā savu pretendentu Oskaram to pieteica Lielbritānija. Režisora Džonatana Gleizera darbs ir Lielbritānijas un Polijas kopražojums, ko lielā mērā ir noteikusi filmas tematika – drāmas pamatdarbības vieta ir Aušvica Polijā, kur atradās nacistu nāves nometnes. Tur arī ir notikusi Interešu zonas filmēšana, piedaloties daudziem Polijas kino profesionāļiem. Interešu zona ir ieguvusi daudz balvu, arī Lielbritānijas Kino un televīzijas akadēmijas balvu BAFTA kā gada labākā britu filma. Interešu zonas panākumu ceļš sākās Kannu festivālā 2023. gada maijā, tajā filma saņēma Grand Prix – otro svarīgāko balvu. Latvijas kinoteātros ir skatāma arī 2023. gada Kannu Zelta palmas zaru ieguvusī filma – Žistīnes Triē Kritiena anatomija/Anatomie d’une chute.
Melnie dūmu mākoņi
Interešu zona stāsta par Aušvicas koncentrācijas nometnes vadītāja SS virsnieka ģimeni – dienesta uzdevumu izpildē nevainojamo Rūdolfu Hesu (lomā – Kristians Frīdels) un viņa kņadīgo sievu Hedvigu (lomā – Sandra Hillere). Viņu ģimenes mājā ir kā pie "normāliem" cilvēkiem – vīrs dodas uz darbu, sieva rūpējas par mājas soli, izrīko kalpotājus, nodarbojas ar bērniem, satiekas ar draudzenēm un māti. Pie mājas ir dārzs ar lekniem augiem, baseins, kur bērniem plunčāties, – sapnis, ne dzīve! Tieši tā meitas dzīves sasniegumus pirmajā brīdī komentē no tālienes atbraukusī māte – ir nu gan tai viņas meitiņai veicies: i vīrs, i bērni, i nams, i dārzs. Un tikai pamazām māte sāk pamanīt dīvainas un biedējošas zīmes – skaņas, kliedzienus, šāvienu trokšņus, melnu dūmu mutuļus, kas ceļas aiz mūra žoga, kuram piekļaujas ģimenes nams.
Šo citu pasauli – Aušvicas nāves nometnes šausmas, iznīcību, bezgalīgas mokas un ciešanas – filmā tieši neredzam. Interešu zonas veidotāji skatītājam neļauj ielūkoties tajā, kas notiek aiz sētas, koncentrācijas nometnē, uz kuru ikdienas darba gaitās dodas elegantais Hesa kungs. Par šausmām varam vien nojaust – par tām liecina filmas piesātinātā skaņu pasaule, skaņu celiņš, par kuru Interešu zona saņēma savu otro Oskaru. Tā ir ļoti precīza filmas veidotāju koncepcija – radīt šķietami divas nošķirtas pasaules: sadzīvisko, komfortā aprobežoto Hesu ģimenes pasauli un koncentrācijas nometnes realitāti, par kuru filmā signalizē tikai skaņas un melnie dūmu mākoņi, kas paceļas virs sētas.
Novērošanas kameras
Filma Interešu zona ir stilistiski precīzs, konceptuāls darbs, kas ir balstīts vēsturiskos faktos un dokumentu izpētē. Aktrise Sandra Hillere stāsta, ka Interešu zonas režisors Džonatans Gleizers kopā ar līdzautoriem materiālu ir pētījis vismaz sešus gadus. Aušvicas komandanta Hesa ģimene tik tiešām ir dzīvojusi namā, kas robežojies ar nāves nometni. Un tik tiešām šī māja joprojām ir saglabājusies. Tagad tajā dzīvo citi cilvēki, un fakts, ka tur ir mitis masu slepkava, netiek akcentēts. Filmēšanas vajadzībām tikusi atrasta līdzīga ēka turpat netālu.
Filmai ir šķietami atsvešināts, stings vizuālais stils. Norises tiek vērotas galvenokārt kopplānos, kamera nepietuvinās personāžiem, operators ar izmeklētām gaismēnām nepalīdz radīt nekādu īpašu efektu. Visu, kas notiek Hesu namā, ieraugām kā novērošanas kameru fiksētu attēlu. Salīdzinājums nav bez pamata – filmēšanā ir izmantots novērošanas kameru princips. Proti, filmēšanai pielāgotajā mājā tika izvietots desmitiem kameru, ar kuru palīdzību tika filmētas norises. Šāda paņēmiena izmantojums nav pašmērķīgs, tas rada atsvešinātu, vēsu, pat klīnisku sajūtu, ļaujot uz Hesu ģimenes dzīvi skatīties kā uz savādu, biedējošu realitātes šovu.
Jēdzieniski filma ir uzskatāma ilustrācija Hannas Ārentes slavenajam teicienam par ļaunuma banalitāti. Aušvicas nāves nometnes šefa ģimene ir nevis kādi īpaši, baisi monstri, bet gan banāli, garlaicīgi, pelēki ļautiņi, kas dzīvo savtīga egoisma zonā un pašaizliedzīgi piedalās monstrozas totalitārās sistēmas darbības nodrošināšanā, slepkavojot miljoniem cilvēku. "Oficiālā versija" liecina, ka Hedviga Hesa par to neko nav zinājusi.
Interešu zonā ir vairākas epizodes, kas vajā vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās. Tajās nav grafiskas vardarbības un naturālisma, tās ir ļoti korektas epizodes, kuru darbība notiek kabinetos, kādos varētu risināties mūsdienu korporāciju valdes sēdes. Vienā no šādām sapulcēm koncentrācijas nometņu līderi apspriež jaunos izaicinājumus – kā efektīvāk tikt galā ar apjomā nebijuši lielu nāvei nolemtu ebreju grupu, daudziem simtiem tūkstošu cilvēku. Citā epizodē pie izvērstiem plāniem tiek diskutēts par jauna modeļa krematorijas efektivitāti. Kungi, kas piedalās sapulcēs, ir lietišķi un koncentrējušies jaunu mērķu izpildei. Šīs ainas mani vajā jau ilgāk nekā pusgadu.
Trīs miljoni upuru
Stāstā akcentēti divi personāži (konsekventi nesauksim tos par varoņiem) – tie ir Rūdolfs Hess un viņa sieva Hedviga. Vīram ir darba sapulces un izaicinājumi slepkavot ar lielāku jaudu, savukārt sievai ir mājas solis un šādas tādas sievišķīgas izklaides, piemēram, kažoku un kleitu piemērīšana draudzeņu kompānijā. Šīs drēbes "no darba" piegādā Rūdolfs Hess – un nekādu jautājumu par šo tērpu īpašnieču likteņiem.
Būtisks ir aktrises Sandras Hilleres teiktais par maksimālu atsvešināšanos no sava spēlētā personāža – Hesa sievas: "Parasti esmu ļoti psiholoģiska aktrise, bet šajā gadījumā man nebija nekādas vēlēšanās iedziļināties Hedvigas Hesas psiholoģijā, es arī negribēju par šo sievieti ievākt nekādu padziļinātu informāciju. Man gan bija vairāki pieturas punkti. Viens no tiem – Nirnbergas prāvas skaņu ieraksts, kurā viņa apgalvo, ka neko nav zinājusi par Aušvicas nāves nometni, kurā strādāja viņas vīrs, un par to, kas tajā notiek. Tātad man bija iespēja ieklausīties viņas balsī un viņas akcentā, kas ir ļoti dīvains (..). Es to nedarīju – nolēmu neatdarināt Hesas runasveidu, jo man tas šķita pārāk mākslīgi. Negribēju arī pielikt pūles, lai būtu precīza. Tas būtu bijis mīlestības akts, un es to negribēju darīt. Otra lieta ir tā, ka es gribēju zināt, vai viņai tomēr ir bijusi informācija par to, kas notiek nāves nometnē. Ir dokumenti, kas liecina, ka viņa tur ir bijusi. Domāju, viņa visu zināja un par to arī runāja. Un, jā, to var redzēt arī filmā, kad Hedviga Hesa lūdz vīram atnest mantas, kas piederējušas nogalinātajiem upuriem" (Dita Rietuma, Slavas gada anatomija, kinoraksti.lv).
Daži vēsturiski fakti. Rūdolfam Hesam pēc nacistu sakāves izdevās gadu izvairīties no aresta, strādājot par dārznieku. Viņu arestēja tikai 1946. gadā un tiesāja Nirnbergā, kur Hesa runā bija šādi vārdi: "Vadīju Aušvicu līdz 1943. gada 1. decembrim un lēšu, ka tur gāzes kamerās un sadedzinot tika nogalināti un iznīcināti vismaz 2 500 000 upuru, vēl vismaz pusmiljons miruši no bada un slimībām, tātad kopumā bija aptuveni 3 000 000 mirušo." Hess tika pakārts 1947. gada 16. aprīlī. Hedviga Hesa, kura šķietami neko neesot zinājusi par sava vīra darba specifiku, pēc Rūdolfa Hesa sodīšanas apprecējās vēlreiz un nodzīvoja līdz 81 gada vecumam.