Tallinas kinofestivālā Melnās naktis notikusi atzītā igauņu režisora Suleva Kēdusa episkās drāmas Slepkava/Jaunava/Ēna/The Manslayer/The Virgin/The Shadow pasaules pirmizrāde. To veido trīs noveles par sievietes likteni Igaunijā no XIX gadsimta beigām līdz mūsdienām. Stāstu ierāmē rituāli, mistika, kara draudi, sievietes seksualitāte un sevis meklējumi dažādos vēstures posmos.
Filmai Melnajās naktīs piešķirtas balvas par operatora darbu un mūziku. Galveno varoni katrā triloģijas daļā atveido jaunā aktrise Rea Lesta, kura spēlē Tallinas teātrī NO99 un ir guvusi atzinību par lomu vēl vienā igauņu filmā – skatītāju iecienītajā režisora Rainera Sarneta fantāzijas sāgā Novembris, kas Melnajās naktīs atzīta par 2017. gada labāko Igaunijas filmu.
60 gadu vecais Sulevs Kēduss ir viens no labākajiem igauņu režisoriem, kurš uzņem spēlfilmas un izpaužas dokumentālajā kino. Viņš apguvis teātra režiju Tallinas Pedagoģijas institūtā, savukārt kinomākslu studējis Augstākajos režijas un scenāristu kursos Maskavā pie profesora Aleksandra Mitas.
Kāpēc jums bija svarīgi piešķirt filmai tik spēcīgu feministisku vēstījumu?
Es nesaistu filmu ar feminisma idejām. Galvenā varone ir sieviete, viņa nepārstāv nevienu ideoloģiju, bet gan humānisma idejas. Es neuzņemu filmas, lai paustu sociālo kritiku. Pirmās noveles pamatā ir rakstnieka Juhana Jaika stāsts, kas sakņojas Igaunijas folklorā. Otrā novele, kuras darbība notiek 1949. gadā, balstīta reālos notikumos. Trešā novele ir mana fantāzija par mūsdienām.
Kas ir kopīgs trim filmas varonēm?
Gara spēks. Gribas spēks. Viņas cenšas saglabāt dzīvību un cer, ka drīz viņām klāsies labāk. Tās ir tādas cilvēciskas lietas, par kurām man ir grūti runāt. Es neprotu artikulēti izteikties par savām varonēm.
Visas trīs ir ārkārtīgi mazrunīgas. Runā lielākoties apkārtējie, bet viņas klusē.
Es par to neesmu domājis, tā ir sanācis. Mēdz gadīties otrādi – ja cilvēks daudz runā, mums ir grūti saprast, kas notiek viņa dvēselē. Ja varone klusē, mēs varam domāt par viņas noslēpumiem. Nianšu ir vairāk, un tās ir dziļākas. Man patīk minimāla verbālā izteiksme.
Vai varētu teikt, ka filmā esat radījis igauņu sievietes portretu 100 gadu garumā?
Jā, daļēji es tam piekrītu. Es pazīstu savas varones, kaut gan vēl nezinu, kā sievietes uztvers šo filmu.
Filma ir iznākusi uz ekrāniem neilgi pirms Igaunijas simtgades svinībām.
Mans darbs nav iekļauts Igaunijas simtgades filmu programmā, tam ar to nav nekāda sakara. Šis ir mans autordarbs. Labi, ka valsts ir atradusi iespēju finansēt simtgades filmu uzņemšanu, tām ir atvēlēts pietiekami labs budžets, kas ļauj strādāt labākos apstākļos. Mums gāja sarežģītāk, mums nebija tik labvēlīgu apstākļu (filma Slepkava/Jaunava/Ēna ir Igaunijas un Lietuvas kopražojums, tās budžets ir 820 000 eiro – J. J.). Kad notika simtgades filmu konkurss, skanēja daži vārdi, kas man neiet pie sirds.
Kas tie bija par vārdiem?
Tika teikts, ka šīm filmām ir jāstāsta, cik mēs esam… Es vairs precīzi neatceros šos formulējumus. Propaganda man nav tuva, manā izpratnē ar kinomākslu tai nav nekāda sakara. Propagandas agrāk bija daudz, tā ir jūtama arī pašlaik. Es tajā nevēlos piedalīties.
Kāda ir kinomākslas būtība?
Es ceru, ka drīz kino piedzīvos renesansi. Pēdējā laikā top daudz filmu, kuras skatoties nav skaidrs, kāpēc tās vispār ir uzņemtas. Manī ir saglabājusies nostalģija. Jaunībā es skatījos daudz labu filmu un tāpēc nolēmu studēt kinorežiju. 70. un 80. gadi bija auglīgs periods kinomākslā. Uz mani atstājuši iespaidu daudzi režisori, es atceros viņu filmas, taču nevēlos tās atkal skatīties. Ir tikai viens režisors, kura filmas esmu skatījies atkārtoti pēc ilgas pauzes. Tas ir Andrejs Tarkovskis. Viņš ir vienīgais autors, kura darbi manī katru reizi izsauc pavisam jaunas sajūtas un domas. Viņa filmās katru reizi var atklāt jaunus noslēpumus. Šādas filmas nevarētu uzņemt neviens cits.