Festivāls Baltijas pērle ir kļuvis par sava veida fenomenu – filmu skati, kas ik rudeni pulcē savu uzticamo auditoriju. Zīmols Baltijas pērle ir ilggadīgs, un tā auditorija – atsaucīga, tā ir pieradināta gan lietot līdzņemamās austiņas, gan gadu no gada skatīties vismaz vienu filmu ar Odriju Hepbernu. Arī šis gads nav izņēmums – programmā ir iekļautas divas klasiskas Odrijas Hepbernas filmas: Romas brīvdienas (1953) un Brokastis pie Tifanija (1961). Klasika ir mūžam dzīva, iespēja šīs filmas skatīties uz lielā ekrāna – reta, tāpēc baudiet Odrijas Hepbernas rotaļīgo trauslumu un eleganci.
Noteikti noskatieties arī vienu no elegantākajiem Alfreda Hičkoka darbiem – filmu Logs uz sētu (1954) ar aktrisi, pēcāk Monako firstieni Greisu Kelliju koķetas modeles lomā un Džeimsu Stjuartu fotogrāfa lomā (šis personāžs ir salauzis kāju un ir spiests ilgstoši ārstēties un blenzt pretējās mājas logos). Šī ir XX gadsimta pērle – filma, kurā ir redzams Hičkoka rafinētais režijas stils un viņa spēja apvienot ironiskas melodrāmas rotaļīgumu ar trillera spriedzi. Protams, dīkais fotogrāfs ar ieģipsēto kāju pretējās mājas logos pamanīs savādas "laulības dzīves ainas", drīz vien viņam radīsies aizdomas par noziegumu. Logs uz sētu ir viena no novatoriskākajām Hičkoka filmām, kurā viņš sev izvirzījis ļoti konkrētus mērķus un ierobežojumus. Proti, uzņemt trilleri no viena varoņa skatpunkta. Arī šī ir filma, ko var baudīt neskaitāmas reizes.
Odrija Hepberna, Greisa Kellija un Vija Artmane – šo aktrišu portreti izdaiļo Baltijas pērles reklāmas plakātus, pelnīti nostādot Viju Artmani līdzās pasaules kino leģendām. Vijas Artmanes klātbūtne nav nejauša, jo Baltijas pērle laikus sāka gatavoties izcilās latviešu aktrises 90 gadu jubilejai, pasniedzot jēgpilnu dāvanu mums visiem – festivāls finansiāli ir atbalstījis filmas Mērnieku laiki (1968) tehnisko restaurāciju. Filma būs skatāma īpašā seansā kinoteātrī Splendid Palace svētdien, 22. septembrī, plkst. 18.30. Tas par klasiku un pagātni.
Dzīves labākie gadi
Par tagadni. Aktuālo filmu izlasē šoreiz ir maz radikālu pārsteigumu – pamatā Baltijas pērles veidotāji piedāvā filmas, kuru problemātika un tematika būs saprotama uz tradicionālām vērtībām orientētam skatītājam, precīzāk gan – skatītājai. Baltijas pērles afišā ir vairākas Francijā veidotas filmas, un tā jau ir tradīcija. Francijā ik gadu top ap 250 spēlfilmām, līdz Latvijas kinoteātru repertuāram nenonāk pat desmitā daļa. Tālab vērts tās skatīties festivālā. Domājams, filma Dzīves labākie gadi ar Anuku Emē un Žanu Luiju Trentiņānu galvenajās lomās daudziem vecākā gadagājuma skatītājiem izsauks sentimentālu atmiņu lavīnu.
Jā, tas ir tieši tas pats aktieru duets, kas savulaik pārsteidza smeldzīgajā franču filmā Vīrietis un sieviete (1966), kas sen kļuvusi par Eiropas kino klasiku. Režisors Klods Lelušs nav baidījies no laika – viņš vēlreiz ļauj tikties savas klasiskās filmas vīrietim un sievietei – Trentiņānam un Emē – vairāk nekā pēc pusgadsimta. Filmas Dzīves labākie gadi pirmizrāde notika šā gada Kannu kinofestivālā, uz balvām tā nepretendēja, bet daudzos radīja smeldzīgas pārdomas par laika ritējumu un kino kā mediju, kurš mēģina tam spītēt.
Laika gaitai mēģina spītēt arī Žiljeta Binoša franču filmā Mīlestības vecums – viņas varone piecdesmitgadniece mēģina kliedēt vientulību, sākot virtuālas attiecības ar daudz jaunāku vīrieti. Arī šī filma nāk no laba Eiropas festivāla programmas – tā tika pirmizrādīta gada sākumā Berlīnē, un Žiljeta Binoša – retā Eiropas aktrise, kura ir saņēmusi Oskaru, – lomā ir pārliecinoša. Tie, kuri cītīgi seko līdzi viņas darbībai, gan varētu atzīmēt monotonismu aktrises pēdējo gadu lomu izvēlē – viņa jau vairākkārt ir spēlējusi pusmūža sievietes, kuras atsakās pieņemt loģiskās novecošanas faktu.
Svaigs un vērtīgs pienesums festivāla programmā ir japāņu režisora Hirokadzu Koreedas filma Patiesība, kuru viņam bija izdevība filmēt Francijā, strādājot ar franču zvaigznēm – Katrīnu Denēvu un Žiljetu Binošu. Filma pirms dažām nedēļām atklāja Venēcijas festivālu un guva pozitīvas atsauksmes. Acīmredzot japāņu ģimenes drāmu speciālists un Kannu festivāla Zelta palmas zara īpašnieks (par 2018. gada darbu Zaglēni) Hirokadzu Koreeda ir veiksmīgi ticis galā gan ar dīvām, gan intriģējošo sižetu – mātes, slavenas aktrises, un meitas attiecībām.
Savu versiju par sievietes pusmūža krīzi piedāvā ar lieliskais amerikāņu režisors Ričards Linkleiters filmā Kur pazudusi Bernadeta ar Keitu Blānšetu galvenajā lomā. Ričardam Linkleiteram arī ir īpašas attiecības ar laiku: režisora kontā ir ilgāk nekā desmit gadu uzņemtā filma Puikas gadi (2014), un viņam patīk atgriezties pie savu filmu varoņiem pēc ilgākām pauzēm un fiksēt laika atstātās pēdas – pieaugšanu, briedumu, vītumu. Kur pazudusi Bernadeta gan ir tradicionālāks stāsts par priekšzīmīgu ģimenes māti, kura ņem un pazūd.
Autora sāpes un slava
Arī spāņu režisora Pedro Almodovara jaunākā filma Sāpes un slava loģiski ieguļas brieduma krīzes tematikā, kas iezīmējas festivāla filmu izlasē. Pedro Almodovars 25. septembrī svinēs 70. dzimšanas dienu, un viņa Sāpes un slava pārstāvēs Spāniju cīņā par Oskaru. Domāju, šai filmai ir lielas izredzes tikt līdz nominācijai (un arī līdz balvai). Drāmas galvenais varonis ir kinorežisors (lomā Antonio Banderass), kurš ir nonācis krīzē gan muguras problēmu, gan radošā izsīkuma dēļ. Filmu kopš pirmizrādes Kannu festivāla konkursa programmā šā gada maijā dēvē par Almodovara 8 1/2, tādējādi tiek vilktas paralēles ar Federiko Fellīni 1963. gada šedevru, kura tēma ir režisora radošā krīze un kurā ir daudz kas no paša Fellīni dzīves.
Pedro Almodovars Sāpēs un slavā meistarīgi izmanto gan tagadni, gan pagātni – filmā ir daudz retrospektīvu atkāpju, režisora bērnības ainu, kurās viņa māti spēlē Penelope Krusa – aktrise, kuru savulaik spāņu režisors padarīja slavenu. Tas ir ne tikai vizuāli satriecoši skaists darbs, bet arī emocionāli uzrunājošs vēstījums par nobrieduša cilvēka mēģinājumiem atrast spēku un motivāciju dzīvot un radīt. Tas ir arī stāsts par pašu Almodovaru.
Almodovars ir Eiropas autorkino dārgums, un Baltijas pērles programmā ir vēl vismaz divi dārgumi – izcilu autoru filmas. Šie autori gan darbojas Amerikas kino vidē. Viens no tiem ir Džims Džārmušs ar filmu Mirušie nemirst. Tā maijā atklāja Kannu festivālu un izpelnījās pretrunīgus vērtējumus. Tie, kuri gaidīja no Džārmuša filmas tipiskas zombijdrāmas kvalitātes (filmā tiešām darbojas lērums zombiju), bija šokēti un nikni. Protams, Džārmušs negrasās ievērot amerikāņu zombijfilmu nosacījumus, viņš par tiem ironizē, viņš tos ignorē, viņš jandalē, uzaicinot šajā visā neprātā arī savus iemīļotos aktierus, piemēram, Bilu Mareju, un popdīvu Selenu Gomesu. Tas viss – aktuāla vēstījuma vārdā, jo no cilvēka līdz zombijam ir pussolis...
Amerikas autorkino dārgums ir arī Vudijs Allens. Viņa jaunākā filma Lietaina diena Ņujorkā piedāvā daudzas tipiskas režisora filmu zīmes – vidi, protams, Ņujorku, mākslinieciskus, nedaudz egocentriskus varoņus, rotaļīgu sentimentu un asprātīgus dialogus. Šoreiz filmas varoņi un aktieri ir jauni un dzirkstoši – Ella Feninga, jau Džārmuša filmas sakarā pieminētā Selena Gomesa un Timotē Šalamē (no populārās filmas Sauc mani savā vārdā). Lietaina diena Ņujorkā ir tapusi smagi (tiesas process ar Amazon Studios, kas sākumā plānoja piedalīties filmas veidošanā un izplatīšanā un pēcāk atteicās, skandāli #MeToo aktivitāšu kontekstā u. c.), taču filmā uzkrītošu krīzes pazīmju nav.
Noslēgumā pieminēšu filmu Debesu balss ar Natāliju Portmenu un Džūdu Lovu. Šī ir filma no 2018. gada Venēcijas festivāla konkursa programmas ar pārliecinošu Natālijas Portmenas aktierdarbu popdīvas lomā. Baltijas pērlē ir ko redzēt arī bez pusmūža krīžu drāmām. Turklāt nebūt neesmu pieminējusi visas filmas.
Informācija: balticpearl.lv
Enģeļa viesis