Šis ir viens no Latvijas simtgades patīkamajiem un noderīgajiem blakusefektiem – pateicoties vēsturiskajiem un ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kas pirms 100 gadiem ierosināja līdzīgas neatkarības vēlmes un iespējas uzreiz vairākās Baltijas reģiona valstīs, šogad mums ir iespēja Latvijas simtgades svinēšanu izmantot arī kā iespēju pievērsties kaimiņiem. Jau pagājušā gada vasarā, tuvojoties simtgades vilnim arī Lietuvā un Igaunijā, visu trīs kaimiņvalstu kino institūcijas nolēma dibināt kopīgu tradīciju un leģendārā Baltijas ceļa laikā (ap 23. augustu) sarīkot Baltijas filmu dienas pēc vienkāršas, taču ietilpīgas shēmas – šajās dienās katrā no valstīm organizē bezmaksas seansus, demonstrējot abu kaimiņvalstu filmas.
Par prieku visiem pagājušās vasaras filmu dienas trijās valstīs izrādījās ļoti apmeklēts un skatītāju novērtēts pasākums. Tas iedrošināja šogad turpināt tradīciju, lai stiprinātu Baltijas valstu vienotību ne tikai filmu ražošanā, kā tas pēdējos gados notiek arvien intensīvāk, bet arī "ražošanas galaprodukta patērēšanā". Viens no svarīgiem mērķiem – lai mums turpmāk būtu arvien mazāk iemeslu apcerēt bēdīgo tēmu, kāpēc mēs katrā atsevišķā valstī zinām samērā daudz par Eiropas kino un gandrīz visu par Holivudas meinstrīma kino, bet praktiski neko nezinām par vistuvākajiem ziemeļu un dienvidu kaimiņiem.
Džegers no Kauņas
Rīgā Baltijas filmu dienas notiek kinoteātrī Splendid Palace un simboliskā kārtā ir viens no pirmajiem pasākumiem kinoteātra jaunās sezonas ieskaņā – sezona sākas 21. augustā, Baltijas filmu dienas – 23. augustā. Pirmās dienas programma ir tik spožs un tematiski vienots komplekts, ka gandrīz nav šaubu – ir jāizmanto izdevība un jāskatās abas filmas pēc kārtas, ar vienu nepietiks, lai aptvertu tik ietilpīgu un krāšņu, bet arī vēsturiski nozīmīgu un pat traģisku tēmu! Šajā dienā dienvidu kaimiņus pārstāv režisors Raimunds Baņonis (1957) ar Lietuvā ārkārtīgi populāro spēlfilmu Bērni no viesnīcas "Amerika" (1990), Igauniju – trīsdesmitgadniece Terje Tomistu ar dokumentālo filmu Padomju hipiji (2017), kas tieši šajās dienās piedzīvo lielu Baltijas un ASV rietumkrasta tūri – pēc Rīgas un Viļņas filma un režisore dodas uz Losandželosu, Kaliforniju, Nevadu.
Abas šīs filmas katra no savas puses un citādi pieskaras vienam un tam pašam kosmosam – hipiju subkultūrai 70. gadu Padomju Savienībā. Interesanti, ka arī abu režisoru ceļš uz konkrēto filmu un tēmu ir atšķirīgs – Maskavas kinoinstitūtā izglītotajam režisoram, slavenā aktiera dēlam Baņonim šī ir ceturtā spēlfilma un tapusi vēl Lietuvas kinostudijā pamatīgas kinoražošanas apstākļos, savukārt etnogrāfijas un antropoloģijas speciāliste Tomistu, Fulbraita stipendiāte ar diviem Tartu Universitātes maģistra grādiem, līdz savai filmai nonāca, pētot nācijas kultūrvēsturi. Vispirms viņa savāca materiālu multimediālai izstādei par padomjlaiku hipijiem, un šī izstāde jau pirms filmas iemantoja starptautisku atzinību.
Raimunds Baņonis, kurš kopš 80. gadu sākuma savās filmās risinājis jauniešu auditorijā sakņotas problēmas, filmu Bērni no viesnīcas "Amerika" uzņēmis par savu paaudzi – par vidusskolas pēdējās klases skolēniem Kauņā 1972. gadā. Jauniešu pulciņu vieno gan tas, ka viņi visi dzīvo namā, kur neatkarīgās Lietuvas laikā pastāvējusi un jauniešu iztēli joprojām darbina eleganta viesnīca Amerika, gan tas, ka visi savā jaunības maksimālismā dedzīgi fano par "citu pasauli", ko viņiem simbolizē Radio Luxembourg un The Rolling Stones, – pat galvenā varoņa iesauka ir Džegers. Protams, viņu "hipijbūšana" ir visai bērnišķīga, viņu "Vudstoka" ir bērnišķīga, kaifu viņi ķer no klepus tablešu saujas, raksta uz Luksemburgas Radio vēstuli, kuru pēc tam pārtver un no gramatikas viedokļa nokritizē angļu valodas skolotājs, un ģitārām izmanto telefonbūdiņās zagtus mikrofonus – interesanti, ka tieši šīs huligāniski izpostītās būdiņas ir viens no elementiem, kas vieno abas ceturtdien noskatāmās "hipijfilmas". Otrajā filmā uzzināsim, ka Igaunijā kārtības sargātāji tolaik fiksēja vidēji desmit izdemolētu būdiņu nedēļā, un arī es tādas atceros no savas bērnības…
Cits vienojošais elements ir lietuviešu students Roms Kalanta, kurš 1972. gada maijā Kauņā demonstratīvi pašsadedzinājās, vainojot savā nāvē "tikai un vienīgi politisko sistēmu", un te sākas daudz skarbāka teritorija. Viesnīcas Amerika bērnu pasaule 1972. gadā tomēr ir draudīgāka nekā mums jau pazīstamā, līdzīgās atmiņu noskaņās ieturētā meiteņu vasara 1989. gadā (Madaras Dišleres simtgades filma Paradīze ’89 atklāj Baltijas filmu dienas gan Lietuvā, gan Igaunijā). Jo, kā filmā Padomju hipiji saka viens no varoņiem un filmā Bērni no viesnīcas "Amerika" Džegers un viņa draugi to piedzīvo, ir liela atšķirība, vai tu pats izdomā sev nomainīt frizūru un nogriezt garos matus, vai arī tev milicis ar varu noskuj pliku pakausi…
Nepatīk mazgāties!
Šādā vardarbības gaisotnē savu jaunību pavadīja otrās "hipijfilmas" varoņi, kurus uzmeklējusi igauņu antropoloģe Terje Tomistu, – "tavas mājas ir ierakumi, un katra iziešana uz ielas ir došanās karā, kur tu esi apdraudēts uz katra soļa". Režisorei un scenārija autorei kaut vai atsevišķi ņemta "garo matu problēma" šķiet nevis tikai vēsturisks nonsenss, bet mūsdienu sabiedrībā vispārināma parādība: "Nu labi, šodien par sabiedrības nosodījuma cēloni nevar kļūt matu garums, bet agresīvas uzmanības centrā var nonākt cilvēka ādas krāsa, dzimuma identitāte vai seksuālā orientācija…"
Ir arī kaut kas aizkustinošs faktā, ka tieši jauna un smuka meitene pulcina un iztaujā visus šos joprojām garmatainos, bet bieži jau sagrabējušos un bezzobainos vecos hipijus no dažādām bijušās PSRS pilsētām. Filmā skan igauņu, krievu un latviešu valoda, jo padomjlaika hipiju "sistēmai", kā viņi paši to sauc, neeksistēja republiku robežas, viena no visā PSRS pazīstamām pulcēšanās vietām bijusi kempings pie Gaujas, un viena no ievērojamām un autentiskām laikmeta liecībām ir mūsu režisora Imanta Brila dokumentālā filma Sejas (1971, operators Andris Seleckis), kurā savs un visai agresīvs viedoklis par hipijiem ir pat aktierim Eduardam Pāvulam. Pieļauju, ka filmas Padomju hipiji fotogrāfijās un arhīva filmējumos ir saskatāmi arī daudzi Latvijas "neformāļi", vismaz vienu bildi saskatīju arī es, to vispopulārāko – uz bruģa sēdošos puķu bērnus ar Andri Grinbergu priekšplānā, un fonā kādā brīdī skan arī Menueta dziedājums.
Tomēr latviešu dalība filmā nav būtiski svarīga, jo hipijiem nebija svarīgas nedz robežas, nedz tautība, un brīžiem pat domāšanā vērojamas radikālas atšķirības – piemēram, Penzelam vienkārši "patika moči, nepatika mazgāties un griezt matus, rezultātā iznāca easy rider…". Lai gan lielākā daļa filmas varoņu tomēr uzsver, ka viņu galvenā motivācija bija sajūta "mēs atšķiramies no masas, mēs zinām un jūtam arī to, ko parastiem padomju pilsoņiem nav atļauts izjust". Nenoliedzami svarīgs elements šajā "atšķirīgajā jušanā" bija narkotisko vielu ietekmē piedzīvoti apziņas lidojumi, kuru vizualizācija ir filmas krāšņākā un iespaidīgākā sastāvdaļa – tai izmantota gan oriģināli veidota animācija (Prīts Penders), gan arhīvu materiālu un zīmējumu kolāžas, un vissmieklīgākais – oficiālu padomjlaika multiplikācijas filmu fragmenti (piemēram, studijā Sojuzmultfiļm veidotā 1981. gada filma Trešās planētas noslēpums, kas vizualitātē ir ļoti tuva mūsu pašu Fantadroma sērijām, pat lidojošas govs tēls vieno abas kosmiskās pasaules).
Nekas nav mūžīgs
Vārdu sakot, par Baltijas filmu dienu pirmā vakara filmām varētu rakstīt un rakstīt, taču labāk tomēr noskatīties. Un raksta autores ieciklēšanās uz subjektīvi aizraujošo vēsturisko tematiku nenozīmē, ka programmā nebūtu atrodamas filmas arī citu tematu interesentiem. Otrās dienas (24. augusta) pirmajā seansā plkst. 18 tiks demonstrēta viena no Lietuvas simtgades filmām – dokumentālā portretfilma Rūta, stāsts par Londonas olimpisko spēļu medaļnieci peldētāju Rūtu Meilutīti, kura 15 gadu vecumā pārsteidza visu pasauli.
Filmā intervētie Rūtas ģimenes locekļi, treneri, laikabiedri un arī pati Rūta uzglezno psiholoģiski sarežģītu ainu, kas nav tikai un vienīgi priecīgs varoņstāsts. Pirmā brīža triumfs ir lieliski saprotams – Lietuva jau sen bija neapzināti gaidījusi tik pozitīvu varoni, ko visai tautai iemīlēt kā savu pašas bērnu; prezidente Gribauskaite kronē Rūtu ar krāšņu vainagu, publika gavilē un uguņošana apber uzvarētāju zelta dzirkstelēm. Rūta grib būt laba pret visiem, tomēr nākamās medaļas un pasaules rekordus tauta sāk uztvert kā pašsaprotamu rutīnu, selfiji ar "mūsu Rūtu" sāk jau apnikt ne tikai medaļniecei, un psiholoģiska krīze sāk sabiezēt kā melns mākonis, ietekmējot arī sportistes rezultātus. Vai tas, kāpēc Lietuva mīl Rūtu, var izgaist vai salauzt viņas dzīvi?
Ceturtā filma Baltijas filmu dienu programmā, igauņu spēlfilma Vīrs, kurš izskatās pēc manis, pasaules pirmizrādi piedzīvoja Karlovi Varu konkursā East of the West (2017) un ir kārtīgi nostrādāts, Eiropas kino labākajās tradīcijās ieturēts traģikomisks stāsts par attiecībām starp dēlu (briļļainu mūzikas kritiķi) un tēvu (izspūrušu klaidoņa tipu). Papucītis jaunībā bijis diezgan skeptisks par mazā zēna muzikālajām dotībām, bet vecumdienās pats spēlē kapos, ir pārliecināts par savu vietu igauņu džeza vēsturē un dēla dzīvē uzrodas tikai tad, kad vizīte pie ģimenes ārsta liek atcerēties, ka neviens nav mūžīgs uz šīs zemes…
Latvijas publikai papildu garantijas varētu sniegt apziņa, ka filmas režisors ir Andress Maimiks, kurš tagad strādā kopā ar sievu Katrīnu Maimiku, bet pirms gadiem piecpadsmit filmu uzņēma kopā ar Latvijā joprojām aktuālo režisoru Jāku Kilmi, un abu jauno provokatīvās un jautrās filmas (arī dokumentālās) bieži viesojās kinoforumā Arsenāls. Humora izjūta Maimikam nav zudusi, profesionālā stabilitāte tikai pieaugusi, tā ka šis ir kvalitatīvs punkts Baltijas filmu dienu programmai. Vai daudzpunkte – līdz nākamajam gadam.
Baltijas filmu dienas
Kinoteātrī Splendid Palace 23., 24.VIII plkst. 18 un 20
Ieeja bez maksas