Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Aitas un mēsli jeb Izkurtējušais skaistums

Latvijas kinoteātru repertuārā nonākusi itāļu režisora Paolo Sorrentīno draiskā filma Silvio. Tajā var saskatīt indīgu ironiju, kuru autors adresē teju visiem varoņiem

Dzīvojam laikā, kad zināt režisoru uzvārdus tiek uzskatīts par lieku greznību. Kino masu produkcija, it īpaši tā, kas top Holivudā, tiek veidota, izmantojot konkrētas shēmas un matricas, kuru virsmērķis ir audiovizuālā produkta filmas, maksimālas komerciālās atdeves nodrošināšana un plašu skatītāju masu apmierināšana. Tikai Eiropas festivāli un pasen (XX gadsimta 50.–60. gados) franču intelektuāļu un kinomānu radītās autorteorijas piekritēji cītīgi mācās režisoru uzvārdus, arī nozīmīgu festivālu filmu programmas nereti tiek veidotas, uzticoties režisora uzvārdam – režisora personībai kā kvalitātes kritērijam.

Negrasos jūs apgrūtināt ar plašu ekskursu autorteorijas būtībā, vien īsi atgādināšu tās pamatprincipus, proti, režisora personībai ir vistiešākais sakars ar viņa veidoto filmu. Režisora autora individuālais stils, rokraksts tad arī ir autorkino esence un vērtība. Turklāt jārēķinās, ka režisors autors var atļauties teju visu mūžu "uzņemt vienu filmu" jeb veidot filmas, kurās iezīmējas gan tematiskā, gan stilistiskā līdzība. Nereti režisori autori ir uzticīgi ne tikai noteiktiem mākslinieciskiem paņēmieniem, kurus ar nelielām variācijām atkārto no filmas filmā, bet arī radošajiem partneriem, piemēram, aktieriem, komponistam, operatoram utt.

Komerciālās kinoindustrijas režijas noname laikmetā režisoru personību, režisoru autoru veidotās filmas kļūst īpaši nozīmīgas, jo palīdz noturēt autorkino, īpaši Eiropas autorkino, idejas un principus bangojošajā komercializācijas okeānā. Nereti tās ir filmas, kurām izdodas izlauzties tālāk par rafinētu kinomānu ierobežoto auditoriju. Šajā kontekstā spilgti iezīmējas itāļu režisora Paolo Sorrentīno piemērs.

 

Pasaules radīšana

Rakstot par autorkino režisoru, kāds ir Paolo Sorrentīno, pieklājas sākt ar "pasaules radīšanu", proti, nevis ar viņa aktuālo filmu – šajā gadījumā tā ir filma Silvio (oriģinālnosaukums Loro) –, bet ar meistara iepriekšējiem darbiem, kuros ir attīstījies un nostabilizējies viņa radošais rokraksts, iemīļotie tehniskie un stilistiskie paņēmieni, izkristalizējies iecienītais aktieru loks utt. Paolo Sorrentīno (1970) nav dzimis vakar. Viņš debitēja 90. gadu sākumā ar īsfilmām, taču Eiropas kino apritē, precīzāk – starptautisko festivālu lokā, Paolo Sorrentīno ienāca 2004. gadā ar filmu Mīlestības sekas/The Consequences of Love, kurā strādāja kopā ar aktieri Toni Servillo. Tieši viņu – šo sirmo kungu – var uzskatīt teju par Paolo Sorrentīno alter ego, par spīti abu vecuma starpībai. Toni Servillo ir spēlējis lielākajā daļā no Paolo Sorrentīno filmām. Viņš spēlē arī Silvio – korumpētu, patmīlīgu erotomānu, mediju magnātu un vienkārši rafinētu manipulatoru, politiķi, kurā, iespējams, kāds saskatīs tiešas paralēles ar Silvio Berluskoni. Tieša līdzība ar konkrētiem cilvēkiem un viņu biogrāfijas faktiem filmā tiek noliegta – tā tiek uzsvērts Silvio sākumtitros.

Par spilgtu Paolo Sorrentīno uzvaru kļuva filma Dižais skaistums/The Great Beauty (2013) – tā ir mākslinieka sestā pilnmetrāžas spēlfilma, kas ieguva vairākas Eiropas Kinoakadēmijas balvas, Oskaru kā labākā ārzemju filma, Zelta globusu un citas godalgas. Pēc Dižā skaistuma kritiķi rakstīja par Itālijas kino zudušās starptautiskās slavas atgriešanos, par Paolo Sorrentīno kā izcilu kino autoru, režisoru, kura rokrakstā ir saskatāmas konsekventas atsauces uz Itālijas kino dižo autoru, īpaši Federiko Fellīni, daiļradi. Hēdonisms, ļaušanās dzīves baudīšanai, izteiksmes barokālisms, kas radīts ar kino valodas spēku, – tas viss ir šajā filmā par padzīvojuša Romas bohēmista, izbijuša literāta eksistenciālo krīzi. Arī Dižajā skaistumā galveno lomu tēlo Toni Servillo.

Režisora filmogrāfija ir gara, tajā ir daudz īsfilmu un reklāmu (piemēram, Bvlgari). Īpašu vietu ieņem televīzijas seriāls Jaunais pāvests, kuram izdevies iegūt teju kulta statusu. Starp citu, Paolo Sorrentīno ir viens no tiem Eiropas kino autoriem, kura veidoto seriālu atsevišķas sērijas ar prieku demonstrē elitāri Eiropas kinofestivāli. Tā, piemēram, notika ar Jaunā pāvesta pirmajām divām sērijām, kas tika pirmizrādītas Venēcijas festivālā 2016. gadā. Jāpiebilst, ka seriāla popularitātes nodrošināšanā liela loma bija ne tikai Paolo Sorrentīno, bet arī britu aktierim ar globālu atpazīstamību Džūdam Lovam. Protams, arī visai ķecerīgajam tematiskajam uzstādījumam: kas notiktu, ja Vatikānā pāvesta vietu ieņemtu autsaiders – amerikānis.

Seriāla karsējiem par prieku Paolo Sorrentīno patlaban veido Jaunā pāvesta turpinājumu – 10 sērijas, kuru pirmizrāde būs šogad. Kā ziņo prese, pats režisors šajā projektā darbojas arī kā operators.

 

Varas aizkulises

Kā visā šajā kontekstā iegulst Paolo Sorrentīno jaunais darbs Silvio? Tematiski – perfekti. Šī nav pirmā viņa filma par politiskās dzīves monstrozajiem varoņiem vai cilvēkiem pie varas. 2008. gadā režisors veidoja filmu Dievišķais/Il Divo, kuras galvenais varonis ir Itālijas politiķis Džūlio Andreoti, un arī šo lomu spēlēja Toni Servillo. Tātad Paolo Sorrentīno kā Eiropas kino autoram ir tuva varas aizkulišu izzināšana, izvēloties fokusēties uz pretrunīgiem, sarežģītiem raksturiem, kuru rokās ir milzīgs varas potenciāls. Arī seriālā Jaunais pāvests šī tēma ir būtiska.

Paolo Sorrentīno ir tuva novecošanas tēma, šī eksistenciālā cilvēka esamības dimensija, kas, kā pierāda arī Jaunā Rīgas teātra šīs sezonas iestudējumu piemērs, māksliniekiem aktualizējas pēc četrdesmit. Dižais skaistums un nākamā Paolo Sorrentīno filma Jaunība/Youth (2015) vēsta par zūdošo laiku un miesas eroziju – novecošanas neapturamo procesu. Interesanti, ka šīs tēmas reprezentācijai Paolo Sorrentīno izvēlas aktieri, kurš nav viņa vienaudzis, – sešdesmitgadnieku Toni Servillo. Jaunībā tie bija starptautiski pazīstamie Hārvijs Keitels un Maikls Keins.

Filma Silvio sākas brīnišķīgi – elitāras privātmājas istabā iemaldās aitiņa un kā paralizēta sāk vērot TV ekrānu – daiļavu, kas tur plātās ar rokām un gora gurnus, viktorīnas dalībniekus, tipiskas TV šova zīmes. Aitiņa kā piekalta lūr uz kustīgajām bildītēm, TV raida bez skaņas, bet draudīga dūkoņa nāk no kondicionētāja, kas ieslēdzies saldēšanas režīmā. Cik tur vajag, lai aitiņa sasaltu un atdotu galus... Vienkāršs, nepārprotams tēls par zilā ekrāna vērotājiem un kustīgo bildīšu spēku.

 

Pikantie plikumi

Paolo Sorrentīno Silvio ir piepildīts ar šādām ironiskām, ciniskām starpspēlēm – ainiņām, kurās bez piepūles var saskatīt režisora indīgo ironiju, kuru viņš adresē teju visiem filmas varoņiem.

Pats politiķis, kurš ir tik līdzīgs Berluskoni, parādās filmā pēc 40 minūtēm, līdz tam mēs pamatīgi tiekam iepazīstināti ar Itālijas erotikas un narkotiku biznesa censoņiem – pāri no provinces, kas devies iekarot Romu. Viņu rīcībā ir vienkāršs plāns – nokļūt vistiešākajā ietekmīgā mediju darboņa un politiķa tuvumā, nodrošinot tā iecienītās izklaides ar jaunām, daiļām sievietēm. Vides specifika dod Paolo Sorrentīno iespēju filmu piesātināt ar kailām miesām un pikantiem skatiem. Tēlus, metaforas, kuras filmā izmanto režisors, lai raksturotu šos darboņus, par sarežģītām nenosauksi.

Zīmīga ir epizode, kurā pa naksnīgajām Romas ielām pastaigājas erotiskā biznesa pirmrindnieks no provinces ar bariņu meiču, kuras, protams, dzīvē grib tikt uz augšu. Uz ielas izskrien žurka, kas kļūst par iemeslu atkritumu mašīnas avārijai. Eksplodējot tā rada mēslu lietu – bohēmiskajiem erotiskā biznesa pārstāvjiem atliek vien noskatīties ar atvērtu muti. Paolo Sorrentīno izmanto efektīgu montāžas gājienu – nākamajā epizodē viss šis bars stāv puskails glamūra baseina tuvumā un no debesīm krīt krāsainas ripiņas – erotisko tonusu uzturošas narkotikas. Tāds stāsts, ar viegli uztveramiem kairinājumiem, sākot ar vienkāršām metaforām un plikņiem un beidzot ar politiķa privātās dzīves aizkulišu atveidu.

Protams, filmā ieskanas arī eksistenciāla smeldze un ir atsevišķas spēcīgas epizodes. Kaut vai tās, kurās Paolo Sorrentīno ironizē par skatītājiem/klausītājiem, ar kuriem tik viegli manipulē Silvio un viņa mediju kanāli. Lieliska ir epizode, kurā Silvio, izklaidēdamies ar tiešās pārdošanas metodēm pa telefonu, kādai kundzītei ieskapē gluži nevajadzīgu preci. Filmā izskan arī šāds teksts: "Ar tautu jārunā kā ar septītās klases skolēniem, turklāt kā ar klases vārgākajiem skolēniem." Kaut ko līdzīgu esam pieredzējuši arī lokāli.

Noslēgumā par būtisko – par autora stilu. Paolo Sorrentīno, protams, demonstrē savus īpašos formveides principus – viņš prot panākt šo lekno, grezno, hēdonisko, pārsātinājumu, šo mūžīgās dolce vita sajūtu, kuru savulaik Itālijas un Eiropas kino ienesa Federiko Fellīni. Filmas sākumā ir arī vārdiska atsauce uz filmu Saldā dzīve/ La dolce vita, Paolo Sorrentīno precīzi atklāj savas filmas kodus. Šis stils, kuru rada gan kameras precīzās kustības, gan montāža, gan režisora bieži izmantotais kustības palēninājums, bija pilnskanīgs Dižajā skaistumā. Filmā Silvio skaistums nav dižs, tas ir ieguvis kičīguma, vietumis pat vulgaritātes garšu. Domāju, Paolo Sorrentīno to ir darījis apzināti, nav mazais bērns, radīdams šo filmu, kuru man gribētos dēvēt nevis par Silvio, bet gan par Izkurtējušo skaistumu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja