Lietu kārtība ir nostabilizējusies tā, ka Latvijas kino gada kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji tiks apkopoti nākamā gada sākumā, šobrīd iezīmējas tikai aptuvenas aprises, tomēr 2022. gada kopējais siluets jau prātā veidojas. Pirmkārt, par kvalitatīvajiem – Nacionālā kino balva Lielais Kristaps jau otro reizi notiks februārī, apkopojot aizvadītā gada rezultātus tad, kad tas aizvadītais patiešām ir noslēdzies. Decembra sākumā tika izsludināts balvām nominēto filmu un profesionāļu saraksts, kas izsauca dažu labu viļņošanos kinosabiedrībā, bet arī atgādināja, ka kinogads nesākās ar rudens maratonu – nomināciju sarakstā ir vairākas labas spēlfilmas un dokumentālās filmas, kas pirmizrādi piedzīvoja pavasarī (piemēram, brāļu Ābeļu Nemierīgie prāti, Ievas Ozoliņas Mana māte valsts un Ivara Zviedra Bahs pret Covid), un tas ir iemesls atcerēties, ka jau martā, un jo īpaši aprīlī, pirmizrāžu kalendārs bija diezgan blīvs. Šī ir viena iezīme, ar ko 2022. gads izcelsies Latvijas kinovēsturē, kad uz to atskatīsimies no tālas nākotnes, – Latvijas filmu pirmizrāžu šogad bija tik daudz, ka septembrī un oktobrī varējām svinēt burtiski katru nedēļu, bet aprīlī pat vienā vakarā satrāpījās divas pirmizrādes dažādos kinoteātros un dienu iepriekš vēl trešā.
Par šādas intensitātes iemesliem ir runāts daudz, laiks sākt arī šo to secināt, piemēram, saprast, ka Latvijas filmas mārketinga kampaņu vairs nevar balstīt vēstījumā "mūsu filma ir labākā, jo citu šobrīd nav". Vinnētāji ir tie, kas prot izcelt savā filmā konkrētas īpašības un sasniegt tos skatītājus, kuri tās vislabāk novērtēs, turklāt tām nav noteikti jābūt "masu kvalitātēm", jo varam cerēt, ka kino izrādīšana pasaulē pamazām virzās no "stadionu formāta" (blokbasteru gigantomānijas un kases rekordiem) uz "gabaldarbu", ko novērtēs pastāvīgā publika nelielā kinoteātrī ar rūpīgi koptu repertuāru. Starp citu, mīlestību pret kinoteātri kā īpašu parādību apliecina režisora Jāņa Ābeles filma 81 metrs, kas nominēta starp labākajām dokumentālajām īsfilmām, – nepalaidiet garām Lielā Kristapa programmā februārī!
Te savukārt laiks pievērsties kvantitatīvajiem rādītājiem, kas galīgi tiks apkopoti un saskaitīti janvārī, – skatītāju apmeklējuma statistikai kinoteātros. Jau līdzšinējie nedēļas topi apliecina, ka kopējā aina pamazām sāk līdzsvaroties – vismaz neviena filma nav piedzīvojusi nekādu varmācīgu kinodzīves pārtraukšanu, kā tas reizēm bija gadījies divos iepriekšējos gados, neviens lokdauns nav uzlaidis salnu nupat atkal atplaukstošajiem kinoskatītāju ieradumiem, katrs kinodarbs vairāk vai mazāk saņem to, ko pelnījis vai pratis izcīnīt sīvajā konkurencē par skatītāja uzmanību.
Lai gan kopējais skatītāju skaits kinoteātrī katrai atsevišķai filmai droši vien varētu būt lielāks, tomēr varam cerēt, ka varbūt vēl tikpat daudz skatītāju klusi sēž straumēšanas platformās, no kurām pagaidām ziņas par apmeklējumu nepienāk, un kopējā interese par Latvijas filmām ir vērtējama kā joprojām augoša, nevis krītoša tendence. Tam ir arī objektīvi priekšnoteikumi – Latvijas filmu tematiskais un stilistiskais spektrs ar katru gadu paplašinās, un mierīgi var gadīties, ka varbūt Upurga vai Neona pavasaris atvilināja uz kinoteātri kādu tādu skatītāju, kurš citādi nekad mūžā nebūtu gājis skatīties Latvijas kino. Un iespēja Ziemassvētkos izvēlēties starp divām pilnīgi atšķirīgām Latvijas filmām vai arī vienā kompānijā aiziet uz vienu un pavisam citā kompānijā uz otru – tā mums nav bijis vispār nekad. Kā pirms dažiem gadiem teica lieliskais pedagogs un režisors Pēteris Krilovs, Latvijas kino vairs nav vientuļa sala ar dažiem strandējušiem tēliem uz tās, Latvijas kino ir blīvi apdzīvots kontinents, piepildīts ar dažādiem stāstiem, cilvēkiem un notikumiem, un tas arī skatītājam ļauj justies iesaistītam, ieinteresētam, starp savējiem.