Vladislavs Nastavševs parasti tiek minēts kā viens no tiem jaunajiem Latvijas režisoriem, kuram ir lielākais potenciāls veidot veiksmīgu karjeru ārzemēs. Šajā teātra sezonā viņš Maskavā Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā ar panākumiem iestudējis provocējošu un kritiķu slavētu Mēdejas versiju, kurai piemīt Nastavševa izrādēm raksturīgā, skatītājus izaicinošā intonācija.
Viņa jaunākā izrāde Rīgā – Jaunajā Rīgas teātrī – Peldošie – ceļojošie, kurai ieplānots arī turpinājums, ir estētiski izsmalcināts, viegls un smeldzīgi muzikāls iestudējums, kura pamatā ir XX gadsimta sākuma krievu rakstnieka Mihaila Kuzmina romāns un dzeja, kas izskan paša Nastavševa komponētās klaviermūzikas pavadījumā.
VIDEO: JRT pirmizrādes Peldošie – ceļojošie epizodes
Šajās dienās režisors jau devies uz Pēterburgu, kur iestudēs tos pašus Peldošos – ceļojošos nelielā teātra Приют Комедианта Mazajā zālē.
Iepriekšējās sezonas sākumā izteici cerību, ka "tā būs solis uz priekšu, nevis atpakaļ". Vai tas ir noticis?
Protams, jā, man ir bijis ļoti daudz darba. Es pat neskaitīšu, cik izrāžu esmu paspējis uztaisīt. Tas nozīmē, ka es pilnveidoju meistarību, apgūstu tehniku, profesionālās lietas. Ļoti palīdzēja arī tas, ka visas izrādes ir ļoti dažādas gan žanru, gan tēmu ziņā. Tas arī paplašina redzesloku.
Vai esi atradis savu māksliniecisko rokrakstu?
Lai citi spriež, man par to nav interesanti runāt. Es esmu meklējumos, un man ir svarīga dažādība, un ceru, ka tā būs vienmēr.
Man liekas, ir skaidrs, ka neviens cits, izņemot mani, nevarētu uztaisīt tādu Makbetu, tādas Tumšās alejas vai tādus Peldošos – ceļojošos. Protams, neviens neredz konkrēto materiālu, kā to redzu es. Ko vispār nozīmē meklēt savu rokrakstu? Piemēram, Alvis Hermanis gadiem ilgi strādā etīžu formā. Vai tas nozīmē, ka viņš vēl joprojām nav atradis savu rokrakstu?
Turklāt zālē sēž 400 skatītāju, un katrs redz kaut ko savu. Gaidīt, ka visi četrsimt vienosies par kaut ko vienu, ir diezgan nejēdzīgi – nav vērts. Es ļoti labi saprotu, ka cilvēki var nepieņemt to, ko es daru, – esmu tam pilnīgi gatavs. Pēdējais, ko es gribu, ir patikt visiem. Galvenais, ka man vēl joprojām ir interesanti taisīt teātri, par laimi, ir aktieri, kuriem gribas ar mani strādāt, kuri ir gandarīti par sadarbību, tāpat kā es. Piemēram, šajā izrādē (Peldošie – ceļojošie – aut.) es satikos ar Andri Keišu gan kā ar cilvēku, gan kā ar mākslinieku, un rezultāts ir brīnišķīgs. Ar Sandru Kļaviņu – pilnīgi tas pats. Ir liels prieks ar viņiem strādāt, un es ceru… Jau zinu, ka plānots šo mūsu sāgu turpināt nākamsezon.
Salīdzinot ar citiem taviem darbiem, Peldošie – ceļojošie vairs īsti nav nosaucama par šokējošu izrādi.
Jā, tas ir kas cits, tāpēc ka… Īstenībā cilvēkiem, kuri gaida no manis šoku, tas atkal ir šoks, ka tā nav. Tāpēc, es domāju, viss ir pa vecam.
Šī izrāde ir par laimīgiem cilvēkiem. Principā tā ir viegla un priekpilna. Šeit nav neviena neķītra vārda, gandrīz nevienas neķītras mizanscēnas. Tas nav ne "porņuks", ne "šausmene", bet tik un tā šai izrādei piemīt galējības – tās izpaužas caur skaistumu un maigumu.
Ir pieņemts, ka māksla stāsta par nelaimīgiem cilvēkiem. Piemēram, ja Strindbergs pēkšņi kādā savā darbā – romānā vai lugā – būtu ierakstījis laimīgu cilvēku, domāju, viņš sevi uzreiz sadedzinātu. Tas ir tāds tabu – mēs nekādā ziņā nedrīkstam runāt par laimīgiem cilvēkiem, jo laimīgs cilvēks ir stāvoklis, to nevar nospēlēt.
Kuzmins ir kā Mocarts. Viņš vienkārši zviedz par tiem, kuriem nepieciešams, lai mākslas darbam piemistu kaut kāda dziļa jēga, daudzslāņainība. Un tad visi tie cilvēki apsēžas un skatās, un vērtē: "Cik dziļi!" Tas ir vienkārši smieklīgi. Pēc tam nāk pie manis un jautā: "Kāpēc tieši šis teksts? Tur taču nekā nav! Kāpēc man jātērē savs laiks tam, kur mīl? Tas taču nav interesanti! Mēs te esam nopietni cilvēki…" Kāpēc visiem pēkšņi jābūt tik nopietniem? Ir ļoti žēl, ka cilvēki nespēj vienkārši izbaudīt teksta skaistumu. Viņi netiek tam klāt.
Mēs gribam būt mūžīgi iemīlējušies un mūžīgi laimīgi, un pat tās nepatikšanas, par kurām ir runa izrādē, ir vieglas un pārejošas, jo pamatā jāgūst prieks no dzīves.
Kāpēc cilvēki šo vieglo laimes stāvokli mēdz uzskatīt par seklu, bet tajā pašā laikā mēs uz to tik ļoti tiecamies?
Kuzmins, piemēram, uzskatīja, ka tas dziļums ir maldīgs, jo tas, ko mēs bieži saucam par dziļumu, nav nekas vairāk par samākslotu bezjēgu. Visi tie labirinti, pa kuriem mēs staigājam, meklējot jēgu, nav nekas cits kā sevis maldināšana.
Pēc Mēdejas Maskavā, kas savā ziņā atkal bija ļoti šokējoša, provocējoša izrāde, es vienkārši izdomāju, ka pietiek. Gribas, lai ir prieks, gribas uztaisīt izrādi bez mežonības un tvana. Šī ir tāda izrāde. Es vēl nekad iepriekš nebiju neko tādu radījis. Bez mežonības un tvana, bet par skaistumu, mīlu.
Tā ir gluži vai daiļrades revolūcija?
Jā. Tam ir sakars ar izrādes dziesmām, mūziku. Šoreiz cilvēki ir pārsteigti par muzikalitāti, vieglumu, naivumu un bērnišķīgumu. Tā mūzika ir, kā Puškins raksta, – печаль моя светла/печаль моя полна тобою (manas skumjas ir gaišas/manas skumjas ar tevi pilnas – E. G.).
Vai komponēšana tev ir bijusi tuva visu laiku?
Vienu brīdi, kad mācījos Pēterburgā, ar mani tas sāka notikt. Studijās mums bija uzdevums – katram kursā vajadzēja uzrakstīt pa dziesmai. Lai gan es biju spējīgs spēlēt klavieres un vijoli un man, protams, ir muzikālā dzirde, es nekad līdz tam nebiju rakstījis mūziku. Tad pamazām sāku dziedāt un meklēt savu balsi. Paralēli sanāca, ka atklāju Kuzminu. Nopirku grāmatu Cita Pēterburga, un liela tās daļa bija veltīta Kuzminam. Sāku lasīt viņa dzeju.
Tā mana komponēšana saslēdzās ar Kuzminu un viņa dzeju. Tad arī izdomāju, ka jāuztaisa izrāde ar savu mūziku un Kuzmina dziesmām. Dažas no izrādē dzirdamajām kompozīcijām ir uzrakstītas ļoti sen – vairāk nekā pirms 10 gadiem, dažas tagad – speciāli izrādei. Tas ir mūzikls figurālā nozīmē – muzikāla izrāde, jo pat tad, ja aktieri nerunā un nedzied, bet lien ārā no klavierēm, – tā ir mūzikas metafora. Pat tad, kad viņi klusē, tā tik un tā ir mūzika.
Ko tev nozīmē tas, ka vari apsēsties pie klavierēm un spēlēt?
Man istabā ir gulta un klavieres, vēl divi krēsli. Nav ne skapju, ne plauktu, uz grīdas stāv grāmatas. Es neguļu uz klavierēm vai klavierēs, kā to dara tēli manā izrādē, bet tas ir kaut kas ļoti dabisks – piesēsties un kaut ko nospēlēt. Es, piemēram, to daru tad, kad esmu uztraucies. Procesam piemīt terapeitisks raksturs. Mūzika ir iespēja tikt skaidrībā par lietām, nemēģinot tās izprast ar smadzenēm. Caur mūziku nekas netiek formulēts, bet atrisināts sajūtu līmenī. Viens ir tas, ka šīs sajūtas ir tevī un var pazust, bet otrs – ka tās tiek fiksētas caur skaņu kombinācijām. Es to salīdzinātu ar smaržu, kas paliek ar tevi uz mūžu. Mūzika pati par sevi ir līdzīga smaržām vai sajūtām, vai noskaņām. Tā spēj gaistošo fiksēt un konservēt.
Tomēr tava autoritārā režisora slava saglabājas, arī strādājot pie šī darba?
Protams, jābūt autoritāram, kā citādi? Jaunajā Rīgas teātrī nemaz nevar citādi! Aktieri nāk pie manis un prasa – Vlad, tu taču esi tik talantīgs, kāpēc tu vēl prasi mūsu viedokli? Taisi kā gribi, mēs vienkārši darīsim to, ko gribi.
Es esmu perfekcionists, un man vajag dabūt to, ko gribu. Tiklīdz es pats saprotu, kas ir vajadzīgs, es maniakāli mēģināšu to panākt. Tomēr šis process bija ļoti gaišs salīdzinājumā ar… piemēram, Mēdeju.
Daudz kas ir atkarīgs no materiāla. Tā kā es pagaidām vēl negribu norobežoties no sava darba, ir diezgan loģiski, ka materiālam ir liela ietekme uz to, kāds izvēršas process. Ir tik forši, piemēram, mēģināt kaut ko par mīlestību un pēkšņi pašam iemīlēties. Viegli, bez kaut kādām sekām. Bieži aktieriem tā loma, kuru viņi spēlē, kaut kādā ziņā nosaka, kādi viņi kļūst dzīvē. Tas pats ir arī režisoriem. Ar katru darbu tu nokļūsti tā enerģiskajā laukā un dzīvojies pa to.
Pat cilvēki, kuriem nav pilnīgi nekāda sakara ar mākslu, tāpat tiek ietekmēti ar mākslas darbiem – grāmatām, kuras viņi lasa, filmām, izrādēm, gleznām, mūziku, jo normāla, laba māksla ietekmē cilvēkus.
Mēdejas pasaule, iespējams, nav labākā vieta, kurā uzturēties.
Mēdeja tapa tāpēc, ka es ļoti, ļoti mīlu Gunu Zariņu. Gan kā cilvēku, gan kā aktrisi – es viņu dievinu, un mums šķita, ka tā loma viņai ir piemērota. Kāpēc lai to neuztaisītu un nenospēlētu?
Turklāt bija interesanti strādāt ar sengrieķu dramaturģiju, pieskarties tai civilizācijai, kura ir kaut kur ļoti dziļi zem zemes. Tikt līdz turienei nemaz nebija viegli, jo ar mūsdienu loģiku to izprast nav nemaz tik vienkārši. Tur tomēr ir runa par citiem cilvēkiem. Tādi, kādi mēs esam tagad, mēs pilnīgi atšķiramies no cilvēkiem 90. gados, pat nerunājot par 60. gadiem vai XX gadsimta sākumu. Tā ir cita suga. Ja mēs runājam par cilvēku, kurš dzīvoja pirms daudziem gadsimtiem, tas ir pilnīgi kaut kas cits – citi priekšstati par to, kas ir gods, negods, mīlestība, uzticība… un motivācija atšķiras, jo nogalināt savus bērnus aiz mīlestības pret vīru – tas ir kaut kas tāds, ko saprast nemaz nav tik viegli.
Parasti to mēdz norakstīt uz arhetipiem, apslāpētām dziņām.
Ja to iestudē musdienās, nav citas izvēles. Lai iesaistītu skatītājus, vajag viņiem pateikt, ka jūs arī tādi esat. Tomēr tā varētu būt un varētu arī nebūt… Tur ir runa drusciņ par citiem cilvēkiem. Tas ir tāds kā ceļojums laikā. No vienas puses, tu gribi parādīt materiālu tā, lai tas ir skaidrs un saprotams, pieņemams un ticams šolaiku skatītājam, bet, no otras puses, runā par cilvēku, kāds viņš bijis pirms daudziem gadsimtiem. Paradokss. Tas ir kā skatīties uz kārtējā Sibīrijas alā atrastajiem pirmatnējā cilvēka kauliem. Tā pati arheoloģija. Tikai teātrī tā nav taustāma, bet notiek caur prātu.
Darbs pie Mēdejas bija ļoti intuitīvs, jo mēs gājām pilnīgi nezināmā virzienā. Tas pats notiek arī ar Peldošajiem – ceļojošajiem. Pat ļoti pieredzējušajiem aktieriem tas ir kas jauns – cits leņķis, kurā skatīties uz realitāti, kā to pieņemt vai nepieņemt. Ne velti vodeviļa, kuras spēles veids ir izrādes pamatā, ir pārbaudījums aktieriem, jo to nospēlēt ir daudz sarežģītāk, nekā uztaisīt Strindbergu. Esmu pilnīgi pārliecināts. Būt laimīgam ir daudz grūtāk nekā nelaimīgam.
Vai izvēli iestudēt XX gs. sākuma krievu klasiķu darbus ietekmēja arī nostalģija pēc tā laika Pēterburgas?
Ar Harmsu (Nastavševs ir iestudējis D. Harmsa darbu Vecene Nacionālajā teātrī – red.) tā bija nejaušība, jo es nekad neesmu bijis Harmsa fans. Es, protams, vienmēr esmu atzinis, ka viņš ir liels rakstnieks un ļoti neparasts… Lai visi tie epiteti izpaliek, bet Harmsa humors man bija ļoti svešs. Ar Buņinu (pēc viņa darbiem veidotas Tumšās alejas JRT – red.), piemēram, saskarsme man ir daudz ciešāka un nepastarpinātāka.
Jā, kaut kādā ziņā tā ir nostalģija… Tomēr man ir ļoti interesanti dzīvot, es negarlaikojos, bet… Es eju pa ielu un redzu brīnišķīgas, ļoti skaistas celtnes, un redzu tās izkārtnes, kuras ir vienkārši pretīgas, un pagaidām nevaru sev atbildēt uz jautājumu – kādēļ man vajadzētu interesēties par kaut ko tik tukšu un stulbu. Es neredzu jēgu.
Vai, piemēram, Krievijā visi ir kļuvuši ļoti politiski. Viņi uzskata, ka jācīnās un vai nu tu esi ar mums, vai pret mums. Man tas nav saprotams. Es saknē īpaši neticu, ka lietas var mainīties. Es neticu, ka kļūs labāk, vienkārši a priori nevar kļūt. Vienīgais, ko es varu darīt, ir dāvināt cilvēkiem prieku un gaišumu, drusciņ laimes, mēģināt veldzēt ar savu mūziku un mēģināt atgādināt, ka viņi dzīvo tikai vienu mūžu, ka ir svarīgi neiegrimt snobismā un baudīt vienkāršas lietas. Arī Kuzminam tas bija ļoti svarīgi, piemēram, auksts, ledains baltvīns, iemīlēšanās skaistums un vieglums.
Cik liela nozīme iestudējumā Peldošie – ceļojošie ir sižetam par vīriešu un sieviešu attiecībām?
Ne tikai par vīriešu un sieviešu attiecībām, bet arī par vīriešu un vīriešu attiecībām un sieviešu un sieviešu, tā ka ļoti uzmanīgi.
Kas ir tas, kas mani interesē šajā darbā? Pirmkārt, protams, ja mēs stāstām par cilvēkiem, bet tas notiek caur flīģeļiem, parādās mākslas tēma. Fakts, ka tie flīģeļi vienā brīdī pārvēršas par zārkiem, rosina domāt par mākslu kā kapu, kas, būdama kaps, tomēr sagādā prieku un laimi… Vispār ar šo izrādi bija ļoti interesanti, jo process bija nepārtrauktu atradumu pilns. Katru mēģinājumu, strādājot ar flīģeļiem, mēs nobrīnījāmies, cik daudz klavieres var dot.
Pašā materiālā var peldēt bezgalīgi. Nav tā, ka režisors vienkārši grib saskatīt tur to, kā tur nav. Protams, būs cilvēki, kuri nevarēs nolasīt kodus un neredzēs tālāk par sižetu, tekstiem un mīlestību. Skaidrs, ka tā ir tikai virsma. Kāds to nosauks par paviršu izrādi, kāds priecāsies un smiesies par situācijām un asprātīgajiem tekstiem, bet kāds neapšaubāmi varēs nolasīt kaut ko dziļāku.
Kā patīk strādāt uz lielās skatuves?
Man patīk, ka, piemēram, ar tām klavierēm nemaz nevarētu darboties uz mazās skatuves. Man prieks, ka tieši Kuzminu es uztaisīju uz lielās skatuves un ka mēs ar Moniku Pormali (izrādes scenogrāfe – E. G.) izdomājām scenogrāfiju ar klavierēm. Protams, pirmais, kas ienāk prātā, ir tas, ka Kuzminu vajag taisīt uz mazās skatuves kā kamerizrādi, bet man liekas, ka caur mūziku, kura skan, kuru dzied un spēlē, intimitāte saglabājās.
Kāda ir sajūta, nododot scenogrāfiju citu rokās?
Nu, tiklīdz ir brīnišķīgs scenogrāfs, es jūtos ļoti labi. Mēs ar Moniku saprotamies, mums ir labi kopā, jūtam viens otru, un tas ir liels retums. Nav tā, ka mēs tagad vairs nešķirsimies – viņai būs citi darbi un man arī. Bet process, strādājot pie Peldošajiem – ceļojošajiem, bija ļoti patīkams. Nebija tā, ka Monika veidoja tikai scenogrāfiju. Visi lēmumi nāca ļoti ciešā sadarbībā – mēs pilnīgi visu izlēmām kopā. Tur slēpjas brīvība un burvība. To pašu es varu teikt par režijas lietām, jo Monika ļoti bieži sēdēja mēģinājumos un izteicās tāpat kā visi pārējie. Viņas padomi man ir ļoti vērtīgi, un es ļoti cienu viņas viedokli.
Kas ietekmē radošajā procesā?
Es visvairāk ietekmējos no materiāla, jo tas pats par sevi dod daudz, iedvesmo un ved uz priekšu. Dažreiz, protams, ir nepieciešams noskatīties kādu filmu, kaut ko noklausīties vai ar kādu satikties. To var salīdzināt ar situāciju, kad – lai saprastu savas attiecības ar kādu konkrētu cilvēku, vajag parunāties ar kādu citu. Dažreiz gadās, ka uzreiz nevari atrast kopīgu valodu vai atrisināt kādu problēmu divatā, un tad vienkārši sarunā ar trešo cilvēku tiec galā.
Kā ir ar elkiem un iedvesmotājiem no teātra vides?
Alvis Hermanis un Kirils Serebreņņikovs ir tie cilvēki, no kuriem es varētu būt ietekmējies.
Jā, šo režisoru ietekmi nereti mēdz pieminēt, runājot par taviem darbiem.
Kādam liekas tā, bet ir cilvēki, kuriem liekas, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tāpat bija arī ar Tumšajām alejām, jo puse skatītāju teica – atkal tas pats! Bet bija otra daļa, kas noskatījās un uzskatīja, ka tas ir pilnīgi kas cits, un paši aktieri arī uzskata, ka tas ir kas cits. Turklāt gala produkts atšķiras.
Īstenībā spēja ieraudzīt lietas, asa redze cilvēkiem nemaz tik bieži nepiemīt. Tad vajadzētu taisīt izrādi, kurā aktieri drāžas un vemj uz skatuves, un pliki skraida apkārt, un tad varbūt cilvēki pateiktu, ka tas ir kaut kas cits. Varbūt nevajag spriest tik pavirši.
Kādu pieredzi guvi Maskavā?
Maskava man ļoti daudz iemācīja. Tur nav nemaz tik viegli strādāt. Viss ir citāds – citi cilvēki, cits veids, kā viņi izpaužas, emocionālie viļņi ir pilnīgi citā amplitūdā.
Teātris prasa strādāt ar cilvēkiem, un katru reizi ar to jātiek galā. Tas nav kā rakstniekam, kurš var atļauties ar to nerēķināties, jo, atrodoties Maskavā, var rakstīt tā, it kā atrastos Dienvidāfrikas Republikā. Teātrī tas nav iespējams, jo taisi izrādi tieši vietējiem cilvēkiem. Paiet laiks, kamēr vispār adaptējies.
Tas pats notika ar Gunu Zariņu, kad viņa atbrauca un sāka strādāt pie Mēdejas, jo ir skaidrs, ka Maskavā nevar spēlēt tāpat kā Jaunajā Rīgas teātrī. Tā ir cita vieta, citi cilvēki, cita enerģija, ar kuru jātiek galā un jāsadzīvo. Adaptējoties tu kļūsti citāds, piemēram, tā, kā Guna spēlē Maskavā, viņa nekad nav spēlējusi Latvijā. Tāpēc es ļoti ceru, ka šo izrādi atvedīs uz Rīgu, jo skatītājiem būtu interesanti paskatīties uz pilnīgi citu Gunu. Varbūt es pats neesmu tik daudz mainījies, bet viņa ir atradusi pilnīgi citu veidu, kā eksistēt uz skatuves.
Kāds no krievu kritiķiem reiz minēja, ka tevi pēc iespējas ātrāk vajagot pieņemt darbā Maskavā. Kā tev pašam šķiet, kur tu vislabāk iederies?
Pagaidām man liekas, ka Rīga ir tā vieta, kur ir forši. Rīgā es jūtos kā mājās, to sajūtu ne ar ko nevar aizstāt. Kaut arī es esmu krievs, tomēr Maskavā tā nejūtos un arī nevēlos īsti tur adaptēties. Tas, kas tur notiek, ir tiešām ārprātīgi, un es nemaz negribu, lai man ar to ir kas kopīgs. Var, protams, dzīvot tur, bet pagaidām Rīga man ir vistuvākā, kaut man Maskavā iet labi. Turklāt tur nav Jaunā Rīgas teātra – žēl.
Vai Jauno Rīgas teātri izjūti kā savu vietu?
Jā, man te ir ļoti labi. Pagaidām mums ar Alvi ir sarunāts, ka katru gadu es te kaut ko iestudēšu. Viņš izteica tādu vēlēšanos, pavēstīja to arī aktieriem. Mēs abpusēji ceram, ka sadarbība turpināsies. Nākamās sezonas iestudējums jau ir plānā. Tas, ka ir iespēja sarunāties ar Alvi, viņu satikt, apmainīties ar domām, – tas sagādā prieku.
Kāds ir tavs nākamās sezonas darbu plāns?
Es došos uz Tallinu, kur iestudēšu izrādi teātrī NO99. Tā būs dzejas izrāde ar mūsdienu igauņu dzejnieka dzeju. Mēs sāksim maijā, tad būs neliela pauze – pirmizrāde būs septembra vidū Tallinā. Nākamajā sezonā es gribētu kaut ko iestudēt arī Nacionālajā teātrī.
Turpinās klejošana pa teātriem...
Tam, protams, ir savi plusi un mīnusi. Varbūt es no tā noguršu, bet pagaidām tas ir pieņemami. Pašlaik tas arī ir vienīgais veids. Turklāt ceļot ir ļoti vērtīgi. Tas varbūt nav tik vienkārši – visu laiku braukāt starp teātriem, valstīm, mainīt pilsētas, cilvēkus apkārt, bet es ļoti daudz iegūstu. Doties uz austrumiem nav mana izvēle. Tas ir kā ar mīlestību – tā mūs izvēlas.
Vladislavs Nastavševs
Dzimis Rīgā 1978. gadā
Studējis aktiermākslu Sanktpēterburgā un režiju Londonā (Central St. Martin’s College of Art and Design)
Strādājis Lielbritānijā un Austrālijā, iestudē izrādes arī Krievijā
2010. gadā debitējis Latvijā ar izrādi Mitjas mīlestība neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. Par iestudējumu nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks
2012. un 2013. gadā viņa iestudējumi Jūlijas jaunkundze un Vecene nominēti Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada izrāde. 2011./2012. gada sezonā ticis nominēts arī Gada režisora titulam
2013. gadā par Valmieras teātrī iestudēto Strindberga drāmu Jūlijas jaunkundze saņēmis Dienas gada balvu kultūrā
2012./2013. gada sezonā sācis iestudēt izrādes Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā Maskavā. Tur līdz šim tapuši trīs darbi – Mitjas mīlestība, Bailes un Mēdeja