Vieglā valoda nav prastā valoda. No termina "lubu literatūra" ir jāatsakās. Ar varu nevienam nevar likt lasīt. Tā bija nacionālā traģēdija jaunās meitenes ieprogrammēt kā Blaumaņa Kristīnes. Šie ir galvenie pieturpunkti KDi ierosinātajā diskusijā, kurā piedalās Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas (LCĪVSO) Sustento valdes priekšsēdētāja Gunta Anča (Sustento 2000. gadā nodibināja Vieglās valodas aģentūru), filoloģe un tulkotāja Velga Polinska, rakstnieks Arno Jundze un Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Anita Vanaga.
Jautājums par vieglo valodu aktualizējās līdz ar Vieglās valodas aģentūras iniciatīvu izdot romānu Mērnieku laiki vieglajā valodā. Tas izraisīja vētru sociālajos tīklos, cilvēki cēlās kājās latviešu literatūras klasikas "aizstāvībai". Bet, piemēram, angliski ir pieejama Bībele vieglajā valodā, pret ko iebildumu nav pat baznīcai, vieglajā valodā ir lasāmi arī Šekspīra darbi. Savukārt vāciski vieglajā valodā var lasīt Gētes Faustu. Vai jums ir skaidri iemesli, kāpēc Mērnieku laiku gadījums sacēla tādu ažiotāžu?
Arno Jundze. Mani arī reizēm izbrīna tie jautājumi, kas nonāk sabiedrības dienaskārtībā un izraisa tik lielu interesi. Mērnieku laiku gadījums ir tieši šāds, un atbildes, kāpēc tas izraisīja tik lielu ažiotāžu, īsti nav. Es diezgan rūpīgi sekoju līdzi šai epopejai un par to ļoti brīnos vēl tagad. Mēs visi kādreiz esam mācījušies kādu svešvalodu, izmantojot tieši adaptētos tekstus. Mums ir diezgan apdraudošas nākotnes perspektīvas, latviešu valodas lietotāju skaits samazinās. Daudzi latvieši dzīvo ārzemēs, un diasporas bērniem vienīgā iespēja apgūt latviešu valodu ir kāda svētdienas skoliņa, kurā vieglās valodas teksti būs nepieciešami.
Pats savulaik esmu piedalījies viena šāda komiksa veidošanā, tā bija sērija Latvija drauga acīm. Uzskatu, ka teksti vieglajā valodā ir vajadzīgi. Pavisam nesen Mērnieku laiku izraisītajā diskusijā sociālajos tīklos kāds kungs atzina, ka beidzot nolēmis izlasīt Mērnieku laikus un daudzviet viņam ir bijušas problēmas ar vecvārdiem, kuru skaidrojumu viņš meklējis vārdnīcās, lai saprastu, ko brāļi Kaudzītes ir gribējuši pateikt. Savukārt daži "guru" apgalvo, ka tekstā viss ir saprotams un nav nekādu problēmu. Es kā rakstnieks par viņiem brīnos, jo Mērnieku laiku valoda ir ļoti sarežģīta. Atbildēt, kāpēc ir sacelta tāda histērija – es to sauktu tā –, es nevaru. Tā ir pilnīga nesapratne par to, ka vieglā valoda latviešu valodu neiznīcinās. Vieglā valoda ir labs līdzeklis pedagogiem, tā noder cilvēkiem ar lasīšanas grūtībām, kuru mums ir ļoti daudz.
Anita Vanaga. Mērnieku laiku teksts patiešām ir grūts, tajā ir arī vācu valoda, mazliet franču. Mani šajā kontekstā mazliet bažīgu dara tas, ka daiļliteratūra tomēr ir māksla. Teksti vieglajā valodā ir nepieciešami, un es piekrītu Arno tajā ziņā un man arī nav nekādu iebildumu, ja tekstus vieglajā valodā lasa cilvēks, kurš vēlas apgūt latviešu valodu. Es vairāk uztraucos par tiem jauniešiem, kuriem liksies, ka tas ir ļoti ērts veids, kā izzināt daiļdarba saturu, bet vienlaikus tiek pazaudēta izpratne par konkrētā autora stilu un māksliniecisko rokrakstu. Tāpēc es ieteiktu vairāk domāt par to, ka autori rada oriģināldarbus vieglajā valodā.
Nedomāju, ka vieglajā valodā vajadzētu būt tieši Mērnieku laikiem, jo šis darbs maz ko pasaka par Latviju, tas tomēr ir tikai par vienu konkrētu laika periodu. Manuprāt, Blaumanis tam būtu piemērotāks. Esmu lasījusi vienu fragmentu vieglajā valodā no Blaumaņa noveles Salna pavasarī. Man gan ir aizdomas, ka tad, kad sāksies dialogu pārcelšana vieglajā valodā, tie noteikti kaut ko zaudēs no blaumaniskā stila. Tas ir duālisms manā attieksmē. Taču nenoliedzu, ka teksti vieglajā valodā ir vajadzīgi. Es strādāju ģimnāzijā, un mums arī ir disgrāfijas un disleksijas gadījumi. Ja runājam par Šekspīru, zinu, ka viņa darbi ir piemēroti modernajai angļu valodai, bet neesmu pārliecināta par vieglo valodu.
Šekspīra darbi ir arī vieglajā valodā.
Anita Vanaga. Mani satrauc, vai jaunieši, kuriem nav objektīvas nepieciešamības, nesāks lasīt tikai šajā valodā. Grāmata nav tikai saturs, aiz tā ir domas dziļums, un es negribētu, ka pazūd rainiskais vai blaumaniskais stils.
Velga Polinska. Saprotu bažas par to, ka noteikti būs skolēni, kuri izvēlēsies lasīt Mērnieku laikus vieglajā valodā, tāpēc es arī sliektos atbalstīt oriģināldarbu radīšanu vieglajā valodā. Gatavojot jau otrās grāmatas izdošanu vieglajā valodā, redzu, ka tekstos, kuri oriģināli radīti vieglajā valodā, mēs domājam par to, ko sižetiski tajos likt iekšā, nevis ko noņemt vai paskaidrot. Tā ir cita pieeja. Adaptējot tekstus vieglajā valodā, tajos, protams, zudīs stils un "smeķis", kas ir oriģinālā. Adaptējot tekstus, ir jāveic smalks izpētes darbs, ko atstāsim, kas ir jāskaidro, utt.
Gunta Anča. Es gribētu minēt piemēru – mēs par vieglo valodu varam runāt kā par nazi. Ar nazi mēs sagriežam maizi, un nazis ir tik laba lieta. Bet ar nazi mēs varam nogalināt cilvēku, un nazis ir tik briesmīga lieta. Tieši tāpat ir ar vieglo valodu. Tā nav ne laba, ne slikta, tā vienkārši ir. Eiropā vieglā valoda pastāv jau sešdesmit gadu, un būtu diezgan dīvaini, ja mēs Latvijā šķirotu, kuri cilvēki drīkst un kuri nedrīkst lasīt. Piekrītu, ka klasikas darbi vieglajā valodā nav tas pats, kas oriģināls, bet ir jāsaprot, ka ir cilvēki, kuri tos pašus Mērnieku laikus nekad nevarēs izlasīt oriģinālā. Ja mēs sakām, ka Mērnieku laikus pārcelt vieglajā valodā nedrīkst un tas ir slikti, mēs diskriminējam tos cilvēkus, kuri šo romānu nevar izlasīt oriģinālā. Attieksme – mēs tev nedosim, jo tev nepienākas, ir dīvaina un diskriminējoša.
Gunta Anča: "Ir jāsaprot, ka ir cilvēki, kuri tos pašus Mērnieku laikus nekad nevarēs izlasīt oriģinālā. Ja mēs sakām, ka Mērnieku laikus pārcelt vieglajā valodā nedrīkst un tas ir slikti, mēs diskriminējam tos cilvēkus, kuri šo romānu nevar izlasīt oriģinālā"
Arno, atbildēs izskanēja, ka vieglās valodas adaptācijā zūd rakstnieka stils. Vai jums kā rakstniekam būtu iebildumi, ja jūsu grāmatas, piemēram, Es nemiršu nekad par dzejnieku Eduardu Veidenbaumu, tiktu adaptētas vieglajā valodā?
Arno Jundze. Ja ir skaidrs projekts un mērķis, es ar saviem darbiem esmu ļāvis strādāt diezgan daudziem. No Veidenbauma grāmatas ir uztaisīta raidluga, un studenti veido filmas. Kāpēc gan lai šī grāmata nebūtu arī vieglajā valodā, ja kādam tas palīdzētu? Man neliekas, ka tā ir milzīga traģēdija, gluži otrādi.
Ja turpinām par Mērnieku laikiem vieglajā valodā – šī grāmata iznāks 1000 eksemplāru tirāžā, noteikti vairāk nebūs. Tas ir piliens jūrā, un, visticamāk, atklātā pārdošanā šīs grāmatas nemaz nebūs. Vēlreiz uzsveru: tas palīdzēs bērniem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Es pats savulaik no adaptētajiem tekstiem apguvu angļu valodu. Neredzu nekādu problēmu ar tekstu adaptāciju vieglajā valodā, ja tas notiek saskaņā ar autortiesībām.
Kura pieeja ir efektīvāka – tekstu adaptācija vieglajā valodā, oriģināldarbu radīšana vai abi ceļi?
Arno Jundze. Domāju, ka abi paņēmieni ir labi. Runāšana par vieglo valodu ir tukša pļāpāšana tajā ziņā, ka, ja ir projekts un finansējums, viss notiek. Izdevniecība Valters un Rapa ir laidusi klajā stāstu krājumus vieglajā valodā. Vienā no tiem ir rakstnieces Lauras Vinogradovas oriģināldarbi, un viņa raksta ļoti labi.
Gunta Anča. Mums ir ļoti interesanta pieredze ar Noru Ikstenu un viņas grāmatu Mātes piens. Kad mēs ar rakstnieci sazinājāmies, viņa teica, ka tik ilgus gadus ir dzīvojusi Norvēģijā, ka absolūti saprot, kāpēc ir vajadzīgas grāmatas vieglajā valodā. Bez vārda runas Nora Ikstena mums nodeva autortiesības. Drīz būs gatavs romāna Mātes piens izdevums vieglajā valodā.
Anita Vanaga. Vai romānu vieglajā valodā ir pārlikusi pati Nora Ikstena vai kāds cits?
Gunta Anča. To darījām mēs Vieglās valodas aģentūrā, kuras darbinieki ir Zviedrijā mācījušies, kā to darīt. Konsultējāmies arī ar rakstnieci.
Velga Polinska. Cilvēki vieglo valodu uzskata par "prasto" vai "pagalma" valodu. Es gribētu lūgt – apskatieties kaut vienu vieglās valodas grāmatu! Mēs raugāmies, lai katrs vārds būtu rūpīgi pārdomāts un pareizi lietots. Mēs diemžēl ilgi esam dzīvojuši sabiedrībā, kurā cilvēkiem ar jebkādiem traucējumiem nav vietas un viņiem nepienākas saņemt to pašu, ko citiem, – sākot ar izglītību un beidzot ar darbu. Mēs bieži dzirdam: ja kāds nevar kaut ko izlasīt, tā ir viņa problēma un viņa dēļ visi citi nav jāvelk uz leju. Nu nebūs Mērnieku laiki vieglajā valodā izglītības standartā nekad! Teksti vieglajā valodā ir iespēja apgūt un nostiprināt zināšanas un lasīt tiem, kuriem citu iespēju nav.
Gunta Anča. Lasot komentārus par Mērnieku laikiem, redzējām, ka cilvēki nesaprot, kam tas ir domāts. To var salīdzināt ar kāpnēm un pacēlāju. Tie, kuri var uzkāpt pa kāpnēm, pacēlāju neizmantos, savukārt tiem, kuri nevar uzkāpt, ir pieejams pacēlājs. Tiem, kuriem vieglo valodu nevajag, lai to nelieto, bet lai ļauj to lietot tiem, kuriem tā ir vajadzīga.
Sociālo tīklu diskusijās lielākā ņemšanās bija par to, ka tagad visi jaunieši Mērnieku laikus lasīs tikai vieglajā valodā, lai varētu uzrakstīt sacerējumu. Taču kāda pusaudžu mamma man teica: ja man ir tikai divas izvēles, vai nu mani pusaudži šo romānu izlasīs vieglajā valodā, vai neizlasīs nemaz, labāk, lai izlasa vismaz vieglajā valodā. Kāds ir jūsu viedoklis?
Arno Jundze. Pēc Otrā pasaules kara tika izdota grāmata par Mērnieku laikiem, kurā izklāstīts sižets un analizēti tēli (Oto Čakars Brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki – pirmais reālistiskais romāns latviešu literatūrā, 1968 – R. K.), un visi normāli skolēni jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izmantoja šo špikeri. Man vispār ir sajūta, ka oriģinālos Mērnieku laikus reti kurš ir lasījis, lai gan tas ir ģeniāls darbs, kas nosaka diagnozi latviešu nācijai, no kuras nevar izvairīties vēl tagad. Jāņem vērā, ka vienmēr kāds kaut ko neizlasīs, un tās ir viņa tiesības, un nevajag taisīt no tā nacionālo traģēdiju. Pusaudži nelasa tāpēc, ka vecāki nepērk grāmatas un bibliotēkās to nav. Ir grūti ieinteresēt pusaudžus lasīšanā, ja ģimenē nav tādu tradīciju. Vēl ir runāšana par grāmatu lielo cenu, bet alkohols Latvijā maksā dārgāk un to nezin kāpēc pērk, un neviens nevaimanā. Turklāt, ja nemaldos, pašlaik Mērnieku laikus nemaz skolās nemāca, vismaz jaunākajās klasēs.
Anita Vanaga. Arno ir taisnība, literatūras process iet uz priekšu, mēs esam nonākuši XXI gadsimtā, un līdz ar to atvēlēto stundu ietvaros ar Mērnieku laikiem mēs vairs nedarbojamies. Tāpat mēs vairs nelasām Andreja Upīša Zaļo zemi. Galvenokārt tāpēc, ka ir laika limits. Tāpēc es nezinu, kāpēc vispār ir šī uzsēšanās uz Mērnieku laikiem. Cita lieta, ka ir ļoti svarīgi, kā šis projekts [grāmatas vieglajā valodā] ir saskaņots ar izglītības nomenklatūru. Ir dažādas programmas bērniem ar uztveres grūtībām. Varbūt ir nepieciešams domāt par atbilstošām mācību grāmatām un tekstiem, kas ir mērķēti konkrētai izglītības programmai. Ir jāveido mācību materiāls konkrētām mērķauditorijām. Tika pieminēta Laura Vinogradova, kura ir brīnišķīga prozaiķe un kurai ir šie īsie teikumiņi.
Gunta Anča. Pirmais un svarīgākais – Mērnieku laiki vieglajā valodā nav izglītības projekts. Izglītības ministrijā bija liels Eiropas Savienības līdzekļu finansēts projekts, lai sagatavotu mācību materiālus vieglajā valodā. Diemžēl es neesmu redzējusi rezultātus.
Velga Polinska. Es esmu. Gunta, tu šos rezultātus negribētu redzēt.
Gunta Anča. Tad man tiešām žēl, kā mēs tērējam Eiropas naudu. Atbildot uz jautājumu, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši Mērnieku laikus, – Rakstniecības un mūzikas muzejs svin brāļu Kaudzīšu 149. dzimšanas dienu ar lielu izstādi, kuras sastāvdaļa ir šī teksta pieejamība visplašākajā nozīmē. Tāpēc vērsās pie mums ar šo ideju.
Velga Polinska. Man šķiet, šis projekts ir sāpīgi aizskāris vecāku jūtas par to, ka viņu pusaudži nelasa. Viņi ir sabijušies, ka vieglā valoda padarīs jauniešus stulbākus, bet nevajag baidīties no literatūras vieglākā versijā. Nevainosim vieglo valodu, labāk nopirksim saviem pusaudžiem grāmatas!
Anita Vanaga. Kad vecāki sūdzas, ka bērni nelasa, mans jautājums vienmēr ir – bet vai jūs paši lasāt?
Sarunas otrajā daļā vēlos pievērsties vēl vienai tēmai, kas izkristalizējās sociālo tīklu diskusijās par Mērnieku laikiem. Tas ir jautājums – ko jaunieši lasa. Vairāki diskutētāji patētiski apgalvoja: ja jaunieši nelasīs XIX gadsimta latviešu literatūras klasiku, mūsu identitāte būs apdraudēta un mēs kā nācija būsim lemti iznīcībai. Vai tiešām? Ja jaunas meitenes spēj identificēties ar Annas Auziņas un Kristas Belševicas tekstiem, bet nesaredz sevi nedz Raiņa Baibiņā, nedz Blaumaņa Kristīnē, vai tāpēc viņas ir mazāk vai sliktākas latvietes?
Anita Vanaga. Ir vērts runāt par to, ko nozīmē identificēties. Literatūra vispirms atraisa emocijas, tātad tas ir nevis identificēšanās, bet attieksmes jautājums. Skat, kā tas bija agrāk un kā ir tagad, un ko es par to domāju. Vārds "identificēties" ir diezgan bīstams, man taču nav jāapgalvo, ka es gribu būt Kristīne. Gluži otrādi, es varu teikt, ka negribu būt Kristīne un man nevajag dzērāju Edgaru.
Esmu dzirdējusi, ka vairākas jaunas meitenes apgalvo, ka nesaprot Baibiņu un viņām šķiet muļķīga tās rīcība.
Anita Vanaga. Es neredzu nekādu traģēdiju, ja viņām tā liekas. Mēs dzīvojam XXI gadsimtā un nevaram prasīt, lai skolēni pieņemtu kaut kādus XIX gadsimta dzīves principus. Mēs varam runāt, ka agrāk tā bija, ka tas pieder pie mūsu nācijas saknēm. Par visu to ar jauniešiem ir jārunā. Pašlaik es ar savu 11. klasi ņemu cauri Jāzepu un viņa brāļus.
Un kā jums iet?
Anita Vanaga. Mums iet ļoti labi. Lai gan es izdarīju milzīgu kļūdu. Es šos jauniešus pirms gada pilnīgi nesagatavotus aizrāvu uz Valmieras teātri uz Jāzepa un viņa brāļu pirmizrādi. Viņi nesaprata ne rīta, ne vakara. Un tikai pašlaik, pēc gada, kad mēs ar šo lugu strādājam, meitenes atzīstas, ka sāk saprast izrādi. Viena meitene teica: skolotāj, tagad saprotu, kāpēc izrādes beigās Jāzeps kails stāvēja būrī. Šodienas jaunieši ir "vizuāliķi". Viņi neatceras neko citu kā to, ka Jāzeps kails stāvēja būrī. Es teicu, ka tāds viņš arī ir, jo viņam viss ir pazudis. Rezumējot – ar to identificēšanos tā ļoti uzmanīgi, bet cilvēkam ir jāzina sava kultūra. Tas, ko viņš no tās paņems, ir dziļi individuāla lieta. Mans pienākums ir piedāvāt.
Velga Polinska. Piekrītu, ka literatūrai ir jāizraisa emocijas, un mēs to piedzīvojam caur savu perspektīvu. Literatūra ir informācijas un emociju avots. Piemēram, Straumēni ir informācijas avots par to, kāda kādreiz bija dzīve laukos. Vieglo stāstu krājumā ir Lauras Vinogradovas darbs par autoveikalu. Arī tā ir mūsu kultūras liecība, jo citās valstīs cilvēki par tādiem autoveikaliem neko nav dzirdējuši.
Arno Jundze. Gribu piebilst par XIX gadsimta literatūras pārzināšanu, ka tā ir liekulība un meli. Lielākā daļa šo autoru ir aizslaucīti aizmirstībā zem visiem iespējamiem tepiķiem. Es rakstu romānu par Kārli Veidenbaumu, un saistībā ar to man uz galda ir grāmata par Ruģēnu (XIX gadsimta dzejnieks Jānis Ruģēns – R. K.). Jautājums, kurš viņu mūsdienās zina? Neviens. Un tādu autoru ir ļoti daudz. Vēl tagad gudri kungi radio raidījumos, runājot par grāmatniecības vēsturi, lieto tos briesmīgos apzīmējumus "lubu" vai "sēnalu" literatūra. Taču tieši ar šādu "vieglo" literatūru sākās latviešu lasīšana. Ja nebūtu Grāfa lielmātes Genovevas, neviens netiktu līdz Gētes Faustam.
Runājot par identificēšanos – paldies Dievam, ka beidzot meitenes vairs negrib būt Kristīnes. Tā bija nacionālā traģēdija jaunās meitenes ieprogrammēt kā Kristīnes, kuras tad vāc tos dzērājus.
Cik lielā mērā latviešu valodu apdraud tas, ka jaunieši lasa, bet dara to angļu valodā?
Arno Jundze. Latviešu valoda vienmēr ir bijusi pakļauta lielo valodu spiedienam. Mums ir nepieciešama saprātīga valodas politika, taču ir jāņem vērā, ka vienmēr daļa cilvēku lasīs citās valodās. Es dzirdu, ka sabiedriskajā transportā bērni savā starpā runā angļu valodā. XIX gadsimtā tieši tāpat bija ar vācu valodu. Nekur tālu jau mēs neesam tikuši. Nomainām valodas, un dzīve turpinās.
Anita Vanaga. Nav cita veida, kā tautai pastāvēt, kā tikai caur savu valodu. Mēs ar 10. klasi lasījām Alberta Bela romānu Cilvēki laivās, un, lai tie jaunieši savstarpēji sarunājas angliski, bet es redzu, ka viņi ir definējuši paši sev, ka viņi ir latvieši un viņu vērtība ir valoda. Tas, ka viņiem tā valoda ir ļodzīga, ir gluži loģiski. Es nepiederu pie tiem, kas vaimanā par briesmīgo jaunatni. Mums ir brīnišķīgi jaunieši, ar viņiem ir jārunā viņiem saprotamā valodā. Ar pārliecināšanu, ka tu esi savas valodas nesējs. Savai valodai mēs varam daudz ko paņemt gan no Blaumaņa, gan no Lauras Vinogradovas.
Jautājums sarunas noslēgumā: svarīgāk ir, ka vispār lasa, vai tas, ko lasa?
Gunta Anča. Es teiktu, ka abas lietas ir ļoti svarīgas. Protams, tas, ko lasa, lielā mērā veido cilvēku. Skolā bērniem būtu jāieliek sajūta par to, ko vajag lasīt. Ja jaunieši pērk un staigā kreklos ar uzrakstu "Latvietis", ģimene un skolotāji ir panākuši to, ko vajag panākt. Tad ir vienalga, vai lasa angliski vai latviski.
Arno Jundze. Jebkura lasīšana ir vērtīga, un nevajadzētu šķirot "vieglajā" un "nopietnajā" literatūrā. Ja cilvēks lasa ar aizrautību, ir pilnīgi vienalga, kas tas ir, jo svarīgākais ir lasīšanas process. Ir ļoti aizņemti cilvēki, kuri pēc grūtas darba dienas lasa trillerus, ir cilvēki, kuri lasa tikai profesionālo literatūru, utt. Bērniem vispirms ir jādabū āķis lūpā, viņi ir jāievelk lasīšanas pasaulē. Visi mana vecuma vīrieši savulaik lasīšanu sāka ar Aleksandru Dimā, un tā nav nekāda nopietnā literatūra. Katrs autors dara savu darbu. Līdz ar to aizmirstiet "lubu literatūru".
Anita Vanaga. Katram ir sava gaume. Es savās klasēs organizēju tā sauktās lasītāju konferences, kurās katrs skolēns var pastāstīt, ko viņš lasa un kas viņam ir interesants. Man ir klase, kurā ir vairāk puišu, un daudzi no viņiem lasīšanai bija izvēlējušies enciklopēdijas. Tas man ļoti patika, jo viņu pasaule kļūst aizvien plašāka.
Kā skolotāja varu teikt, ka mūsdienu skolēni lasa ārkārtīgi neuzmanīgi. Ja es uzdodu mājasdarbu ar trim uzdevumiem, daudzi pēdējo uzdevumu nebūs izdarījuši, jo tik tālu nemaz nebūs mājasdarbu izlasījuši. Lasīšanas iemaņas, ka tev ir jāizlasa viss teksts līdz galam, mūsdienu bērniem ir liela problēma. Izglītības sistēma ir atteikusies no lielajiem romāniem, nezinu, vai kāds šodien grib lasīt Grāfu Monte-Kristo. Paviršā lasīšana ir psiholoģisks mehānisms, kā jaunieši sevi pasargā no milzīgās informatīvās plūsmas. Mums ir ļoti labi jāsaprot mūsdienu jaunieši. Nevar teikt, ka pēc nedēļas ir jābūt izlasītiem Mērnieku laikiem. Nu nebūs izlasīti ne pēc nedēļas, ne pēc gada. Mums jaunieši ir jāradina, ka tas, kas viņiem ir jāizdara, ir jāpaveic kvalitatīvi.
Velga Polinska. Mums nav varas kādam likt kaut ko lasīt. Mēs tikai varam ieinteresēt, ierosināt, izgaismot kādas nianses, kāpēc konkrētais darbs varētu būt interesants. Vīrieti, kurš lasa Mein Kampf, mēs nekad nepierunāsim lasīt Vējiem līdzi. Varam tikai sludināt un cerēt, ka mūs sadzirdēs.