Izcils notikums nerodas līdzenumā – stājoties SIA Kurzemes filharmonija mākslinieciskā vadītāja amatā, saka daudzu starptautisku mūzikas projektu dalībnieks un veidotājs diriģents Guntis Cimiņš. Kopš 1999. gada viņš ir bijis kora Mūza diriģents un mākslinieciskais vadītājs, kā arī strādājis ar vairākiem citiem Latvijas koriem un vokālajiem ansambļiem un veidojis skaņdarbu aranžējumus koriem. Guntis Cimiņš bijis vairāku profesionālu koru dziedātājs un darbojas Latvijas Koru nozares konsultatīvajā padomē. 2013. gadā viņš izveidoja starptautisko Rīgas a cappella festivālu, kurā organizējis daudzu mākslinieku koncertus – The Real Group, The Swingles, Voces8, Postyr, Solala, Gentlemen Singers, Didgori u. c. Darbu SIA Kurzemes filharmonija mākslinieciskā vadītāja amatā Guntis Cimiņš sāka 3. aprīlī.
Agrā jaunībā varētu traukties kaut uz otru pasaules malu, bet rīdziniekam labākajos gados pārcelšanās uz citu pilsētu tepat Latvijā ir notikums, kam jānobriest. Kāda bija tava motivācija? Kas pamudināja startēt konkursā uz Kurzemes filharmonijas mākslinieciskā vadītāja amatu?
Ja jautātu par manu sapņu darbu, tas būtu strādāt jaunajā Rīgas koncertzālē, kuru vēl tikai būvēs… Strādāt tieši ar koncertprogrammām un māksliniekiem, jo mani vienmēr ir saistījusi producēšana. Es savos koncertos vienmēr esmu mēģinājis ietekmēt radošos procesus, attīstību, iedrošinot jaunos, vēl nepazīstamos mūziķus un veidojot jaunus sadarbības projektus. Iedrošināt viņus komponēt, iestudēt viņu skaņdarbus un parādīt, ka viņi to var darīt. Tagad pēc desmit gadiem redzu, cik viņiem šis pirmais impulss bijis svarīgs. Piemēram, multiinstrumentāliste un komponiste Sniedze Prauliņa atnāca pie manis dziedāt korī, un es palēnām sāku viņai prasīt kompozīcijas. Vispirms vienu, pēc tam divas. Tad mēs ierakstījām albumu. Atklājās fantastisks talants. Uzskatu, ka ir svarīgi dot impulsus un attīstīt procesus.
Organizēt – tāda ir koru diriģentu darba neizbēgamā specifika? Tas izauga līdz Rīgas a cappella festivālam?
Tas izauga no kora Mūza koncertiem un prasmes ieraudzīt idejas. A cappella festivāls ir vairāk sociāls projekts – man bija skaidrs, ka šai kustībai ir jādod jauns impulss, ka šī nozare ir jāattīsta.
Kas tagad notiks ar šo festivālu?
Šogad vēl turpināsim. Mums ir iecere augusta sākumā rīkot trīs dienas ilgu nozares kopienas pasākumu. Mēģināsim iekļaut seminārus, ceru, ka izdosies konference, kurā pārrunāt situāciju: kas ir sasāpējis, un kādā virzienā varētu notikt attīstība. Domājam to rīkot kvartālā Sporta 2 un visu kvartālu uz festivāla dienām pār vērst par Rīgas centrālo dziedāšanas vietu. Lielajā zālē notiks lielie koncerti, telpā OratoriO – mazie, kafejnīcās – pop-up koncerti. Sestdien konferencē mēs parunātu gan par Rīgas projektu kora situāciju, gan par virsdiriģentiem un koru skatēm, gan par diriģentu atalgojumu. Mēs aicinātu diriģentus nepamest nozari, atšķirībā no manis… Ir jāsāk komunikācija, jo pašlaik nav vienojošas organizācijas, kas aizstāvētu koru diriģentus un viņu intereses. Kā allaž, festivālā uzstāsies arī ārzemju viesi.
Atgriežoties pie darba koncertzālē Latvija – Ventspilī beidzot būs šī sapņa pilnasinīgs piepildījums, kas Rīgā tik drīz nebūtu iespējams?
Vislielākā kļūda bija, ka neturpinājām Rīgas koncertzāles projektu uz AB dambja. Tā bija fantastiska ideja Rīgai un Latvijai. Viss process bija nepareizs – ar skaļajiem viedokļiem, ka tur nevajag celt, un mēģinājumiem biznesa vai kādās citās nesaprotamās interesēs kaut ko mainīt. Jau bija Anda Sīļa projekts, kas izcili iederētos Rīgas panorāmā, savukārt tehniskās problēmas ar autostāvvietām būtu vienkārši atrisināmas. Taču katru reizi tika meklēti arvien jauni iemesli, lai neceltu, lai projektu apturētu. Tas bija lieki. Katru reizi, kad braucu garām AB dambim, man iesāpas sirds.
Kad saprati, ka sapnis par Rīgas koncertzāli droši vien neīstenosies agrāk par desmit gadiem, sekoja notikumi, kas paši virzīja uz Ventspili?
Šogad nāca vairākas dažādas interesantas zīmes, kuras aizveda pie šī lēmuma. Neieslīgšu detaļās, bet esmu priecīgs par šiem pavērsieniem un pateicīgs Ventspilij, ka man ir dota šī iespēja.
Cik noprotu, uz pārmaiņām mudinājuši arī sarūgtinoši pavērsieni.
Pamatā tādi… nepatīkami, kuri turpinās gadiem. Vienkārši bija jāliek punkts, jo vairs negribu daudzās lietās piedalīties. Piemēram, projektu konkursos, kuri rezultējušies bezgalīgos atteikumos. Naudas kultūrai ir par maz, tas ir saprotams, tomēr ir jārūpējas par visām nozarēm. Nav labi vienu nozari atstumt un gandrīz ignorēt, atsaucoties uz nolikumiem. Nav arī tā, ka nekā nav: patlaban ir izsludināta programma amatiermākslai, bet es runāju par regulārajiem konkursiem. Gatavojot Rīgas a cappella festivālu, kurā uzstājas profesionāļi, jau laikus ir jānoslēdz vienošanās par uzstāšanos un telpām, jāparedz izmaksas. Tas nav viens koncerts, un tiek prasīts nenormāls dokumentu apjoms. Iesniedzu visādus saskaņojumus uz divdesmit lapām, un tad tiek atrasts kāds neiedomājams knifs, kas kļūst par atteikuma iemeslu. Īpaši nežēlīgs gan festivālam, gan citiem maniem projektiem – arī filmai par grupu Insomnia – bija 2021. gads. Atteikt, atteikt, atteikt… Taču negribu sūdzēties.
Aizver durvis un elpo dziļi?
Uzskatu, ka starptautisks festivāls ir pelnījis kaut kādu uzmanību. Es nevēlos iet uz Kultūras ministriju vai vēl kaut kur un meklēt īpašas iespējas. Tam ir jānotiek godīgi. Festivāls tika veidots tikai tādēļ, lai rastu iespējas atvest šurp labākos mūziķus. Pirms tam, mēģinot to izdarīt vienkārši – rīkojot kā atsevišķus notikumus –, tas nebija iespējams, jo ir nepieciešams līdzfinansējums.
Ko tu redzi kā savus īpašos plusus, kas noderēs jaunajā amatā Ventspilī?
Neesmu strādājis ne pašvaldībā, ne valsts darbā. Mana pieredze ir tāda – ja esmu uzaicinājis A klases mākslinieku un noīrējis zāli, man nav vienalga, cik klausītāju nopirks biļetes. Ja zāli neizdodas piepildīt, man pašam ir jāmaksā māksliniekam honorārs. Tas liek iespringt un saprast, kā strādā mārketings un pārdošana.
Jāmeklē kompromiss starp augstajiem ideāliem un realitāti, ko diktē pieprasījums?
Jā, kompromiss ir jāmeklē, taču galvenais ir mūzika, augstākā klase, pats labākais. Var būt lieli izdevumi honorāriem, bet tas vienmēr atmaksāsies.
Kā izmantot to, ka koncertzāle Latvija ir valstī vienīgā, kurā ir iebūvētās ērģeles? Un vēl kādas! Tās būvējis tas pats meistars, kura radītās ērģeles ir Hamburgas Elbas filharmonijas lepnums. Diemžēl ērģeles pašas par sevi nav publikas magnēts.
Par to domāsim. Jaunums ir tikko sāktie ērģeļmūzikas koncerti svētdienās. Pirmajā koncertā muzicēja ērģelniece Ilona Birģele un dziedātāja Marlēna Keine. Es skatos uz salikumu, kurā ērģeles integrējas lielos, izcilos skaņdarbos, kuru izpildījums veido notikumu. Piemēram, Arvo Perta Jāņa pasija – tas ir ikonisks darbs, kurā ir koris, solisti, ērģeles un vairāki instrumentālisti. Koncertzālē ir arī tehniskās iespējas rādīt titrus.
Kādu tu vēlētos redzēt koncertzāles Latvija programmu? Kādas ir galvenās prioritātes tavā vīzijā?
Pamats, uz kā turas visa mūsdienu mūzika, ir Bahs, Mocarts, Bēthovens, Brāmss un tā tālāk. Koncertzālē ir jāskan izciliem mūsdienu opusiem – Arvo Perta, Gijas Kančeli, Kšištofa Penderecka, arī latviešu mūzikas pērlēm. Otrs virziens – svarīgi būtu atvest uz Ventspili A klases mūziķus, kuri šeit vēl nav uzstājušies. Tas varētu dot pienesumu mūzikas vidusskolas audzēkņiem, viņiem būtu iespēja ar šiem māksliniekiem sadarboties, satikt meistarklasēs un sarunās. Tas ir finansiāli ietilpīgi. Trešais virziens būtu tas, ko mēs paši koncertzālē producējam: jaundarbu pasūtījumi, autorkoncerti, īpaši projekti. Protams, arī sadarbība ar mūsu profesionālajiem kolektīviem – Liepājas simfonisko orķestri, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), Valsts akadēmisko kori Latvija, Latvijas Radio kori un citiem.
Lielu uzmanību vēlos pievērst Ventspils jaunajiem mūziķiem – Ventspils kamerorķestrim, koriem (ne tikai kamerkorim Ventspils, bet arī brīnišķīgajiem meiteņu koriem), mūzikas vidusskolas bigbendam – un integrēt viņus dažādos projektos. Piemēram, centrā liekot superzvaigzni un piesaistot Ventspils bigbendu. Iespēju ir daudz un dažādas. Šāda saskare dod milzīgu enerģiju darboties un nepazaudēt degsmi.
Varu izstāstīt nesenu pieredzi. Rudenī mums bija koncerts, kuru sniedza slavenā britu vokālā grupa Voces8. Tā ir top līmeņa grupa, kurai ir miljoniem skatījumu. Mana ideja bija koncertā pievienot klāt Rīgas projektu kori un jauniešu kori Balsis, lai programmas noslēgumā izpildītu Ērika Ešenvalda darbu Stars. Mums bija mēģinājums Rīgas Domā, un Voces8 dziedātāja vienā brīdī pagriezās un jautāja: kuri te ir pirmie soprāni? Meitenes aizmugurē bailīgi pacēla roku. Atskanēja kompliments: "Jūs tik brīnišķīgi dziedat!" Meitenes burtiski kusa laimē no šāda uzmundrinājuma un no tā, ka grupa, kuru esi apbrīnojis YouTube, ir tepat un tas nav nekas kosmiski tāls. Skaidrs, ka šie mūziķi ir ieguldījuši milzīgu darbu, bet tas nav nekas nesasniedzams. Domājot par Ventspili, varētu runāt par Voces8 viesošanos 2025. gadā.
Vai ir padomā arī kāds jauns festivāls Ventspilī?
Vispirms ir jāatbalsta jau esošās vietējās iniciatīvas – džeza festivāls Ventspils Groove, Ventspils Kamermūzikas dienas, Ventspils Mūzikas vidusskolas projekti u. c. Tikko koncertā, kas bija pieejams bez maksas, skanēja pilnīgi visas Emīla Dārziņa solodziesmas. Tas bija izcils, svarīgs notikums, teju līdzvērtīgs Stīvija Vondera koncertam.
Tos, kuri nemanāmi veido šos procesus, es saucu par klusajiem varoņiem. Vai mēs zinām, kurš veido Ventspils Kamermūzikas dienas? Tie ir mūzikas vidusskolas skolotāji. Klusie varoņi ir arī diriģenti visā Latvijā, kuri strādā ar koriem par neadekvātu, nožēlojamu atalgojumu. Skolotāji un diriģenti dara savu darbu, bet uz viņiem turas visa mūzikas ēka. Darbs, ko Renārs Lācis ir paveicis ar Ventspils bigbendu, ir apbrīnas vērts. Viņš ir attīstījis bigbendu līdz neticami augstam līmenim.
Atbraucis uz Ventspili, pirmajā vakarā dzirdēju, kā trompetisti visu vakaru aiz durvīm trenēja kādu pasāžu. Varam pieaicināt A klases mūziķus, varam palīdzēt izveidot projektu, izveidot to kā notikumu un pārdot. Pēdējos gados man vienmēr bijusi ļoti svarīga rentabilitāte, lai mākslinieks ar savu slavu un līmeni varētu piepildīt zāli un saņemt atbilstošu honorāru. Skaidrs, ka ir projekti, kam nepieciešams līdzfinansējums, taču rentabilitāte ir ļoti svarīga.
Programmas ir ļoti pārdomātas, nēsātas līdzi – līdzīgi kā diriģents visur nēsā līdzi partitūru. Piemēram, strādāju ar projektu MoonBach, kurā Vācijā dzīvojošā talantīgā irāņu vijolniece Azadeha Magsodi un latviešu ērģelnieks Andis Paegle spēlē Bahu, apvienotu ar improvizācijām par persiešu un latviešu tautas mūzikas tēmām. Es palīdzēju viņiem noorganizēt ierakstu. Ir ideja, ka šādā koncertā Rēzija Kalniņa lasītu persiešu dzeju.
Es vēlētos Ventspilī iestudēt kādu no Imanta Kalniņa lielās formas simfoniskajiem darbiem, uzaicinot arī pašu komponistu. Ēriks Ešenvalds brauc uz Berlīni un pats diriģē savu mūziku, taču sen nav bijis komponista autorkoncerts dzimtenē. To varētu noorganizēt ļoti skaisti – kā notikumu, kurā piedalītos autors, mūzikas skolu dziedātāji, Ventspils kamerorķestris vai lielāks festivāla orķestris. Būtu aizraujošs radošais process un superrezultāts. Domāju, ka Ventspils un tās apkārtnes iedzīvotājiem būtu interesanti piedzīvot unikālus notikumus, kuros kopā ar superzvaigznēm piedalās vietējie mūziķi.
Šī ir ļoti piemērota zāle arī orķestrim Sinfonietta Rīga. Jau esmu uzrunājis Normundu Šnē, lai pārrunātu iespējamās nākotnes programmas. Es gribētu, lai atbrauktu populārais kinomūzikas autors Makss Rihters ar saviem pārkomponētajiem Vivaldi Gadalaikiem orķestrim un paša autora spēlētai elektronikai. Tā publika caur populārāku versiju ieklausītos klasiskajā mūzikā. Sapņu līmenī var domāt par Bobiju Makferinu ar projektu Circlesongs, komponistu Janu Tīrsenu, džeza pianistu un vokālistu Džeimiju Kalumu. Šie vārdi varbūt kādam neko neizteiks, bet tie pulcētu Ventspilī fanus no visas Latvijas. Ventspilī vēl nav viesojies modernais cirks. Tas noteikti būtu saistoši, jo modernā cirka izrādes ir fenomenālas.
Ja Jūras vārtos uzstātos starptautiskas izklaides mūzikas grupas, tam būtu arī finansiāla atdeve. Taču šīs pagaidām ir tikai idejas. Realitātē nav tik vienkārši, turklāt mans sezonas fokuss attieksies uz 2024. un 2025. gadu. Vairāki 2024. gada notikumi – LNSO un Liepājas simfoniskā orķestra koncerti – tika ieplānoti jau iepriekš.
Vai ir tiesa, ka Ventspilī ir "smaga" publika, kuru ir ļoti grūti ieinteresēt?
Tika veikta SKDS aptauja, kas rādīja, ka pārsteidzoši daudz ventspilnieku vēl vispār nav bijuši jaunajā koncertzālē. Jauno koncertzāli atklāja pusgadu pirms kovidpandēmijas, un kovidpauzes sekas ir ļoti jūtamas. Attiecības ar publiku ir jāveido no jauna. Tāpēc īpaši svarīgi ir pirmie projekti: lai piedāvātu slavenāku vārdu, varbūt arī demokrātiskāku saturu, lai atgrieztu klātienes sajūtu un vibrācijas, kādas publika tikko piedzīvoja izcilajā Ventspils koncertzāles akustikā LNSO koncertā, kuru diriģēja Tarmo Peltokoski. Domāju, ka lielākā daļa ikdienā neklausās Rihardu Štrausu, bet pēc tik izcila izpildījuma un pārsteidzošās mūziķu atdevestu nemanot kļūsti par šīs mūzikas fanu. Sen nebiju redzējis, ka LNSO spēlētu tik aizrautīgi, un zālē neviens nepalika vienaldzīgs. Tie, kas bija šajā koncertā, noteikti atgriezīsies. Vienkārši ir jāvairo to cilvēku loks, kas ir piedzīvojuši mūzikas brīnumu. Mūzika mums ir pirmajā vietā. Un jo sevišķi – jaunie mūziķi. Daudz kas nav matemātiski izrēķināms. Jāpielāgojas laikam, dažādām sakritībām. Ja ir labs produkts, notikums un labs mārketings, visam jābūt labi.
Vai Kurzemes filharmonija un Liepājas Lielais dzintars ir konkurenti vai sadarbības partneri?
Es drīzāk domāju, ka sadarbības partneri. Protams, sacensība par starptautiskām zvaigznēm būs.
Ja uzaicinātais orķestris vēlēsies savā koncertā atskaņot arī krievu mūziku, teiksi kategorisku "nē"?
Lēmumu es nepieņemtu viens. Domāju, ka mēs to izrunātu ar visu Kurzemes filharmonijas komandu un tad izlemtu. Ir pilnīgi skaidrs, ka paši savas programmas ar krievu mūziku neveidosim.
Kā ieinteresēt Ventspils Augstskolā studējošos jauniešus, kuri dzīvo paši savā pasaulē un uz koncertzāli nenāk?
Ir nepieciešams attīstīt digitālo mrketingu, arī sociālajos tīklos. Iespēju ir daudz, ir jāiet tām līdzi. Mēs varētu sadarboties. Studentus varētu iesaistīt digitālo materiālu veidošanā. Kad pirmo reizi ienācu koncertzālē, man bija sajūta kā kosmosa kuģī: kā tur iedegas lampiņas, kā strādā automātika. Tā mēs sadraudzētos, un viņi drīz jau sēdētu pirmajā rindā. Materiālus varētu veidot gan par koncertzāli un notikumiem, gan par ērģelēm, kaut vai par koncertzāles ventilāciju, apsildīšanu, energoefektivitāti.
Viena no amata konkursa prasībām bija tā, ka mākslinieciskajam vadītājam ir jādzīvo Ventspilī. Kāds ir pirmais iespaids par pilsētu kopumā?
Piedzīvoju patīkamu pārsteigumu, jo Ventspili biju apmeklējis ļoti sen, vēl ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas kori. No toreizējā apciemojuma man bija radies padrūms iespaids. Tāpēc biju sagatavojies ieraudzīt rūpniecisku ostas pilsētu ar piecstāvu mājām un naftas termināļiem. Taču pilsētā atklājās pavisam cita aina. Svarīgākais – es satiku tik pozitīvus, atsaucīgus, smaidīgus, darbīgus cilvēkus. Pirmās dienas nakšņojot Jūras vārtos un sastopot tur dežuranti, iepazinu arī ventiņu dialektu. No rīta, izgājis laukā promenādē, ieraudzīju garām braucošu Stena Line kuģi. Jutos kā citā realitātē.
Esmu pārsteigts par saulaino, atsaucīgo vidi. Izrādās, Ventspils Mūzikas vidusskolā, kas atrodas vienā ēkā ar koncertzāli, strādā viss Latvijas mūziķu zieds: komponisti Andris Dzenītis un Rihards Dubra, džezisti Ritvars Garoza, Kaspars Kurdeko un Toms Poišs. Skolas vadība ir jauna, enerģiska, attīstības idejām bagāta. Turpat atrodas arī Ventspils Mūzikas bibliotēka. Māja ir dzīva un pulsē, tajā visu laiku skan mūzika. Tāpēc ir svarīgi uz šejieni atvest A klases zvaigznes. Papildu pievienotā vērtība varētu būt izstādes, tikšanās ar komponistu un izpildītājmāksliniekiem, laba kafejnīca – tas viss paspilgtina koncerta iespaidu.
Es augstu vērtēju iepriekšējā mākslinieciskā vadītāja Mika Magones darbu. Labāku kandidatūru koncertzāles darbības sākumam nevaru iedomāties. Katrs projekts bija koncerts notikums, kurš noteikti jādzird. Varbūt tikai varēja paplašināt koncertzāles darbības virzienus. Projekti, kurus Miks Magone veidoja kovidierobežojumu laikā, bija unikāli. Viņam bija izcils plāns, ko izjauca kovids. Būtu lieliski, ja mēs varētu turpināt kādas no viņa iesāktajām idejām.
Ko īpašu piedzīvosim jau šogad?
Šovasar ar īpašu notikumu svinēsim koncertzāles Latvija ceturto dzimšanas dienu, kurā uzstāsies unikāls taustiņinstrumentu trio – akordeoniste Ksenija Sidorova, pianists Reinis Zariņš un ērģelnieks Aigars Reinis. Raimonds Tiguls veidos skaņdarbu speciāli viņiem.