Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Nezinu, vai man ir spēks, lai kaut ko ietekmētu, bet man ir balss. Intervija ar dziedātāju Soņu Jončevu

Svētdien, 25. oktobrī, tiks svinēta Pasaules operas diena. Nav labākas kompānijas, ar ko atzīmēt šo dienu, kā bulgāru soprāns Soņa Jončeva. Atklātā sarunā ar KDi viņa stāsta, kā Covid-19 krīzes iespaidā mainīsies opermāksla, un atgādina – šis nav laiks kaprīzēm

Kāpēc Soņa Jončeva? Kas padara viņu unikālu citu spožu soprānu vidū? Ne tikai balss skaistums, izcila vokālā tehnika un izglītība, kas gūta dzimtajā Bulgārijā, vēlāk Šveicē un pēc tam Francijā pie dižā senās mūzikas interpreta un pedagoga Viljama Kristi viņa dibinātajā jauno mākslinieku akadēmijā Le Jardin des Voix. Pat ne repertuāra plašums – no baroka līdz verisma operai. Soņa Jončeva ir dziedājusi Volfganga Amadeja Mocarta, Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni un Pētera Čaikovska klasiku – tas ir pats par sevi saprotams. Ar Violetu, Mimī, Normu, Dezdemonu un Tosku viņai nav gana. Soņa Jončeva pievērsusies raritātēm, kurām mūsdienu dziedātājas pieskaras reti, – Vinčenco Bellīni Pirātam, Luidži Kerubīni Mēdejai un Umberto Džordāno Sibīrijai

Soņa Jončeva ir nepārspējama, jo uz skatuves spēj radīt brīnumu – viņa tik smalki izjūt mūzikas stilu un saturu, ka izpildījumā var dzirdēt mākslinieces dvēseles kustību. Viņa ir impulsīva un versmaina, katrs mirklis ir pārsteidzošs savā neparedzamībā un kontrastu bagātībā. Tāds bija Soņas Jončevas koncerts, kas notika 14. augustā Zalcburgas festivāla simtgades svinībās, – viņa pirmatskaņoja programmu Renesanse, kuru veidojusi kopā ar temperamentīgo argentīniešu diriģentu Leonardo Garsiju Alarkonu un viņa vadīto baroka ansambli Cappella Mediterranea no Šveices. Tas bija viens no neparastākajiem koncertiem, kādu man jebkad nācies dzirdēt un kas izraisīja vēl lielāku cieņu pret mākslinieci. Tā nebija operas hitu izlase, tas bija piedzīvojums, kas aizveda ceļojumā mūzikas vēsturē, galvenokārt XVI un XVII gadsimtā.

"Programmai esmu devusi nosaukumu Renesanse, jo dzīvojam jaunās renesanses laikā. Tagad piedzimstam no jauna," Zalcburgas publikai skaidroja Soņa. Viens opuss pārplūda nākamajā bez pauzēm, mūzikas audekls bija izveidots kā renesanses mikss no itāļu, spāņu, angļu un nezināmu autoru kompozīcijām. Alesandro Stradella, Klaudio Monteverdi, Frančesko Kavalli, Antonio Kaldara, Orlando Gibonss, Lukass Ruiss de Ribajass, Hosē Marins, Henrijs Pērsels, Santjago de Mursija, Djego Fernandess de Vete, Džonss Daulends, Simons Diass – šādā kompānijā klausītāji, aizturējuši elpu, pavadīja maģisku pusotru stundu.

Repertuāru soliste pasniedza kā garīgo mūziku un pārvērta Mocarta vārdā nosaukto koncertzāli par dievnamu. Viņa pati izšķīda šajā skaņu pasaulē, kurā nebija nekā no primadonnas paštīksmināšanās – senajā mūzikā Soņa Jončeva lido kā burve Alčīna, tā ir viņas dabiskā vide. Katrā nākamajā ārijā, dziesmā un madrigālā balss skanēja citādi nekā iepriekšējā. Melanholiskā spāņu dziesma pārauga Didonas žēlabās no Pērsela operas, kas negaidīti atrada turpinājumu piecus gadsimtus senā bulgāru tautasdziesmā. Tā noveda transā gan klausītājus, gan pašu Soņu – skatītāji bija liecinieki tam, kā mūzika ieplūda viņas ķermenī. 

Soņa izstaroja jutekliskumu, sievišķīgumu un atkailinātu muzikalitāti. Baroka un renesanses mūziku viņa dziedāja kā pirmatnēju džezu, saglabājot improvizācijas brīvību, atklājot arvien interesantākas vokālās krāsas un apstādinot laiku. Ar balss niansēm vien viņa pilnībā mainīja gaisotni – no dievnama pārcēlāmies uz baroka klubu. Pēc tam devāmies folkloras kosmosā – visa programma un atmosfēra bija kosmiska. Diriģents Leonardo Garsija Alarkons panāca vieglu, caurspīdīgu ansambļa skanējumu, kurā bija gan piesātinājums, gan spriegums. Soņa apliecināja sava talanta un māksliniecisko spēju neierobežotību, viņa uzticas balsij, zinot, ka tā vienmēr aizvedīs pareizajā virzienā – gan zemes dzīlēs, gan debess augstumos. Pēc ārijas no Monteverdi Popejas kronēšanas viņa dziedāja un dejoja tarantellu. Finālam tika pataupīts pārsteigums – grupas ABBA balāde Like an Angel Passing Through My Room. Zviedru kvarteta mūzika Zalcburgas festivālā vēl nekad nebija skanējusi – un kurš spēj satuvināt šīs pasaules meistarīgāk par Soņu Jončevu? 

Labā ziņa ir tā, ka koncerta Renesanse videoierakstu līdz 12. novembrim varēs bez maksas noskatīties kanāla Arte.tv digitālajā platformā. Savukārt 21. novembrī Soņa Jončeva sniegs koncertu Ņujorkas Metropoles operas rīkotajā tiešsaistes ciklā Met Stars Live in Concert. Viņas uzstāšanās tiks demonstrēta tiešraidē no Berlīnes. Biļetes maksā divdesmit ASV dolāru.  

Jaunu posmu Soņas Jončevas karjerā iezīmēs debija Elzas lomā Riharda Vāgnera Loengrīna pirmizrādē Berlīnes Valsts operā 13. decembrī. Jauniestudējumu veidos diriģents Matiass Pinčers un režisors Kaliksto Bjeito. Drīz pēc tam – 2021. gada 16. janvārī – viņa debitēs Džakomo Pučīni Manonas Lesko titullomā Bavārijas Valsts operā Minhenē. Nākamā gada jūnijā Veronas arēnā maestro Rikardo Muti vadībā Soņa Jončeva pirmo reizi iejutīsies Aīdas tēlā.

Dziedātāja sniedza interviju KDi augusta sākumā neilgi pirms sava grandiozā koncerta Zalcburgas festivālā.  

Vasarā esat atsākusi uzstāties klausītāju priekšā. Kā pēc vairāku mēnešu klusēšanas jūtas jūsu balss? Vai balsij šādas pauzes ir veselīgas?

Jā, tās ir veselīgas, bet es galīgi neesmu klusējusi – mājās turpināju dziedāt visu laiku, mācījos partijas, kas aptver periodu no baroka līdz Aīdai. Esam kā sportisti, kuri nedrīkst zaudēt formu. Esmu pieņēmusi dažus jaunus piedāvājumus nākamajās sezonās, arī vācu repertuārā. Drīz dziedāšu savu pirmo Riharda Vāgnera operlomu.

Kas jūs motivēja turpināt strādāt tik lielas neskaidrības apstākļos?

Es nekad nepadodos. Tas nav manā dabā. Kad sākās pandēmija, man šķita, ka tas ir slikts sapnis un drīz pamodīsimies. Esmu pārliecināta, ka pārvarēsim krīzi un turpināsim strādāt ar jaunu enerģiju. Šajā laikā daudz esmu domājusi gan par tagadni, gan par nākotni. Daudzi mani kolēģi ir norūpējušies par izdzīvošanu, viņiem ir finansiālas grūtības. Centos izdomāt veidus, kā varētu palīdzēt. Man bija sarunas ar draugiem mūziķiem un sadarbības partneriem, mēģināju kaut ko darīt lietas labā, lai mēs visi kopā operatīvi varētu adaptēties situācijai un efektīvi reaģēt. Rīkoties vajadzēja steidzami. 

Bija nepieciešams reāli palīdzēt mūziķiem, jo notikumi attīstījās strauji, pasākumi tika atcelti cits pēc cita, cilvēki zaudēja darbu un ienākumus. Dažiem no mums ir uzkrājumi, citiem nav. Man zvanīja draugi dziedātāji, kuri teica: "Nezinu, kā izdzīvošu līdz gada beigām." Daudzi ir ļoti atkarīgi no katra honorāra, ko viņi saņem. Es jūtu līdzi kolēģiem, jūtu viņu sāpes. Zināju, ka man ir jāiesaistās un jāpalīdz. Tas bija neticami, ka viss var sabrukt dažās dienās mūsu acu priekšā un daudzi teātri, atceļot izrādes, neko nesamaksāja dziedātājiem brīvmāksliniekiem. Skaidrs, ka krīze bija šoks arī teātriem un tie nezināja, kā rīkoties.  

Dažas valstis ar situāciju tika galā labāk nekā citas. Visu šo laiku man zvanīja operteātru vadītāji, kuri arī mēģināja atrast veidu, kā rīkot koncertus un straumēt tos. Bija daudz iedvesmojošu ideju. Centos būt aktīva, neizlaidu no rokām telefonu. 

Pastāstiet par projektiem, kurus jums izdevās īstenot. 

Es vairākus gadus sadarbojos ar Šveices pulksteņražotāju Rolex un vērsos pie tā ar ideju sarīkot īpašu koncertsēriju mūziķu atbalstam – mums ir jānodrošina skatuve māksliniekiem, kuri ir palikuši bez darba. Mums ir pieejamas digitālās platformas, mums ir pieejama filmēšanas tehnika, mums ir pieejama skatuve tukšajos teātros – darām kaut ko! Tā piedzima koncertsērija Perpetual Music, trīs koncerti notika augustā un septembrī Pezāro, Berlīnē un Parīzē. Tie tika demonstrēti tiešsaistē platformā Medici.tv, kurā tos varēs redzēt līdz oktobra beigām vairāk nekā 180 valstīs. Skatītājiem tie ir pieejami bez maksas. Honorārus visiem māksliniekiem – dziedātājiem un instrumentālistiem – samaksāja Rolex. Koncertā Pezāro piedalījās tenors Huans Djego Floress un viņa draugi, Berlīnē – es un mani draugi, Parīzē – tenors Rolando Viljasons un vijolnieks Reno Kapisons un viņu draugi.

Pašas spēkiem organizēju savu solokoncertu dzimtajā Plovdivā Bulgārijā, tas notika 25. augustā romiešu amfiteātrī. Krīzes laikā nevēlējos izmantot publisko finansējumu, jo valstī tāpat neklājas viegli. No manas puses tas bija diezgan liels risks, taču visas biļetes tika pārdotas. 

Visu laiku apspriežu situāciju opermūzikas pasaulē ar savu aģentu, kurš nepārtraukti uztur kontaktus ar industrijas dalībniekiem. Vasarā organizējām koncertu Džakomo Pučīni dzimtajā pilsētā Lukā, nekad agrāk tur nebiju dziedājusi, un biļetes tika pārdotas acumirklī. Tā bija laba zīme, kas pierādīja, ka publika ir gatava atgriezties un klausīties klasisko mūziku. Uzstājos arī Florencē, Kazertā, Neapolē un Veronā. Man bija svarīgi dziedāt klausītājiem, lai pierādītu, ka mēs to varam darīt, ievērojot visas drošības prasības. Savukārt Ženēvā kopā ar Romāņu Šveices orķestri atskaņojām Ludviga van Bēthovena Devīto simfoniju bez publikas klātbūtnes (videoieraksts būs pieejams līdz 27. decembrim – J. J.).

Esmu pārliecināta, ka nedrīkst nolaist rokas, būt depresijā un raudāt. Mums ir jārīkojas un jārada iespējas mūziķiem strādāt. Viņi nevar mēnešiem būt bez darba un ienākumiem. Par to turpināju cīnīties visu šo laiku.  

Vai karantīnas mēnešos jums pietrūka skatuves un publikas uzmanības?

Man patika šis laiks, kad varēju nebūt uzmanības centrā. Šīs ilgās nedēļas un mēnešus pavadīju, strādājot mājās un organizējot visus šos projektus. Mana vienīgā skatuve bija virtuve. Dziedāju džezu un šad tad parādīju to Instagram. Pavasarī līdzās citiem māksliniekiem piedalījos Ņujorkas Metropoles operas un Florences teātra Maggio Musicale rīkotajos virtuālajos koncertos – tās bija apsveicamas iniciatīvas, un to vajadzēja darīt, lai vēlreiz apstiprinātu mīlestību pret opermākslu, taču ar to nebija pietiekami. Man nepietrūka uzmanības, bet pietrūka tiešas saiknes ar publiku. Tā man ir vitāli nepieciešama.

Jūsu pieminētajos virtuālajos koncertos katrs mākslinieks dziedāja, skatoties sava viedtālruņa vai citas viedierīces kamerā. Vai tas bija sarežģīti?

Jā, bija gan. Kopš paša sākuma nebiju pārliecināta par šādas uzstāšanās kvalitāti, jo katrs bija savās mājās un darīja, ko varēja. Uzreiz izteicu šaubas sarunā ar Metropoles operas direktoru Pīteru Gelbu – balss kvalitāte nebūs laba, cilvēki nevarēs sadzirdēt nianses. Operā primārais ir balss skanējums – tas, ko klausītāji dzird, nevis tas, ko viņi redz. Galvenais instruments ir balss, un esam pieraduši, ka klasiskās mūzikas skanējuma kvalitātei ir jābūt ideālai. Diemžēl iPhone un interneta pieslēgums to nespēj nodrošināt. Taču Pīteram Gelbam izdevās mani pārliecināt. Viņš uzsvēra, ka šī iniciatīva ir svarīga teātra un opermākslas atbalstam grūtā brīdī, tā ir svarīga publikai, kurai pietrūkst kontakta ar māksliniekiem. Virtuālā koncerta mērķis nebija parādīt visaugstāko skanējuma kvalitāti, bet apliecināt solidaritāti un sniegt cilvēkiem cerību. Tas bija humāns žests.         

Vai šajos mēnešos sapratāt kaut ko jaunu par savas profesijas būtību? Varbūt popularitāte un apsēstība ar karjeru ir tikai ilūzija un tam nav nozīmes, bet nozīme ir kaut kam citam? Ko jūs pati sagaidāt no savas profesijas? Ko meklējat tajā, ko darāt?

Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka popularitāte un karjera pati par sevi nav izšķiroša, un esmu centusies radīt lietas un projektus, kas man ir interesanti, jo man nekad nav bijis gana. Esmu ziņkārīga, esmu meklējumos. Esmu pieradusi visu laiku darboties. Neesmu no tiem, kas rokas klēpī salikuši sēž mājās. Jā, šogad bija dienas, kad es kaut ko gleznoju, prātoju par dzīvi un mākslu, bet katru reizi nonācu pie secinājuma, ka kaut kas ir jādara. Nevar pieļaut, ka vīruss aptur mākslu un tik radikāli mūs ierobežo. Tas ir neiespējami un nepieņemami. Es izvēlējos būt aktīva un reaģēt.

Mūzika ir gan klausītāju, gan pašu mākslinieku nepieciešamība. Tā dziedē. Māksla ir neiedomājami svarīga. Bija dienas, kad jutos nikna, jo visi bijām ierobežoti un nevarējām darīt to, ko bijām pieraduši darīt. Brīžiem biju skumju pārņemta, taču manī saglabājās gribasspēks un mērķtiecība. Gribēju tikt galā ar situāciju, atrast risinājumu un izdarīt kaut ko labu.

Vai jums bija laiks padomāt par to, ko turpmāk vēlaties un nevēlaties darīt savā karjerā? Varbūt esat nolēmusi atteikties no dažām lomām par labu citām, interesantākām? Vai esat izveidojusi prioritāšu sarakstu? 

Karantīnas laikā par to nedomāju. Svarīgākais bija atrast izeju no situācijas, atrast veidu, kā palīdzēt opermākslai un mūzikai izdzīvot šajos apstākļos. Nevarēju domāt par sevi un savām vēlmēm – tā nekad nav bijusi mana prioritāte. Vienmēr cenšos palīdzēt draugiem. Ir lietas, kuras ir daudz svarīgākas par manu personisko māksliniecisko izaugsmi. Šajos mēnešos domāju par teātriem, kuri ir nonākuši vissarežģītākajā situācijā, piemēram, Ņujorkas Metropoles opera. Šis leģendārais opernams ir dziļā krīzē. Bieži runāju pa telefonu ar Metropoles operas direktoru Pīteru Gelbu. Gribēju izdarīt visu, kas ir manos spēkos, un nedomāt par sevi, par to, kā jūtos es, kas ir svarīgi man un manai balsij. Šis nav laiks šādām kaprīzēm. Te nav runa par mani, bet par mūsu mākslu, mūziku, par visu lielo ģimeni. 

Kā operas pasaule mainīsies Covid-19 krīzes iespaidā? Kam tajā būtu jāmainās?

Labākais, kas var notikt krīzes iespaidā, ir atteikšanās no visa nevajadzīgā un nejēdzīgā šajā industrijā. No izrādēm un cilvēkiem, kuri nav nepieciešami. Krīze jau ir izraisījusi daudz jautājumu par industrijas finansiālo mehānismu. Nav jātērē nauda lietām, kurām nav nākotnes.  

Kā var noteikt, kurām lietām nav nākotnes?

Visu izšķir talants, un to vienmēr var pamanīt un sajust. Mākslinieka talants ir acīmredzams. Gatavojoties savam augustā notikušajam koncertam Plovdivā, sarīkoju jauno dziedātāju konkursu Bulgārijā. Gribēju atbalstīt jaunos talantus, dot cilvēkiem cerību, ienest svaigas vēsmas Bulgārijas operas dzīvē un ļaut māksliniekiem sajust, ka viņi ir svarīgi un vajadzīgi. Konkursā bija piecdesmit dalībnieku, un par uzvarētāju – basu Božidaru Božkilovu – nevienam nebija šaubu. Visiem bija skaidrs, kurš ir līderis. Božidars dziedāja kopā ar mani Plovdivas amfiteātrī. Talantu vajag izcelt – tas nav vienkārši mākslinieks, kurš ir labs, bet viņam ir vēstījums, viņam ir pieskāries Dievs vai cits augstāks spēks.     

Cilvēkiem, kuri strādā teātros un ir atbildīgi par mākslinieku atlasi, ir jāatver acis un ausis, viņiem ir jābūt informācijai un atbilstošai izglītībai, lai viņi varētu spriest, kas ir kvalitāte opermākslā un kas nav. Viņu kompetence ļaus ietaupīt daudz līdzekļu un laika, un tas atvieglos profesionālo dzīvi visiem – mēs varēsim koncentrēties darbam un radīt mākslu vistiešākajā, visvienkāršākajā veidā, atsakoties no visa liekā.

Vai lietām ir jābūt vienkāršām?

Jā. Tas nav jautājums par to, vai izrādēm ir jābūt modernām vai tradicionālām. Mani interesē gan vienas, gan otras. Ja izrāde ir moderna, tajā ir jābūt jēgai un izpratnei. Tas pats attiecas uz tradicionālu iestudējumu. Izrādei ir jānodod saprotams vēstījums publikai. Mums nevajag NLO uz skatuves. 

Tas ir arī gaumes jautājums – kādu noteikti uzrunās lidojošie šķīvīši. Atcerieties, pirms trim gadiem jūs dziedājāt Bohēmā Parīzes Bastīlijas operā, un tās darbība risinājās kosmosā.

Mākslā galvenais ir gaume. Taču laikmetīgās mākslas uzdevums nav mainīt skatītāja gaumi, bet likt viņam aizdomāties par jaunām iespējām. Tas ir brīnišķīgi, šāda māksla sagādā baudu. Ņujorkā vienmēr apmeklēju Gugenheima muzeju – par tur piedzīvoto domāju vēl divas trīs dienas, un, iespējams, tāpat ir grūti saprast, kas tas bija. Laikmetīgajai mākslai ir nozīmīga misija, bet cilvēkiem ir jāuztver vēstījums. To nevar darīt tikai provokācijas dēļ, publiku nevajag kaitināt bez iemesla.

Vai nākamajās sezonās operteātri samazinās dziedātāju honorārus?

Droši vien daudzi teātri mēģinās to darīt, un tas ir nepareizi. Ne jau mākslinieku honorāri veido lielāko daļu izdevumu. Kā jau teicu, teātriem būtu rūpīgi jāpārskata citas izdevumu pozīcijas un jāatsakās no tā, kas galīgi nav vajadzīgs. Jāatsakās no pārmērīgiem ieguldījumiem izrāžu ražošanā, scenogrāfijas un kostīmu veidošanā. Bieži vien tās ir ārkārtīgi dārgas lietas, kuras neatmaksājas un kuras pēc tam nevar pārdot. Zinu daudz izrāžu, kurās investēts neprātīgi daudz līdzekļu, un pēc nonākšanas no skatuves dekorācijas paliek noliktavā, ar tām vairs nekas nenotiek. Izrāde, kas ir izmaksājusi miljoniem eiro, nonāk miskastē.

Esmu pārliecināta, ka var veidot burvīgas izrādes, ieguldot tajās mazāk līdzekļu. Mūsdienās viss ir iespējams. Laba izrāde nav tā, kura ir izmaksājusi visdārgāk, bet tā, kurā ir ieguldītas oriģinālas idejas un režisora darbs, kas palīdz dziedošajiem aktieriem īstenot viņu potenciālu. Laba izrāde ir tā, kurā dziedātāji iegulda visu, kas viņiem ir. Tāpēc māksliniekiem nedrīkst maksāt mazāk. Mūsu darbs ir sarežģīts, un krīzes dēļ nedrīkst samazināt honorārus. Ja tiks samazināts mans honorārs, varbūt es to nesajutīšu tik sāpīgi kā kāds jauns mākslinieks, kuram honorāra samazināšana būs traģiska. Bez dziedātājiem nav operas.

Martā, uzreiz pēc pandēmijas sākuma, bijāt pirmā tik augsta līmeņa mūziķe, kura sociālajos tīklos stingri izteica viedokli par brīvmākslinieku statusu, sociālajām garantijām un neaizsargātību. Vai jums ir pietiekami daudz ietekmes un spēka, lai panāktu reālas pārmaiņas industrijā?

Nezinu, vai man ir spēks, lai kaut ko ietekmētu, bet man ir balss, kas ļauj paust viedokli. Daudzi, dzirdot mani, varbūt sacīs: "Paldies, ka esi to pateikusi. Es par to nebiju aizdomājies." Visi esam ambiciozi, un katram ambīcijas ir dažādas. Manējās ir saistītas ar to, lai cīnītos par mūziķu tiesībām. Tā allaž ir bijusi sensitīva tēma. Arī pirms Covid-19 krīzes pret mūziķiem ne vienmēr izturējās labvēlīgi. Tāpēc savā darbā esmu centusies izcīnīt brīvību, lai es pati varētu izvēlēties, ko, kur un ar kuriem kolēģiem dziedāt. Neatkarība man ļauj izveidot savu opermākslas koncepciju. Tādas ir manas ambīcijas.

Dzīvojam laikmetā, kad mums ir kanāli, kas ļauj nepastarpināti paust viedokli: var uzrakstīt dažus teikumus tviterī, un tie raisīs diskusiju, liks cilvēkiem domāt. Neesmu no tiem māksliniekiem, kuri izmanto sociālos tīklus, lai izrādītu jaunas kleitas un kurpes. Tas ir virspusēji. Vēlos akcentēt tēmas, kas ir būtiskas ne tikai visiem māksliniekiem, bet visiem cilvēkiem. Mums ir jāturpina dzīvot ar jaunu enerģiju. Mums ir jāielaiž svaigs gaiss ne tikai mūzikas pasaulē, bet dzīvē vispār. Mums ir jākļūst par labākiem cilvēkiem, un viss mākslīgais un virspusējais ir jāatstāj kaut kur pagrabā. Nedrīkst patērēt dzīvi kā materiālu vērtību.

Vai tas nozīmē, ka nepirksiet jaunu kleitu katram nākamajam koncertam? 

Kleitas var mainīt, bet tām nav jābūt pārmērīgi dārgām. Zīmolam nav nozīmes, galvenais – kā māksliniece tajā jūtas un kā spēj to pasniegt. Ja viņa izstaro enerģiju un viņai ir ko teikt publikai, žilbināt var arī visparastākajā kleitā. Var vilkt tikai melnas drēbes un būt dažādai katru reizi, jo mainās sejas izteiksme un domas. Ja esi patiess, cilvēki vienmēr sapratīs un pieņems. Operai ir jāpaceļas nākamajā līmenī, tai ir jākļūst cilvēciskākai. Mums ir jānokāpj no pjedestāla un nav jātēlo dīvas un dievišķas būtnes. Esam dīvas sava talanta, nevis uzvedības un kleitu dēļ.

Ja viss notiks, kā plānots, decembrī Berlīnes Valsts operā diriģenta Matiasa Pinčera vadībā pirmo reizi dziedāsiet Vāgneru – debitēsiet Elzas lomā Loengrīnā. Kāda ir jūsu pieeja Vāgnera mūzikai? 

Man tas ir pilnīgi jauns repertuārs, un es tam atradīšu savu pieeju. Nedomāšu ne par ko citu kā tikai par pareizu Elzas tēla interpretāciju vokāli un dramatiski – man ir jābūt "pareizajā vietā". Jābūt man pašai šajā tēlā, nevis jāatdarina kāda cita dziedātāja. Vēlējos sagaidīt piemērotu brīdi debijai Vāgnera mūzikā. Daudz par to esmu runājusi ar Berlīnes Valsts operas muzikālo vadītāju Danielu Barenboimu. Iespējams, es būtu gribējusi vispirms nodziedāt Elizabeti Tanheizerā, taču Berlīnes Valsts operā ir samērā nesen tapis Tanheizera iestudējums, un man tika piedāvāta Loengrīna pirmizrāde. Būs spēcīgs sastāvs – titullomā debitēs tenors Roberto Alanja, karali Heinrihu Fogleru atveidos bass Renē Pape. 

Nākamā gada jūnijā Veronas arēnā debitēsiet Aīdas lomā. 

Esmu nolēmusi nodziedāt Aīdu, jo ir pienācis īstais brīdis. Būs fantastisks diriģents (Rikardo Muti – J. J.) un solistu ansamblis (Radamesu dziedās tenors Frančesko Meli, Amnerisu – mecosoprāns Anita Račvelišvili – J. J.), turklāt tā būs nevis izrāde, bet koncertversija. Skatīšos, kā jutīšos šajā tēlā. Nekad neesmu bijusi Aīdas partijas fane, tā ir nepateicīga. Amnerisas tēls ir kolorītāks un izteiksmīgāks. Soprāna un mecosoprāna atveidoto varoņu attiecību dramaturģiju Aīdā var salīdzināt ar Elizabetes un Eboli konfrontāciju Donā Karlosā. Abas sievietes cīnās par vienu vīrieti. 

Vai varat nosaukt savas iecienītākās izrādes, kurās esat dziedājusi?

Man patīk gandrīz visas. Lielākā daļa. Vienmēr esmu centusies maksimāli ticēt izrādēm, kurās esmu piedalījusies, un darbā esmu ieguldījusi sevi visu. Mani fascinē režisora Villija Dekera iestudētā Traviata, kurā esmu dziedājusi Metropoles operā. Šī izrāde savulaik tapusi Zalcburgas festivālā. Tā ir vienkārša, bet patiesa. Man patīk uzstāties Franko Dzefirelli izrādēs.

Īpašs darbs ir Luidži Kerubīni Mēdeja Andreas Brētas režijā Berlīnes Valsts operā, tajā ir neparasta aktierspēle. Varbūt daļēji nepiekrītu scenogrāfijas elementiem, bet tā dramatiskā intensitāte, ko ir panākusi Andrea Brēta, ir fenomenāla. Man tā palīdz sajust saikni ar varoni un izstāstīt viņas stāstu. 

Jūsu repertuārs aptver vairākus gadsimtus – no baroka līdz verisma operai. Pirms diviem gadiem Zalcburgas festivālā dziedājāt Klaudio Monteverdi operā Popejas kronēšana sava skolotāja maestro Viljama Kristi vadībā. Viņš ir viens no izcilākajiem, prasīgākajiem senās mūzikas interpretiem. Desmit gadu neesat uzstājušies kopā. Kas ir un kas nav mainījies jūsu radošajās attiecībās?

Man šķiet, nekas nav mainījies. Mēs ar Viljamu Kristi iepazināmies 2006. gadā, un gadu vēlāk sāku pie viņa mācīties. Mūsu attiecību pamatā vienmēr ir bijusi mūzika. Gan toreiz, gan tagad. Mēs satiekamies un muzicējam, nav vajadzīgi vārdi. Uznākam uz skatuves un spēlējam kopā. Man bija svarīgi to saprast, sajust un piedzīvot, kad biju pavisam jauna māksliniece. Pirms tikšanās ar Viljamu Kristi biju dzirdējusi, ka viņš ir strikts un pat bargs. Biju ļoti uztraukusies, taču realitātē, muzicējot kopā ar viņu, vienmēr esmu jutusies brīva, jo runājam vienā valodā.

Man labākais kompliments ir tas, ka 2018. gada Zalcburgas festivālā varējām kopā radīt Popejas kronēšanu un Viljams Kristi gribēja ar mani muzicēt. Tas ir liels gods, jo esmu tur, kur esmu, pateicoties arī viņam. Būt ar viņu kopā, atkal sajust mūsu īpašo saikni ir liela bauda. Mani joprojām interesē baroka repertuārs – gan Georgs Frīdrihs Hendelis, gan franču baroka opusi.

Kā jūsu repertuārā sadzīvo dažādu laikmetu mūzika un tik atšķirīgas varones?

Mana Toska nebūtu iespējama bez Elizabetes Donā Karlosā. Savukārt Luīze Millere un Toska man palīdzēja labāk saprast Imodženu Pirātā. Popeja parādīja ceļu uz Mēdeju – šīs varones ir līdzīgi monstri, vai ne? Mēdeja ir pat nežēlīgāka par Popeju. Viņa nav stipra sieviete. Viņa ir vāja, un viņai ir daudz psiholoģisku problēmu. Esmu pamanījusi: kad komponisti raksta kādas vājas varones partiju, viņi izvēlas ļoti dramatisku mūziku, jo vājums ir varenāks par spēku. Tas izposta dvēseli. Ja cilvēks ir vājš, nav nekā spēcīgāka par šo stāvokli – vājums pārspēj visu pārējo. Es to atklāju, pirmo reizi dziedot Normu Londonā, un Mēdeja man to atkal atgādināja.

Vai Norma arī ir vāja?

Jā. Vai sieviete, kura nav vāja, uzdrošināsies nogalināt savus bērnus tāpēc, ka vīrietis viņai vairs nav uzticīgs? Es tā nekad nerīkotos. Savukārt Mēdejas tēlu var interpretēt dažādi, viņa ir lepna sieviete, kura ir sagrauta. Mēdeja tēlo monstru. No paša sākuma viņa zina, ka mirs. Mēdejas izmisums ir tik dziļš, ka viņa var atriebties Jāsonam, tikai nogalinot bērnus.

Vai jūsu dzīvē gadās vājuma mirkļi?

Nevis vājuma, bet šaubu mirkļi. Man ir daudz šaubu. Bulgārijā sakām: šaubas dara mūs skaistus. Man patīk šis teiciens. Kad šaubāmies, kļūstam savā ziņā bagātāki, tas palīdz saprast vienam otru un atklāt kaut ko sevī. Arī kaut ko uzbūvēt sevī. Šaubas veicina iekšējās pārmaiņas.

Vai jums ir šaubas arī profesionālajā dzīvē?

Profesionālajā dzīvē man palīdz intuīcija, un es tai uzticos. Intuīcija palīdz izdarīt pareizo izvēli. Lielu lomu spēlē arī pieredze un darbs, ko daru kopš sešu gadu vecuma. Es sāku nodarboties ar mūziku agrā bērnībā, un tam ir rezultāti. Man ir zināšanas, man ir informācija. Klausos daudz dažādas mūzikas, gandrīz visu. Es mīlu mūziku – tas ir galvenais. Esmu attīstījusi savu gaumi, bet muzikalitāte ir tas, kas man ir iekšā, un tā ir unikāla. Tas ir mans primārais iedvesmas avots – ieklausos sevī. Muzikalitāte man palīdz justies brīvai uz skatuves, justies brīvi ar savu balsi. Tā palīdz justies brīvai visā, ko daru.

Sarežģītākais ir pārliecināt cilvēkus, kad mākslinieks sāk karjeru. Ir grūti pārliecināt pieņemt jaunos talantus, jaunu dziedāšanas veidu, jaunu aktierspēles veidu, jaunu veidu, kā mākslinieks eksistē uz skatuves. Māksliniekam ir jāizveido savs zīmols un jāpierāda tā dzīvotspēja. Pēc tam publika sāk sekot līdzi, klausītāji saka: man patīk viņas stils, es skatīšos, ko viņa darīs turpmāk, kā viņa dziedās nākamās lomas.

Kā jūs raksturotu savu zīmolu?

Esmu ļoti dabiska un elastīga māksliniece. Uz skatuves varu daudz ko atļauties un man nav bail. Domāju, ka publika to novērtē. Protams, skatuve ir vieta, kur varu parādīt, cik laba ir mana vokālā tehnika un kā man padodas "augšas", taču noteicošais ir tas, ka klausītāji saņem no manis vēstījumu un viņi nekad neaizmirsīs nevienu manu koncertu un izrādi.

Manā repertuārā būs gan Trubadūrs, gan Manona Lesko – tās ir klasiskās lomas, kuras dzied visas mākslinieces. Es arī gribētu pievērsties verisma operām, kuras neskan bieži. Sava vīra diriģenta Domingo Indojana vadībā jau esmu dziedājusi Umberto Džordāno operā Sibīrija un Pjetro Maskanji Īrisā. Manos plānos ir Džordāno Fedora. Mani interesē tādas operas kā Gaspāres Spontīni Vestāliete un Amilkāres Ponkjelli Džokonda – vēl nezinu, vai es tās dziedāšu, bet noteikti ieskatīšos partitūrā.

Kuras no jūsu atveidotajām varonēm ir psiholoģiski sarežģītākās?

Visas! Katrai ir savas problēmas, vājums un spēks. Bet spēks viņām ir tikai rakstura vājo īpašību dēļ. Opera vienmēr ir bijusi laikmetīga māksla, tā pievēršas sava laika aktuālajiem stāstiem, taču pats galvenais ir tas, ka opera pievēršas mūsu rakstura īpašībām, kuras līdz galam neizprotam. Šīs psiholoģiskās zonas bieži vien tiek uzskatītas par tabu. Taču cilvēkiem allaž ir gribējies uzzināt par sevi vairāk, iedziļināties tajā, kas notiek psihē. Piemēram, Pučīni vienmēr ir rakstījis par savu iedomāto ideālo sievieti, kuru tā arī neatrada. Ideālā sieviete neeksistē. 

Soprāns Andžela Georgiu reiz teikusi: "Ja Pučīni būtu dzīvs, mēs noteikti kļūtu par mīļākajiem."

Ak! Izklausās pikanti. 

Ar kuru komponistu jūs iesaistītos romantiskās attiecībās?

Mani intriģē Bendžamins Britens, bet viņš bija gejs. Tas pats ar Pēteri Čaikovski, kuru arī mīlu. Man patīk Rihards Vāgners un Džuzepe Verdi… Mmmm… Verdi! Nebūtu slikti... Džakomo Pučīni bija klasisks latino mīlnieks, es turētos no viņa pa gabalu. Vinčenco Bellīni – nē. Iespējams, Džoakīno Rosīni. Viņš bija jautrs, bet nezinu, vai viņam patika meitenes. 

Volfgangs Amadejs Mocarts! Tas būtu mans vīrietis. Seksīgs, rotaļīgs, bērnišķīgs, daudzpusīgs, dzirkstošs, krāsu pilns. Mocarts bija Ūdensvīrs, un mans vīrs ir Ūdensvīrs. Mēs ļoti labi saprastos. 

Kuru cilvēku viedoklim jūs uzticaties? Vai ņemat vērā kritiķu atsauksmes?

Man vissvarīgākā ir publikas reakcija. Uzstāšanās laikā no skatītājiem saņemu vistīrāko, visspēcīgāko enerģiju. Savukārt kritiķi vēl kādu laiku pavada, rakstot recenziju mājās vai vilcienā. Dažiem no viņiem patīk mana personība, citiem – ne. Tas ietekmē viņu viedokli. Kritiķu atsauksmes ir svarīgas, taču tā nav patiesība pēdējā instancē. Galvenais ir tas, ko mākslinieki dzird, kad beidzas izrāde un viņi iznāk publikas priekšā. Patīkami saņemt komplimentus arī no kolēģiem, kuriem uzticos.

Esmu diezgan noslēgta māksliniece, man nav pārāk daudz draugu operas pasaulē. Rūpīgi izvēlos sev tuvāko cilvēku loku – ne jau tāpēc, ka esmu snobiska, bet tāpēc, ka cilvēku enerģija mēdz būt spēcīga un dažreiz to uztveru ļoti jūtīgi. Man ir nepieciešams miers, lai es varētu strādāt un saglabāt patību.

Vai bija grūti atrast savu stilu un patību mūzikā?

Ir nepieciešams laiks, lai saprastu, ka labākais – būt tādai, kāda esmu. Būt pašai. Karjeras sākumā tas vēl nav gluži skaidrs, mākslinieks nereti nonāk mulsinošā situācijā – viņu vēro, vērtē, salīdzina ar kādu citu, projicē uz viņu savas gaidas, liek dziedāt vienu, pēc tam citu, prasa darīt vienu, pēc tam atkal citu. Ir grūti ieturēt savu līniju un būt uzticīgam sev. Tāpēc vēlos, lai katrs dziedātājs apzinātos savu vērtību un katru rītu pamostos ar apziņu, cik bagātīgs mākslinieks viņš ir.

Kādu dienu pēkšņi sapratu, ka tas, ko daru, un veids, kā to daru, sagādā cilvēkiem prieku un laimi. Tas bija pagrieziena punkts. Tajā mirklī guvu apliecinājumu, ka visu daru pareizi, un no tā ir labums gan man pašai, gan lielai daļai publikas.

Soņa Jončeva
Tiešsaistes koncerts 21.XI plkst. 20 pēc Latvijas laika
Biļetes metopera.org

Informācija: sonyayoncheva.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss tik neglābjamseksuāls

Starptautiskais literatūras festivāls Prozas lasījumi notiks tiešsaistē no 1. līdz 6. decembrim. Šogad tas svin 25 gadu jubileju.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja