Vispirms – par pašu notikumu. Kora opera Neoarctic ir Dānijas mākslinieces un režisores Kirstenas Dēlholmas izveidotās radošās apvienības Hotel Pro Forma un Latvijas Radio kora projekts, kas tapis sadarbībā ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri. Izrāde Neoarctic, kurā piedalīsies divpadsmit Latvijas Radio kora dziedātāju, skanēs diriģenta Kaspara Putniņa vadībā. Šis ir trešais Hotel Pro Forma un Latvijas Radio kora eksperimentālais kopdarbs. Iepriekš tapuši iestudējumi Operācija: Orfejs/Operation: Orfeo (2007) un Kara daba/War Sum Up (2011).
Opera Kara daba Rīgas publiku visvairāk uzbudināja pēc tam, kad iestudējums sāka gūt slavinošas atsauksmes ārzemju plašsaziņas līdzekļos un šeit vairs nebija dzirdams. Tāpēc nepalaidiet garām jauno multimediālo performanci Neoarctic – tā notiks Rīgas Krievu teātrī piektdien, 26. augustā, un sestdien, 27. augustā. Pēc pasaules pirmizrādes Rīgā Neoarctic dosies uz Dānijas Karalisko teātrī Kopenhāgenā. 2017. gada rudenī paredzētas viesizrādes Eiropas kultūras galvaspilsētā Orhūsā.
Neoarctic mūzikas autori ir jaunais latviešu skaņradis Krists Auznieks, kurš studējis kompozīciju Jeila Universitātē, un prominentais elektroniskās un tehnomūzikas meistars Endijs Stots no Mančestras. Libreta autors ir islandiešu rakstnieks, daudzu Bjorkas dziesmu līdzautors Šons (Sigurjons Birgirs Sigurdsons). Kora opera skanēs angļu valodā, tiks nodrošināti titri latviešu un krievu valodā. Cilvēki ietekmējuši apkārtējo vidi tik pamatīgi, ka ir mainījušās zemes ekosistēmas, – tas ir Neoarctic stāsta vadmotīvs.
Režisore Kirstena Dēlholma, kuras projekti valdzina ar vizuālo perfekciju, savām izrādēm vienmēr izvēlas interesantākos un talantīgākos māksliniekus, piemēram, izrādē Kara daba viņa sadarbojusies ar slavenāko dāņu modes dizaineru Henriku Vibskovu. Kostīmus jauniestudējumam Neoarctic veidojis modes dizainers Vali Mohammeds Barrečs (zīmols Wali Mohammed Barrech). Viņš dzimis Karači Pakistānā un studējis Antverpenē Beļģijā. "Gatavojoties izrādei Neoarctic, esmu pētījis dažādus kultus, dažādas ciltis. Kostīmos ir atsauces uz militārām tēmām, indiāņu un šamaņu tērpiem," viņš stāsta intervijā KDi.
Kāda ir modes loma mūsdienu pasaulē?
Mani pašu ļoti pārsteidz, ka modes dizainera loma kļūst arvien svarīgāka. Es apzinos savu atbildību. Estētika ir kļuvusi par vienojošu valodu, kurā runā visa pasaule. Tā palīdz cilvēkiem saprasties un komunicēt. Jūs varat nesarunāties vienā verbālā valodā, taču sapratīsiet cits citu, ja runāsit vienā estētikas valodā, lai kur jūs atrastos – Dienvidāfrikā, Dienvidamerikā vai Japānā. Tas nav tikai apģērbs, bet attieksme un uzvedības veids – tā ir estētikas valoda. Dizaineriem tas viss ir jāņem vērā, jāstrādā prātīgi un inteliģenti. Savā darbā viņiem ir jārunā par sociāli nozīmīgām lietām un parādībām, par to, kas notiek pasaulē un skar katru no mums, nevis tikai jāpalīdz cilvēkiem sapņot. Izrādē Neoarctic režisore Kirstena Dēlholma parāda, kā mūsu rīcība ietekmē planētu un kādas neatgriezeniskas sekas tā izraisa.
Modes māksliniekiem ir talants un spējas pārtulkot dažādas aktualitātes vizuālajā valodā, skaistuma valodā, un rezultātā rodas produkti, kurus var patērēt. Mūsu pienākums ir strādāt ne tikai ar sapņiem, bet arī ar realitāti. Tieši tāpēc es uzskatu, ka dizaineru darbs kļūst arvien nozīmīgāks. Cilvēki vairs nelasa grāmatas, viņi novēršas no ziņu plūsmas, jo viņiem ir bail no traģiskām ziņām, viņi vēlas sapņot un meklē patvērumu no visa, kas ir negatīvs. Dizaineri var pavēstīt viņiem kaut ko svarīgu, un mums ir jāatrod pareizais veids, kā to izdarīt, jo ne viss mums apkārt ir neglīts un biedējošs. Arī realitāte un patiesība ir skaistums avots.
Kā jūs raksturotu savas estētiskās vērtības, kuras atbilst jūsu pasaules uztverei?
Man to ir grūti izskaidrot. Es neesmu eiropietis, es neesmu afgānis, es neesmu horvāts. Esmu dzimis un audzis Pakistānā, man ir Vācijas pase. Es nekad nekur neesmu juties īsti piederīgs. Vienmēr esmu centies saprast – kāpēc? Kāpēc es izskatos un uzvedos citādi? Vizualitāte man nav vissvarīgākā. Es izvēlējos studēt modes dizainu ne jau tāpēc, ka mani interesē apģērbs. Mani uzrunā modes, mākslas, kino un mūzikas komunikatīvais faktors. Ja mani kaut kas saviļņo un šķiet pievilcīgs, es jūtos ieintriģēts un vēlos to saprast.
Mani fascinē detaļas – smalkas, funkcionālas, nevainojamas. Man nepatīk skaļas un kliedzošas lietas. Mani neinteresē pārmērīga greznība un luksuss. Mūsdienās tam vairs nav jēgas. Man patīk modes un dizaina objekti, kuri stāsta vizuālu stāstu. Ja to vizuālās izpausmes savienojas ar funkcionalitāti, es to uztveru kā skaistuma iemiesojumu.
Kā jūs izjūtat savu identitāti, ja neesat piederīgs ne Tuvajiem Austrumiem, ne Eiropai?
Es neesmu no Tuvajiem Austrumiem! Esmu no Dienvidāzijas. Tas ir tieši tas, par ko es runāju. Dažreiz cilvēki domā, ka esmu no Itālijas, citreiz – ka esmu no Tuvajiem Austrumiem vai Indijas... Viņi neuzmin, netrāpa. Tas nekad nav tas, kas es esmu, pat ja tas ir ģeogrāfiski tuvu patiesībai. Es nesaku, ka visi kļūdās, jo tie ir kaut kādi vizuāli priekšnoteikumi, kas cilvēkiem rodas. Tam visam arī ir saistība ar estētiku, par ko es tikko runāju. Mēs visu cenšamies izprast caur estētikas prizmu.
Esmu audzis Pakistānā, taču mana tēva ģimene ir no Afganistānas. Lielai daļai afgāņu ir ļoti gaiša āda, man tā nav tik gaiša, bet, salīdzinot ar pakistāniešiem, mana āda ir ļoti gaiša. Man ir gandrīz zaļas acis, tāpēc pakistānieši mani uzskata par «pārāk baltu». Kad es atbraucu uz Vāciju, man teica: "Tu esi melns!" Kad devāmies apciemot manu vecmāmiņu Horvātijā, tur visi domāja, ka esmu čigāns.
Cilvēki nekad nespēj noteikt manu būtību. Viņi pietuvojas kaut kādai galējai robežai, bet tu neesi tas, ko viņi par tevi domā. Tas tev pašam liek saredzēt visas atšķirības, tas liek paskatīties uz sevi un dziļāk aizdomāties – ko tu vēlies vēstīt apkārtējiem, kādu informāciju tu viņiem nodod. Vai tas ir tas, ko viņi redz? Kāpēc viņi to redz? Man vienmēr ir bijis svarīgi paskaidrot, kas es esmu, no kurienes es esmu, ko es pārstāvu un ko es domāju.
Man dzīvē ir ļoti paveicies, un es esmu laimīgs, jo 80–90 procentu cilvēku, kuri tiek asociēti ar mani un manu etnisko izcelsmi, nav tādu privilēģiju. Mēs labi zinām, kas notiek pasaulē, cilvēki bēg no vienas vietas uz otru, viņi nekur nav gaidīti. Man ir paveicies, ka es esmu gaidīts un mani pieņiem gandrīz visur, jo man ir Vācijas pilsonība. Ja man tās nebūtu, mana dzīve būtu pavisam citāda.
Es lepojos ar savu izcelsmi, ar to, ko mani vecāki izdarījuši manā labā, un es apzinos, ka tiešām esmu privileģēts. Šajā situācijā, apzinoties pasaules notikumu kontekstu, man ir rūpīgi jādomā, ko es saku. Es negribu izlikties par kādas noteiktas cilvēku grupas runasvīru, es nevēlos kļūt par prezidentu, es necenšos mainīt pasauli, taču tad, kad man jautā: "Kas tu esi?", es vairs neesmu tikai es pats. Es esmu ikviens no mums. Ikviens, kurš bēg. Ikviens, kurš tiek uzņemts. Ikviens, kurš netiek uzņemts.
Tādu cilvēku kā es ir pietiekami daudz, bet mēs viņus nepamanām. Mēs vairāk pamanām un koncentrējamies uz atšķirībām. Viens no maniem pienākumiem – arī manā profesionālajā darbībā – ir uzsvērt un estetizēt nevis atšķirību, bet līdzību un padarīt to vizuāli interesantu un saistošu.
No Pakistānas jūsu ģimene pārcēlās uz Vāciju?
Jā, mēs dzīvojām netālu no Ķelnes. Es tur pabeidzu skolu. Pēc tam trīs gadus dzīvoju Berlīnē un astoņus mēnešus Kopenhāgenā. Nākamos četrus gadus pavadīju, studējot modes dizainu Karaliskajā mākslas akadēmijā Antverpenē. Pēc absolvēšanas uz trim gadiem atgriezos Kopenhāgenā, kur nodibināju savu zīmolu. Tagad atkal dzīvoju un strādāju Antverpenē.
Jūs izvēlējāties studēt Karaliskajā mākslas akadēmijā Antverpenē, jo jūs iedvesmoja Beļģijas mode, vai tā bija tikai sakritība?
Es gribēju studēt Antverpenē, jo tā ir vienīgā augstskola, kurā modes dizains tiek pasniegts no mākslas, nevis biznesa perspektīvas. Tevi māca stāstīt stāstu un attīstīt savu rokrakstu, nevis nemitīgi atkārto – tev jāpārdod prece, tev jābūt labam dizaineram, kurš rada labu produktu.
Es nekad nebiju domājis, ka man izdosies iestāties Karaliskajā mākslas akadēmijā Antverpenē. Manā ģimenē nav mākslinieku. Es centos iestāties daudzās modes un dizaina skolās Eiropā un visur tiku atraidīts, pat vissliktākajās mācību iestādēs Vācijā. Pēkšņi mana māsa paziņoja, ka pieteikusi mani studijām Antverpenē un man jābrauc uz iestājpārbaudījumiem. Es iestājos.
Cik daudz modes kolekciju esat radījis?
Studiju gados – trīs. Pēc tam – trīs sava zīmola kolekcijas. Pirms kāda laika es pārtraucu veidot pilnas kolekcijas, jo visu darīju un ražoju paša spēkiem – apģērbu, somas, apavus. Pašlaik es veidoju somu un aksesuāru kolekciju, kuru prezentēšu šā gada beigās. Vēlāk papildināšu to ar apģērbu un apaviem.
Pastāstiet par savām somām – tās būs domātas gan sievietēm, gan vīriešiem?
Jā, taču es nekad neesmu atbalstījis dalījumu: šis domāts meitenēm, šis – zēniem... Mēs esam pārāk apsēsti ar visādiem jēdzieniem: pirms dažiem gadiem tas bija unisex, pašlaik – transgenderism. Kas es esmu, lai teiktu, ka šis manis veidotais objekts jums jāmīl, ja tikai esat meitene, un šis objekts – ja tikai esat zēns? Šis – ja esat vecmāmiņa, un šis – ja esat bērns. Kāpēc man kāds ir jāizslēdz un jāatstumj? Mani priecē, ja kādam patīk tas, ko es daru. Ar saviem aksesuāriem es fotografēju gan meitenes, gan zēnus – visus, kam tie piestāv. Tas var šķist mulsinoši, jo biznesa plānā ir jānorāda, kas ir jūsu klients. Mans klients var būt ikviens, un tas nozīmē, ka man ir vislabākais biznesa modelis!
Cik maksā jūsu somas?
Tās nav pārāk dārgas. Es visu daru ar rokām. Somas, kuras jūs pasūtāt no manis un manā mājaslapā, ir roku darbs. Āda, kuru es izmantoju, ir no Pakistānas, to ražo mana ģimene. Jūs varat atnākt uz manu darbnīcu Antverpenē, mēs piemeklēsim krāsas un materiālus. Somas izgatavošanas process aizņem mēnesi vai divus. Dārgākais modelis maksā 1000 eiro. Salīdzinājumā ar citiem zīmoliem tā ir laba cena, turklāt jūsu soma būs unikāla, radīta speciāli jums. Tā nav rūpnieciska ražošana.
Aksesuārus es uzskatu par skulptūrām. Tā ir jauna tēlniecības forma. Manā darbā atskaites punkts vienmēr ir mana dzīve un pieredze – tas, kam es eju vai esmu izgājis cauri. Es strādāju konceptuāli, balstoties kādā ļoti personiskā idejā. Pirms diviem trim gadiem es zaudēju interesi par tērpu veidošanu un modes skašu rīkošanu, tāpēc uz kādu laiku pārtraucu pilnas kolekcijas radīšanu.
Es mēģinu atrast jaunu veidu, kā parādīt savu topošo somu kolekciju. Es fotografēju ar somām cilvēkus, kurus pazīstu. Šādā veidā kolekcijas prezentēšana kļūst par mūsu laika, sabiedrības vai vismaz noteiktas cilvēku grupas analīzi. Aksesuāriem ir jābūt vizuāli pievilcīgiem, taču tiem ir perfekti jādarbojas mūsu patērētājsabiedrības sistēmā. Tiem ir jābūt funkcionāliem. Pašus objektus – somas – papildina filmas, kuras es uzņemu, skaņas instalācijas un kampaņa žurnālos. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas. Pat ja soma ir tikai priekšmets, kuru jūs varat aplūkot un iegādāties, visas pārējās ar to saistītās mākslinieciskās izpausmes apveltī to ar jēgu un dvēseli.
Gan aksesuāri, kurus izvēlamies, gan tērpi, kas ir mums mugurā, ir daudz vairāk nekā tikai apģērbs un rotas. Tā ir informācija, kuru mēs izplatām. Mēs dzīvojam laikā, kurā būtu pārāk naivi teikt, ka "es tikai vēlos izskatīties smuki" un "valkāt kaut ko ērtu un simpātisku". Protams, jūs to varat darīt, un daudzi zīmoli jums tajā palīdz. Es nesaku, ka tā ir slikta ideja, taču man ar to vairs nepietiek. Esmu pārliecināts, ka šodien ir nepieciešams pateikt kaut ko vairāk. Tā ir katra cilvēka izvēle.
Kurus pašlaik strādājošos modes māksliniekus jūs uzskatāt par nozīmīgākajiem?
Man ir skumji konstatēt, ka šīs profesijas delikātums ir iznīcināts. Viens piemērs ir Martins Maržela. Viņam – tāpat kā dažiem citiem spilgtiem meistariem – bija tik grūti tikt galā ar visu to mežonīgo interesi, pretdabisko uzmanību un pārspīlēto pieprasījumu, ka bija vieglāk aiziet nekā palikt strādāt savā modes namā. Kad tevi tik ļoti apspiež no visām pusēm un burtiski sarauj gabalos, tas iznīdē šī darba skaistumu. Mode ir ļoti smalka, jūtīga pasaule, tā nekad nav bijusi domāta pārmērīgai lietošanai un ļaunprātīgai izmantošanai. Ja jūs izcirtīsiet pārāk daudz koku, mežs nomirs. Tā ir dabiska reakcija. Tas pats notiek ar modi.
Tas, kas notika ar Džonu Galjano, ir briesmīgi. Mēs varam ilgi spriest, vai atgadījums, pēc kura sabruka viņa karjera, bija safabricēts vai īsts. Pašlaik Džons Galjano strādā namā Maison Martin Margiela, viņa sēklinieki saspiesti starp kājām, viņš kaut ko rada, taču visiem ir vienalga, kas viņš ir un ko viņš dara. Džons Galjano ir viens no dižākajiem māksliniekiem modes vēsturē, viņš ir ģēnijs. Tagad viņš strādā par apkopēju Maison Martin Margiela. Man par to ir kauns.
Tajā pašā laikā apgriezienus uzņem tādi zīmoli kā Vetements. Es labi pazīstu Vetements galveno dizaineru Demnu Gvasaliju, viņš arī studējis Karaliskajā mākslas akadēmijā Antverpenē. (Demna Gvasalija ir 35 gadus vecs modes mākslinieks no Gruzijas, kurš vadīja dizaina komandu modes namos Maison Martin Margiela un Louis Vuitton; pašreiz viņš ir ne tikai dizaineru apvienības Vetements līderis, bet arī leģendārā modes nama Balenciaga mākslinieciskais vadītājs – J. J.)
Vetements ir atradis unikālu pieeju, taču manā skatījumā tas nav modes dizains. Demnam Gvasalijam un viņa dizaineru kolektīvam ir izdevies iemiesot galvenās mūsu laika prasības – pieejamība, saprotamība, derīgums un identitāte. Taču patiesībā šī ir identitāte bez jebkāda satura un pamatojuma. Vetements ir palīdzējis visiem, kuri ir apsēsti ar stilu un modi un kuri pēdējos desmit gados jutušies nepiederīgi modes pasaulei, beidzot iekļauties šajā lokā. Tie ir cilvēki, kuri neuztvēra to, ko darīja Martins Maržela un Džons Galjano. Tagad kopā ar Vetements viņi nonākuši uzmanības centrā. Džemperis, hūdijs, džinsi, jaka – tā ir šodienas mode, kuru manifestē Vetements. Tā ir uniforma, kuru visi vēlas.
Mēs nonākam dīvainā situācijā. No vienas puses, modes dizainera loma nekad nav bijusi tik politizēta kā pašlaik. No otras puses, tam nav nekādas nozīmes, jo visi vēlas vienādu apģērbu, kurš tāpat ir pieejams visos veikalos. Jūs varat nopirkt visu, ko vēlaties. Tam vairs nav sakara ar dizainu, attieksmi, ideju vērienīgumu un oriģinalitāti. Cilvēkiem vajag to, kas ir pieejams, saprotams un palīdz komunicēt ar citiem, – uniformu. To piedāvā daudzi zīmoli. Tas vienmēr ir skaidri redzams – parādās viena tendence, un drīz tā dominē visur, dizaineri sāk atkārtot cits citu. Tas nav pareizi. Katram dizaineram ir jāattīsta sava identitāte, nevis jāinterpretē viena un tā pati ideja, kuru izmanto visi pārējie. Kāda tam ir jēga? Lai tad valsts algo vienu dizaineru, viņš mums veidos uniformu, un mēs jutīsimies laimīgi. Es domāju, ka tā arī būs. H&M kļūst arvien varenāks.
Kur jūs pērkat sev apģērbu?
Esmu pārstājis to darīt. Agrāk pirku daudz. Studiju gados varēju neēst nedēļām, lai sakrātu naudu dizaineru apģērbam. Tas bija aizraujoši, mani iedvesmoja dažādu modes mākslinieku piedāvājumi. Taču kopš tā laika, kad nodibināju savu zīmolu, es vairs neko nepērku. Varbūt tāpēc, ka neidentificēju sevi ar dizaineru stilu vai pašiem apģērbiem. Es joprojām iegādājos apavus – tie arī ir objekti un skulptūras.
Kuriem zīmoliem studiju gados tērējāt naudu?
Man patika Prada, Jil Sander, Calvin Klein, Raf Simons, Walter Van Beirendonck, Comme des Garçons. Tie visi ir lieliski modes mākslinieki, tajā laikā jūs varējāt redzēt un just, cik atšķirīgi tie ir. No katra es izvēlējos dažādas lietas un kombinēju tās. Tagad to darīt ir sarežģītāk – iespējams, tāpēc es gandrīz pilnībā zaudēju interesi par apģērbu. Pamazām es to atgūstu un atceros, ka jebkam, ko izvēlos uzvilkt mugurā, ir komunikatīva spēja – es ar to kaut ko pavēstu apkārtējiem. Pēdējos trijos četros gados es jutos kā balta lapa. Kā karavīrs. Es nevēlējos neko vēstīt ar savu izskatu.
Pašlaik esat ģērbies melnā. Vai tā ir jūsu iecienītākā krāsa?
Nē, patiesībā es nekad nevalkāju melnu. Es dodu priekšroku tumši zilai krāsai. Melnajā vairs neko nevar nolasīt, savukārt tumši zilajā var nolasīt tik daudz nianšu – tā ir silta, jutekliska, eleganta krāsa. Melnā ir kļuvis pārāk daudz. Tā ir novalkāta krāsa. Kādreiz tā bija izsmalcināta, taču tagad es to uztveru kā diezgan netīru. Tajā vairs nav iespējams neko saskatīt.
Izrāde Neoarctic ir muzikālā teātra darbs. Kādu mūziku jūs klausāties?
Man patīk elektroniskā mūzika. Piemēram, tas, ko dara franču komponiste un DJ Kloē. Mūzika uzreiz iedarbina iztēli, tā plūst cauri visam manam ķermenim. Šādas sajūtas nespēj sagādāt ne māksla, ne mode, ne fotogrāfija, ne kino. Tikai skaņa var likt man smieties vai raudāt. Biežāk tomēr raudāt.
Par Endiju Stotu, kurš ir viens no diviem izrādes Neoarctic mūzikas autoriem, es uzzināju, apmēram divas nedēļas pirms saņēmu Kirstenas Dēlholmas piedāvājumu pievienoties jauniestudējuma komandai. Es iemīlējos Endija Stota mūzikā un kādu laiku klausījos tikai to. Kad Kirstena teica, ka Endijs Stots sacerēs mūziku izrādei Neoarctic, es pat nespēju tam noticēt.
Neoarctic
Pasaules pirmizrāde Rīgas Krievu teātrī 26., 27.VIII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–20