Kristīne Jurjāne ir viena no tām scenogrāfēm, ar kuru aktieris var atrast kopīgu valodu ļoti būtiskā lietā – detaļās, sīkumos. Viss ir īsts: desmit rubļu – tie ir īsti, Gatim Gāgam zelta pulkstenis – īsts! Ko vēl? Trauki, mēbeles – īsti. Arī puteklis uz skatuves ir maksimāli īsts. Tie ir Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktiera Gundara Āboliņa vārdi, kurus viņš teica tūliņ pēc režisora Alvja Hermaņa iestudējuma Oblomovs ģenerālmēģinājuma 2011. gada septembrī. Patlaban JRT spēles telpā Talsu ielā 1 tiek likti pēdējie punktiņi uz i zviedru dramaturga Augusta Strindberga lugas Tēvs iestudējumā Māras Ķimeles režijā, kura pirmizrāde būs 19. janvārī. Scenogrāfs ir Rudolfs Bekičs, savukārt Kristīnes Jurjānes pārziņā šoreiz ir kostīmi. "Jā, esmu darbaholiķe – tur neko nevar darīt," apgalvo māksliniece sarunā, kas notiek pa vidu mēģinājuma rosībai. Pārliecinos, ka Kristīnes padoms un palīdzība šajā procesā ir ļoti pieprasīti. Arī viņa pati gandarīta atzīst, ka, pārbraucot no Berlīnes, kur pērn teātrī Schaubuehne am Lehniner Platz veidoja telpu un kostīmus Alvja Hermaņa iestudējumam Vasarnieki, viņa te sajutusies ļoti gaidīta.
Jūsu dosjē rakstīts, ka esat studējusi grafiku Mākslas akadēmijā, Nīderlandē grāmatu ilustrēšanu, tomēr pašlaik sarunājamies vietā, kur top teātris.
Ko lai saka – vienmēr esmu plūdusi pa straumi, nekad neesmu īpaši rāvusies uz teātri. Mana jaunākā māsa (Ieva Jurjāne – L. K.) ir scenogrāfe, un vienkārši tā ir sanācis. Bērnībā domāju, ka būšu dārzniece un vispār nekādā saistībā ar mākslām. Vienu brīdi gribēju iet uz Lietišķās mākslas vidusskolu par modelētāju, izšuvēju un tamborētāju, bet tad sapratu – nē, nē, tas ir par daudz sievišķīgi, un diez vai ar to var nopelnīt. Vienmēr ir gribējies darboties praktiskāk, tāpēc esmu studējusi Grafikas nodaļā. Esmu priecīga par iegūto klasiskās mākslas izglītību. Tu sāc ar zīmējumu, kompozīciju, gleznošanu, un tas savukārt ļoti palīdz tagad, kad zīmēju kostīmu skices vai scenogrāfijas zīmējumus. Scenogrāfiju sāku veidot no otras puses – nevis taisu maketus, bet ļoti daudz zīmēju. Daudzko var atrast internetā vai nofotografēt, bet īstenībā, ja es, piemēram, eju uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju studēt piegrieztnes vecajām blūzītēm, man vieglāk ir precīzi nozīmēt veidu, kādā blūzīte ir šūta un kā piegrieztnes gabaliņi ir salikti. Nofotografēt to pat nevar, tādēļ ļoti bieži ir sastopamas profesionālās grāmatas, kurās tā vecā lieta ir precīzi uzzīmēta. Jā, man ļoti patīk pētīt pasauli caur zīmējumu. Patīk mēģinājumā sēdēt un skicēt aktierus, pēc tam es aizeju pie sava darba galda – zīmēju kostīmus un skatos uz šiem portretiem. Uzreiz ir skaidrs – kam, kā ir jābūt. (Kur tu esi? – no blakus telpas atskan balss. Tā pieder Gundaram Āboliņam, kurš meklē Kristīni, lai kopīgiem spēkiem savestu kārtībā kokardes – spīdīgās nozīmītes – uz vīriešu uniformas cepures, sauktas par furašku. Kristīne ar šausmām konstatē, ka cepures pieres daļā ir nejauks asoknis, kas jālikvidē. Kamēr viņa meklē kniebles, aktieris pats piestiķē klāt cepurei spīdīgās pogas. Viena no tām gan pamanās aizlidot un piezemēties zem krēsla brīdī, kad viņš nodemonstrē ne visai veiksmīgu triku ar cepures mešanu. Pa to laiku intervijas varone jau runā pa telefonu, solot savam sarunbiedram: «Imantiņa dēļ esmu gatava uz visu!» Izrādās – zvanījusi Lija Brīdaka, kura veido šā gada jubilāram Imantam Ziedonim veltītu grāmatu. Rakstnieks pats izteicis vēlmi, lai māksliniece ir viena no 40 pieaicinātajiem autoriem – cilvēkiem, kas bijuši blakus rakstniekam dažādos dzīves brīžos. Tā sarunā uz mirkli ienāk arī Ziedonis.)
Kā jūsu ceļi ar Ziedoni krustojās?
Kad mācījos akadēmijā, strādāju Ziedoņa Dižkoku atbrīvotāju grupā. Paguvu noķert to brīdi, kad tas bija aktuāli, – vēl nebija brīvās Latvijas, teritorijas nepiederēja privātīpašniekiem, un viss bija pilnīgi aizaudzis. Bijām tāda revolucionāru grupiņa, kas satikās vienreiz mēnesī, pa kluso kaut ko darīja un kopā jutās ļoti labi. Tur es satiku Māru Zālīti, ar kuru pēc tam strādāju kopā Putnu operā. Daudziem cilvēkiem tas tagad ir tāds kā slepenais kods – ā, tu arī esi bijis Ziedoņa grupā! Man tas bija absolūti izglītojošs pasākums, jo, pirmkārt, nekad literatūras vai ģeogrāfijas stundās tu nemācies to, ko iegūsti tādos ceļojumos. Mums līdzi brauca mežsargi un stāstīja par koku šķirnēm. Mēs devāmies uz dendroloģiskajiem parkiem, vecajiem muižu parkiem. Tāda zudusī pasaule, ko mēģinājām pavilkt ārā. Katru gadu braucām uz Tīreļpurvu, un tajā vietā, kur bija notikušas Ziemassvētku kaujas, katrs drīkstējām paņemt vienu eglīti saviem Ziemassvētkiem.
Imants Ziedonis vienmēr devās līdzi?
Jā, protams! Viņš bija galvenais. Viņš bija tas, kurš kopā ar mežziņiem un citiem profesionāliem cilvēkiem izvēlējās vietas, kur vajadzīga palīdzība. Es kā jauns cilvēks uz to visu raudzījos glāžainām acīm un mēģināju tvert katru vārdu, ko viņš saka. Man, kā jebkuram tā laika skolēnam vai studentam, Ziedonis nozīmēja daudzreiz vairāk par literatūru, kas ir obligāti jālasa.
Droši vien man sanāks brīnišķīgs apraksts par visām mūsu sarunas starpepizodēm – te nemitīgi kaut kas notiek.
Īstenībā – jo vecāka kļūstu, jo uzmanīgāka esmu pret jebkādiem piedāvājumiem. Man ir absolūti svarīgi labi justies tajā, ko es daru. Izvēlos projektus, saistībā ar kuriem jau zinu – tā cilvēku kompānija vai atmosfēra būs labvēlīga. Nav vērts sevi tērēt bezjēdzīgi, jo dzīve ir tik īsa, ka gribas to nodzīvot ar cilvēkiem, kuriem esi svarīgs.
Atgriežoties pie teātra, pastāstiet, kā top jūsu darbi. Ir zināms literārais darbs, režisors – kas notiek tālāk? Piemēram, gadījumā ar Augusta Strindberga lugu Tēvs.
Katrs gadījums ir pilnīgi atšķirīgs, un šajā gadījumā tas bija neizskaidrojami un netverami. Izrādes Tēvs sakarā man zvanīja Rudolfs Bekičs un stāstīja, ka tiek iestudēts šis darbs un tā atslēga būs Kārla Lārsona (zviedru mākslinieks – L. K.) zīmējumi. Man no visas sarunas atmiņā, protams, palika tikai Kārls Lārsons, jo viņa zīmējumus un akvareļus esmu studējusi kopš bērnības. Viņš ir mākslinieks, kurš pilnīgi precīzi ir fiksējis savas ģimenes dzīvi. Vēl mūsdienās pēc viņa zīmējumiem taisa mēbeles, jo viss zīmētais ir tik precīzs, ka to ir iespējams lietot kā rasējumu. Nodomāju: "Lārsons… Nu kur vēl skaistāk vispār var iztēloties!" Viena lieta, kas konkrēti ņemta no Lārsona zīmējumiem, ir tas, ka visas sievietes ir priekšautos. Tā daļēji ir lauku dzīve, kas sasaucas arī ar izrādi. Mani sen vairs neinteresē stilizācija kā izteiksmes veids – daudzreiz vairāk aizrauj cieša, dokumentāla studija. Man ir svarīgi, lai priekšauta pašūšanai būtu izmantota oriģināla, vēsturiska piegrieztne. Protams, tas varbūt nav svarīgi katram skatītājam, taču man ir būtiski, pirmkārt, lai aktieris labi jūtas un novērtē savu kostīmu. Otrkārt, aktierim atrodoties tuvplānā, var pārliecināties, ka nav melots.
Droši vien līdzīgi bija arī Oblomovā.
Jā, un daudzreiz vairāk. Kad pati taisu gan scenogrāfiju, gan kostīmus, aizeju pilnīgā nirvānā. Ir brīži, kad pazaudēju saikni ar reālo dzīvi, un tas laikam ir pats aizraujošākais. Tā ir vienīgā iespēja, kā XXI gadsimta cilvēkam nonākt absolūti citā laikā un atmosfērā. Teātrī svarīgākais ir atmosfēra. Sēžot izrādes laikā pirmajā rindā, šad un tad piefiksēju, ka vairs nesaprotu, vai tajā mirklī esmu XIX gadsimtā vai – kas vispār ar mani notiek. Es gribētu, lai tā notiek arī ar skatītājiem, jo tikai tad ir jēga mākslas darbam, ja tas tevi ievelk tā, ka tu apmulsti.
Mākslinieki mēdz teikt, ka savā darbā ir izlikuši sevi visu. Vai ir iespējams izlikt sevi kostīmā, scenogrāfijā?
Teātris ir ļoti paģērošs, un, manuprāt, tam ir izdevīgi vientuļi cilvēki. Sievietei tā nekad nebūs, ka viņa varēs pazaudēt sevi mākslā, jo vienmēr blakus būs kaut kas cits – bērni, ģimene. Tādā ziņā esmu ļoti viltīga – man vienmēr ir iespējas, kur aizbēgt. Ne velti esmu studējusi Grafikas nodaļā, un tas ir solis priekšā notikumiem. Ja man nebūs teātra, nebūs kleitu – zīmēšu grāmatas, piemēram. Protams, man ir svarīgi katru kleitu uztaisīt tā, lai aktrise ir laimīga un labi tajā jūtas. Esmu spējīga vienas kleitas dēļ skriet desmitreiz uz veikalu un atrast tieši tādu mežģīni, kādu esmu iztēlojusies.