Vladislavs Nastavševs parasti tiek minēts kā viens no tiem jaunajiem Latvijas režisoriem, kuram ir lielākais potenciāls veidot veiksmīgu karjeru ārzemēs. Šajā teātra sezonā viņš Maskavā Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā ar panākumiem iestudējis provocējošu un kritiķu slavētu Mēdejas versiju, kurai piemīt Nastavševa izrādēm raksturīgā, skatītājus izaicinošā intonācija.
Viņa jaunākā izrāde Rīgā – Jaunajā Rīgas teātrī – Peldošie – ceļojošie, kurai ieplānots arī turpinājums, ir estētiski izsmalcināts, viegls un smeldzīgi muzikāls iestudējums, kura pamatā ir XX gadsimta sākuma krievu rakstnieka Mihaila Kuzmina romāns un dzeja, kas izskan paša Nastavševa komponētās klaviermūzikas pavadījumā.
Šajās dienās režisors jau devies uz Pēterburgu, kur iestudēs tos pašus Peldošos – ceļojošos nelielā teātra Приют Комедианта Mazajā zālē.
Iepriekšējās sezonas sākumā izteici cerību, ka "tā būs solis uz priekšu, nevis atpakaļ". Vai tas ir noticis?
Protams, jā, man ir bijis ļoti daudz darba. Es pat neskaitīšu, cik izrāžu esmu paspējis uztaisīt. Tas nozīmē, ka es pilnveidoju meistarību, apgūstu tehniku, profesionālās lietas. Ļoti palīdzēja arī tas, ka visas izrādes ir ļoti dažādas gan žanru, gan tēmu ziņā. Tas arī paplašina redzesloku.
Vai esi atradis savu māksliniecisko rokrakstu?
Lai citi spriež, man par to nav interesanti runāt. Es esmu meklējumos, un man ir svarīga dažādība, un ceru, ka tā būs vienmēr.
Man liekas, ir skaidrs, ka neviens cits, izņemot mani, nevarētu uztaisīt tādu Makbetu, tādas Tumšās alejas vai tādus Peldošos – ceļojošos. Protams, neviens neredz konkrēto materiālu, kā to redzu es. Ko vispār nozīmē meklēt savu rokrakstu? Piemēram, Alvis Hermanis gadiem ilgi strādā etīžu formā. Vai tas nozīmē, ka viņš vēl joprojām nav atradis savu rokrakstu?
Elīnas Gulbes interviju ar režisoru Vladislavu Nastavševu lasi 6. februāra KDi!