Rīgas kinoteātris Splendid Palace 95. jubilejas gadā apliecina uzticību klasiskām vērtībām un jaunajā projektā 35 mm kino skapis uz lielā ekrāna demonstrē izcilas filmas nevis digitālajā formātā, kā tagad pieņemts, bet no 35 mm kinolentes. Divos seansos 2. un 13. oktobrī Splendid Palace atkal iedarbinās kinoprojektoru, lai parādītu lietuviešu izcelsmes franču režisora Mišela Hazanaviča godalgoto melodrāmu Mākslinieks/The Artist (2011). Tās forma un saturs ideāli atbilst projekta būtībai – Mākslinieks ir postmoderns Mišela Hazanaviča eksperiments, ekstravagants veltījums kinovēsturei un mēmā kino estētikai. Filma aizraujoši un eleganti vēsta par skaņas ienākšanu Holivudā, Mākslinieks ir "oriģināla imitācija", Mišela Hazanaviča mīlestības apliecinājums melnbaltajam kino.
Mākslinieka pirmizrāde notika 2011. gada Kannu kinofestivālā, un galvenās lomas tēlotājs Žans Dižardēns (atveido Holivudas mēmā kino zvaigzni, kas tehnoloģiju attīstības dēļ zaudē popularitāti) tajā ieguva labākā aktiera balvu. Mākslinieks negaidīti kļuva par globālu 2011. gada sensāciju: tas novērtēts ar pieciem ASV Kinoakadēmijas Oskariem (to vidū – labākā filma, labākā režija, labākais aktieris), trim Zelta globusiem, septiņām Britu kinoakadēmijas BAFTA balvām un sešiem Francijas Cēzariem.
Pirms Mākslinieka Mišels Hazanavičs dzimtajā Francijā bija slavens ar jestrām spiegu komēdijām par aģenta 117 piedzīvojumiem (aģentu spēlē Žans Dižardēns). Pēc Mākslinieka viņš uzņēma Čečenijas kara drāmu Meklēšana/The Search (2014) – kritiķi to nopēla, skatītāji – ignorēja. Pagājušajā gadā Mišels Hazanavičs atgriezās Kannu kinofestivāla konkursa programmā ar biogrāfisku drāmu Le Redoutable/Godard Mon Amour (2017), kas vēsta par kino revolucionāra Žana Lika Godāra māksliniecisko, sabiedrisko un privāto dzīvi 1967.–1968. gadā. Pērn septembrī šī filma bija skatāma Rīgā festivālā Baltijas pērle (ar nosaukumu Baisais), taču vēlāk uz ekrāniem neparādījās – acīmredzot pārāk "marginālas tēmas" dēļ.
Viens no filmas Baisais iedvesmas avotiem ir Godāra mūzas aktrises Annas Vjazemskas 2015. gadā izdotā autobiogrāfiskā grāmata Un an après. Viņi iepazinās un satuvinājās Godāra filmas La chinoise (1967) uzņemšanas laukumā. Režisors un aktrise bija precējušies no 1967. līdz 1979. gadam. Anna Vjazemska nomira pagājušā gada rudenī 70 gadu vecumā, zaudējusi cīņu ar vēzi. Godārs ir dzīvs – radikālajam ģēnijam ir 87 gadi, viņš dzīvo Šveicē, laiku pa laikam uzņem filmas, bet cita veida komunikāciju ar saviem cienītājiem neuztur un pat dažiem seniem draugiem durvis neatver.
Godāru Baisajā lieliski spēlē franču zvaigzne Luijs Garels, Annu Vjazemsku – britu modele un aktrise Steisija Mārtina. Vienā no lomām ir redzama Mišela Hazanaviča dzīvesbiedre populārā aktrise Berenise Bežo, kura filmējusies arī Māksliniekā un Meklēšanā. Mišels Hazanavičs, kā vienmēr, demonstrē stila izjūtu un materiāla pārzināšanu: filmā viņš meistarīgi, ar iedvesmu imitē Godāra 60. gadu darbu stilistiku.
Galvenais varonis ir negants, egoistisks, ironisks, agresīvs, asprātīgs un lecīgs. 60. gadu beigās viņš ir slavas virsotnē – skatītāji dievina filmas Līdz pēdējam elpas vilcienam/À bout de souffle (1960) ar Žanu Polu Belmondo un Džīnu Sībergu, Nicinājums/Le mépris (1963) ar Brižitu Bardo, Mišelu Pikolī un Frici Langu, Trakais Pjero/Pierrot le fou (1965) ar Annu Karinu un Žanu Polu Belmondo. Taču Godārs ir gatavs norobežoties no šiem darbiem un ļauties intelektuāli sarežģītākām provokācijām.
Mišela Hazanaviča Baisais tika uzņemts pretrunīgi, taču tas ir spilgts autorkino darbs, viens no daudziem iespējamiem Žana Lika Godāra portretējumiem mākslā un pievilcīga kultūrvēstures liecība. Šī filma joprojām ir Eiropas kino apritē, un nesen Parīzē Mišels Hazanavičs sīkāk pastāstīja par to sarunā ar KDi.
Vai fakts, ka Anna Vjazemska aizgāja mūžībā dažus mēnešus pēc filmas Baisais pirmizrādes, ir mainījis attieksmi pret šo darbu?
Es nedomāju. Ceru, ka ne. Esmu lepns un laimīgs, ka Annai ļoti patika šī filma. Viņa jutās aizkustināta. Anna uz ekrāna ieraudzīja Godāra portretu. Man ir prieks, ka viņa kopā ar mums piedalījās filmas pirmizrādē Kannu kinofestivālā. Annai tas bija liels notikums. Viņa zināja, ka ir slima, bet es nezināju. Viņa neko neteica. Nedomāju, ka skatītāju attieksme pret filmu pēc viņas nāves ir mainījusies.
Teicāt, ka Anna filmā atpazina Godāru. Vai viņa tajā atpazina pati sevi?
Protams, nē. Arī Godārs neatpazītu sevi. Šajā darbā es centos atrast un parādīt patiesību par Godāru. Ar Annu ir citādi – pieļauju, ka daudzi par viņu neko daudz nezina. Bija skaidrs, ka lielākā skatītāju uzmanība tiks veltīta Godāram, tāpēc man bija īpaši svarīgi izveidot pārliecinošu un interesantu Annas raksturu. Viņai ir būtiska loma filmas struktūrā: Anna iemieso Godāra 60. gadu darbu sieviešu tēlus. Filmas gaitā Anna attīstās un mainās. Tas mums palīdz labāk ieraudzīt Godāru un saprast, kas ar viņu notika 60. gadu beigās.
Jūsu filmā ir kailuma ainas, un jūs parādāt Annu līdzīgā stilistiskā manierē, kā Godārs filmēja sievietes 60. gados.
Jā, tieši tā. Gatavojoties filmas uzņemšanai, es atcerējos XIX–XX gadsimta sērijslepkavu Anrī Dezirē Landrī (1869–1922). Viņš tika dēvēts par franču Zilbārdi, 1963. gadā par viņu uzņēma filmu Klods Šabrols, scenāriju rakstīja Fransuāza Sagāna. (Landrī stāsts ir arī Čārlija Čaplina 1947. gada melnās komēdijas Verdū kungs/Monsieur Verdoux iedvesmas avots – J. J.) Pirmā pasaules kara laikā Landrī pavedināja sievietes, visbiežāk atraitnes, nogalināja viņas, sagrieza gabalos un sadedzināja.
Es bieži iedomājos, ka Žans Liks Godārs ir kinomākslas Landrī – viņš arī griež sievietes ķermeni gabalos. Paskatieties, kā Godārs filmē sievietes. Viņš rāda atsevišķas ķermeņa daļas – pēdu, kāju, plecu, dibenu. Godārs ir sieviešu griezējs! Tāpēc es izmantoju šos paņēmienus filmā. Šī ir vēl viena iespēja, kā atveidot varoni – tikai ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem. Tās ir Godāra "mājas", viņa kinematogrāfiskās valodas universs. Ja runājam par kailumu, filmā ir arī divi atkailināti vīrieši – centos ievērot līdzsvaru. Taču visi, protams, pamana sievieti.
Vai filmas Baisais ideja jums radās pēc Annas Vjazemskas autobiogrāfiskās grāmatas izlasīšanas?
Grāmatā Anna stāsta nevis par Godāra darbu, bet par viņa personību un viņu attiecībām. Grāmatā es atklāju daudz patīkamāku, šarmantāku cilvēku, nekā biju iztēlojies. Man šķita, ka Godārs ir skarbs un rupjš, taču grāmata ļāva viņu ieraudzīt pavisam citā gaismā. Protams, tas taču ir mīlas stāsts. Neteiktu, ka tas kardināli mainīja manu priekšstatu par Godāru, taču darba procesā mana cieņa pret viņa darbu nostiprinājās. Man bija jāveic liels izpētes darbs, es rūpīgi rakstīju scenāriju. Tas bija liels mājasdarbs, kas man bija jāpilda. Es daudz lasīju, atkal un atkal skatījos Godāra filmas un ierakstus, kuros viņš runā par kino, cilvēkiem, politiku.
Vai viņš kā režisors jums ir svarīgs?
Jā, turklāt pēc filmas Baisais vairāk nekā līdz šim. Man bija jāiekāpj Godāra kurpēs. Rakstot scenāriju, autors cenšas saprast, kas notiek varoņa apziņā. Pat ievērojot distanci, man gribējās viņu aizstāvēt. Godārs savā dzīvē ir paudis daudz muļķību, balansējis uz mākslas un politikas robežas. Kā politisks domātājs viņš galīgi nav labs.
Piemēram, viņš daudz ir izteicies par ebrejiem, un es esmu ebrejs. Dažreiz, ja kāds sāk runāt par ebrejiem, gribas teikt: "Labāk aizveries! Mani neinteresē, ko tu domā." Es neuzskatu, ka Godārs ir antisemītiski noskaņots, un arī necenšos viņu attaisnot, taču viņam piemīt kāda dīvaina apsēstība ar ebrejiem. Šis fakts man mazliet traucēja viņu uztvert ārpus šī konteksta.
Annas Vjazemskas grāmata un mana izpēte ļāva skaidrāk ieraudzīt Godāra intelektuālās attīstības procesu un to, kāpēc viņš kļuva arvien radikālāks. Tas man ir interesanti un aktuāli, jo pašlaik Francijā un citur Rietumos ir daudz inteliģences pārstāvju, kuri arī radikalizējas: tu esi vai nu ar mani, vai pret mani. Ja neesi mans draugs, tu esi mans ienaidnieks. Tam vairs nav nekā kopīga ar revolūcijas romantiskajām idejām.
Kas jūs visvairāk saista Godāra daiļradē?
Agrāk mana attieksme pret viņa darbu bija vienkārša: man patīk viss, ko viņš ir darījis savas karjeras pirmajā desmitgadē, un neinteresē nekas no tā, kas tapis vēlāk. Tas ir garlaicīgi, es neko nesaprotu.
Manas filmas darbība sākas 1967. gadā – tas ir zīmīgs posms Godāra daiļradē. Tajā laikā viņš nogalināja visu, ko bija darījis agrāk un ko daudzi skatītāji vairāk vai mazāk mīlēja, un devās virzienā, kuru novērtēja arvien mazāk cilvēku. 60. gadu beigas bija lūzuma punkts, man bija jāizpēta, kas notika pirms un pēc tam. Tagad, kad par Godāru zinu vairāk nekā agrāk, saprotu, ka viņa agrīnajā periodā mani uzrunā brīvība un tas, ka viņam izdevās paplašināt tradicionālās kino valodas rāmjus un virzīt šīs valodas attīstību. Viņš meistarīgi strādāja ar aktieriem, filmās bija jūtams šarms, tās bija radošas, novatoriskas, jautras un nesaraujami saistītas ar to laiku, kurā tās tapa. Šo filmu stilistika nav reālistiska, aktieri nespēlē dabiski.
Ja tagad skatāmies šīs nereālistiskās filmas un salīdzinām tās ar Fransuā Trifo, Kloda Šabrola un citu franču režisoru tā sauktajām reālistiskajām filmām, tieši šīs reālistiskās filmas uztveram kā ļoti teatrālas. Savukārt Godāra agrīnajās filmās ir jūtama patiesa 60. gadu realitātes garša. Paradoksāli, kā mainās uztvere – tas, kas pirms piecdesmit gadiem cilvēkiem šķita reāls un patiess, mūsdienās tiek uztverts pilnīgi pretēji.
Tajos gados Godāra brīvība izpaudās arī tajā, kā viņš pats izturējās pret kino, – tas bija unikāls vizuālo tēlu un skaņas apvienojums, un viņš ar to rīkojās, kā vēlējās. Tas radīja unikālu efektu, izraisīja emocijas. Svarīgi, ka skatītāji bija šī procesa daļa. Es jūtu, ka savās 60. gadu filmās Godārs par mani, skatītāju, vēl rūpējas, esmu viņam vajadzīgs, viņš nevēlas, lai es garlaikotos. Tas man patīk. Pēc tam viņš sāk kaut ko meklēt un par mani vairs nerūpējas vispār. Tagad es to uztveru kā ļoti avangardisku darbu un attieksmi.
Varbūt Godāra karjeras otrā puse ir augstākā brīvības pakāpe. Viņš pieņem faktu, ka pats pazūd savos meklējumos. Viņš ienirst nezināmajā un nekad nezina, ko atradīs. 70. gados Godārs ir uzņēmis ļoti dīvainas filmas. Tās ir grūti skatīties. Piemēram, Vējš no austrumiem/Le vent d’est (1970) ar itāļu aktieri Džanmariju Volontē ir iecerēts kā vesterns vai parodija par to. Ļoti savāds darbs. Taču tieši tā Godārs kļuva par Godāru. Tu pieņem, ka vari pazaudēties, un galu galā atrodi tajā sevi. Ar šo domu noslēdzas mana filma.
Iespējams, kādam šķitīs, ka Baisais ir spriedums vai nosodījums, jo filmā Godāram ir daudz pretinieku. Taču viņš pats sev ir galvenais antagonists. Satiekot Godāru, cilvēki viņam saka: "Mēs gribam jūsu vecās filmas!" Baisais nav melanholiska filma. Finālā es vēlējos dot Godāram pēdējo vārdu. Viņš vienmēr vēlas, lai viņam būtu iespēja teikt pēdējo vārdu. "Jūs varat domāt, ka esmu nodevis kino un pieņēmis nepareizu lēmumu, taču tā ir mana dzīve, un, pat ja esmu pieņēmis nepareizu lēmumu, tas nenozīmē, ka man nav taisnība. Tas ir mans ceļš, un tā esmu atradis sevi."
Sava rakstura neganto šķautni Žans Liks Godārs demonstrē režisores Anjēzes Vardas un mākslinieka JR dokumentālajā filmā Sejas, ciemi/Visages, villages (2017). Vai esat to redzējis?
Jā, tā ir ļoti laba filma. Es mīlu Anjēzi Vardu. Kā viņu var nemīlēt?! Ikviens, kurš satiek Anjēzi, izjūt mīlestības pieplūdumu. Es mīlu arī JR, viņš ir mans labs draugs. Nedomāju, ka Godārs pret viņiem izturējās rupji. Jā, viņš neatvēra savas mājas durvis, kad Anjēze Varda un JR pie viņa aizbrauca, taču tādējādi viņš norežisēja filmas Sejas, ciemi labāko, spēcīgāko epizodi. Kas notiktu, ja Godārs būtu viņus ielaidis? Saruna pie virtuves galda? Taču ar savu rīcību viņš ietekmēja notikumu gaitu, viņš radīja īpašu pārdzīvojumu.
Anjēze Varda un JR savā filmā man atgādina Haroldu un Modu. Mēs sekojam viņu ceļojumam, viņi izjoko un maigi provocē viens otru, skatītājus uzrunā viņu attiecības. Viņi ir radoši un izraisa simpātijas. Filmas beigās parādās ļaundaris – Godārs –, kurš neielaiž ciemiņus savās mājās. Būtu interesanti redzēt arī viņa skatījumu uz notikumiem – ja tikai viņš to būtu nofilmējis.
Kāpēc Žana Lika Godāra lomai izvēlējāties Luiju Garelu? Kā jūs kopā ar viņu veidojāt lomas zīmējumu?
Pirms dažiem gadiem uz draugu jautājumu: "Ko tu tagad dari?" es, lai neiedziļinātos detaļās, atbildēju vienkārši: "Gatavojos uzņemt filmu par Godāru.» Visi bija pārsteigti, jo manas pirmās filmas bija komēdijas par aģentu 117, pēc tam esmu uzņēmis mēmu melnbalto filmu, Čečenijas kara drāmu. Tagad – filma par Godāru?! Man jautāja: "Kas tālāk? Filma par pašnāvību un depresiju?" Visus interesēja, kurš spēlēs Godāru. Teicu – Luijs Garels. Tajā laikā mēs ar viņu pat nebijām pazīstami.
Kādu dienu es piezvanīju Luijam: "Klau, varbūt esi dzirdējis, es rakstu scenāriju un vēlos, lai tu atveidotu Godāru." Sākumā Luijam bija bail, jo viņš dievina Godāru. Izlasījis scenāriju, Luijs saprata, ka tā ir komēdija, kurā tiks ievērota distance, un viņš piekrita.
Izvēlējos Luiju Garelu, jo viņš ir pievilcīgs un viņam piemīt intelektuāls šarms. Nevis seksuāls, ķermenisks, bet tieši intelektuāls. Varbūt Žans Liks Godārs jaunībā nebija ļoti skaists, bet viņš nenoliedzami bija harismātisks. Luijs Garels spēj to iemiesot. Man nebija šaubu, ka viņš uz ekrāna varētu perfekti atdarināt Godāru, bet tas nebija mūsu uzdevums, un arī Luijs nevēlējās to darīt. Sākotnēji viņš pat gribēja filmā runāt savā balsī, taču es viņu pārliecināju, ka mums ir nepieciešama Godāra runas maniere un intonācija.
Skatītājiem tomēr vajag uztvert signālu, ka viņi vēro Godāru. Mums, filmas veidotājiem, ir jāraida šis signāls, un tas nebūtu iespējams, ja uz ekrāna skatītāji redzētu Luiju Garelu un dzirdētu viņa balsi. Šī nav parodija un nav arī perfekta atdarināšana – tas izskatītos vienveidīgi, tas vairs nebūtu dzīvs cilvēks. Tāpēc mēs atradām vidusceļu Godāra atveidē, mēs viņu humanizējam visās situācijās, kurās viņš nonāk, – guļamistabā un virtuvē ar līgavu, telpā ar četrdesmit žurnālistiem, ielu demonstrācijās un tā tālāk.
Filmēšanas grupā notika asas diskusijas par parūkas izmantošanu… Ja cilvēkam ir tik skaisti mati kā Luijam Garelam, tos ir žēl nogriezt. Tā būtu vērtību zaimošana! Varbūt arī filmu par Godāru kāds uzskata par zaimošanu. Taču lūgt Luijam nogriezt matus būtu vēl sliktāk.
Vai Žans Liks Godārs kaut kādā veidā ir reaģējis uz jūsu filmu?
Nē. Domāju, ka viņš to nav redzējis. Viņu tas neinteresē. Godārs no tā visa ir pārāk tālu.
Pēc tam kad režisors jau ir saņēmis Oskaru, vai viņam gribas vēl? Vai tieši otrādi – var atslābt un vairs nedomāt par balvām?
Tas tomēr nav tipiski, ka franču režisors saņem Oskaru. Taču, ja es nepārtraukti domātu par to, ka vēlos iegūt vēl vienu, es būtu nelaimīgs visu atlikušo mūžu. Ja man vēl kādreiz izdosies izcīnīt Oskaru, es neatteikšos, bet tas nav mans mērķis. Labi, ka tas notika ar Mākslinieku. Ar to pilnīgi pietiek.
Mākslinieks/The Artist
Romantiska drāma, komēdija. Francija, Beļģija, ASV. 2011.
Režisors Mišels Hazanavičs
Lomās Žans Dižardēns, Berenise Bežo, Džons Gudmens, Džeimss Kromvels
Kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 2.X plkst. 19, 13.X plkst. 16
Biļetes EUR 6–8