Ar gleznotāju Ingu Melderi tikāmies nedēļu pirms Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas. Izstādē Laikmetīga ainava viņa piedalās drīzāk ar instalāciju, nevis gleznu, kaut gan citi varbūt apgalvotu otrādi. Šajā ekspozīcijā ar jaunradītiem darbiem piedalīsies Kristiāna Dimitere, Ieva Epnere, Kristaps Epners, Romans Korovins, Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns, tekstu grupa Orbīta, Krišs Salmanis un Anna Salmane, Paula Zariņa un Sergejs Davidovs.
Tikmēr Tallinā galerijā Temnikova & Kasela joprojām skatāma Ingas Melderes personālizstāde Māja pie ūdenskrituma jeb Krāsojamās grāmatas pieaugušajiem/ House by Waterfall or Colouring Books for Adults. Šī galerija pārstāv mākslinieci jau ilgāku laiku, savukārt Ingas Melderes ikdiena lielākoties rit Helsinkos. Sarunas gaitā Inga saņēma iepriecinošu vēsti, ka 2016. gada 2. ceturksnī izvirzīta Purvīša balvai.
Pastāsti par metodi, kā tu strādā!
Sākums ir ļoti atšķirīgs no tā, kas redzams rezultātā. Notiek izpēte, atsauču meklēšana. Ja es pie kaut kā strādāju, diezgan daudz par to lasu, interesējos. Tas nenozīmē, ka es tēmu izgriežu līdz kaulam, bet idejas, kas liekas, ka derētu, ar kurām varētu strādāt, es noteikti paturu. Arī vizuālo materiālu, no kura atlasu to, kas beigās tiek izmantots… Man ļoti patīk tieši process.
Kāds parasti ir pirmais impulss?
Pēdējā laikā, kad mani kaut kur uzaicina, – noteikti tēma. Izstāde, kuratora koncepcija. Atvasinot no tēmas, es izvēlos, kā darbs varētu izskatīties. Bieži vien tēma paliek kaut kur aizmugurē, pakausī, bet darbs pats ieņem gultni vai veidu, kāds tas varētu būt.
Jaunākā aktualitāte – izstāde Cēsīs. Kas ir tavā piedāvājumā?
Vizuāli tas noteikti izskatīsies citādi, nekā es tagad par to stāstīšu, efekts būs cits. Vienmēr, kad sāku strādāt, man ļoti svarīgi ir aptvert telpu, kurā darbs tiks izstādīts. Vai arī telpa pati kļūst par daļu no darba. Ziemā aizbraucām uz Cēsīm apskatīties telpas. Es izvēlējos pašu tumšāko, lai gan visas tur ir tumšas. Brūzī ir divas telpas, kurām kopā ir seši logi, bet tie no ārpuses ir aizsegti ciet. Man likās interesanti izmantot tieši logu ailas. Tur ir tik tumšs un mitrs un ož pēc pelējuma, ka likās – nevienam negribēsies ilgi uzkavēties. Tāpēc vajag kaut ko tādu splash, ar gaismu.
Būs ne tikai gaismu kastes, bet arī ideja par gaismu. Kopš es sevi apzinos, man ļoti patīk itāļu renesanses gleznotājs Pjēro della Frančeska. Viņam nav daudz darbu – tikai četrpadsmit gleznu un vēl freskas, izmētātas pa visu Itāliju. Skatoties uz viņa darbiem, var runāt par gaismu glezniecībā. Man likās interesanti adaptēt Pjēro della Frančeskas darbus – dekonstruēt konkrētas viņa kompozīcijas un no tām izmantot gaismu rotaļu, panākot līdzību ar gaismu filtriem. Tīri tehniski tās būs spuldzes, notītas ar krāsainu plēvi, kas atgādinās zilas debesis, zaļus kokus un tā. Virs spuldzēm būs organiskais stikls, ne pārāk caurspīdīgs, kurā tādas slinkās glezniecības manierē iezīmēti attiecīgo darbu motīvi. Viss būs ļoti abstrakti.
Kā tu esi nonākusi līdz šādam stilam? Es labi atceros, kā tu parādījies pirmajās izstādēs – ar ļoti atbrīvotiem, it kā vienā elpas vilcienā gleznotiem nelieliem darbiņiem.
Precīzi pirms desmit gadiem.
Visi priecājās, ka tajās it kā nekā nav, bet patiesībā viss ir. Vai tavas intereses glezniecībā ir mainījušās? Esi studējusi restaurāciju. Noteikti bija nopietna motivācija pievērsties glezniecībai.
Jā. Es studēju arī pedagoģiju Latvijas Universitātē. Pievērsos restaurācijai tāpēc, ka tā ir visintīmākā piekļuve gleznai, mākslas darbam. Man likās interesanti, kā bildes ir būvētas. Ilgstoši sēžot – restaurācija ir laikietilpīgs process –, var aizklīst domās – kāpēc mākslinieks tieši tā ir gribējis? Var tehniski izsekot, kā viņš ir gleznojis. Es jau teicu, mani ļoti saista tapšanas process.
Tavi pirmie darbi nebija neko sarežģīti. Tagad tie ir kļuvuši komplicētāki.
Varbūt darbi nav komplicētāki, bet process gan. Ļoti daudz pieslēgta domāšana. Ja tu runā par mazajām glezniņām sākumā, tās bija intuitīvākas. Laiks, ko es pavadīju, strādājot ar vienu vai otru attēlu, turpinot to kā gleznu, bija ļoti īss – varēju uzgleznot trīs vienā dienā. Bija vairāk gleznošanas prieka. Nekad nedomāju, vai kāds tā dara, vai kaut kas tāds iepriekš ir bijis.
Vai tu jūties iederīga gleznotāju vidē? Gleznošanu tomēr uzskata par diezgan smagnēju, nopietnu padarīšanu.
Es par to nedomāju, nekad. Piemēram, studējot Mākslas akadēmijā, cīnījos ar to figuratīvo… Man vienmēr ir gribējies uzzīmēt cilvēka figūru pareizi, atrisināt kompozīciju... Man tas nekad nav iznācis. Muļķīgās kļūdās pazuda prieks un vēlme turpināt. Es atklāju, ka var arī ātri uzžvidzināt, jo, ilgi koncentrējoties uz to, lai būtu pareizi, pazūd doma, kāpēc tu to vispār dari. Man arī nav bijis svarīgi kaut kā iederēties.
Vai bija kāds brīdis, kad tu jau apzinājies savas pozīcijas – kāda atzinība, ievērība?
Nē. Līdz šim brīdim. Protams, gadās, ka iepazīstoties nosaucu savu vārdu – un ir reakcija: "Ā, zinām tādu." Nu labi. Taču es vienmēr ļoti mulstu no intervijām, jautājumiem.
Jauns mākslinieks sākumā izstādes rīko pats, pēc tam jau kāds viņu uzaicina, kuratori interesējas… Kad tā sāka notikt ar tevi?
Pagājušogad! Patiesībā pēdējos divus gadus tas notiek intensīvi. Es vairs nekur nepiesakos. Piemēram, šogad septembrī, oktobrī, novembrī pasākumi jau cits ar citu pārklājas.
Nevajag kautrēties! Tevi pārstāv galerija Tallinā, esi pamanīta Somijā.
Jā, man ir labi kontakti, Somijā ir cilvēki no profesionālās jomas, kas seko līdzi manam darbam. Lai gan es nekad neesmu iepazinusies ar domu, ka man šis cilvēks kādreiz būs vajadzīgs. Es vienkārši iepazīstos vai mani iepazīstina, varbūt sakritības dēļ esmu iesaistīta ar kādu cilvēku vienā projektā. Mums patīk kopā pasmieties vai iznāk vērtīga saruna, un tas turpinās! Piemēram, man pašai ļoti vērtīgs liekas gads, kuru pavadīju Jana van Eika akadēmijā Māstrihtā (2013.–2014. gadā – V. V.). Tagad es saprotu, ka tas bija vērtīgi, lai gan uzreiz varbūt tā nelikās. Jā, paskatījos, kā citi strādā, kādas ir metodes, bet pati uzreiz nesapratu, kā man tas varētu noderēt. Izmainījās mans strādāšanas veids – sapratu, ka glezniecība var nebūt tikai divdimensionāla, ka var paplašināt robežas.
Kā tavi darbi nonāca Helsinku mākslas muzejā Kiasma kolekcijā?
Somijā es nokļuvu, pateicoties…
Mīlestībai?
Nē, tas viss bija pēc tam! Es strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā, pasniedzu restaurāciju un tiku nosūtīta uz Kiasma profesionālos nolūkos. Pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā (2007. gadā – V. V.) mani uzaicināja turpat pasniegt laikmetīgās mākslas konservāciju. Tajā laikā tika veidota kolekcija topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, daļu no tās iegādājās par tā sauktā Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļiem. Un vajadzēja kādu, kas par to rūpētos. Tā kā Latvijā īsti atbilstošu speciālistu nebija, bet man bija interese, kāds izdomāja, ka jāsūta mani praksē, stažēties uz tuvāko laikmetīgās mākslas muzeju. KUMU Igaunijā jau bija, bet tur nebija, pie kā stažēties.
Pusgadu es stažējos muzejā Kiasma Helsinkos. Tas tiešām bija radošs process! Iepriekš pat nevarētu iedomāties, ka kas tāds iespējams restaurācijā. Protams, es iedraudzējos ar kolēģiem. Man patīk socializēties, un, protams, viņi uzzināja, ka es arī gleznoju. Toreiz, 2010. gadā, es tiku uzaicināta piedalīties Viļņas glezniecības triennālē. Tas izraisīja interesi, jo Somiju togad pārstāvēja tiešām zināmi vārdi. Tad es pirmoreiz rādīju Kiasma kolekcijas veidotājiem savus darbus, un pēc vairākiem mēnešiem viņi izlēma, ka tos vēlas. Man šķiet, tagad šie darbi ir Vācijā Somijas vēstniecībā, jo muzejam ir saistības, ka valsts institūcijas un vēstniecības var izvēlēties darbus, kurus tie vēlas izstādīt.
Kā tu sadali laiku un dzīvi starp Rīgu un Helsinkiem?
Visbiežāk esmu savā stikla tornī Helsinkos. Stikla tornis ir astoņu stāvu māja, kuras augšējā stāvā ir pilsētas dzīvoklis, kas speciāli paredzēts māksliniekiem. Ar darbnīcu, no balkona skats uz jūru, aiz sienas – operdziedātājs… Ne tik sen braucu uz Rīgu bez īpaša iemesla, tagad jau – darba darīšanās. Man ir svarīgi pieredzi, ko es iegūstu tur, transformētā veidā atnest atpakaļ. Varbūt ne visu saprot – laikam spilgtākais, piemēram, bija projekts Rakstnieka istaba (2015) Rozentāla un Blaumaņa muzejā. Man pašai patika, bet nedzirdēju nekādas atsauksmes. No otras puses – Latvijā var eksperimentēt, es šeit jūtos droša. Es zinu kultūras kodus, robežas. Cēsu izstādes projekts ir tīrs eksperiments.
Vai vari iztēloties, kā būtu, ja tu būtu palikusi Rīgā?
Tagad man ir vairāk laika būt darbnīcā un domāt. Esot Rīgā, iznāca sadalīt – viens pasākums, otrs, draugi, sabiedriskā dzīve… Viens no iemesliem, kāpēc aizgāju no pasniedzējas darba akadēmijā, bija, ka jutos vainīga – kāpēc es tur sēžu, ja varētu taču būt darbnīcā un veidot savus projektus?
Tomēr laiku pa laikam tu atgriezies pie restaurācijas kā mākslas tēmas, piemēram, it kā senu gleznojumu atsegumu imitācijas.
Jā. Es pārzinu jomu, un ir sajūta, ka varu brīvi peldēt no vienas uz otru. Man vispār patīk starpdisciplināras lietas. Arī pedagoģija ir visu laiku klāt. Es vienmēr domāju, ko gribu pateikt, kā to sapratīs un vai kāds no tā varētu kaut ko iegūt. Arī tagad es ceru, ka vismaz viens vai divi izstādes apmeklētāji paskatīsies, kas ir Pjēro della Frančeska un ar ko viņš ievērojams. Man tikko pirms braukšanas uz Rīgu pienāca priecīga ziņa – kāda mana privātskolniece, kas vēlējās iestāties arhitektos, to ir veiksmīgi izdarījusi. Piezvanīja un pateica paldies. Mēs darbnīcā daudz runājām, kā saprast, kas patīk, un, atsaucoties uz to, realizēt domu. Ļoti daudz arī par mākslas vēsturi. Ceru, ka viņai tas ir palīdzējis. Protams, ļoti svarīgi ir strādāt, jo tā veidojas rokas raksts. Caur kļūdām vai kādām nejaušībām var nonākt līdz jaunām idejām. Nestrādājot to nevar izdomāt! Vai var izdomāt, bet tieši tā praktiski realizēt – tas jau būtu ģeniāli.
Tev arī šobrīd ir izstāde Tallinā. Par ko tā ir?
Katru reizi, kad es par to runāju, vienmēr domāju, cik daudzus tas var interesēt. Tas ir tik specifiski… Man pašai tāds īsts formulējums, ko varēšu izlikt kā uz paplātes, droši vien būs pēc kāda pusgada. Galvenais izaicinājums bija gatavs attēls, uz kura strādājot, abstrahējoties vai izejot no tā, kas redzams, radīt jaunu kompozīciju. Es vēl tagad domāju – kāpēc tieši šie attēli un kāpēc tie visi ir vintage? Kāpēc tur nav nekā no mūsdienām, bez kāda semantiska uzslāņojuma? Man varbūt nebija tik svarīgi, lai nolasītu informāciju, ko es sniedzu ar attēlu, kā tas, ko es pievienoju. Apakšējā struktūra bija svarīga, lai, izejot no tās, radītu jauno.
Mēs sarunājamies par lietām, kas šeit Latvijā nav redzētas. Droši vien daudz kas tiek pārdots, izklīst? Man bieži, kad iztaujāju latviešu māksliniekus par viņu darbiem, ir sajūta, ka apspriežam virtuālu realitāti. Nav vēlēšanās to visu savākt un izstādīt Rīgā?
Emocionāli liekas – ja darbs ir patiešām pabeigts, tas var dzīvot savu dzīvi. Tas nav tikai šodien, viendienītis, trashy čupiņa kādā fancy galerijā, kuras bildīti uzlikt uz ielūguma. Pat pēc desmit gadiem, kad to varbūt izvilks no tumša stūra, tajā atradīs, uz ko skatīties, par ko runāt. Arī kvalitātes ziņā – kaut vai no restaurācijas viedokļa, lai nesairst.
Izstāde Laikmetīgā ainava
Cēsu vecajā alus brūzī 15.VII–14.VIII
www.cesufestivals.lv