Steidzami meklējiet žurnāla Rīgas Laiks 2011. gada marta numuru, kurā bija publicēts raksts par prokrastināciju. Šis skaistais vārds ir ne tikai grupas Instrumenti jaunā albuma nosaukums, bet arī psiholoģijas jēdziens, kas nozīmē "brīvprātīgi kavēties, neraugoties uz to, ka šādas novilcināšanas iespaidā iznākums var būt tikai sliktāks". Prokrastinācija ir tieksme atlikt darbus uz vēlāku laiku, taču atlikt interviju ar Instrumentiem nedrīkst – albums Procrastination jau ir pārdošanā. Novembrī grupa sarīkos koncertsēriju klubā Palladium Rīga.
Instrumentu debijas albums Tru tika ierakstīts Īslandē ar prominentu mūziķu un producentu svētību un līdzdalību. Disku Procrastination Jānis Šipkēvics un Reinis Sējāns ierakstījuši savā studijā Pārdaugavā. Šajā procesā par grupas trešo dalībnieku un dziesmu līdzautoru ir kļuvis Gatis Zaķis, kurš agrāk ar Instrumentiem strādāja līdzproducenta, skaņu režisora un inženiera amatā. Mūziķi apgalvo, ka Instrumentu raksturs jaunajā albumā izpaužas daudz spilgtāk nekā pirmajā diskā. Viņi nav centušies izdabāt klausītāju gaumei un atkārtot savu iepriekšējo hitu formulas; jaunajā albumā katrs skaņdarbs ietver sevī kādu eksperimentu, negaidītu gājienu un sižeta pavērsienu. Instrumentu mūzikas pamatā ir grupas dalībnieku fantāzijas enerģija, neparastas, sirreālas vokālās harmonijas un akadēmisko instrumentu skanējums, kas paslēpts brīžiem agresīvā, brīžiem maigā elektroniskā čaulā.
Visas albuma dziesmas ir angļu valodā, izņemot vienu – Tumšā stundā ar Pētera Draguna vārdiem. Instrumentālajā skaņdarbā Procrastination piedalās pianists Vestards Šimkus, savukārt opusā Lance, vienā no albuma virsotnēm, neklātienē viesojas riteņbraucējs Lenss Ārmstrongs – tās ir Instrumentu pārdomas par leģendārā sportista, septiņkārtējā Tour de France uzvarētāja likteni, kuram pērn tika piespriesta mūža diskvalifikācija par dopinga lietošanu un atņemti visi tituli, ko viņš bija izcīnījis kopš 1998. gada.
Pirms diviem gadiem iznāca jūsu debijas albums, un, klausoties to, man bija sajūta, ka Instrumenti ir nevis grupa, kurai varētu būt ilgstoša karjera, bet spilgts projekts, un viss jau ir pateikts pirmajā albumā, bija grūti paredzēt, kā tas viss var attīstīties. Kādas ir jūsu pašu sajūtas pašlaik? Kas ir Instrumenti?
Reinis. Kā projektu mēs to nekad neesam uztvēruši. Pirmajā albumā valdīja dažādība, un tas bija saistīts ar meklēšanas procesu. Tagad mēs esam samazinājuši amplitūdu, kurā turpinām meklēt savu identitāti. Instrumenti viennozīmīgi ir grupa, kuras pamatā ir divi cilvēki un tagad arī trešais – Gatis Zaķis.
Jānis. Šī ir bāze, fundaments, nemainīgās vērtības. Taču ir arī mainīgās vērtības, kuras mijiedarbojas, un rezultātā top interesanti eksperimenti. Pamatā tās ir mūsu divu un arī Gata idejiskās nostādnes, kas novelk robežas, kur sākas un beidzas Instrumenti. Pirmajā albumā tās robežas bija diezgan izplūdušas, pašlaik mēs arvien skaidrāk sākam apzināties teritoriju, kurā jūtamies vislabāk. Mēs ceram, ka arī klausītājiem šī ir iespēja saprast, kas īsti ir Instrumenti.
Jaunais albums varētu palīdzēt izkristalizēties Instrumentu klausītājam, un mums visiem šajās attiecībās būs mazliet vieglāk. Pieļauju, ka ir daudz cilvēku, kuri ir vienas dziesmas fani, un viņiem ir pilnīgi neizprotams viss pārējais, kas notiek mūsu debijas albumā. Vai arī otrādi – ir tādi, kuriem liekas nepieņemamas mūsu populārākās dziesmas, taču viņus uzrunā Kvikmyndir, This Is How I Long for You, Peace un kaut kas tāds. Es domāju, ka ir cilvēki, kuri no Instrumentu repertuāra zina tikai Life Jacket Under Your Seat un Apēst tevi, kas īsti nav šī albuma karogs. Man personīgi jaunais disks Procrastination ir solis dziļāk interesantajā, nezināmajā teritorijā.
Jūs teicāt, ka tai teritorijai tagad ir robežas, nožogojums.
Jānis. Tā nav blandīšanās pa visu mežu, bet pa vienu konkrētu zonu, kurā, mums šķiet, varētu būt baigi garšīgas ogas.
Reinis. Tās robežas ir grūti definēt, jo tas viss ir intuīcijas ziņā – to nevar tā raksturot un sākt domāt racionāli. Mēs vienkārši ejam un pēkšņi sajūtam, ka šeit ož pēc citām ogām.
Jānis. Tas nav stratēģisks lēmums, tas ir noticis dabiski. Mūsu savstarpējās diskusijās es esmu mēģinājis noformulēt, kas notiek otrajā albumā, – tas šķiet līdzīgi brīdim, kad piedzimst bērns un viņš sevi vēl neidentificē kā vienu vienumu, viņš nenodala pasauli un sevi, viņš sevi sajūt kā daļu no pasaules. Tu plēsies ārā no kūniņas un pamazām sāc apzināties sevi, un tā apziņa ir mazliet šokējoša. Pēc tam tu saproti, ka tas ir 110% tā vērts.
Saprast, kas notiks pēc pirmā albuma, bija diezgan mulsinoši. Mēs ilgi knibinājāmies un "prokrastinējām", nesaprotot, kas tagad būs – vai nu katram ir pilnīgi cita izpratne par to, kādam ir jābūt otrajam albumam, vai nu mums vienkārši ir tāda sajūta, ka mēs paši nesaprotam, ko vēlamies teikt. Pamazām tas sāka iegūt konkrētas aprises un process kļuva arvien intriģējošāks. Albuma ieraksta gala fāzi vairs noteikti nevar saukt par prokrastināciju, taču tā rašanās un tematisms ir tādas skaudrākas atziņas un apzināšanās, tā ir kā izplēšanās ārā no kokona.
Debijas albums vienmēr ir dziesmu izlase, tāpēc Procrastination tiešām ir Instrumentu pirmais albums, tas ir daudz pārliecinošāk uztverams kā viens veselums.
Pastāstiet par jaunā albuma muzikālajām idejām, par skanējumu.
Jānis. Mēs esam saglabājuši līdzīgu principu kā debijas albumā – diezgan asas un skābas elektroniskās lietas, un tajā pašā laikā ir tīrs un organisks akadēmisko instrumentu skanējums – čelli, arfa, citi stīgu instrumenti, ērģeles Hammond, klavieres. Viss, kas nāk no akustiskā avota, – pie tā mēs vienmēr pieturamies savā mūzikā.
Reinis. Debijas albuma veidošanas laikā mēs savācām to instrumentāriju, ar kuru labprāt turpmāk darbotos. Savācām krāsiņas uz savas paletītes. Tas ir ilga darba posma nopelns. Ierakstot debijas albuma dziesmu Born to Die, mēs nospriedām, ka elektronika plus akadēmiskie instrumenti ir Instrumentu skaņa. Tagad mēs to attīstām līdz nākamajai fāzei. Mēs esam bišķiņ nomierinājušies. Pirmais albums bija tāda ampelēšanās. Tagad jau mierīgāk veidojam savu skaņu, savu raksturu.
Jānis. Mēs varam daudz runāt par to, cik raibs bija debijas albums Tru, taču tas bija moments, kurā mēs nodefinējām savu muzikālo valodu. Mēs nevēlamies ražot visu – no ziepēm līdz dzelzceļa sliedēm. Albumu Tru ierakstījām Īslandē, taču, jau dodoties uz Greenhouse Studios Reikjavīkā, mums lielākoties bija gatavas visas dziesmas un aranžējumi. Tagad mēs varējām likt lietā visu to, ko sapratām, darbojoties Īslandē. Šoreiz mēs visu paveicām tepat Rīgā – savā mazajā sapņu studijiņā Tru. Mēs iztēlojamies, ka šeit ir viss, kas mums ir nepieciešams. Galvenais, ka albumā viss izklausās labi.
Kāds tam visam ir sakars ar prokrastināciju?
Jānis. Tas ir psiholoģisks fenomens, ar kuru sevi var asociēt 99% cilvēku. Tu gatavojies lielam, atbildīgam darbam, taču visu laiku atrodi kaut kādas mazākas lietas, kurām pievērsties, pirms tu sāc to lielo darbu. Ar šo sajūtu kopumu mēs noteikti saskārāmies vismaz ieskriešanās fāzē, kad sākām domāt par jauno albumu.
Reinis. Mēs sākām gatavoties jaunā albuma ierakstam uzreiz pēc 2011. gada decembrī notikušā koncerta Arēnā Rīga. Slaucījām grīdu, tinām vadiņus, kārtojām studiju. Sagatavošanās process drīzāk notika mūsu galvās nekā realitātē. Mēs gatavojāmies kaut kam, kaut gan jau sen varējām to visu iekustināt – jau koncerta laikā arēnā starp dziesmām varējām fiksēt savas jaunās idejas, taču mēs kaut kā vilcinājāmies un gaidījām to īsto brīdi.
Bija bail?
Jānis. Cilvēki bieži runā par baltas lapas sindromu. Tu nopērc jaunus zīmuļus, jaunu, smuku zīmēšanas bloku, apsēdies ideālā vietā vai aizbrauc kaut kur prom un saproti, ka tagad kaut kam vajadzētu būt – un nav. Patiesībā nekas nesākas no nulles. Visam jāsākas no kaut kādas knibināšanās... Mēs to visu pirmā albuma lietu bijām tik smuki savākuši aiz sevis, ka beigās bija tāda nekurienes sajūta. Tad pamazām kaut kā tas blociņš sāka švīkāties un sāka mazināties tā lielā atbildības sajūta.
Reinis. Tomēr atcerēsimies, ka blociņš nesāka švīkāties pats no sevis. Pēc visas tās lielās gatavošanās mums bija jāsāk pašiem sevi kurbulēt. Es katru dienu nācu uz studiju un centos kaut ko izveidot, vienalga, kas tas būtu.
Jānis. Tas ir apbrīnojami: Reinis visu laiku vingrinājās komponēšanā!
Reinis. Vingrinājos kaut kādā radīšanā, un beigu beigās tam bija rezultāts. No tām daudzajām idejām varbūt divas, trīs, četras izdzīvo, un tas noteikti ir bijis tā vērts. Ja es nebūtu to darījis, tad neizdzīvotu nekas, nekas nebūtu radies.
Jānis. Es sākumfāzē spēju tikai vilkt kaut kādas savas vecās lietas ārā – kaut ko, kas bija agrāk tapis vai iecerēts. Tā mums radās interesanti savienojumi, piemēram, dziesma Heartcore. Man bija arfas rifs un melodija, un pēkšņi tajā pašā tonalitātē gandrīz identiskā tempā Reinis, neko par to nezinot, bija uztaisījis sintezatoru arpedžo – sanāca tā, ka tu saliec divus stikliņus un rodas viena bilde. Tas bija tāds foršs moments. Tā pakāpeniski beidzot viss sāka vērties vaļā, un Gatis Zaķis bija ļoti labs līdzautors, piedalījās ar savām idejām. Trīsvienības izveidošanās radījaveselīgu augsni daiļradei, visi tie asniņi sāka dīgt diezgan ātri.
Vai jums joprojām ir interesanti vienam ar otru?
Reinis. Viena lieta ir tas, kas notiek ar grupu kopumā. Otra lieta – kas notiek ar katru no mums individuāli. Jāspēj izdzīvot tādos apstākļos, ka katrs cīnās ar sevi un vēl ir jācīnās par kopīgo grupas ideju, tas ir pagrūts uzdevums.
Jānis. Tas tiešām ir pārbaudījums. Ar katru no mums notiek izmaiņas biosā, dziļākajos slāņos. Katrs apiet apkārt zemeslodei, atnāk atpakaļ, un tad ir liela varbūtība, ka jums vairs nav nekādu saskares punktu.
Kas jūs tur kopā?
Reinis. Nauda!
Jānis. Šajā gadījumā mums palīdzēja Gatis Zaķis. Notika saslēgšanās.
Reinis. Viņš ir cilvēks no malas, kurš parādījās pareizajā brīdī, viņš mums bija ļoti vajadzīgs. Skaidrs, ka, dzīvojoties tādā mazā tandēmā, tu ar laiku pie visa pierodi un tev uzliekas virsū kaut kāds filtrs, un tev ir grūti saskatīt tos lielos plusus, kas ir tepat blakus visu laiku. Tu gandrīz vēlies meklēt piedzīvojumus kaut kur ārpusē – vienkārši, lai tev būtu lielāks pārsteiguma moments. Tu vēlies sajust emocijas, kuras, kā varētu likties, tu vairs nepiedzīvo tik bieži. Īstenībā tā nemaz nav, un Gatis Zaķis bija tas īstais cilvēks, kurš īstajā brīdī pie mums atnāca, viņš tik tuvu pienāca un norādīja uz mūsu svarīgākajām radošajām šķautnēm. Tādā veidā arī otram atgādinot par to, kāpēc mēs esam tieši tie divi cilvēki un kāpēc... Viņš mums lika vēlreiz izvērtēt to visu, taču tas notika neapzināti. Mēs viņu neaicinājām kā tādu skolotāju.
Jānis. Nav jau tā, ka viņš būtu mūsu krīzes atrisinātājs.
Reinis. Gatis nebija mūsu ģimenes psihologs. Tas nebija tā. Viņš vienkārši bija mums blakus, un mēs kopā strādājām. Mēs sapratām, ka krēsliņš uz trim kājām tiešām stāv krietni stabilāk.
Šoreiz līdzautoru un iedvesmotāju vidū jums ir riteņbraucējs Lenss Ārmstrongs, dzejnieks Viljams Bleiks un pianists Vestards Šimkus.
Jānis. Ārmstrongam bija tāds grūts periods dzīvē. Dziesma Lance tapa tajā laikā, kad viņu raustīja uz visām pusēm. Man bija priekšnojauta, ka tas ir vairāk nekā kaut kāda sportiska mahinācija.
Reinis. Mēs sēdējām un filozofējām par Ārmstronga lietu. Labi, viņam var atņemt visus titulus, ko viņš ir izcīnījis, taču uzvarētāja sajūtu atņemt nav iespējams. Čempiona titulu Lenss Ārmstrongs ir nesis tik ilgi, ka viņš to jau ir izbaudījis. Kāda starpība, ka viņam vairs nebūs šo lauru, ja viņš jau ir izbaudījis to mirkli, viņš ir stāvējis uz pjedestāla augstākā pakāpiena, viņš ir dabūjis visas tās medaļas un kausus, piedzīvojis tos foršākos brīžus. Lai būtu kā būdams. Pēc Ārmstronga rezultātu anulēšanas par uzvarētāju kļūst otrās vietas ieguvējs, bet kurš vispār zina viņa vārdu? Ko tas maina šo sportistu dzīvē? Kurš atceras tos, kas bija otrajā vietā aiz Ārmstronga, un kāda tam nozīme? Tas jaunais uzvarētājs tāpat vairs nestāvēs uz pjedestāla.
Jānis. Tas ir morālais paradokss, un tajā lielajā krāpniecībā ir kaut kāds absurds. Mēs sajutām, ka tur ir kur ieskrieties vienai idejai, vienam emociju bagātam skaņdarbam. Es sāku meklēt citātus no Lensa Ārmstronga preses konferencēm. Tur bija visādas dzīves gudrības, taču mēs dziesmā esam izmantojuši viņa citātu: "I exercise everyday. I swim, I bike, I run and I go to the gym."* Viņa fani to izceļ kā kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu – tā ir panākumu recepte. Es radīju pantus, kuri ieskicē emocionālo sajūtu, taču dziesmas kodols ir šis citāts.
Dziesmā Poison Tree tiek izmantota Viljama Bleika dzeja.
Jānis. Jā, šķita, ka mums ir tāds diezgan jaudīgs un episks skaņdarbs, kuram es nekādi nespēju noformulēt ideju vārdos. Es sāku meklēt angļu dzeju, jo es jutu, ka tekstam jābūt vēsturiski stiprā angļu valodā. Es atradu dzejoli Poison Tree no Viljama Bleika cikla Songs of Innocence. Es to savulaik dziedāju zēnu korī, Aivars Kalējs bija sacerējis ciklu ar šīm Bezvainības dziesmām. Dzejolis Poison Tree ir par cīņu pret ienaidnieku: tu izaudzē ābeli, kuru laisti ar savām asarām, skumjām un naidu, beigās tu sēdi tajā savā indes kokā un redzi, ka nāk ienaidnieks, viņš ēd ābolus no tā koka un aiziet bojā.
Kā izveidojās jūsu sadarbība ar Vestardu Šimku?
Reinis. Sāksim ar to, ka mēs kopā esam mācījušies Dārziņskolā.
Jānis. Vestarda mamma bija mana latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņa man daudz ko atvēra...
Reinis. Savukārt Vestarda tētis ir viens no pirmajiem rokmūzikas grupu pārstāvjiem Latvijā (Gunārs Šimkus spēlēja grupā Katedrāle – J. J.).
Jānis. Likās, ka tā ir bez piecām minūtēm sadarbība. Pēdējais piliens bija tas, ka mūs kopā ar Vestardu uzaicināja uz raidījumu 100 g kultūras, kurā mums bija jārunā par nopietno un nenopietno mūziku. Vestards piedalījās jaunā albuma titulkompozīcijas radīšanā. Tās karkasu ir radījis Reinis, tas ir minimālistisks un askētisks instrumentāls skaņdarbs. Mēs to iedevām Vestardam, viņš to papildināja un pat pierakstīja notīs. Notis mums noderēs, ja nu pēkšņi Vestarda vietā ar mums uzstāsies Raimonds Pauls. Ļoti ceram, ka Vestards varēs mums pievienoties rudens koncertos.
Fani no jums gaida spilgtus vizuālos tēlus. Ar ko pārsteigsiet koncertos?
Reinis. Ideju ir tik daudz, ka mēs atkal sākam bažīties, ka tikai mums tā mūzika nepaliek otrajā plānā. Mums patīk vizuālas lietas, mums patīk skaistas lietas. Viss būs kārtībā. Koncerti būs lieli un skaļi.
Jānis. Šoreiz gribas, lai galvenais vizuālais akcents koncertos ir mūzika. Mēs sagatavosim jaunu koncertprogrammu, kuru demonstrēsim arī ārpus Latvijas, tas nebūs tik vērienīgs šovs kā Arēnā Rīga redzētais, jo to nav iespējams parādīt nekur citur.
Albums ir izdots. Kas tālāk?
Reinis. Koncertprogramma būs gatava rudenī, taču mēs spēlēsim arī pirms tam. Gribas vairāk dinamisma, gribas strādāt, gribas mīt pedāļus visu laiku, nevis gaidīt "īsto brīdi". Gribas cīnīties ar prokrastinācijas sajūtu. Es neredzu nevienu iemeslu, lai mēs jau tagad nevarētu sacerēt jaunas dziesmas – īpaši tādā ritmā, kurā esam iegājuši. Vajag turpināt darīt. Pilnīgi noteikti mēs varētu ķerties pie nākamā albuma kaut vai tūlīt.
Jānis. Vasarā uzstāsimies festivālos ārpus Latvijas. Brauksim uz Maskavu. Būsim festivālā Tbilisi, tas notiek kalnu ielokā. Viesosimies Krievijas pilsētā Permā, kura daudz iegulda kultūras attīstībā. Katrīna Neiburga tur nesen veidoja operas izrādi kopā ar Andreju Žagaru un stāstīja, ka tā ir brīnumaina vieta. Augusta sākumā spēlēsim festivālā Galapagai Lietuvā – tā ir tuvākā vieta Latvijai, kurā šovasar mūs varēs dzirdēt. Varbūt kāds vēlas atbraukt.
*"Es trenējos katru dienu. Es peldu, es braucu ar riteni, es skrienu, un es eju uz sporta zāli."
Instrumenti ****
Albums Procrastination
Izdod Instrumenti LLC