Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Intervija ar franču kinorežisori Anjēzi Vardu. Laimes siltumnīca

Es gribu strādāt ātri, kamēr jūtu degsmi. 30. maijā franču kinorežisore Anjēze Varda svinēs 90 gadu jubileju. Neilgi pirms savas dzimšanas dienas viņa sniedza interviju KDi

Jūs visi esat skaisti, kaut gan es nevaru jūs labi redzēt. Ar šiem vārdiem Anjēze Varda sveic žurnālistus, kuri ieradušies Parīzē un pacietīgi gaida rindā, lai ar viņu aprunātos. Viņi ir palikuši tikai divi – Anjēze Varda (89) un Žans Liks Godārs (87). Franču jaunā viļņa leģendas, kuras ietekmējušas kinomākslas vēsturi. Anjēze Varda atkal ir popularitātes virsotnē un uzmanības centrā, pateicoties dokumentālajai filmai Sejas, ciemi/Visages, villages (2017), kuru uzņēmusi kopā ar franču mākslinieku un fotogrāfu JR. Šīs filmas neticami veiksmīgā, aktīvā globālā dzīve turpinās kopš pērn Kannu kinofestivālā notikušās pirmizrādes. Neviens nevarēja iedomāties, ka Sejas, ciemi kļūs par vienu no visvairāk skatītajām filmām Anjēzes Vardas karjerā. Tā guvusi lielu publikas atsaucību arī Rīgas kinoteātrī Splendid Palace.  

82 sievietes uz kāpnēm

Anjēze Varda ir klāt arī pašlaik notiekošajā Kannu kinofestivālā. Uz lielā ekrāna Kannu pludmalē notika viņas spēlfilmas Viena dzied, otra ne/L’une chante, l’autre pas (1977) seanss. Šī ir iedarbīga feministiska drāma par divām draudzenēm, kuras cīnās par sieviešu tiesībām uz kontracepciju un abortu 60. un 70. gados, kad šīs tiesības bija liegtas. Savukārt 12. maijā Anjēze Varda piedalījās šā gada Kannu festivāla iespaidīgākajā sieviešu spēka apliecināšanas akcijā – 82 ietekmīgas dāmas (režisores, aktrises, producentes, scenāristes, aģentes, izplatītājas u. c.) svinīgi un lepni soļoja uz Festivāla pili, kur tika demonstrēta konkursa programmas spēlfilma Saules meitas/Les filles du soleil (franču režisores Evas Isonas drāma vēsta par kurdu sieviešu pretošanās vienību, kura eksistē realitātē; kritiķi par Saules meitām nav sajūsmā).

Šīs konceptuālās demonstrācijas mērķis bija atgādināt, ka vairāk nekā septiņus gadu desmitus ilgajā Kannu festivāla vēsturē konkursa programmai ir bijušas atlasītas tikai 82 režisoru sieviešu uzņemtās filmas, turpretī vīriešu darbi konkursā ir bijuši 1645. Feministu kolonnas pirmajā rindā bija Anjēze Varda, šā gada Kannu festivāla žūrijas priekšsēdētāja aktrise un producente Keita Blānšeta un pārējās žūrijas locekles – aktrises Kristena Stjuarte un Lea Seidū, scenāriste, režisore un producente Ava Diverneja, mūziķe un aktrise Hadža Nina. Pozējot uz Festivāla pils ikoniskajām kāpnēm, 82 profesionāles solidāri uzsvēra, ka sievietēm joprojām ir grūti uzkāpt pa sociālajām un profesionālajām kāpnēm.     

Viņa visus apsteidza

Par galveno vīrieti savā dzīvē Anjēze Varda uzskata savu vīru režisoru un aktieri Žaku Demī (1931–1990) – filmu Lola (1960), Šerbūras lietussargi/Les parapluies de Cherbourg (1964), Rošforas meitenes/Les demoiselles de Rochefort (1967) un Ēzeļa āda/Peau d’âne (1970) autoru. Anjēze Varda un Žaks Demī bija kopā no 1958. gada līdz režisora nāvei 1990. gadā. Viņiem ir dēls aktieris un režisors Matjē Demī (45), Anjēzei Vardai ir arī meita Rozālija Varda-Demī (59) no iepriekšējām attiecībām. Rozālija ir savas mammas darbu producente. Anjēze Varda kopā ar bērniem velta daudz spēka Žaka Demī mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai. Anjēze Varda ir unikāla ar to, ka nekad nav bijusi sava vīra ēnā.  

Viņas pirmā filma Īsā smaile/La Pointe Courte (1954) ar Filipu Nuarē un Silviju Monforu galvenajās lomās tiek uzskatīta par jaunā viļņa priekšvēstnesi. Kino nav sacensība, taču Anjēze Varda ar šo darbu, kurš nu ir ierakstīts vēsturē un kuru montējis Alēns Renē, apsteidza citus franču kino pionierus – gan Žanu Liku Godāru, gan Žaku Demī, gan Fransuā Trifo. Viena no režisores populārākajām filmām ir Kleo no 5 līdz 7/Cléo de 5 à 7 (1961), tās darbība notiek reālā laika režīmā (revolucionāra novitāte tā laika kino!): jauna un skaista dziedātāja gaida analīžu rezultātus, lai noskaidrotu, vai viņai ir vēzis.

Anjēze Varda ir universāla māksliniece, kuras daiļradē katrs var atrast to, kas viņam ir tuvs, – viņas filmās ir gan feminisma idejas (bez didaktikas), gan eksperimenti ar formu un saturu, fikcijas un dokumentālisma saplūšanu, neprofesionālu aktieru iesaistīšanu. Dokumentālo kino režisore uzskata par "pieticības skolu". Viss, ko viņa dara, pārsteidz ar viegluma un dabiskuma sajūtu, – Anjēze Varda vienmēr ir strādājusi un darījusi to, ko pati vēlas, nedomājot par godalgām un vietas iekarošanu kinomākslas panteonā. "Manas filmas nekad nav pelnījušas, es neesmu finansiāli izdevīga. Es nesaņemu naudu, bet balvas gan," ar smaidu konstatē Anjēze Varda.

Uzreiz vairāk skābekļa

2014. gada decembrī Anjēze Varda viesojās Rīgā, kur svinīgā ceremonijā Latvijas Nacionālajā operā viņai tika pasniegta Eiropas Kinoakadēmijas balva par mūža ieguldījumu. Pusgadu vēlāk režisorei tika piešķirta Kannu kinofestivāla goda balva Zelta palmas zars par sasniegumiem karjerā.

2017. gada novembrī Losandželosā Anjēze Varda no aktrises, režisores un aktīvistes Andželīnas Džolijas rokām saņēma ASV Kinoakadēmijas goda Oskaru par nopelniem kinomākslā. Andželīna Džolija franču māksliniecei veltīja emocionālu, saturīgu un inteliģentu apsveikuma runu, kuru var noskatīties YouTube un kurā koncentrētā veidā ir precīzi notverta Anjēzes Vardas daiļrades būtība. Pēc tam dāmas smalkajā ceremonijā izpildīja nelielu amizantu deju, kas kļuva par interneta hitu.  

Andželīna Džolija norādīja, ka Anjēze Varda nekad nav pakļāvusies kino industrijā izplatītajiem apzīmējumiem. "Anjēze Varda tika dēvēta par franču viļņa vecmāmiņu, kad viņai bija 30 gadu. Nepievēršoties episkām tēmām, viņa ataino ikdienas dzīves skaistumu, mums apkārt esošo cilvēku cildenumu un heroismu," ceremonijā teica Holivudas zvaigzne, atgādinot, ka savu pirmo filmu franču režisore uzņēmusi 1954. gadā 25 gadu vecumā. Kino veidošanu Anjēze Varda apguva pašmācības ceļā un sākotnēji bija plānojusi uzņemt tikai vienu filmu.

""Sieviete režisore" ir vēl viens apzīmējums, pret kuru viņa varētu iebilst. Pirmām kārtām Anjēze Varda ir māksliniece, radošs spēks, brīnišķīgs prāts, zinātkārs gars. Kad viņa sāka strādāt, viņa uzņēma filmas, kādas tajā laikā neuzņēma neviens cits režisors," piebilda Andželīna Džolija. "No tādiem māksliniekiem kā Anjēze mēs varam smelties spēku. Kad esat kopā ar viņu, jūs jūtat, ka telpā uzreiz ir vairāk skābekļa. Jūs jūtat viņas dzirksteli, jūs pārliecināties, ka viss ir iespējams. Man Anjēze ir atgādinājusi dzīvesprieka nozīmi, nepieciešamību būt rotaļīgai, radošai un dzīvot šajā brīdī," sacīja Andželīna Džolija.

Saldā pārīša intermēdijas

Anjēze Varda joprojām ir vitāla un enerģiska. Tie, kuri ir redzējuši Sejas, ciemus, piekritīs, ka režisore nerada veca cilvēka iespaidu. Viņu noteikti iedvesmojusi partnerība ar JR – 55 gadus jaunāko stilīgo, asprātīgo mākslinieku, kurš rūpīgi slēpj savu identitāti un nekad nenoņem cepuri un saulesbrilles. Filmā Sejas, ciemi savienojas divu izcilību rokraksts un interese par cilvēkiem.

JR iemantojis slavu, izvietojot lielformāta fotogrāfiju kopijas uz sienām, jumtiem, fasādēm, grīdām, tiltiem, torņiem, industriālajām ēkām un graustiem. Viņš to dara visā pasaulē – ne tikai Rietumos, bet arī Tuvajos Austrumos, Āfrikā un Ziemeļamerikā. JR sevi dēvē par urbāno aktīvistu. Filmā Sejas, ciemi Anjēze Varda un JR ir stāstnieki un paši atveido galvenās lomas. Viņi apceļo Francijas mazpilsētas un provinces reģionus, runā ar cilvēkiem, fotografē viņus un izvieto portretus pilsētvidē.

Filma ir skatītājiem draudzīga: tajā ir gaišums, dzīvesprieks, ironija un naivums. Sejās, ciemos ir kolorīti iemūžināta Francijas lauku ainavas faktūra, daba, dzīvnieki. Šī ir komiska un sentimentāla filma – Anjēze Varda un JR mīļi izskatās kopā, joko viens par otru un izspēlē aizraujošas intermēdijas. Kad viņiem prasa: "Kur jūs iepazināties?", saldais pārītis atbild: "Interneta iepazīšanās vietnē." Anjēze Varda neslēpj, ka viņas redze ir kļuvusi pavisam vāja, un filmā šī atklāsme iegūst aizkustinošu māksliniecisku risinājumu.

Sejas, ciemi ir vēstījums par jaunību un novecošanu, laika plūdumu, mākslas un kino vēsturi. Šis ir fascinējošs atskats Anjēzes Vardas fenomenālajā dzīvē. Režisore piemin savu draugu fotogrāfu Giju Burdēnu, un pāris veido viņam fotoveltījumu jūras krastā, kuru drīz noskalo ūdens. Anjēze Varda un JR dodas uz lauku kapsētu, kurā apglabāts fotomākslinieks Anrī Kartjē-Bresons, – tajā ir tikai desmit kapavietu. "Diez vai man ir bail no nāves," saka Anjēze Varda.    

Godāra prombūtnē

Gada laikā filma Sejas, ciemi ieguvusi daudz balvu pasaulē, taču dažas no prestižākajām godalgām, kurām darbs ticis izvirzīts, tam gājušas secen. Piemēram, Francijas augstāko kinobalvu Cēzars par labāko dokumentālo filmu ieguva vēstījums par afroamerikāņu cilvēktiesību aktīvistiem Es neesmu tavs nēģeris/I Am Not Your Negro, savukārt ASV Kinoakadēmijas Oskars šajā kategorijā aizceļoja pie Ikara/Icarus par dopinga skandāliem sportā. Šīs filmas ir sociāli un politiski nopietnākas, nozīmīgākas nekā Sejas, ciemi.     

Filmā Sejas, ciemi ir izcila aina, kas uzņemta Luvrā, – varoņi atdarina skatu no Žana Lika Godāra Autsaideru bandas/Bande à part (1964). Visu filmu var uzskatīt par dzīvu instalāciju un mākslas projektu; tā arī ir, jo filmas tapšanu atbalstījis gan Ņujorkas Modernās mākslas muzejs MoMA, gan Parīzes Laikmetīgās mākslas fonds Cartier. Nesen notika īpašs filmas seanss Milānas muzejā Fondazione Prada.

Anjēzes Vardas un JR darbā ir dramatiska kulminācija, kas ir saistīta ar režisores senu draugu un kolēģi – īgno ģēniju Žanu Liku Godāru. Viņa klātbūtne/prombūtne pilnībā maina filmas toņkārtu, divu stāstnieku noskaņojumu un uzvedību. "Tomēr tu esi maita," Žanam Likam Godāram savā filmā ar rūgtumu saka Anjēze Varda. Viņš to, protams, nedzird.

87 gadus vecais Žans Liks Godārs arī liek par sevi runāt un domāt: 11. maijā Kannu kinofestivāla konkursa programmā notika viņa jaunās filmas Bilžu albums/Le livre d’image pirmizrāde. Meistars Kannās, protams, neieradās, taču sniedza virtuālu preses konferenci, izmantojot mobilā tālruņa FaceTime funkciju.

Filmu otrā dzīve

Anjēze Varda ir ne tikai režisore, bet arī fotogrāfe. Viņa veido mākslas instalācijas. Jaunākā no tām līdz 31. maijam būs skatāma Parīzes galerijā Nathalie Obadia: Anjēze Varda no kinolenšu kārbām un savas filmas Laime/Le bonheur (1964) kopijas – 35 mm kinolentes – izveidojusi Laimes siltumnīcu, kurā aug mākslīgas saulespuķes.

Šī ir jau trešā būdiņa, kuru viņa ir uzbūvējusi no savu filmu kinolentēm, jo digitālajā laikmetā tās vairs netiek izmantotas. "Man patīk vākt atkritumus un pārstrādāt tos," apgalvo Anjēze Varda. Laimes siltumnīcas būvniecībā izmantota filmas Laime kinolente pilnā garumā – 2200 metru. Apmeklētāji ieiet izstāžu telpā caur arku, kura veidota no kinolenšu kārbām. "Mēs ienākam filmu otrajā dzīvē," skaidro māksliniece. Viņas darbi būs aplūkojami arī Liverpūles mākslas biennālē, kas notiks no 14. jūlija līdz 28. oktobrim.

Neilgi pirms savas 90 gadu jubilejas Anjēze Varda Parīzē atbildēja uz KDi jautājumiem.

Ko jūs pati uzskatāt par saviem būtiskākajiem sasniegumiem?

Man nekad nav bijis milzīgu panākumu – meinstrīma panākumu –, manas filmas nepelna naudu, toties savā kategorijā, marginālā nišā, kurā darbojos, man ir fani sinefili visā pasaulē. Neslēpšu – man ir patīkami to apzināties. Es joprojām daudz ceļoju, lai dalītos iespaidos par filmu Kleo no 5 līdz 7/Cléo de 5 à 7, kuru uzņēmu 1961. gadā. Tās ir 90 minūtes no galvenās varones dzīves. Cilvēki zina šo filmu! Iedomājieties, tā ir tik veca – jūs vēl nebijāt piedzimis, kad es to filmēju.

Es sen vairs neesmu jauna, taču man ir bagāža – neliela mugursoma ar filmām, un dažas no tām ir kļuvušas pazīstamas un iemīļotas. Tā ir laba sajūta. Nesen viesojos Japānā, Dienvidkorejā, Ķīnā – rādīju filmas, stāstīju par savu darbu.

Sejas, ciemi ir poētiska skaistuma un melanholijas pilns darbs. Jūs tajā ne tikai jokojat, bet arī runājat par nāvi. Daudzi uztvēra šo filmu kā elegantu atvadu sveicienu no kino.

Jūs domājat, ka man ir jābeidz?!

Protams, nē. Turklāt jau ir paziņots, ka top jūsu nākamā filma. Kas jūs motivē darbam?  

Piemēram, filma Anjēzes pludmales/Les plages d’Agnès (2008) ir pašportrets, kas veltīts maniem bērniem un mazbērniem. Man šķita, ka viņiem būs interesanti uzzināt, kā tas viss ir sācies, un man par to viņiem ir jāpastāsta. Par cilvēkiem, kurus esmu satikusi, un vietām, kuras esmu apmeklējusi. Jaunībā es viesojos gan Ķīnā, gan Kubā.

Kad devos apceļot pasauli, lai izrādītu Anjēzes pludmales, es paņēmu līdzi mazu kinokameru un sāku filmēt lidmašīnās, pilsētās un visur citur. Tā tapa piecu televīzijas filmu cikls Anjēze Varda. No šejienes uz turieni/Agnès de ci de là Varda (2011) – manu ceļojumu un cilvēku iepazīšanas hronika. Esmu satikusi gan mākslinieku Kristiānu Boltanski, gan sievieti tirgū Meksikā, gan zvejnieku kaut kur citur. Man patīk filmēt cilvēkus.

Domāju, ka pēc šā projekta nomierināšos un samazināšu apgriezienus, taču – hop! – manā dzīvē negaidīti ienāca JR. Mana meita Rozālija, kura strādā ar mani, teica: "Kā tas ir iespējams, ka jūs nepazīstat viens otru?!" Rozālija uzaicināja JR uz manu studiju. JR atnāca pie manis, un nākamajā dienā es devos ciemos uz viņa darbnīcu. Trešajā dienā mēs nospriedām – mums ir jāstrādā kopā! Mūs vieno mīlestība un interese par cilvēkiem. JR uzņēmis filmu Sievietes ir varones/Women Are Heroes (2010), viņš tiešām mīl cilvēkus.

Ar savu maģisko busiņu, kuru jūs redzat mūsu filmā, viņš dodas uz dažādām vietām. JR fotografē cilvēkus, un busiņš darbojas kā drukāšanas mašīna. JR kopā ar palīgiem izdrukā lielformāta fotogrāfijas un pieliek milzīgus portretus pie sienām pilsētvidē. Tādējādi tiek veidota cilvēku kopiena, agrāk viņi cits par citu neko nav zinājuši. Es uzreiz iemīlējos JR busiņā! Es vēlējos ar to pārvietoties, apstāties ciemos un iemūžināt to iemītniekus.

Protams, mēs esam gatavojušies filmas Sejas, ciemi uzņemšanai un plānojuši maršrutu, taču zinājām, ka ceļojot varēsim improvizēt. Filmas uzņemšana ilga 18 mēnešu, ik mēnesi strādājām vienu nedēļu. Es tagad nevaru strādāt ilgāk par nedēļu. Filmā jūs redzat, kā tas notiek, – mēs daudz pārvietojamies, kaut ko pārbīdām, ejam augšup lejup. Nedēļu varu to izturēt, bet ne ilgāk. Mana meita Rozālija man to ļāva darīt. Viņa sameklēja naudu šim projektam, taču nevienu brīdi viņa mūs nesteidzināja: "Filmējiet ātrāk, mums jāpabeidz filma!"

Man bija nepieciešams lēns un ilgstošs montāžas process. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka kino veidošanā visu izšķir montāža. JR par montāžu īpaši neinteresējās, taču viņš regulāri apmeklēja mani studijā. Montāžas procesu allaž esmu dēvējusi par cinécriture – "kinorakstīšanu". Tieši šajā posmā montāžas telpā filma iegūst savu īpašo noskaņojumu un stilu, tādējādi veidojas un kļūst pamanāms režisora rokraksts. Rūpīgs montāžas darbs palīdz nodot skatītājiem autora ideju.

Mēs ar JR vēlamies, lai publika iemīlētu varoņus, kurus esam iemūžinājuši. Filmu Sejas, ciemi var uzskatīt par socioloģisku pētījumu, taču tas nav pārāk nopietns pētījums. Mēs esam sociologi, kuriem patīk joki un jautrība. Taču tas nenoliedzami ir pētījums par situāciju mūsdienu Francijā.

Filmā ir ne tikai jautrība, bet arī drāma, smeldze un spriedze, ko nodrošina Žans Liks Godārs, precīzāk – viņa prombūtne un nevēlēšanās satikties ar jums un JR.

Neuzskatu, ka viņš pret mums būtu izturējies nežēlīgi vai ļauni... Es to uztveru citādi, taču sākumā biju šokā un jutos sāpināta. Žans Liks Godārs mums atstāja zīmīti ar Žaka Demī citātu. Redziet, mēs tikai pieminam Žaka Demī vārdu, un man birst asaras. Vīrs manī joprojām izraisa tik spēcīgus pārdzīvojumus. Šādi rīkojoties, Žans Liks Godārs uzbūra negaidītu ainu un papildināja mūsu filmas scenāriju.

Ziniet, es par to daudz esmu domājusi. Kas notiktu, ja mēs būtu satikušies ar Godāru? "Sveiks, kā iet?" Mana meita pazīst Godāru, mans dēls Matjē būtu laimīgs viņu satikt. Varbūt Godārs ar mums runātu par sevi. Droši vien viņš apvaicātos par manu veselību. Veci cilvēki vienmēr runā par veselību un savām slimībām. Varbūt mēs runātu par kaut ko pavisam citu.

Ignorējot šo tikšanos, Godārs radīja kaut ko jaunu, jo tas viss tika filmēts – kā mēs ieradāmies pie viņa mājas, kā klauvējām pie viņa durvīm. Šī ir dokumentāla filma, un viss, kas notika Šveices pilsētiņā, bija absolūti negaidīti. Citas lietas filmā mēs varējām paredzēt un saplānot, bet šo gan ne. Tas bija pārsteigums mums visiem, sākumā es nespēju tam noticēt un tiešām biju šokā. Mēs taču speciāli pie viņa braucām, es jutos aizkustināta…

Mans dēls Matjē teica, ka brauks ar mums uz Rolu un filmēs šo epizodi, kaut gan sākotnēji bija plānots, ka to filmēs cits operators. Matjē ļoti gribēja redzēt Žanu Liku Godāru. Šī epizode tika filmēta ar divām kamerām, Matjē bija otrās kameras operators. Cik interesanti, ka tas bija mans dēls, kurš filmēja mani šajā sāpju pilnajā brīdī pie Godāra mājas durvīm. Tajā pašā laikā es atcerējos mūsu draudzības gadus, prieka mirkļus, kurus mēs ar Žaku Demī piedzīvojām kopā ar Žanu Liku Godāru un viņa sievu Annu Karinu…

Tāds ir mans raksturs – dzīves sarežģītajās situācijās es atminos visu to labāko, nevis raudu kā muļķe. Tajā dienā Rolā mēs ar JR apsēdāmies uz soliņa Ženēvas ezera krastā, man vajadzēja nomierināties. Es citēju Annas Karinas varones teikto no Godāra filmas Trakais Pjero/Pierrot le fou (1965). JR pajautāja, kā viņš varētu mani iepriecināt, un, iedvesmojoties no Godāra un Trakā Pjero, beidzot noņēma savas saulesbrilles un ieskatījās man acīs. Tas bija tik sirsnīgi no viņa puses, jo es redzu pavisam slikti, viss izplūst, nekas nav fokusā. Es neredzēju viņa acis. Tas ir vēl viens skaists, neparedzams mirklis mūsu filmā.  

Žans Liks Godārs labi zina manus darbus. Viņš aizņēmās fragmentu no Anjēzes pludmalēm un iekļāva to savā eksperimentālajā 3D filmā Ardievas valodai/Adieu au langage (2014). Viņš nav ienaidnieks. Taču esmu uz viņu nikna: es viņam aizsūtīju filmas Sejas, ciemi DVD, bet viņš nav atbildējis.

Godārs ir savrups izgudrotājs un filosofs. Viņš rada ļoti īpatnēju kino. Ardievas valodai ir visskaistākā 3D filma, kādu mēs jebkad esam redzējuši, taču neviens no mums neko no tās nav sapratis... Godāram ir tiesības radīt darbus, kurus nevar viegli apjēgt. Viņš ir eksperimentētājs, kuru es mīlu un cienu. Viņš ir būtisks kultūras un mākslas pasaulei. Viņš nav vienkāršs cilvēks, un tādam nav arī jābūt. Godārs turpina radošos meklējumus, piemēram, filmā Sociālisms/Film Socialisme (2010) – ja to saprot desmit skatītāju, ļoti labi!

Es viņu ļoti mīlēju, kad viņš bija jauns, kad mums bija tuvas, draudzīgas attiecības. Tagad nevaru paziņot – es viņu vairs nemīlu! Mīlestība nav mašīna, kuru var apturēt. Pašreiz es viņu mīlu no attāluma, teiksim tā.     

Es biju ļoti pārsteigts, ieraugot jūs 2015. gada decembrī nakts vidū Republikas laukumā Parīzē, kad tur improvizētu koncertu sniedza Madonna. Kā jūs tur nokļuvāt?

Es labi pazīstu Madonnu, un JR arī viņu pazīst. Pirms kāda laika viņa vēlējās uzņemt filmas Kleo no 5 līdz 7 rimeiku, taču šī ideja nav īstenojusies. 2015. gada decembrī pēc viena no saviem koncertiem Parīzē viņa vēlējās godināt tajā gadā šeit notikušo terora aktu upuru piemiņu un nolēma uzstāties Republikas laukumā. Mēs devāmies viņai līdzi. Nekas nebija speciāli organizēts. Nakts vidū tur bija tikai daži desmiti cilvēku. Es staigāju pa laukumu un aicināju visus garāmgājējus mums pievienoties: "Nāciet, dziedāsim kopā ar Madonnu!" Cilvēki bija laimīgi viņu redzēt un dzirdēt. Mēs kopā nodziedājām dažas dziesmas, arī Džona Lenona Imagine.  

Pastāstiet, lūdzu, par savu nākamo filmu!

Tās darba nosaukums angļu valodā ir Let’s Talk About CinemaParunāsim par kino. Mani bieži aicina sniegt lekcijas un meistarklases – demonstrēt fragmentus no savām filmām un stāstīt par tām. Mēs esam nofilmējuši meistarklasi un papildinājuši to ar citiem materiāliem, tā ir filma Let’s Talk About Cinema. Turpmāk visur, kur mani aicinās, varēšu aizsūtīt šo filmu un nebraukt pati. Tajā es stāstu par savu dzīvi, darbu, filmām un atsevišķām epizodēm, par to, kā savienot fikciju un dokumentalitāti.

Šajā profesijā man ir trīs galvenie atslēgvārdi. Pirmais ir iedvesma. Kāpēc es uzņemu filmu? Kā rodas ideja? Kas veicina manu interesi un kaisli? Otrais vārds ir radīšana. Kāda un kāpēc ir filmas struktūra? Kā tehniski tas tiek īstenots? Kas nosaka, ka filmai ir jābūt tieši šādai? Trešais vārds – dalīšanās, dāsnums. Es vēlos, lai cilvēki redzētu manu filmu.

Parasti savā radošajā mūžā neko neesmu strikti plānojusi. Nekad neesmu zinājusi, ko darīšu pēc gada vai diviem. Allaž esmu gaidījusi brīdi, kad jutīšu, ka mani pārņem kāda ideja un dzen uz priekšu, tas ir kaut kas negaidīts, spontāns, brīžiem satraucošs un šokējošs. Kad 60. gadu otrajā pusē, dzīvojot Kalifornijā, satiku sava tēva brālēnu Janko, es uzņēmu dokumentālo īsfilmu Tēvocis Janko/Oncle Yanco (1967). Kad man pastāstīja par traģisku negadījumu ar sievieti klaidoni, kura pārvietojās ar autostopu, es uzņēmu drāmu Klaidone/Sans toit ni loi (1985) ar Sandrīnu Bonēru galvenajā lomā. Tajā savienojas reālistisks vēstījums un pseidodokumentālas epizodes, lineārs un nelineārs stāstījuma veids. Šī filma ir titulvarones portrets, puzle ar dažām trūkstošām daļām.   

Kādu dienu es sēdēju Parīzes kafejnīcā pie savām mājām un vēroju, kas notiek netālu esošajā tirgū pēc tā slēgšanas: daži cilvēki vāca visu, ko bija atstājuši tirgotāji, – gan produktus, gan kastes un iepakojumu. Tā piedzima dokumentālās filmas Labības novācēji un es/Les glaneurs et la glaneuse (2000) ideja. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri savāc atkritumus pilsētās, par tiem, kuri savāc to, kas paliek pāri pēc ražas novākšanas laukos, un tiem, kuri veido mākslas darbus no atrastajiem materiāliem. Esmu viena no viņiem.   

Es iedvesmojos – un uzreiz daru! Nekad neesmu adaptējusi kādu grāmatu vai cita autora iepriekš rakstītu scenāriju. Vienmēr esmu vēlējusies, lai filma rastos no "nekā", gandrīz tukšā vietā, taču patiesībā – no maza impulsa manā iztēlē. Ja man rodas ideja, es sāku ar to strādāt. Piemēram, filmas Laime/Le bonheur (1964) scenāriju uzrakstīju divās dienās.

Savā darbā vienmēr esmu centusies būt pēc iespējas tuvāk laikam, kurā dzīvoju. Daži kinematogrāfisti ir ļoti drosmīgi – viņi ilgi attīsta projektu, trīs gadus meklē galvenās lomas atveidotāju, finansējumu un izplatītāju, pēc tam sāk filmēt. Labi, ka viņi to var atļauties! Es neesmu tik drosmīga. Es gribu strādāt ātri, kamēr jūtu degsmi, kamēr ideja mani iedvesmo uzņemt filmu tieši šobrīd.

Par ko jūs sapņojat?

Par nāvi mierā. Gribētos aiziet, esot pie pilna prāta. Manā vecumā tas ir skaists sapnis. Negribētos nomirt kādā negadījumā vai no slimības. Es turpinu strādāt, esmu vēl ļoti dzīva. Man sagādā prieku pieci mazbērni, mani iepriecina vēl daudz kas cits, taču tagad es diezgan ātri nogurstu. Mana dzīve ir intensīva, un es bieži jūtu nogurumu. Apzinos, ka tā ir šīs spēles sastāvdaļa.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja