Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Intervija ar diriģentu Kasparu Putniņu. Dzirkstele ir mūsos pašos

Ja mūsdienu cilvēks atrastos tādā situācijā, kāda bija Baha ikdiena, viņš būtu psiholoģiski sagrauts, uzskata diriģents Kaspars Putniņš un aicina ieklausīties viedo dižgaru darbos

Diriģenta Kaspara Putniņa radītais cikls Sakrālie dziedājumi jau daudzus gadus ir būtiska Latvijas Radio kora platforma. Šoreiz uzmanības lokā nonākuši XVI gadsimta Spānijas pilsētas Avilas reģiona dižgari: komponists un priesteris Tomass Luiss de Viktorija un divi vārda meistari un Baskāju karmelīšu ordeņa dibinātāji – dievišķās mīlestības apdziedātājs Svētais Jānis no Krusta un spāņu mistiķe, karmelīšu ordeņa reformatore un kristīgās meditācijas skolotāja Svētā Terēze no Avilas. Abi ir katoļu svētie.

Viņu pārdomas un darbi turpina uzrunāt cauri gadsimtiem, tie joprojām saviļņo, mierina un iedvesmo. To apliecina arī jaunā programma, kurā līdz ar sava laika izcilākā spāņu komponista Viktorijas dziļu pārdomu caurausto sēru mesu Missa pro defunctis skanēs arī mūsdienās tapuši opusi. Jaunais latviešu talants Matīss Čudars ciklā Mīlestības vēstules Dievam komponējis Svētās Terēzes brīnumskaistās vārsmas, savukārt Igaunijā dzīvojošā ukraiņu komponiste Gaļina Grigorjeva kompozīcijā The Dark Night of the Soul pievērsusies Krusta Jāņa tekstiem par dvēseles ceļu pie Dieva. Tas pats spāņu svētā dzejolis – dziļi cilvēcisks vēstījums par mūžīgo un pārpasaulīgo – ir arī britu skaņraža Džonatana Hārvija transcendentālās sekvences Sobre un éxtasis de alta contemplación pamatā. Šī programma skanēs piektdien, 1. februārī, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā.

"Sakrālo dziedājumu cikls ir dažādu laikmetu mūzikas dižgaru sarunas par būtiskāko – par dzīvību, nāvi, ticību, cerību un mīlestību," saka Kaspars Putniņš. Viņš jau ilgāku laiku strādā Igaunijā, kur piekto sezonu vada Igaunijas filharmonijas kamerkori. Pirms tam trīs gadus vadīja Igaunijas Nacionālo vīru kori. Kaspara Putniņa vadībā veiktais Igaunijas filharmonijas kamerkora ieraksts, kuru 2017. gada nogalē laida klajā Zviedrijas skaņu ierakstu kompānija BIS Records, pērn ieguva britu žurnāla Gramophone balvu kormūzikas kategorijā. Šajā albumā ieskaņotas Arvo Perta un Alfrēda Šnitkes kompozīcijas.

Kaspars Putniņš ir pieprasīts viesdiriģents, kurš šajā statusā regulāri sadarbojas ar Eiropas labākajiem koriem – BBC Singers, RIAS kamerkori, Berlīnes Radio kori, NDR kamerkori, Nīderlandes kamerkori, Collegium Vocale Gent, Flāmu Radio kori un citiem. Kasparu Putniņu interesē plašs repertuāra spektrs – no renesanses komponistu mantojuma līdz visjaunākajai mūzikai, kura bieži top diriģenta sadarbībā ar komponistiem laikabiedriem.

 

Kur ir Sakrālo dziedājumu un jaunās programmas saknes?

Sakrālie dziedājumi ir ilgā laikā veidots cikls, kuru iesāku pirms desmit gadiem un kuru mēs turpinām ar diezgan aptuvenu regularitāti. Ideja bija izvilkt sarkanu satura stīdziņu cauri mūsu kalendārajam dzīves ritmam, kurā mēs ar Latvijas Radio kori rādītu nozīmīgus dažādu laikmetu sakrālos sacerējumus. Koris vispār ir instruments, kura repertuārā līdz XIX gadsimtam lielākoties vienmēr bijusi sakrālā mūzika. Koru galvenā loma tomēr bija baznīcā. Tāda ir Rietumu koru ģenealoģija, izņemot, protams, kori operā. Vēsturiski bijis arī grieķu (runas) koris, taču no tā dzīva saikne ar mūsdienām nav saglabājusies.

Atgriežoties pie Sakrālajiem dziedājumiem, ik pa brīdim vēlamies dažādā kontekstā rādīt svarīgus sakrālos sacerējumus. Konteksti var būt dažādi. Tās var būt gan laikmetu zīmes, gan saturiskas idejas. Šis noteikti ir otrais gadījums. Interesanta ir sakritība, ka XVI gadsimtā pavisam netālu cits no cita ap nelielo Avilas pilsētu uz ziemeļrietumiem no Madrides ir dzimuši trīs Eiropas kultūrai nozīmīgi gara milži – Svētā Avilas Terēze (katoļu svētā, pirmā sieviete baznīcas doktore, kontemplatīvās lūgšanas teoloģe, kura dzīves gaitā izveidoja septiņpadsmit karmelīšu sieviešu klosteru), Svētais Jānis no Krusta (Krusta Jānis) un slavenais spāņu komponists Tomass Luiss de Viktorija, kurš nomainīja Romā savu mentoru Palestrīnu un vēlāk atgriezās Madridē, kur pati karaliene Marija bija liela viņa mākslas cienītāja un atbalstītāja. Viņš strādāja karaliskajā galmā, un spāņu karaļnamam tolaik Eiropā bija dominējošā vara.

Interesanti, ka visi trīs bijuši fiziski pavisam tuvu kopā. Tomass Luiss de Viktorija ir mācījies Avilas katedrālē, un ir zināms, ka Avilas Terēze esot kādreiz teikusi, ka mūzika šīs katedrāles skolā ir ļoti labā līmenī. No tā varam spriest, ka pati Terēze daudz zinājusi par mūziku. Savulaik ģenerāļa Franko režīms mēģināja veidot priekšstatu par spāņiem kā par izciliem poētiem, mistiķiem un mūziķiem, arī Tomasu Luisu de Viktoriju pasniedzot kā vienu no misticisma virziena pārstāvjiem, taču tam nav nekādu pierādījumu.

Koncertā (gan ne visā apjomā) skanēs viens no Tomasa Luisa de Viktorijas slavenākajiem darbiem – daļas no viņa mirušo mesas Missa pro defunctis, kas veltīta Spānijas karalienei Marijai. Paralēli tam programmā iekļauti viņa laikabiedru un novadnieku Avilas Terēzes un Krusta Jāņa teksti mūsdienu komponistu darbos. Jāteic, ka par abiem šiem un viņiem līdzīgiem autoriem un viņu poēziju pašreiz ir liela interese, pasaulē ir daudz mūzikas darbu ar viņu tekstiem.

Vai Avilas viedie cits citu pazina arī personiski?

Avilas Terēzes un Krusta Jāņa attiecības bija ļoti ciešas. Viņi bija domubiedri un viens no otra ļoti ietekmējušies. Vai Tomass Luiss de Viktorija bija pazīstams ar kādu no viņiem, ziņu nav.

Senvēsture un mūsdienas ir interesants savijums konceptuālā programmā.

Vēsture mūsu programmas aspektā ir būtiska divu iemeslu dēļ. Pirmais ir Luisa de Viktorijas muzikālais piemineklis – piemiņas mesa, kas ir ārkārtīgi skaista. Man ir diezgan grūti saprast, kāpēc mūsu slavenajā koru lielvalstī XVI gadsimta mūzika skan tik maz. Tā ir neizsmeļama skaistuma un vērtību aka – ļoti daudzi, vērtīgi darbi, kas stāsta par pasauli, cilvēkiem un attiecībām, par abstraktu skaistumu kā tādu.

Otrs iemesls ir tas, ka abu poētisko darbu autoru teksti ir svarīgi universālā ziņā. Protams, tie ir rakstīti sava laikmeta garā un stilā, taču vēstījums ir pārlaicīgs. Skaistums un būtība ir tajā, ka šī poēzija (Terēzei ir arī ļoti daudz prozas) stāsta par universālu, svarīgu iekšējo pieredzi cilvēka garīgās attīstības ceļā, ko viņa pauž ļoti skaistā poētiskā formā.

Šie teksti skanēs latīņu valodā kā vairākums garīgo opusu?

Oriģinālvalodā skanēs tikai viens, slavenākais Svētā Krusta Jāņa dzejolis Dvēseles tumšā nakts, ko atskaņosim divās versijās. Džonatana Hārvija transcendentālajā sekvencē Sobre un extasis de alta contemplacion tas skan oriģinālajā spāņu valodā, savukārt Igaunijā dzīvojošās ukraiņu komponistes Gaļinas Grigorjevas darbā The Dark Night of the Soul – angliski.

Kas vispār ir sakrāls? Tas var nozīmēt ļoti daudz ko, tāpat kā citi lielie jēdzieni. Bieži tos mēģinām vienkāršot, lai gan patiesībā tie ietver lielu dažādību. Avilas Terēzes un Krusta Jāņa poēzijas sakrālums izpaužas tajā, ka viņi komunicē savu personisko pieredzi. Tie nav kanoniskie liturģiskie teksti. Matīsa Čudara ciklā Mīlestības vēstules Dievam ar Svētās Terēzes dzeju ir arī citu autoru darbi, kas sasaucas ar viņas un Krusta Jāņa poēziju. Starp citu, tie ir arī citu reliģiju pārstāvošu autoru darbi, un ir interesanti, ka vienā dziļumā mēs konstatējām, ka izteiksmes forma un tēlu valoda kļūst ārkārtīgi līdzīga.

Kopīgs ir viedums un personiskums?

Tie ir viedie teksti, kas stāsta par personisku piedzīvojumu, par pieredzi, kurā mēs intuitīvi spējam sajust sevi arī šodien. Citādi tā mūs neuzrunātu. Viedo cilvēku pieredze veido karti, kas var palīdzēt mūsu ceļā un sajūtās.

Kas XVI gadsimta domātāju piedāvātajā kartē tevi visvairāk uzrunā?

Viena būtiska atziņa: šie teksti stāsta par to, ka garīgs ceļš ir iekšējās pieredzes un transformācijas, pārtapšanas, pārveidošanās ceļš. Te nav runas par kanonisku normu izpildīšanu vai moralizēšanu. Runa ir par dziļiem procesiem, par sevis apzināšanos. Tas ir pats svarīgākais.

Apzinātības prakse un meditācija tagad ir modē.

Tā ir bijusi vismaz kopš tā laika, kad esam saprātīgas būtnes.

Vai citās valstīs kori biežāk nekā Latvijā dzied XVI un XVII gadsimta mūziku?

Jā! Igaunijā labākie pašdarbības kori, kuri tēmē uz pusprofesionāļu statusu, regulāri atskaņo šādu repertuāru. Tie aicina speciālistus no ārzemēm iestudēt šīs programmas un regulāri atskaņo lielo oratoriju repertuāru – Hendeli, Bahu un citus.

Tad, kad Eiropā uzplauka Palestrīnas, Orlando Laso un citu renesanses meistaru talants, Latvijas teritorijā nekā tāda vēl nebija. Kāpēc par šo mūziku ir tik liela koru interese Igaunijā, ar kuru mums tik daudz kopīga?

Tas ir jautājums, uz kuru man nav vienkāršas atbildes. Varbūt tāpēc, ka šajos brīvības laikos igauņi kā sabiedrība ir nokļuvuši tādā domāšanas zonā, ka vairāk redz sevi pasaules kontekstā. Tas nozīmē, ka viņi labi prot novērtēt to, kas viņiem pašiem ir, taču viņi ir arī plašāk atvērti pasaules impulsiem un spēj vairāk smelties bagātības, kas mums kā Eiropas civilizācijai piederīgiem un globalizācijas labumu apdāvinātiem cilvēkiem ir pieejamas. Man patiešām šķiet, ka viņi ir par vienu kripatu vairāk atvērti pasaulei un par vienu kripatu vairāk labā nozīmē kosmopolīti eiropieši nekā mēs, kas esam iesprūduši savā lepnumā par Dziesmu svētkiem.

Dziesmu svētki taču ir arī viņiem!

Es tagad nedrīkstu uzmesties par ekspertu un vērtēt, jo, tikai šad un tad iebraucot Rīgā, redzu koncertu afišas un dzirdu no kolēģiem vienu otru jaunumu. Taču rodas priekšstats, ka mēs drusku iekapsulējamies un neņemam no pasaules tos dārgumus, ko tā mums piedāvā. Nezinu, vai pie vainas ir slinkums, taču mēs daudzas iespējas palaižam garām.

Ja reiz ierunājāmies par Dziesmu svētkiem, tā ir tradīcija, ar kuru arī es esmu uzaudzis. Mana mamma ir diriģente, un mans tēvs kā dziedātājs ir piedalījies neskaitāmos Dziesmu svētkos. Es tāpat. Taču man šķiet, ka veids, kā pašreiz mēs tos sabiedrībā pozicionējam, šo ainu deformē. Jo nu jau ir tā, ka visi – gan tie, kas piedalās, gan arī tie, kas ir šiem svētkiem apkārt (un apkārt ir visa Latvijas sabiedrība!), – sacenšas dažādu epitetu pielāgošanā, no kuriem liela daļa nekādā veidā nav adekvāta šim notikumam. Sākot no pilnīgi dīvainiem ezoteriskiem tekstiem un beidzot ar to, ka mēģina ar kaut kādiem superprofesionāliem terminiem aprakstīt pasākumu, kurš ir bezgala svarīgs un bezgala mīļš, bet savā būtībā tomēr ir vienkārši kopā sanākšana un dziedāšana.

Jā, dziedāšana ir ļoti labā kvalitātē. Par to neviens nestrīdas, bet tam visam nāk līdzi tāds nevajadzīgs, drusku uzpūsts lepnības gars. Manuprāt, lepnība nekad nav laba lieta, jo aizmālē acis, neļauj lietas ieraudzīt kontekstā un bieži rodas no mazvērtības kompleksa. Un tad mēs ieliekam kaut kādus jēdzienus un lielumus tādā superaugstā plauktā. Nu kaut vai tas vien, ka igauņi savu Dziesmu svētku estrādi tikko atjaunoja tikai par 600 000 eiro un ir par to laimīgi. Viņiem nav milzīgas uzbūves vairākos līmeņos. Tas ir vienkārši skaists, zaļš uzkalniņš Tallinā. Bez soliem. Bet mēs, kuriem Rīgā joprojām nav koncertzāles, nu jau būsim iztērējuši deviņdesmit miljonu, un nav zināms, cik tas īsti beigās, 2023. gadā, maksās.

Es nesaku, ka nevajag atjaunot estrādi. Ļoti labi, ka tas notiek. Jautājums ir par akcentiem un samēriem. Taču Dziesmu svētki Latvijā tagad ir nokļuvuši tādā statusā sabiedrībā, ka vispār iepīkstēties kaut ko kritisku ir teju dzīvībai bīstami.

Svētuma zaimošana!

Tas mani dara bažīgu. Tas nav pareizi.

Piekritīsi, ka Dziesmu svētki ir nācijas atjaunošanās rituāls, kurā mēs piedzīvojam ideālo Latviju? Igauņiem taču arī Dziesmu svētki ir ļoti svarīgi?

Protams, viņi visi tiem ir piederīgi un, tāpat kā mēs vai varbūt pat vairāk, runā par dziesmoto revolūciju. Gluži tāpat kā garīgajai praksei, arī kultūras praksei svarīgais ir tas, kādā veidā tā transformē ikdienu. Bet ja ideālā Latvija ir iespējama tikai dažas dienas reizi piecos gados un visā pārējā laikā tā mums neko daudz nedod? Vismaz tā šķiet, šeit dzīvojot un visapkārt dzirdot, cik "viss ir slikti", viss ir tik bezgala kritizējami, visi ir tik ārkārtīgi nelaimīgi…

Ir arī statistikā balstīti atzinumi, ka dzīvojam tik labi kā vēl nekad, bet kontrastā – korupcijas skandāli, krīze veselības sistēmā, nedienas izglītībā, trūcīgas pensijas, politiķu intrigas. Igaunijas tuvplāns nav līdzīgs?

Tā visa ir mazāk, lai gan problēmas ir arī tur. Igaunijas sabiedrība kopumā ir arī lojālāka pret liberālām idejām klasiskā izpratnē, kas runā par indivīda vērtību un individuāla cilvēka brīvību. Viņi ir bijuši pacietīgāki un ar lielāku izpratni izturējušies pret īslaicīgām sāpīgām reformām, kas nekur nav vieglas. Slimnīcu optimizēšanu un skolu reformu, kas mums šobrīd ir aktuāla un sāpīga, viņi ir pārsāpējuši, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Igaunijā ekonomika ir labākā situācijā. Atjaunotā koncertzāle Estonia ir brīnišķīga. Ir stabils reģionālo koncertzāļu tīkls. Tagad visi gaidām jauno Mūzikas akadēmijas zāli, ko atklās oktobra sākumā.

Protams, visur ir cilvēki, kas tiecas pēc varas, atrodas varas institūcijās un spēlē šīs spēles. Tā ir cilvēka daba. Mēs neviens neesam absolūti balti un pūkaini un, ja tādi būtu, droši vien evolūcijas gaitā sen būtu aizgājuši postā, kas ar tādiem baltiem un pūkainiem droši vien ir miljoniem reižu noticis. Mantkārība un alkatība ir normāla cilvēka īpašība. Tā piemīt mums visiem. Svarīgais, kas spīd cauri visos manis pieminētajos mistiķu darbos, ir tas, ka šie cilvēki savā viedumā ir iepazinuši arī savas ēnas puses. Viņi ir sapratuši, ka vienīgais veids, kā varam padarīt šo pasauli labāku, ir nevis ļaut «valstij sākt ar sevi», bet patiešām apzināties, ka vienīgais, ko pa īstam varam darīt, ir mēģināt kaut vai par kādu kripatiņu pašiem kļūt saprātīgākiem. Ja pazīstam sevī ēnas, mezglus un problēmas, iespējams, kaut ko varam mainīt sevī un arī tajā mazajā apjomā (sabiedrībā), kurā esam klātesoši.

Skan utopiski…

Tas ir pats galvenais uzdevums – no cilvēciskas būtnes kļūt par cilvēkiem. Tas vienmēr ir dinamisks, sarežģīts process un nekad nevar būt ar simtprocentīgu rezultātu. Tāpēc tik nozīmīga ir tikšanās ar šāda veida tekstiem, kas skanēs Sakrālo dziedājumu programmā. No vienas puses, tajos ir milzīga estētiska vērtība, abstrakts skaistums pats par sevi, bet tam visam klāt ir arī ļoti dziļa informācija. Es pat teiktu – praktiska informācija, jo tā vēsta, kādi mēs esam un potenciāli varam būt.

Pēdējos gados man ir bijusi iespēja daudz nodarboties ar Baha mūziku, arī ar lielajiem opusiem – Augsto mesu un Ziemassvētku oratoriju. Ja kāds mūsdienu cilvēks atrastos tādā situācijā, kāda bija Baha ikdiena, es domāju, viņš droši vien būtu psiholoģiski sagrauts un labākajā gadījumā varētu mēģināt tikt ar saviem dēmoniem galā, simtiem stundu sēžot psihoterapeita kabinetā. Bahs agri kļuva par bāreni. Viņš kājām un ar savu mazo pauniņu plecā devās ziemā desmitiem kilometru uz savu jauno dzīvesvietu pie attāliem radiniekiem, nezinādams, kas viņu tur sagaida. Protams, nekas labs viņu tur nesagaidīja. No viņa astoņpadsmit bērniem vienpadsmit mira viņa klātbūtnē. Mūžībā devās arī pirmā sieva. Par Baha dzīves apstākļiem Leipcigā runā, ka naktīs žurkas aiz dzīvoklīša plānajām durvīm esot dauzījušās tikpat drausmīgi skaļi kā skolas puikas dienas laikā. Tajos apstākļos viņš ir uzrakstījis mūziku, kas ir pilna pateicības un mīlestības! Tā varbūt ir lielākā mācība, ko no šiem cilvēkiem varam gūt, – dzirkstele ir mūsos pašos. Jautājums ir – kas ar to notiek un kā mēs paši to attīstām un veidojam.

Kādas slūžas atvēra britu žurnāla Gramophone balva, kuru tev un Igaunijas filharmonijas kamerkorim pagājušajā septembrī pasniedza apbalvošanas ceremonijā Londonā?

Tas mums bija milzīgs pārsteigums, jo liels panākums ir jau iekļūt žurnāla Gramophone mēneša aptaujā, kur nu vēl gada labākais ieraksts kormūzikas kategorijā, turklāt vienā sadaļā ar oratorijām. Pacietīgi un lēnām turpinām iet izpratnes dziļumā: muzicējot savstarpējās attiecībās atklājam aizvien vairāk muzikālo krāsu un smalkumu. Igauņi šajā ziņā ir ļoti labi partneri. Profesionāls ikdienas darbs vienmēr ir mentāli drusku nogurdinošs. No māksliniekiem tiek prasīts, lai viņi katru dienu sadeg un atdod sevi, bet, protams, tas nav iespējams. Iestājas arī rutīna un nogurums. Taču ar Igaunijas filharmonijas kamerkori man ir patiešām labi un ir gandarījums strādāt.

Šie mūziķi aktīvi ārišķīgi neizrāda savu milzīgo līdzpārdzīvojumu un iesaistīšanos. Tas nenotiek pārspīlētā formā, toties notiek pa īstam. To es jūtu arvien biežāk. Tikko janvārī mums bija ļoti skaists koncerts jaunajā Arvo Perta centrā, ko pērn rudenī atklāja zvejnieku ciematiņā Laulasmā. Es tur biju pirmo reizi. Tur ir zāle ar 150 vietām, komponista arhīvs, bibliotēka, būs arī maza lūgšanu telpa. Tas ir svētceļojumu galamērķis cilvēkiem no visas pasaules. Turpat netālu no jaunuzbūvētā centra dzīvo arī pats Perts. Man bija izdevība ar viņu kopā mēģinājumā pastrādāt.

Pūrā no Latvijas Radio kora esmu paņēmis to, ka vēlos izveidot regulāras radošas attiecības ar igauņu komponistiem. Šā gada maijā dziedāsim divus igauņu autoru jaundarbus festivālā Pasaules jaunās mūzikas dienas, kas katru gadu notiek citā valstī, šoreiz – Igaunijā. Sezonas sākumā piedalījāmies divu jaunu komponistu baletā Keress par slaveno igauņu šahistu Paulu Keresu. Ziemassvētkos mums bija jauka programma ar ģitāristu Robertu Jurjendālu, leģendāru personību Igaunijā. Bijām uzaicinājuši arī kolosālu norvēģu džeza trompetistu, ierakstu kompānijas ECM mākslinieku Arvi Henriksenu. Daudz darām kopā ar Tallinas kamerorķestri.

Vai tu izmanto katru izdevību Igaunijā atskaņot latviešu mūziku?

Trāpīji sāpīgā punktā, jo līdz šim man nav izdevies reprezentēt Igaunijā latviešu mūziku tā, kā gribētos. Tā gribēju par godu Baltijas valstu simtgadei izveidot Latvijas Radio kora un Igaunijas filharmonijas kamerkora sadarbības programmu Par jūsu un mūsu brīvību ar latviešu, lietuviešu un igauņu komponistu darbiem, bet par šādu projektu diemžēl nebija intereses.

 

Koncerts

Sakrālie dziedājumi.

Avilas Terēzes lūgšanas

Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš, solisti Matīss Čudars (ģitāra), Ivars Arutjunjans (sitaminstrumenti)

Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 1.II plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12

Top komentāri

Fui! Nesmuki
F
Nesmuki bija grābt tūkstošus no nodokļu maksàtāju naudas 100gades neveiksmīgajā koncertā Gaismas(? ) Raksti. Tagad vajadzētu atdod naudu un baznīcā izsūdzēt grēkus, pirms līst ar netīru sirdi un rokām pie Dieva mūzikas. Un arī dīvaini, ka ābols Miķelis Putniņš) no zirga ( Kaspars Purninš) tālu nekrita, rausa uz nebēdu abi pitniņi. Pretīgi gan.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja