Imants Lancmanis: Es sevi vienmēr ļoti apšaubu

Dārgie draugi, kad es domāju par Rundāles pili un žilbinošo darbu, kas izdarīts pēdējos četrdesmit gados, man bieži nāk prātā šī frāze, ar kuru ļoti precīzi izteicies rakstnieks Andrē Malro, es citēju: "Le musée est un des lieux qui donnent la plus haute idée de l’homme."/"Muzejs ir viena no tām vietām, kas sniedz visaugstāko ideju par cilvēku." Tāpēc man ir īpašs prieks šovakar pagodināt cilvēku, kas ir stingrs savā pārliecībā, erudīts un garā brīvs, nenogurstošs kultūras dzīvīguma un savas zemes mantojuma glabātājs, liels Francijas draugs un, galvenais, dedzīgs humānists. Tā Francijas vēstniecībā Rīgā 29. oktobrī, pasniedzot mākslas zinātniekam un Rundāles pils direktoram Imantam Lancmanim Ordeni mākslā un literatūrā, teica Francijas vēstnieks Latvijā Stefans Viskonti.

Šis ir trešais I. Lancmanim piešķirtais Francijas ordenis. 2003. gadā viņš saņēma Nopelnu ordeni, un 2007. gadā Francijas valdība viņam piešķīra Goda leģiona ordeni. Ordenis mākslā un literatūrā ir Francijas goda apbalvojums, ko 1957. gadā iedibināja Kultūras ministrija. Ar šo ordeni apbalvo personas, kuru radošie darbi snieguši īpašu devumu mākslas un literatūras jomā un kuras ir veicinājušas mākslas un literatūras prestižu Francijā un pasaulē.

Pēc nedēļas KDi sastapa Imantu Lancmani savā valstībā – Rundāles pilī. Pagalmā jau priekšā Latvijas Televīzijas mašīna. Sekretāre teic, ka var arī nenovilkt virsdrēbes – esot "diezgan auksts". Dedzīgajam humānistam zem uzvalka pavilkta pelēka vilnas veste. Rundāle ieziemo. Direktors stāsta, ka tieši intervijas brīdī mežā atrodas visi parka strādnieki, kuri vāc žagarus rožu apsegšanai. Tās Rundālei ir tas pats, kas Luvrai Mona Liza, jo daudzi braucot tikai "uz rozēm", pilī pat neieejot. "Salstam un priecājamies, ka ik dienu ietaupām 300 latu," ejot cauri pils telpām, starp citu, izmet Imants Lancmanis.

Ko jūs pats izceltu un par ko palepotos savā ilgajā franču kultūras popularizēšanā?

Tā iznācis, ka šie trīs franču ordeņi kaut kādā mērā atspoguļo to vietu, ko Francija ir ieņēmusi manā dzīvē jau kopš bērnības. Vienkārši tāpēc, ka Francija bija tā teritorija, zeme, kultūra un tēlu sistēma, kas bija visatšķirīgākā no tās, kas bija ap mums. Francija man bija pretpols. Tā bija pasaule, kurā es dzīvoju un kura man ļāva samērā viegli pārvarēt padomju laiku, jo iemācījos izkāpt no tā ārā un dzīvot tajā pasaulē, kādu es gribēju iztēloties. Pirmā svešvaloda, kas bija Rozentāla skolā jau no 1952. gada, bija franču valoda. Pēc tam arī Mākslas akadēmijā svešvaloda bija franču valoda. Franču valoda vienkārši skanēja manā galvā. Es atceros – ap 1954. gadu rakstīju dienasgrāmatu franču valodā. Esmu slinks rakstītājs. Dienasgrāmatu iesāku un pametu.

Cik gadu vecumā tas bija?

Trīspadsmit. Tas bija tā neglābjami. Jau Rozentāla skolas laikā mācību praksē Murjāņos visi gleznoja impresionistiski – ar zilām ēnām, protams, cik tālu skolotāji pieļāva šādas ķecerības. Savukārt Mākslas akadēmijā – tā jau bija mazliet cita perioda franču glezniecība – postimpresionisms, Sezans. Kādiem kolēģiem patika arī agrīnais, kubistiskais Pikaso vai Derēns. Man arī Derēns ļoti patika.

Zināmā mērā 60. gadu sākumā tas bija aktīvs sezānisma periods, kam mēs visi izgājām cauri, mācoties formas veidošanu ar krāsu. Bet es jau 1962. gadā sāku pirmos mēģinājumus virzienā, kas tagad ir manējais. Tā ir ārkārtīgi detalizēta glezniecība, grūti pateikt, reālistiska vai fotoreālistiska, bet izgleznojot detaļas un cenšoties panākt pēc iespējas precīzu dabas atveidojumu. Ja runā par franču glezniecību, tas bija Engrs, kas man ļoti patika, un kādā 1963. gadā, kad es gleznoju aktu, es to nostilizēju pilnīgi tādu gludu, skaisti izdreijātu – rozā, mazliet zilganām ēnām. Tajā laikā jau visi ņēma lielas otas un taisīja brašas bildes.

Kas ir ļoti būtiski – tā visa fonā skanēja franču mūzika, šansoni, arī literatūra – mēs ar to aizrāvāmies. Vienkārši iznāca iekrist franču kultūrā. Man jau agrā bērnībā, padsmitgadnieka vecumā ļoti daudz nozīmēja Anatols Franss, tajā laikā veidojās arī mans rakstības stils. Apzināti skatījos, kā viņš būvē teikumus, kā sakārto palīgteikumus, kā izvēlas dažādus sinonīmus. Attiecībā uz zinātniskām lietām Franss līdz šim brīdim man ir palicis paraugs – kā to [tekstu] var uztaisīt mazliet koķetāku, kā var atbrīvot frāzi, kā tajā var iespraust vieglu, vieglu jociņu vai ironiju. Tas nāk no tā. Protams, arī Marsels Prusts – kā piemērs nežēlīgai cilvēka analīzei. Tāpēc mūs arī akadēmijā nosauca par Franču grupu. Tur bija Maija Tabaka un Bruno Vasiļevskis, Juris Pudāns un arī mana nākamā sieva Ieva Šmite. Tā bija domubiedru grupa, bet ar ļoti francisku ievirzi. Atceros vienu pietiekami ekstravagantu lietu: 1961. gadā, kad Maskavā bija franču izstāde, mēs ar smagajām mašīnām braucām trīs dienas uz Maskavu, lai varētu to izstādi skatīt. Un tad vienu nedēļu katru dienu gājām un skatījām, skatījām, skatījām…

Tas ir tas pats brauciens ar autostopiem, par ko nācies lasīt?

Nē, ar autostopiem būtu par traku. Mēs aizgājām uz kādu autobāzi un sarunājām ar šoferi, kurš veda sarkanās krāsas maisus. Ceļojuma beigās mēs bijām mazliet rozā (smejas), bet nekas, nekas – mēs to visu pārcietām un varējām skatīt franču izstādi. Es domāju, mēs bijām čaklākie skatītāji, jo gājām katru dienu un pavadījām tur visu dienu. Kas vien tur bija, to mēs sevī ieņēmām. Faktiski tur bija tikai abstrakcionisms, bet mēs arī to ļoti izpētījām. Mūsu grupai bija raksturīgi, ka mēs nekad neko neesam kopējuši. Arī tur mēs izpētījām šo abstrakto glezniecību, bet pietiekami arī izkritizējām un visi nolēmām – tas nav mūsu ceļš. Pietuvināšanās Francijai bija brīnišķīga. Tur varēja franciski parunāties, nopirkt franču grāmatiņas, un ēdnīcā bija pat franču ēdieni, kaut kādas franču biezās zupas. To visu mēs baudījām, baudījām. Tas bija ļoti amizanti. Atceros Maskavā uz ielas tādu teicienu – tie ir franči, bet nabadzīgie (saka krievu valodā un smejas). Maija Tabaka vispār izskatījās kā Holivudas aktrise. Pudāns un Vasiļevskis bija ar bārdu, tas katrā ziņā mūs ielika rietumnieku kategorijā. Tas no joku tēmas. Bet līdz ar to iznāca, ka mēs visu laiku Franciju vilkām priekšplānā. Es domāju, ka šie ordeņi arī kopumā atspoguļo to, ko iznāca darīt, lai ik brīdi atgādinātu par Franciju kā jēdzienu, kā sava veida kultūras centru. Tagad ar tiem centriem ir tā, ka neviens nezina, kur tas ir – Ņujorkā, Londonā vai Parīzē. Bet tajā laikā tas vēl bija stabili – tā bija Parīze.

Vai jūs ar saviem domubiedriem Mākslas akadēmijā kādreiz runājāt arī par pirmo Franču grupu, no kuras daudzus izsūtīja uz Sibīriju?

Mēs runājām. Bet, redziet, toreiz, kad dzīvoja, jau tādu jēdzienu nebija – pirmā, otrā Franču grupa. Mēs dzīvojam, darām to, kas mums liekas labi un jauki.

Bet vai jūs zinājāt par viņu likteni?

Mēs zinājām. Faktiski jau mēs mazliet šķielējām atpakaļ. Bet mēs arī apzinājāmies robežas, līdz kādām var iet.

Jums bail nebija?

Bail nebija. Redziet, tas tomēr jau bija 60. gadu sākums… Atceros anekdotes par Hruščovu. Tas vairs nebija bīstami. Cik tālu varēja iet, tik mēs izmantojām. Latvijas Mākslas akadēmija bija pati brīvākā Latvijas teritorija. To nu gan var teikt. Mēs nejutām režīma spaidus, un arī zinātnisko komunismu uzturēja kā zināmu nosacītu jociņu. Vulfsons (Mavriks Vulfsons, tolaik LMA profesors – red.) tam visam piešķīra vēl zināmu šarmu. Jutāmies pietiekami labi un omulīgi. Protams, mēs ar šausmām domājām, ka vēl pirms desmit gadiem, pirms mums bija cilvēki, kuriem bija jānonāk Sibīrijā tāpēc vien, ka lasa Bodlēra dzeju. Tas likās vājprātīgi, bet, paldies Dievam, tajā brīdī tas tā vairs nebija.

Vai laikmetīgā mākslas izstāde Lai gadījums kļūtu par notikumu Rīgas mākslas telpā jums kļuva par personīgu notikumu?

Man ir jāatzīstas, ka es tā arī tajā izstādē nenokļuvu. Es jau vispār ļoti reti esmu Rīgā, un, kad esmu, tad man ir skriešana no rīta līdz vakaram. Kad bija pēdējā iespēja – arī nevarēju. Ļoti muļķīgi. Visumā, kā veidojas ABLV Bank kolekcija, – tā ir pietiekami daudzveidīga, un tādai tai arī būtu jābūt. Kolekcijai jāparāda visas lietas kopā – tendences. Būtu ļoti labi, ja tur būtu vairāk darbu arī no ārzemēm, jo tā jau nav iecerēta tikai kā latviešu laikmetīgās mākslas kolekcija.

Man laimīgi iznāca, ka 1973. gadā Parīzē redzēju gigantisku biennāli. Tagad konstatēju – pagājuši 40 gadi, un es neredzu neko, kas būtu no tā radikāli atšķirīgs. Tur bija viss – instalācijas un konceptuālisms – jau tajā brīdī. Tāpat – videomāksla. Visa tēlu sistēma, kādu šodien lieto videomāksla, bija jau tajā brīdī.

Tā tas ir, bet vai tādā gadījumā uzskatāt, ka XXI gadsimtā vispār nav iespējams radīt neko pēc būtības jaunu – viss ir tikai atsauces, komentāri un citāti no bijušā?

Jā, tas ir pats galvenais jautājums. Par tālāko attīstību. Man nav negatīvas attieksmes, man tas liekas ļoti interesanti. Vienmēr esmu uzsvēris, ka it sevišķi latviešu mākslinieku izpildījumā tas piedevām ir estētiski un ļoti dziļi. Bet es nezinu, cik ilgi tā var stiept. Instalācija – tā ir burvīga lieta. Instalācijas forma jau ir tas pats, kas audekls un glezniecība tradicionālā veidā. Tas ir tikai izteiksmes līdzeklis. Bet ko jūs gribējāt ar šo instalāciju pateikt? Redzu, ka daudzos gadījumos mūsdienās šīs instalācijas ir neiedomājami elementāras. Tās darbojas uz pāris asociācijām. Un arī tad vēl māksliniekam jāpieliek klāt "librets". Tad visi saka – o, jā, tā ir, es sāku kaut ko sajust… Mani personīgi tas nesaista. Tāpēc, kad es šķirstu mākslas žurnālus, man šķiet, ka redzu apmēram vienu un to pašu. Ļoti asprātīgi, ļoti jauki, bet tur nav dziļuma. No šāda viedokļa – Ilmāra Blumberga izstāde Es nemiršu ir viens no varenākajiem mākslas darbiem, kādi vispār bijuši iespējami Eiropā. Tur kopā ir viss – tradicionālā glezniecība, instalācija, dizains, tur ir grandioza dramaturģija. Blumbergs ir ģeniāls scenogrāfs, kas saplūst vienā mākslas darbā. Viņš ir ļoti dziļš, ārkārtīgi nopietns, viņā ir emocijas, pārdzīvojums, bez kā visam pārējam nav jēgas. Es uzskatu, ka liela daļa no tā, ko mūsdienās sauc par laikmetīgo mākslu, ir dizaina produkts.

Laikrakstam Bauskas Dzīve drīz pēc Francijas valsts apbalvojuma saņemšanas stāstījāt, ka jūs šobrīd vairāk nekā Parīze vilina Francijas lauki, kuros sajūtat veldzi.

Jā. To ir skumji teikt, ka Parīze, kas man kādreiz bija sapņu pasaule, mani pilnīgi vairs nevelk. Tā ir tik kosmopolītiska, man jau pilnīgi neinteresanta pilsēta. Varbūt tikai kādas īpašas izstādes dēļ es varētu tur aizbraukt. Bet Francijas lauki ir tiešām brīnišķīgi. Mani neinteresē tādas pilsētas, kurās skrien tūristu pūļi un kuras arī imigrantu pūļi ir pārvērtuši gandrīz vai par kaut ko pretdabisku. Parīzē, nonākot dažos kvartālos, man šķiet, ka es esmu Alžīrā, – tas tomēr ir drusku par traku. Nu labi, nerunāsim par šo ļoti sāpīgo tematu, kurš ir politiski nekorekts. Francijas lauki ir brīnišķīgi ar to, ka tā ir īstā Francija. Tur ir viss kopā – brīnišķīga daba, skaista arhitektūra, viss stils – viegls un jauks. Mājas tādas, kādas tās ir bijušas pirms 100 un 200 gadiem. Tur ir lielās ģimenes, cilvēki dzīvo normālu dzīvi, priecājas par visu, un viss notiek normālā veidā. Arī Latvijas lauki būtu tādi bijuši, ja nebūtu šī neiedomājamā okupācijas posta un lauku iznīcināšanas. Tādu es iedomājos 30. gadu Latvijas lauku dzīvi, kur vēl ir kopā saime, kur ir veselīgs darbs un sadzīve. Francijā tas viss vēl ir tādā sakāpinātā veidā kopā – ar vīniņa iedzeršanu, gardēdību un katras ģimenes īpašajiem mīļajiem ēdieniem.

Vai jūs vēlētos tur dzīvot?

Jā, tad, kad es tur esmu, es saku – vai, tur tā mājiņa, kurā es noteikti gribu dzīvot! Bet es jau ļoti labi saprotu – ko es tur darītu? Esmu pieradis ļoti, ļoti aktīvi darboties. Neesmu spējīgs aizbraukt. Es vienu dienu varētu pagulēt tajā dārziņā.

Jūs tur varētu gleznot.

Nu, varbūt. Bet arī tad es gleznotu Latviju. Tur vienkārši ir vairāk saules, labs klimats un ļoti laba virtuve, kuru es protu novērtēt, un labi vīni. Bet es neesmu spējīgs iekļauties dzīves ritmā, kāds tur ir. Es to savā veidā apskaužu, bet tas nav manējais. Jūs varat izbraukt cauri mazai pilsētiņai, nesastopot nevienu cilvēku. Es pat īsti nezinu, ko viņi tur dara. Jo viņi nav redzami, cilvēki bauda dzīvi. Viena daļa ir laukā – rok vīna dārzu vai slauc kazu. Bet tas viss jau ir kā dīvains palēnināts rituāls. Tas ir tas, kā tik ļoti pietrūkst Latvijā – un īpaši latviešiem. Tā ir izveidojusies jau kā patoloģija – vienmēr par kaut ko gremzties, iet dzīvei cauri drūmu ģīmi. Atceros laiku pēc kara. Cilvēki vairāk priecājās. Nu labi, tad nāca 1949. gads – ļoti labi atceros, kā cilvēki sadrūma, čukstējās un vairs nerunāja uz ielām. Bet pirms tam, sevišķi laukos, bija brīvi, ar labām kaimiņattiecībām. Šis drūmums ir mūsu laiku īpatnība. Sevišķi jau neatkarības posmā, kad gaidīja kaut ko vairāk. Gaidīja, ka apbērs ar Rietumu labumiem, pēc kuriem visi bija ilgojušies, bet, kad tā nu nav, ir izmisumā. Cilvēki neprot novērtēt ne dzīvi kā tādu, ne arī to, ko ir nesusi neatkarība. Arī mūsdienās, katrreiz ieejot lielveikalā, es protu izsaukt ainu pirms 25 gadiem, kad bija kartītes. Atceros, Brīvības ielā bija veikals iepretim čekas stūra mājai, kurā bija tikai marinētu biešu burciņas. Ļoti nožēloju, ka nenofotografēju. Simts burciņu. Žēl, ka jaunākā paaudze saka – oi, es nevaru nopirkt šo pārpilnību, bet viņi nevar iedomāties to, ka nav vispār. Atceros, kā mūsu muzejā – mēs braucām uz Lietuvu, stāvējām rindā un dažkārt varējām nopirkt 200 gramu sviesta. Tad mēs šeit 1. stāvā, kur mums tagad ir jaunā dekoratīvās mākslas ekspozīcija, ierīkojām mazu veikaliņu. Ņēmām elementārās preces no bāzes, un viena no darbiniecēm pārdeva, lai mums nevajadzētu skraidīt pa pasauli un varētu labāk pastrādāt. To visu vajag atcerēties, bet cilvēki negrib salīdzināt lietas un negrib rast sevī spēku lidot tam pāri un priecāties par dzīvi. Tas varbūt ir briesmīgākais, kas šobrīd Latvijā ir redzams.

Šī intervija tiks publicēta valsts svētku nedēļā starp 11. un 18. novembri. Gribētu jūs lūgt summēt savu iekšējo preambulu. Arī Francija šodien meklē savu jauno lomu globālajā pasaulē. Kāds, jūsuprāt, ir Latvijas ceļš tepat un kāds – Eiropā?

Ceļš ir normāls. Ceļš, pirmkārt, ir vienīgais iespējamais, kāds varētu būt. Liela kļūda ir tā, ka cilvēki galvā visu laiku izspēlē kaut kādus scenārijus un saka – o, ja būtu darīts tā, kā man liekas, tad būtu bijis labi, bet tagad, lūk, ir slikti. Vajag atcerēties, ka dzīve ir viena realitāte, ka cilvēkam vienmēr pašam šajās realitātes robežās ir jāsaprot, ko es pats varu izdarīt sev un savai ģimenei. Tas ir pats galvenais. Atšķirība starp neatkarību 1922. gadā un 1992. gadā ir ārkārtīgi liela. 1922. gadā cilvēki nenāca ar kliedzieniem, ka valdība ir slikta un ka vajag dot visādus labumus. Strādāja un priecājās par to, kas ir dots. Bet 1992. gadā… tas bija tāds īss brīdis. Turpinājās padomju laiku netikumi – ka strādāt var arī ne tik ārkārtīgi daudz un ka jāprasa vairāk naudas, un, ja tās nav, tad svelpj kaut kur pie Saeimas. Es uzskatu, ka visu cilvēks var panākt, ja viņš sev dzīvē izvirza mērķi – strādāt, strādāt, strādāt. Ja cilvēks pats neredz mērķi dzīvot, nekāda ideāla valsts viņu uz to neievirzīs.

Vai jūs kādreiz neesat noguris no cieņpilnās attieksmes, kāda ir pret jums? Vai jums nebūtu interesantāk, ja uz interviju ierastos kāds jauns traks žurnālists, kas apšaubītu jūsu autoritāti?

Redziet, man nav šīs problēmas, jo es to visu laižu pār galvu. To es uzskatu par labu savu īpašību – man nav pierašanas. Man ir nācies piestrādāt pie tā. Tas ir bijis mans liktenis, kas mani tajā iemeta. Es nedomāju, ka manī būtu kaut kas īpašs, izņemot to, ka apstākļi mani ir piespieduši varbūt vairāk strādāt, nekā citi ir pieraduši. Citiem vārdiem – man nav bijis tā, ko cilvēki sauc par atpūtu, atvaļinājumu, brīvo laiku. Es strādāju nepārtraukti. Man vienkārši ir palaimējies samērā ātri uztvert. Teiksim, ja es lasu grāmatu, tas viss plūst nedaudz paātrinātāk. Bet arī tas nav nekas īpašs. Mūsdienās cilvēki ir drusku paviršāki. Pirms divsimt trīssimt gadiem viss, kas ir varējis tapt, vienkārši ir no tā, ka cilvēki daudz ātrāk reaģēja uz lietām, daudz vairāk strādāja un viņiem rokas kustējās ātrāk. Viss mehānisms – acis, rokas, galva. Varbūt man ir izdevies kaut ko nedaudz no tā pārņemt, tā ir mana priekšrocība. Tāpēc es bieži esmu kritisks pret laikmetīgo mākslu, jo redzu, cik ātri un pavirši tā top un cik ārkārtīgi daudz spēcīgu, garīgu emociju ir t. s. vecajā mākslā pirms 300 gadiem. Tam ir ļoti liela nozīme. Tas ir tas, ko es pārmetu mūsdienu pilsonim kopumā, – nestrādāšanu pie sevis. Tās pašas gleznas – es tur ieguldu ļoti, ļoti daudz laika. Vienmēr esmu teicis – vienā manā gleznā apakšā ir apmēram piecas gleznas, visu laiku pārgleznojot, uzlabojot, uzlabojot…

Bet to, ka jums daudzos jautājumos vienīgajam Latvijā ir tik dziļas zināšanas, – to jau jūs tomēr apzināties?

Es sevi vienmēr ļoti apšaubu. Jā, es vienmēr šaubos, lai ko es darītu, – varbūt šoreiz viss būs grūtāk… Būtībā es ļoti daudz pie visa tā strādāju. Pat ja cilvēki domā – es izeju priekšā un lasu kādu lekciju… bet es pie tā piedomāju, es to uztveru ļoti nopietni.