4. martā notika pirmizrāde jaunākajam režisora stiķim - Cilvēks šinelī - pēc Nikolaja Gogoļa stāsta Šinelis motīviem. Tomēr režisors neplāno apstāties un ieslīgt mākslinieciskajā lepnumā un jau prāto par nākamo iestudējumu.Nesen notika pirmizrāde Tavam jaunākajam veikumam – Cilvēkam šinelī. Kā Tu pats kā skatītājs auditorijā to vērtēji?Man patika (smejas). Izrāde, protams, vēl mainās. Man tas nozīmē diezgan daudz – mainīt, nebaidīties un eksperimentēt. Ļoti vērtīgi bija arī tas, ka aktieri man uzticējās. Piemēram, tā izrāde, kuru mēs nospēlējam otro reizi, jau bija krietni atšķirīgāka par pirmizrādi. Tas ir patīkami – atļauties mainīt lietas neatkarīgi ne no kā.Kas Tev vislabāk patika no izrādes tapšanas procesa?Cilvēki. Man ļoti paveicās ar komandu, un savā starpā iepazinās aktieri, kas viens par otru neko daudz pirms tam nezināja, bet tagad – kā man gribētos domāt – viņi ir ļoti labi draugi. Nav bijusi neviena reize, kad mēs, visa komanda, uz mēģinājumu nedotos bez prieka.Kādā veidā Tu izvēlies izrādes, ko iestudēt? Vai Tev ir kādas favorītes – kā Nikolaja Gogoļa darbs šoreiz?Favorītu nav. Sākums šai izrādei bija pilnīgi citāds. Mums ar Ojāru Rubeni (Latvijas Nacionālā teātra direktors – Z. S.) bija sarunāts, ka es veidošu izrādi-komiksu, bet es sapratu, ka komikss ir vairāk forma nevis saturs, tāpēc es ļoti ilgi meklēju, ko es varētu ņemt par sižeta pamatu, līdz es kādā brīdī sapratu, ka man ir vajadzīgs normāls, stabils un klasisks sižets, kas atbilda iecerei, un tā tas transformējās par izrādi Cilvēks Šinelī. Es vēl vienu reizi izlasīju stāstu un sapratu, ka tas vēl arvien ir aktuāli - klasiska literatūra spēj uzrunāt cilvēkus.Ja reiz Tu saki, ka klasika uzrunā, kas Šinelī uzrunāja Tevi?Man patika tā sajūta, ka mazam cilvēkam kaut kas tiek atņemts, – kaut kas ļoti materiāls un ikdienišķs. Gluži tāpat kā Akakijs Bašmačkins (izrādes galvenais varonis – Z. S.), mēs dzīvojam sistēmā, kas ir ļoti trausla, un kamēr mums piederēs materiālas lietas, kas mums ir dārgas, mums būs ko atņemt. Sevišķi mūsu postpadomju sabiedrībā, kad visu laiku pastāvēja sajūta, ka kaut tiks atņemts un vairs nebūs labi - tas vēl joprojām cilvēkos mīt. Tas "labi" nav atkarīgs no lielas algas vai trim mašīnām, bet no sajūtas, ko nevar ielikt konkrētos rāmjos un nodefinēt materiālā formā. Šinelis šajā gadījumā cilvēkam katram ir kas savs – ja viņš nedabūs labu darbu, viņš nebūs laimīgs. Man dažkārt liekas, ja es nebūšu veiksmīgs teātrī, es arī nebūšu laimīgs, bet tā nav! Laime nav mērķis, ko var vienkārši sasniegt un viss...Tad ir jābūt gatavam no kaut kā atteikties?Būtībā jā.Tu darbojies projektā Tests. Kādas jaunas vēsmas tas sniedz Latvijas teātrī?Tas ir ļoti svarīgs teātrim Dirty Deal Teatro. Ir vajadzīgs šis atbalsts no lielajiem teātriem, jo citādāk katru reizi notiek milzīga cīņa par naudu, lai varētu veidot izrādi un lai mākslinieki varētu strādāt. Jo tad, kad mēs tikko sākām strādāt Dirty Deal, mēs rādījām izrādes tikai septiņiem skatītājiem, un tādās reizēs bija pašiem jānodrošina viss vajadzīgais, jāmaksā par nepieciešamajiem rekvizītiem. Arī zināt, ka teatrālā elite atbalsta šo projektu un seko mums līdzi, bija vajadzīgi. Arī Nacionālajam teātrim, manuprāt, ir interesanti atbalstīt jaunos māksliniekus un rādīt, ka situācija Latvijā nav vienaldzīga.Un no radošā viedokļa? Jums tiek dota liela izpausmes brīvība?Jā, ļoti liela, apbrīnojami liela, es pat teiktu. Pirms tam es biju pārliecināts, ka šāda veida projektos sāksies sava veida apspiešana un kontrolēšana, bet – visu cieņu Ojāram Rubenim – nebija neviena jautājuma un neviena pārmetuma. Tad, kad viņš redzēja ģenerālmēģinājumu, viņš pēc tam vienīgi kaut ko ieteica un palīdzēja ar padomiem.Tu runā par finansiālo pusi. Kas šobrīd atbalsta Testu?Nacionālais teātris un Valsts Kultūrkapitāla fonds. Protams, ne tikai materiāli, bet arī mārketinga un informācijas ziņā. Nacionālais teātris ir kā lielais brālis, kuram jau ir pieredze. Jo pārsvarā Dirty Deal strādā cilvēki, kuriem tas viss arī ir jauns, svaigs un zaļš – gan labā nozīmē, gan arī tāpēc, ka vēl daudz ir jāmācās.Tagad Latvijā ir daudz jaunu un ambiciozu režisoru – Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, arī Tu. Kā izdodas izlauzties teātra lauciņā?Grūti ir piespiest sevi strādāt, tas gan ir fakts (smejas). Ir slinkums un bailes, jo visiem jaunajiem un ambiciozajiem gribas uzreiz izveidot tādu pirmo izrādi, kas ...Skanēs tālu?Skanēs tālu, noraus jumtu un paliks visiem atmiņā uz mūžīgiem laikiem kā klasisks, nemirstīgs iestudējums. Diemžēl tas notiek reti, jo tas ir liels darbs, kurā vairākas reizes ir jākļūdās. Panākumi nenāk viegli, un ne visi to ir gatavi pieņemt.Tu centies atrast kādu konkrētu publiku vai koncentrējies uz plašām auditorijām?Man vienmēr ir problēmas ar to, jo mārketinga daļa man allaž pieprasa, lai es koncentrējos uz kādu konkrētu publiku un definēju, kādai auditorijai es veidoju izrādi (smejas). Bet es to nekad neņemu par atskaites punktu – es vienmēr redzu sevi kā skatītāju, domājot, kādu izrādi es gribētu veidot viņiem un kāda izrāde varētu patikt man. Tomēr es sevi nekad necenšos ietvert kādā konkrētā mērķauditorijas grupā.Vai no tā skaita izrāžu, ko esi iestudējis, Tev šobrīd ir jau kāda favorīte?Jā. Tā bija izrāde, ko es veidoju Itālijā divu nedēļu laikā ļoti stresainos apstākļos, laika ziņā stresainos apstākļos, un izrāde bija viens no iemesliem, kāpēc mani izdzina no Itālijas akadēmijas...Kaut kas ļoti provokatīvs?Vadībai likās provokatīva, bet cilvēkiem patika. Arī man ļoti patika tur strādāt. Man gan šķiet, ka izrāde - favorīte vēl ir priekšā... Kaut gan es nezinu, vai tas pat būtu labi – uztvert savas izrādes par ļoti ģeniālām. Jo pats dārgākais izrādē tomēr ir tas, ko tu nevienam nesaki un klusi pie sevis paturi, pēc tam domājot, vai kāds to konkrēto skaisto mirkli vispār bija pamanījis...Vai fakts, ka esi aktieris, palīdz Tev iestudēt izrādes?Tas reizē gan palīdz, gan traucē. Es zinu, kā jūtas aktieri un kā viņi reizēm uztver tos debilos režisora norādījumus, un arī cik grūti ir ieraudzīt, kā izskatās izrādes kopbilde no malas. Tāpat es saprotu viņu vajadzības un vēlmes. No otras puses, tas ir grūti, jo tu nevari palikt ar aktieriem vienā līmenī un uztvert visus vienlīdzīgi, ja tu esi pieteikts kā izrādes režisors, citādi pazūd izrādes ideja. Tāpēc balansēt ir diezgan grūti. Tomēr es tīri cilvēciski cenšos būt uz harmoniskas robežas starp ļoti draudzīgu un vieglu atmosfēru, jo man ir ļoti svarīgi, lai aktieri pēc mēģinājuma uz mājām iet laimīgi, apmierināti un dzīvespriecīgi. Man nav vajadzīgi slimi, nervozi vai neadekvāti cilvēki, kuri tīri tehniski atstrādā uz skatuves, nezinādami, kāpēc. No otras puses, cenšos saglabāt konkrētību, reizēm kliegt un lamāties – svēta lieta, kas gan man nepadodas viegli, bet es cenšos ar to strādāt un izkopt (smaida).Tad Tu realizē tikai savu redzējumu vai sniedz vaļu aktieru iniciatīvām?
Te runa atkal ir par balansu. Ir mirkļi, kur tiešām ir jāļauj aktierim izpausties un izspēlēt etīdes, sniedzot viņam sajūtu, ka arī viņš izrādē ir ieguldījis, ka tas ir arī viņa bērns. No otras puses, ir runa par konkrētu izrādes virzienu.
Cik viegli Tev pašam ir norobežoties no savas profesijas, skatoties citu izrādi?
Latvijā ar to ir ļoti grūti. Jo te mēs visi viens otru teātra vidē pazīstam, un es nevaru izslēgt savu personisko attieksmi. Ir cilvēki, kuriem tu visu piedosi, jo zini, kāds tur ir zemteksts, māki jau lasīt starp rindiņām. Ir arī cilvēki, pret kuriem ir simpātijas, tāpēc tu spēj saskatīt vairāk, nekā pārējie. Tas nav ne labi, ne slikti – tāda ir mūsu teātra specifika. Taču tas kārtējo reizi pierāda, ka tas, kas notiek mūsu teātra arēnā, ir ļoti subjektīvs. To es attiecinu uz visu – uz Spēlmaņu nakts nominācijām, balvām un izrāžu apmeklējumu... Dažkārt tas ir apbrīnojami, cik tajā ir maz objektivitātes.
Kā Tu to domā? Arī no skatītāju puses?
Jā! Ir izrādes, kas, šķiet, nekad neaizies. Atnāk kritiķi un saka – nu, tā taču nevar darīt, tā absolūti nav māksla! Savukārt pēc gada zāles ir pilnas, cilvēki ir sajūsmā, un izrāde mierīgi dzīvo (smejas).
Un Tavā gadījumā? Vai ir izrādes vai teātris, ko Tu gribētu īpaši izcelt?
Es vairāk gribētu runāt par konkrētām izrādēm, nevis kādu teātri. Pēdējās divas, kas man visvairāk patika un palika atmiņā, bija Alvja Hermaņa Oblomovs - izcils postmodernisms, kas ir tik dziļi apslēpts izrādes konstrukcijā, ka liekas - tas ir pilnīgs naftalīns un klasiska izrāde, bet tā ir tik smalka... Pat tas gājiens, kā Oblomovs nevar divas stundas pamosties pirmā cēliena laikā - tā ir ļoti mūsdienīga domāšana; tā neiespējamība pabeigt ļoti vienkāršu darbību, jo es arī saskaros ar to – es tajā izrādē pat nedaudz apraudājos. Tā vietā, lai kaut ko izdarītu, tu smēķē vai ieej internetā, bet nepabeidz iesākto. Ir tāda 21. gadsimta slimība – prokrastinācija, kad cilvēka smadzenes izdomā ļoti mazus uzdevumus, lai neķertos klāt kaut kam lielākam.
Otrā izrāde ir Pētera Krilova Lūgšana resnajai tantei, jo tas ir formāts, kuram es šobrīd vēlos pieslēgties teātrī, piedāvājot skatītājam kaut ko kardināli jaunu un neredzētu. Režisors man atgādināja, ka visi cilvēki nāk uz teātri, lai atrastu jēgu un ko īstu... Ko viņi patiesībā zināja pirms tam, bet vienkārši ir aizmirsuši, un māksla ir impulss, kā padarīt cilvēku labāku, atklāt cerību un dot iemeslu optimismam neatkarīgi ne no kā. Un tas bija skaisti.
Tev ir divi ampluā – režisors un aktieris. Kurā Tu tomēr jūties ērtāk?
Tas vienmēr ir ļoti provokatīvs jautājums, jo uz to nemaz nav iespējams atbildēt pareizi. Man patīk lēkt no viena grāvja uz otru, un es ceru, ka es neapstāšos ar šo - es būšu ne tikai aktieris un režisors, bet vēl un vēl citi ampluā. Jebkurš cilvēks nedrīkst būt fanātiski apsēsts ar ko vienu – gluži kā izrādē Cilvēks šinelī. Esmu ļoti bieži saskāries ar to, ka, ja profesionālu cilvēku izrauj no viņa darba konteksta, viņš saskaras ar situāciju, kad ir pilnīgi bezspēcīgs un neko nezina par dzīvi. Arī es reizēm nevaru nopirkt vienkāršu lietu veikalā vai samaksāt rēķinu, toties es varu izveidot izrādi (smejas). Un tas nav harmoniski... Es esmu ļoti dažāds, kad esmu aktieris vai režisors, un tādā veidā es uzzinu daudzas jaunas lietas par sevi, saskaros pats ar sevi. Ja cilvēks vienmēr dara vienu un to pašu, iestājas rutīna un stagnācija vai arī viņš paliek lepns.
Bet dažreiz tas ir ļoti labi.
Jā, bet es arvien vairāk sāku konstatēt, ka aktieris un režisors ir iekšējā egoisma variācijas. Režisors tādā ziņā ir daudz lielāks egoists, un mani tas neiepriecina. Kaut gan es saprotu, ka, jo lielāks cilvēks ir egoists, jo labāks viņš ir režisors. Fanātiska pārliecība iedvesmo arī pārējos, bet ne vienmēr ir saprotams, vai tas ir pareizi.
Un ko Tu vēlies mainīt savā dzīvē? Regulāri uzturēt sevi ārpus komforta zonas?
Jā, tieši tā – regulāri darīt ko tādu. Piemēram, es biju aizbraucis uz Taizemi kā bekpekeris, bez viesnīcas rezervēšanas, nekā... Un pēkšņi es sapratu, ka ir milzīga, skaista, cilvēkiem pilna pasaule, kurā es nespēju dzīvot, jo es nekad nebiju to mācījies. Es nevarēju komunicēt vai saprast pavisam vienkāršas lietas. Tajā brīdī es sapratu, ka nekāda teātra būtībā nav - ir liela, liela dzīve, kur teātris ir tikai kripatiņa, un, manuprāt, mākslinieks, kurš spēj to apzināties, vienmēr ir spēcīgāks par to, kuram pastāv vienīgi teātris. Ja tev ir ko atņemt, tad tu esi vājš.
Tādā gadījumā Tu centies sevi norobežot no teātra?
Cenšos gan, jo man kā māksliniekam ir jāpārliecina skatītāji, ka dzīve ir skaista arī ārpus teātra. Bet tomēr ar teātra palīdzību (smejas).