Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Gleznotājs Vīgants Paukšte: Pāvests man gleznas nav pasūtījis

"Mana daba ir tāda, ka es vispār nezinu, ar ko darbs beigsies. Es neko neplānoju. Man visinteresantākā ir pati spēle," saka lietuviešu gleznotājs Vīgants Paukšte

Gleznotāju Vīgantu Paukšti (Vygantas Paukštė, 1957) uzskata par spilgtu lietuviešu ekspresionisma pārstāvi, taču reizē arī izteiktu individuālistu. Mākslas zinātniece Milda Žvirblīte Paukštes katalogā (2012) norāda, ka viņa darbus nav iespējams sajaukt ar citiem, Paukšte savas karjeras trijās desmitgadēs nostiprinājis tēmu loku: vīrieša un sievietes, cilvēka un dabas attiecības. Tomēr pēdējā laikā viņš vairāk pievēršot uzmanību glezniecībai kā medijam, nevis stāstam. Minēts kā viens no pēdējās lietuviešu modernistu paaudzes, Vīgants Paukšte ir pārstāvēts ne tikai Lietuvas lielākajos muzejos, bet arī nozīmīgās kolekcijās pasaulē: muzejā Stedelijk Amsterdamā, Artotēkā Hāgā, vēl vairākās kolekcijās Nīderlandē, kā arī mākslas muzejā Zimmerli ASV, kur glabājas Rietumos lielākā padomju nonkonformisma mākslas izlase. Divas viņa gleznas iekļautas ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam.

Pirms tikšanās esmu brīdināts, ka viņš diez vai daudz runāšot. Iznāk pavisam citādi: Vīgants ir atsaucīgs un labprāt joko. Rakstveidā ir grūti attēlot smaidu, kas pavada katru viņa atbildi. Jau pa ceļam uz mākslinieka darbnīcu loftā – bijušās rūpnīcas kvartālā piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no Viļņas vecpilsētas, kur tagad esot daudz radošo darbnīcu, – viņš paspēj izstāstīt, ka vislabāk jūtas viens un nepatīk, ja kāds traucē. Noskaidrojam arī – lai gan viņš ir pasniedzējs Viļņas Mākslas akadēmijā, citus mācīt Vīgantam nepatīk. Viņam nav pa prātam arī citi radošie, kas apmetušies kvartālā, un kontaktus ar tiem viņš nemeklē. Toties, pavadot mani pēc krietni ieilgušas sarunas, mākslinieks norāda, ka dzīvo gandrīz blakus populārajam klubam Men’s Factory, kurā viņš arī, saprotams, nav bijis.

Kuratore Raminta Jurenaite man stāstīja, ka Viļņā izjūtams izstāžu telpu trūkums. Kur savus darbus eksponējat jūs?

Esmu saistīts ar galeriju Lietuvos Aido galerija. Tā gan reizēm maina atrašanās vietu, taču mēs sadarbojamies pastāvīgi. Gatavojamies vienam projektam rudenī.

Vai galerija piedāvā jūsu darbus arī starptautiskā arēnā?

Ne visai. Protams, izstādīja mani mākslas gadatirgū Art Vilnius. Nesen man bija izstāde Amsterdamā, bet galerija, ar kuru tur strādāju, to izsludināja kā pēdējo.

CV liecina, ka Nīderlandē jūsu darbi ir vairākos muzejos, arī vienā no Eiropas respektablākajiem muzejiem – Stedelijk.

Man paveicies. Lietuvā 90. gadu pirmajā pusē bija kaut kāda Baltijas mākslinieku vai jauno mākslinieku izstāde, un muzeja Stedelijk direktors bija uzaicināts žūrijā, lai pasniegtu balvu. Viņš ieradās Sorosa fonda – Lietuva birojā, aplūkoja manus un Vaitiekūna (Povilas R. VaitiekūnasV. V.) darbus – tas ir ļoti labs mākslinieks. Vienreiz pat izrādījās, ka mēs esam viens no otra neatkarīgi uzgleznojuši ļoti līdzīgus darbus. (Vīgants rāda reprodukcijas, kurās redzams kāds visai pazīstams tēls – figūra ar atgāztu galvu un augstu paceltu vīna glāzi – V. V.) Muzeja direktors vēlējās redzēt vairāk. Turklāt mums ar Vaitiekūnu bija viena darbnīca – pagrabā. Kādreiz tur daudzi iegriezās – arī aktieri, režisori. Nu, lūk, labi pasēdējām, un direktors izteica vēlēšanos pirkt vienu darbu. Es atbildēju: "Nē, man vispirms jāpaprasa sievai! Viņai šī glezna ļoti patīk, teica nevienam nepārdot."

Jūs jokojāt?

Nē, pavisam nopietni. Sieva ar mazuli bija Panevēžā. Man blakus sēdēja sieviete ar mobilo telefonu, teica: "Lūdzu, zvaniet!" Vēlāk, pēc daudziem gadiem, es uzzināju, ka viņiem, nīderlandiešiem, šis gadījums ļoti paticis. Ka esmu tāds nekaunīgs, jo citi paši piedāvā darbus un šis prasa sievai! Viņa, protams, atļāva. Toreiz vēl bija robežas, mani uzaicināja uz Amsterdamu, vedu gleznu līdzi. Stedelijk ik pa desmit gadiem izdod katalogu, kurā iekļauj visu, ko iepircis.

Arī šajā katalogā jūsu gleznas tiešām var atšķirt starp citām. Pāršķir lappuses, un pēkšņi kaut kas liekas pazīstams! Vai tā būtu slavenā lietuviešu ekspresija, krāsu izjūta?

Jā, varbūt kaut kas koloristisks. Strādāt un domāt – kādā stilā es tagad strādāšu?... (Atmet ar roku.) Mana daba ir tāda, ka es vispār nezinu, ar ko darbs beigsies. Es neko neplānoju. Man visinteresantākā ir pati spēle. Lai cik būtu mēģinājis veidot skices, tās paliek tikai zīmējumi. Rokas treniņš. Ja zīmējums izdodas, to nevajag pārnest uz audekla. Tas ir pavisam kaut kas cits! To noskaņu, kas ir zīmējumā, nepārnesīsi, bet kaut kādu shēmu – to ir papilnam. Reizēm mākslinieki rada variantus. Kaut kas izdodas, un viņi variē. Niansēs – tas ir ļoti subtili, intīmi, bet es tā nedaru. Gribas ko jaunu, uzreiz citādu.

Jūs neatkārtojat kompozīcijas?

Nē, tā kā Sezans vai Morandi es nevaru. Kaut kas ir tajās nelielajās atšķirībās, kad atšķiras tikai nianse ābola ēnā un tam ir liela nozīme. Es šo enerģētiku saprotu, taču nelietoju.

Tomēr, piemēram, ja ņemat pietiekami lielu audeklu, vai pilnīgi neko nezināt, ko uz tā darīsiet?

Man arī nav pārāk lielu gleznu. Dažas. Es esmu strādājis dažādos stilos, sākumā pat reālistiski. Ja vēlies iet uz priekšu, kaut kas jāatmet! Tagad esmu sevi noskaņojis, ka varu atļauties spēlēt tā, kā man gribas. Pie tā nonāk pakāpeniski. Redziet, esmu mēģinājis gleznot no dabas, taču jūtu – nu tas nav man.

Kas ir lietuviešu ekspresionisms? Kādēļ lietuvieši krāsu, lūk, tā triepj?

Pirmām kārtām, es domāju, ka skola pastāv un viņi ne tikai triepj, bet katrs citādi. Vēsturiski tā ir izveidojies kopš pirmskara laika. Lietuviešiem franču periods, iespējams, bija citāds nekā Latvijā, kur bija dažādas beļģu un vācu ietekmes. Pēc tam šī koloristika, krāsu attiecību dominance... Vācu ekspresionisma ietekme bija jūtama arī pēc kara – Emīls Nolde, Die Brücke. Jaunie mežoņi jau nāca vēlāk.

Jūs piesaka kā savas paaudzes pārstāvi.

Pēc gadiem – es sevi uzskatu par daudzu paaudžu "zagli". Ja kaut kas uz mani iedarbojas, es varbūt aizņemos. Tas, protams, notiek intuitīvi. Nekad neesmu speciāli centies kādu atdarināt. Tagad gan šķiet, ka vairs neiespaidojos ne no kā. Esmu mūsdienīgs – citādi jau nevar būt –, taču neesmu modernists. Neesmu neko apgriezis kājām gaisā, apgāzis – un man arī nevajag. Necenšos būt priekšgalā. Man patīk būt pašam. Manu paaudzi kaut kas apvienoja – mācības, izstādes... Taču man patīk, ka esam ļoti dažādi. Ir reālisti, kā Šarūns Sauka (Šarūnas Sauka), ko jūs varbūt zināt, ļoti pazīstams, bet tā iznācis, ka konkrētas paaudzes nav. Viss ir ļoti sajaucies. Piemēram, senāk Viļņas glezniecības triennālē varējām sevi pazīt, tagad skatos – lūk, šis lietuvietis glezno kā igaunis, tas – kā latvietis! Kolorists esmu viens no pēdējiem.

Jūsu karjera sākās vēl padomju laikā. Vai izjutāt ideoloģisku spiedienu?

Nekāda spiediena nebija, bet, ja nedarīsi, kā vajag, izstādē netiksi! (Smejas.) Vienkārši nedabūsi krāsas, ja nebūsi Mākslinieku savienībā, bet tur netiksi, ja nebūsi izstādēs. Sanāk kā anekdote. Mūs glāba pastāvīgās studentu darbu izstādes institūtā (tagad – akadēmijā). Tie, kas tajās izcēlās, jau varēja darīt, ko grib, iet tālāk, negleznojot slaucējas.

Vai jūs lielu lomu piešķirat tematikai?

Es atkārtošos, ka tēma vispār nav vajadzīga. Man vajadzīgs atpazīstams objekts – cilvēks, sieviete, vīrietis, dzīvnieks... Bet kā to izdarīt bez sižeta, literatūras? Tādi viņi arī sanāk – greizi, dīvaini. Tikai kā simboli, laukumi, krāsu salikumi. Svarīga ir forma, kā ar to apietas. Pavisam bez figūrām es nevaru iztikt, man vajadzīgs kaut kas tāds, ko var pazīt. Reizēm domāju – apnicis, uzgleznošu kādus tomātus, bet tik un tā atgriežos pie figūrām. Abstraktu mākslu es cienu, es redzu vēsturē šos plastiskos meklējumus, taču man tie nozīmē ne vairāk kā krāsu reklāma.

Ja jūs gleznojat tik spontāni, kā tiekat galā ar vairākiem krāsas slāņiem? Eļļai tomēr jānožūst, lai tai gleznotu pa virsu.

Ir gan impulsi, gan domāšana. Mēdz būt, bet ļoti reti, ka roka darbojas it kā pati, glezna parādās un tev tā tikai "jāizdara". Biežāk iznāk improvizēt, un – nesanāk... lai gan ideja nav slikta. Tad es gleznu atstāju uz nākamo dienu. Mēdz būt pat desmit seansu, taču man gribas saglabāt vieglumu, lai izskatītos, ka tas ir tik vienkārši. Bija man kāda glezna, kas izskatās, it kā būtu radusies vienā mirklī, bet patiesībā bija daudz seansu, es pat grasījos pamest. Es to arī mācu saviem studentiem: ja redzams, ka cilvēks ir mocījies, tas neder! Nemāki zīmēt – nerādi to.

Vai jūs pats lielu lomu piešķirat zīmējumam?

Tam vajadzētu būt. Katrs triepiens jau ir zīmējums, svarīgi, ko tu ar to dari. Vai tu rādi kaut ko konkrētu vai abstraktu – arī tas ir zīmējums. Šķībs, bet zīmējums. Es strādāju uzreiz ar krāsu. Tieši šobrīd domāju, kā izveidot gleznu ar piecām līnijām. Kad studenti glezno aktu, vispirms sāk ar zīmuli un pēc tam izkrāso. Es domāju, ka tas nekur neder, visam jābūt kustībā. Kontūru vai siluetu var mainīt katru brīdi, tas var pārvietoties. Nevajag baidīties no izmaiņām. Protams, daba ieliek rāmjos. Ja tu zīmē cūku, govi neuzzīmēsi, vai ne? Labāk aizej pie govs nākamajā dienā! Taču tam, kas nāk no tevis paša, – visam jābūt kustībā. Tas atkarīgs no mākslinieka. Viens, piemēram, atnāk uz darbu deviņos un domā – šodien uzgleznošu žaketi un bikses, savukārt fikusu – rīt. Un viņam tīri labi sanāk. Tas ir reālisms, kurā nekur tālu neaizskriesi. Turpretī es arī dzīvē daudz skraidu un – var teikt – kaut ko neatrodu. Kas tas ir, es nezinu.

Ļoti ērta pozīcija!

Jā, un esmu ar to pilnīgi apmierināts. Man nav nekāda pienākuma. Man pāvests gleznas nav pasūtījis, un paldies viņam par to. Es domāju, ko gribu. Taču nevēlos taisīt nekādus pavērsienus vēsturē. Protams, mūsdienās ir populāri rakstīt dažādas programmas, koncepcijas, projektus. Nezinu, kā Latvijā, bet mūsējie daudzi vēlas pierādīt, ka pārvalda reālismu, amatu. Varbūt tas saistīts ar kādiem sadzīviskiem motīviem, es novēroju, ka studenti ar to aizraujas.

Interesanti, jo Viļņas Mākslas akadēmijā taču programma ir reformēta, ne tik akadēmiska kā senāk.

Tur tā lieta, viņi paši izvēlas tonālo glezniecību. Tajā es neko viņiem nevaru palīdzēt.

Skatoties uz saviem darbiem, jūs spējat atsaukt atmiņā impulsus, kas tos ierosinājuši?

Es bieži lamājos, esmu neapmierināts. Apgriežu gleznu otrādi. Citreiz nākamajā dienā paskatos uz to, kas vakar licies šedevrs, – un redzu, ka nekā nav. Jo esmu pavisam cits cilvēks.

Un ja paskatāties pēc ilgāka laika?

Ir tādas gleznas, kuras esmu nolicis uz desmit gadiem, un tikai tagad redzu – es vairs tā nevarētu! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja