Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 9. maijs
Klāvs, Einārs, Ervīns

Dzīves grāmatas rakstīšana. Intervija ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo

Atzinība ļauj noticēt, ka tas, ko darām, arī citiem šķiet jēdzīgi, un tas ir būtiski, uzsver mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo, kuri izvirzīti Purvīša balvai.

Mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo ir vieni no šīgada Purvīša balvai nominēto mākslas darbu autoriem līdzās Valdim Celmam, Kasparam Groševam, Aijai Zariņai, Amandai Ziemelei un trim duetiem – Skuja Braden, Ievai Kraulei-Kūnai un Elīnai Vītolai, Rasai un Raitim Šmitiem. Laureāts tiks paziņots 11. jūnijā. Krista un Reinis Dzudzilo balvai izvirzīti par instalāciju ZRwhdZ, kas jau iepriekš saņēmusi 2019. gada Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles balvu par kuratora koncepciju (kuratore Gundega Laiviņa). Rīgā tā bija skatāma no 2019. gada augusta līdz oktobrim Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Darbā iemiesotās tēmas, domāšanas un domu vizuālās artikulācijas paņēmieni raksturo Kristas un Reiņa Dzudzilo līdzšinējo darbību gan vizuālajā mākslā, gan scenogrāfijā. Tiesa, šo jomu nošķīrums arvien biežāk šķiet tikai retoriska formalitāte, kas mūsdienu kultūras situācijā neko jēgpilnu nepasaka.

Mākslinieku dueta darbība tiecas radīt jaunas laika un telpas attiecību variācijas, izzinot šos abus lielumus gan kā mūžīgi aktuālu tēmu, gan kā konceptuāli sarežģītu formu, caur kuru būvēt jaunus vizuālus notikumus. Reducējošais lakonisms viņu darbos mijas ar Rietumu intelektuālās kultūras kanonu, caur smalkām vēstures citātu niansēm ļaujot skatītājam intensīvāk sajust mūsdienu esības saplūsmi ar pārlaicīgo vismaz estētiskās pieredzes mērogos. Krista un Reinis Dzudzilo rada telpu, kurā laikmetīgais un vēsturiskais, tagadējais un pagājušais top par vienu matēriju.

Kā jums ir gājis šajā pandēmijas gadā?

Krista. Visādi, atbilstoši pandēmijas radītajiem apstākļiem. Kopumā nevarētu teikt, ka bija maz ko darīt. Daži darbi nāca kā pārsteigums, piemēram, koncertperformance Viens, kas mums bija liela dāvana.

Reinis. Protams, ir arī lielas skumjas tajā, ka nevar svinēt dzīvi lielākā skaitā, bet vienlaikus pandēmijas dēļ esam satikuši darbus un cilvēkus, kurus citādi varbūt nesatiktu.

K. Esam darbaholiķi, tomēr mums ir svarīgi satikt draugus un ģimeni, tāpēc pēc ilgāka vientulības un nošķirtības posma bija smagāk.

R. Es vēlētos pārvērst vārdu "darbaholisms" par "dzīvesholisms", jo bieži vien aizrauties ar darbu nozīmē aizrauties ar dzīvi.

Gada laikā jums ir bijuši vairāki jauni projekti, gan jau minētā koncertperformance Viens Ventspils koncertzālē, gan izrādes Dailes teātrī.

R. Mēs bijām laimīgi, veidojot un pieredzot Viena dzimšanu.

K. Tas bija īpašs darbs, kurā koncertzāles ķermenis kopumā piedzīvoja sešas Darjī Mijo simfonijas, kamēr katrs apmeklētājs pirmajā daļā dzirdēja tikai vienu partiju no katras simfonijas. Mēs joprojām esam pateicīgi, ka Ventspils koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Miks Magone mūs uzaicināja.

R. Uzaicināja ieņemt koncertzāli. Mēs tam ātri atsaucāmies un caur desmit koncertzāles eksterjera ieejas durvīm to izdarījām. Satikās mūzika, vizuālā māksla un performance kā organizēts laika nogrieznis ar cilvēkiem.

Viens ir darba Sestās pasaules radīšana turpinājums nākamajā līmenī?

R. Jā, tikai monumentālāks izvērsums. Sākums tam ir no Kristas darba, kurā bija monumentalitāte, bet tas bija daudz askētiskāks.

K. Nereti viens darbs ved pie otra, un mans maģistra darbs Sestā pasaules radīšana, kas 2017. gadā bija aplūkojams Arsenāla Radošajā darbnīcā, ir pamats darbam Viens. Sestā pasaules radīšana ir par gaidīšanu, vientulību un dzimšanu, Viens šīs tēmas turpina, tiecoties veidot personīgu dialogu ar mūziku. Mums tiešām paveicās ar Ventspils koncertzāli un performancē iesaistītajiem, kuri bija atvērti un ieinteresēti. Piemēram, diriģentam Aigaram Meri nebija nekādu iebildumu vienam diriģēt pilnīgā klusumā, kļūstot pašam par klausāmu un skatāmu instrumentu. Tajā pašā laikā ir radīti vairāki darbi, kuri ir piedzimuši, tā pilnībā nepiedzimstot, – divas izrādes Dailes teātrī.

R. Ļoti labas minūtes Dailes teātrī ir veidotas kopā ar mūsu draugiem kustību māksliniekiem Elīnu un Rūdolfu Gediņiem. Izrāde aizsākās, pateicoties mūsu dāvanai, jo dienā, kad gājām pie Elīnas uz Kabarē, pirms tam bijām Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā uz Valtera Benjamina grāmatas Maskavas dienasgrāmata tulkojuma atklāšanu un taisnā ceļā šo grāmatu aiznesām viņai. No tās Elīna un Rūdolfs radīja kustībās balstītu dramaturģiju un tad uzrunāja mūs.

K. Šī izrāde ir triju pāru saruna.

R. Benjamins, Asja Lācis. Gediņi. Dzudzilo. Triju tandēmu saruna un spēle, kuru mums ļoti patika spēlēt.

Sanāk, ka šie iestudējumi vēl nav piedzīvojuši pirmizrādi?

R. Tā varētu teikt. Lai gan pirmizrāde bija, mēs to redzējām. Apslēptā pirmizrāde. Tajā ir kaut kas dīvains, izpildītājmāksliniekiem tā ir neapskaužama, pat traģiska situācija. Mums ir citādi, jo vizuālajā mākslā mēs visbiežāk neredzam savu skatītāju, enerģijas un sarunas apmaiņa mums nav momentāna. Arī veidojot darbus teātrī, ilgi, līdz izrādes veidošanas galam, kas ir izrādes dzimšana, mēs esam tukšā zālē bez skatītājiem.

K. Pirmizrādē, kad iestudējums nokļūst pie skatītāja, mēs no darba atvadāmies, tad tas kaut kādā ziņā vairs nepieder mums. Tagad sanāk, ka esam apstājušies pirms galējā atdošanas mirkļa.

Pērn rudenī jums bija arī personālizstāde Alma Mater galerijā Alma.

R. Alma Mater tika atklāta īsi pirms otrās ārkārtas situācijas ierobežojumiem. Par izstādi jau bijām domājuši pirms pandēmijas sākuma, tā bija iecerēta vairāk audiovizuāla. Pandēmijas dēļ ieviesām korekciju, pārvirzoties no audiālā tikai uz vizuālo, pieļaujot, ka interjers varētu tik "izslēgts", ekspozīcijai paliekot skatāmai tikai no eksterjera. Tāda arī ir galerijas Alma arhitektūras demokrātiskā daba, tā sarunājas ar Tērbatas ielas skatītāju, garāmgājēju.

Alma Mater labi sasaucās ar galerijas Alma stikla kastes formas arhitektūru. Šis motīvs jums ir ļoti raksturīgs gan vizuālās mākslas, gan scenogrāfijas darbos – noslēgtu telpu veidošana.

R. Ar telpu vajag sadarboties gan mums, gan civilizācijai kopumā – lai patvertos dabā, ir jārada sava telpa. Lai patvertos vizuālās mākslas darbā, ir līdzīgi. Domājot par darbu kā par telpu, ir būtiski to radīt kā patvērumu sev un varbūt vēl kādam citam garāmgājējam.

K. Radīt kaut ko jaunu ir nenoliedzami brīnišķīgi, tomēr ir svarīgi domāt par telpu, tā to padarot par daļu no darba. Pavērst savu un skatītāja skatu tā, lai taptu kaut kas jauns vai, pareizāk sakot, atklātos tas, kas tur sen jau ir bijis, bet kā jaunatklājums.

Purvīša balvai nominētais darbs ZRwhdZ savulaik izraisīja nelielu ažiotāžu medijos, kad atklājās, ka darbs pēc panākumiem Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē ir jāiznīcina, jo šāda izmēra objektus nav kur glabāt.

R. Pateicoties Astrīdai Riņķei un pēc tam Tomasam Pārupam, kurš uzrakstīja rakstu Satori... Pretējā gadījumā...

K. Bija iespēja, ka darbs jau pēc izstādes Prāgā beigtu savu dzīvi, tomēr jau tad mums bija svarīgi to parādīt arī Rīgā. Tas izvērtās par sarežģītu un laikietilpīgu procesu. Pateicoties Kim?, kvartālam Sporta 2 un Kultūras ministrijai, darbs tika izstādīts arī Latvijā. Pēc izstādes, pateicoties rakstam Satori, Baiba Bože un Sporta 2 piedāvāja kādu laiku glabāt darbu tur. Vēlāk ZRwhdZ pārceļoja citur, tomēr bijām apņēmības pilni to saglabāt līdz Purvīša balvas finālistu izziņošanai.

Vai situācija kopumā ir mainījusies, un vai tagad, kad radāt jaunus projektus, iesaistītās puses vairāk domā par darbu saglabāšanu?

R. Domāju, ka ne. Izmērā lielu darbu problēma ir tā, ka tie vienkārši ir lieli, tas darba uzstādīšanu, eksponēšanu, glabāšanu padara sarežģītu. Mēs ļoti nepārdzīvojam par lielākas formas darbu nāvi, un tas lielā mērā ir, pateicoties teātrim, jo tā beidzas visas izrādes. Radot vizuālās mākslas darbu, ietekmē nevis doma, ka darbs pēc izstādes beidzas, bet tas, cik sarežģīti un finansiāli komplicēti tādi darbi rodas. Ilgtermiņā tas varētu ietekmēt tā, ka šāda veida instalācijas veido mazāk.

K. Vai drīzāk mazākas.

R. Kā grāmatā par Breži tu raksti, ka, pateicoties Sorosa fonda atbalstam, 90. gados Pētersons, Māliņa, Breže un citi radīja lielas instalācijas. Privātais mecenātisms ir būtisks, tas ļauj rasties lielas formas darbiem, kā šobrīd, piemēram, to ļauj RIBOCA.

K. Mākslas darbu iznīcināšana ir arī diezgan dārga – ZRwhdZ iznīcināšana mums izmaksātu 700 eiro. Tas nemaz nav iepriecinoši.

R. Tādus darbus kā ZRwhdZ mums atsevišķi nav iespējams radīt, iesniedzot Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā projektu kā fiziskām personām. To var realizēt, sadarbojoties ar institūcijām, lielākām izstādēm, biennālēm, kvadriennālēm.

K. Sadarbībā ar teātri tas arī ir iespējams, jo tiek iesaistīti daudzi cilvēki, darbnīcas, izcili meistari.

Šķiet, ka vizuālajā mākslā mēs esam spiesti strādāt daudz pieticīgākā režīmā, ar daudz mazākiem līdzekļiem, salīdzinot ar mūziku vai teātri.

R. Jā, spēku samērs ir cits.

K. Ja sadarbojas vairākas institūcijas, mērogi var būt lielāki. Bet tas noteikti ir arī Latvijas iespēju konteksts, skaidrs, ka Teita galerijā lielizmēra instalācija ar orķestri nebūtu problēma.

Ja jums būtu iespēja darboties pilnīgi neatkarīgi un realizēt vērienīgas ieceres ārpus šiem starpdisciplinārajiem sadarbības projektiem, vai jūs turpinātu sadarbību ar teātriem, koncertzālēm?

R. Jā. Starpdisciplinaritāte ir ideāls, uz ko mēs tiecamies, – veidot darbus, nemaz neuzdodot jautājumu, vai tā būs vizuālā māksla, mūzika vai teātris.

K. Tas ir arī jautājums skatītājam, ko katrs ierauga un izceļ. Piemēram, Viens ir gan mākslas instalācija, gan koncertperformance, tas ir atkarīgs no tā, kuru lielumu uzsver.

R. Mēs varētu to nosaukt – dzīves akts, kas ir klātesošs tajā ideālā, kas mūs interesē, un vizuālajā mākslā tādi var notikt ļoti daudz.

Arī jūsu darbi teātrī paliek prātā kā vizuāli perfekti attēli – ģeometriski precīzas formas, krāsas kā laukumi.

K. Attēls kā darba saglabātājs ir atšķirīgs no tā, kas ir redzams laikā un telpā, jo reprodukcija vienmēr atšķiras no oriģināla, vēl jo vairāk, ja tas attiecināms uz procesuālu mākslu, kurā ir ietverta kustība. Dzīvē darbi ir daudz labāki nekā dokumentācijā, jo ir ietverta klātbūtne, nospriegotā mākslas notikuma akts.

Es vairāk biju domājusi scenogrāfijas gleznieciskumu, ja tā var teikt. Ja domāju par izrādēm, kurās esat bijuši scenogrāfi, prātā uzreiz iznirst vizuāli perfektas kompozīcijas.

K. Paldies, tas mūs iepriecina. Mums ir liela ticība vizuālajai valodai. Vizuālā māksla teātrī ir tikpat būtiska kā teksts, skaņa, aktieris, kustība. Ar Elīnu Gediņu reiz runājām par to, ka, viņasprāt, arī horeogrāfija var būt piederīga vizuālajai mākslai, un viņa nereti runā par horeogrāfiju arī mūsu darbos. Piemēram, Alma Mater viņa nodēvēja par ļoti horeogrāfisku darbu.

Horeogrāfijas metafora pašlaik ir ļoti aktuāla vizuālās laikmetīgās mākslas terminoloģijā.

R. Jo horeogrāfijas metafora iedod kustības apzīmējumu vizuālajai mākslai. Kustīgs nogrieznis telpā.

K. Viena mākslas forma organiski var pārklāties, satikties ar citu, un tas var būt patiesi auglīgi. Teātris ir izcils piemērs tam.

R. Un tas neizbēgami mūs ir ietekmējis.

Man šķiet, ka vēl lielākā mērā tā ir operas ietekme, kas jūsu darbos ienāk gan caur tematiskām, gan vizuālām paralēlēm, – līdzīgi kā operā, arī jūsu darbi bieži vien ir veidoti ap lielajiem, mūžīgajiem jautājumiem, gandrīz metafiziski abstraktām tēmām.

K. Mūzika ir būtiska, tai ir ārkārtīgi liela nozīme mūsu dzīvē un darbos. Arī šobrīd strādājam pie darbiem, kuri ir cieši saistīti ar mūziku, – Tagadne un Klusums krīt. Abus darbus radām kopā ar mūsu ideālo komponistu Kristu Auznieku. Klusums krīt ir paredzēts mežā pie Cēsīm nākamā gada vasarā. Jau vairāku gadu garumā mums ir nozīmīga saruna ar Elīnu Kalniņu. Kopā esam veidojuši pastāvīgo ekspozīciju Cēsīs par pretošanos divām represīvām varām Otrā pasaules kara un okupācijas laikā un šobrīd veidojam darbu par Cēsu ebreju kopienu, kas tika pilnībā iznīcināta 1941. gada augustā. Par to joprojām zināms ir ļoti maz – atsevišķi fakti, atmiņas, stāsti. Klusums krīt ir iecerēts kā lūgšana par un ar mirušajiem.

R. Darbam būs divi cēlieni – viens pilsētā, otrs mežā. Kad Elīna mūs uzrunāja, mēs nevilcinoties atsaucāmies. Populisma un nacionālisma uzplaukumā, kas šobrīd ir novērojams pasaulē un Latvijā, šķiet svarīgi atgriezties pie apslēptās vēstures. Mūs vienmēr ir saistījusi vēsture kā daļa no nākotnes.

K. Tā ir arī atbildība. Padomju laikos par daudz ko nevarēja brīvi runāt, bet tagad to var, un ir svarīgi to darīt – lai vēsture saglabātos, ir nozīmīga atmiņa. Ja tā netiek atjaunota, tā pazūd.

R. Tā ir dzīves grāmatas rakstīšana, kurā mums jāpiedalās šeit un tagad. K. Māksla visplašākajā nozīmē ir kā upe, kas nes informāciju uz priekšu. Tāpat kā grieķu traģēdijas nesa un ir atnesušas līdz mūsdienām tā laika notikumos iesaistīto cilvēku vārdus un idejas. Darbā Klusums krīt liela nozīme ir mūzikai – nogalinātajiem tika atņemta balss, bet mūsu darbā viņiem tā tiks piešķirta. Gribam padarīt redzamu neredzamo.

Vienā no intervijām Krista stāstīja, cik ļoti laimīga jutusies, sākot strādāt operā. Vai tas ir pārgājis?

K. Absolūti nē!

R. Mīlestība pret mūziku ir vairojusies daudzos mūsu darbos, arī ZRwhdZ, kas ir kā atzīšanās mīlestībā mūzikai.

Vai nav grūti strādāt ar fenomeniem, kurus tik ļoti mīlat? Padarot par darbu to, kas ir tik emocionāli svarīgs?

K. Viss var būt, un nereti arī ir grūti, bet vai tāpēc izvēlēsimies mazāk patīkamu grūtumu? Diez vai. Tas arī ietver to, ka ticam, ka ir jārunā par to, kas ir personīgi būtiski. Tieši tad var dzimt kaut kas, kas atklāj ko vērtīgu. Mūzikai ir neticams spēks, bieži esmu domājusi, ka gribētos, lai katram būtu iespēja to piedzīvot personīgi. Piemēram, būt apstākļos, kad viss orķestris spēlē tev vienam, kas ir normāla pieredze mēģinājumu laikā.

R. Bet tas jau nav iemesls, kāpēc tu mīli mūziku.

K. Protams, nē, tomēr lielā mērā tieši šī doma par personīgu dialogu ar mūziku bija pamatā darbam Viens, kurā katram skatītājam bija iespēja tuvplānā piedzīvot profesionāla mūziķa solokoncertu. Tā ir īpaša sajūta, kad instruments ir maksimāli tuvu un skaņa nepastarpināti tiek raidīta tieši tev konkrēti.

R. Mūzika ir garīga un fiziska, tā rezonē ķermenī. Mūzikā ir arī tā milzīgā abstrakcija, noslēpums, kas mūs pievelk. Sadarbojoties ar mūziku profesionāli, mums tiek dota montāžas iespēja, uz ko varam paļauties un sekot līdzi mūzikai laikā. Tā ir virzība. Tas, ka mūzika visu laiku beidzas, ir tās fenomens.

K. Mūžīgās atgriešanās miers – mūzika beidzas, lai atkal atgrieztos. Skaņdarbs noskan, lai atkal sāktos no jauna ar tām pašām notīm.

R. Darbā ZRwhdZ opera vistiešākajā veidā ienāk jau tās nosaukumā caur Vāgnera Parsifāla libreta citātu abreviatūras formā. Un arī pats darbs ir uzbūvēts kā opera. Kad Vāgners veidoja Baireitu, viņš novietoja orķestra bedri tā, ka tā tīri fiziski ietiecās zem skatuves, tā kļūstot par tās pamatu. Mūzika – gars dzimst caur zemi, un ZRwhdZ ietver šo pašu struktūru. Šis darbs uzskatāmi parāda arī to nošķīrumu, par ko runā Nīče. Šajā darbā parādās dionīsiskā un apolloniskā sakausējums. Mūzikas un tēlotājmākslas savienojums ietver mūsu izpratni par ideālo mākslu.

K. Tomēr svarīgi pieminēt, ka ZRwhdZ neradījām, mērķtiecīgi pētot Vāgnera darba metodes un vērtības. Šajā darbā notika vairākas domu krustošanās. Cilvēkam nepakustoties, var rasties sajūta, pat pārliecība, ka esi mērojis kilometrus. Nekas it kā nav mainījies, bet vienlaikus viss ir izmainījies. Šī doma bija būtiska, mums radot ZRwhdZ, un tas arī atbalsojas Vāgnera Parsifālā un Zēnona aporijā par bultu, kura lido un vienlaikus nekustas.

Daudzus jūsu darbus caurvij konkrētas atsauces uz Rietumu intelektuālo vēsturi, tās fenomeniem, mākslas darbiem, grāmatām, idejām. Vai darbu idejas rodas apzināti, jums par to visu interesējoties, pētot? Vai drīzāk nejauši pārklājas ar ikdienas pieredzi?

R. Var gadīties, ka kaut kas pavisam tieši mūs ietekmē, piemēram, teksts, vēsturisks notikums vai mākslas fakts, un tad šī pieredze neizbēgami pavērš mūsu skatienu uz to, kas tajā brīdi atrodas mūsu priekšā.

K. Arī tagad mums procesā ir vairāki darbi, kuri tieši apliecina, ka teksts, doma atspoguļojas, rezonē un atstāj mūsos nospiedumus, bet vienlaikus ir tik daudz kā cita, kas varbūt ir ne mazāk būtisks, bet neatstāj neko.

R. Mākslas radīšana visu laiku ietver gan apzināto, gan pilnīgi nezināmo. Zināšana vienmēr ir klātesoša ar nezināšanu.

K. Piemēram, Mīts par mūžīgo atgriešanos. Šie vārdi ir mūsos jau vairākus gadus, un šogad tie realizēsies darbā, ko veidosim Cēsu Mākslas festivālā.

R. Arī bērnībā pieredzētais mūsos atsaucas gluži kā vēsture, kuru tu piemini. Radot darbu, mēs turpinām bezgalīgu dialogu ar sevi, ar citiem.

Runājot par bērnību – jums abiem bērnībā diezgan daudz ir bijusi saskarsme ar nedzirdīgajiem. Es iedomājos, ka šī pieredze atspoguļojas daudzos jūsu darbos, kur ir skaņas vizualizēšanas elementi, arī dažādi uzraksti, subtitru joslas.

R. Veidojot izrādi Patētiskā. Par redzamo valodu, mēs caur interviju sarunājāmies ar vijolnieku Ivrī Gitlisu, ar kuru dzīvē sarunājās Arnis Rītups, un Gitliss teica, ka mūzika ir vienīgais, kas sākas, kad vārdu vairs nav. Mūzika ir zirgs, ar kuru var iejāt bezgalībā, un tas bija tas, ko teicām Patētiskajā, – mūsos ir ticība, ka arī vizuālā māksla var būt šis zirgs, un tas mums dod spēku sēsties seglos un censties iejāt bezgalībā.

K. Mēs nepretendējam, ka zinām, ko nozīmē nedzirdēt, tomēr mūsu bērnības saskare ar nedzirdīgiem cilvēkiem liek mums par to domāt. Ko kādas maņas neesamība ietekmē, kā cilvēks kustas, kā viņš ienāk telpā, kā tajā eksistē, un tā ir cita pasaule, kas varbūt ļauj kaut ko vairāk saprast arī par mums. Mēs domājam par to, kas ir ietekmējis to, kā uztveram mākslu, kāpēc kaut kas liekas vairāk vai mazāk būtisks, kā mūsu bērnības pieredze veido to, kā domājam un piedzīvojam mākslu tagad.

Kā jūtaties, zinot, ka esat nokļuvuši Purvīša balvas finālā?

R. Esam ļoti priecīgi. Pateicoties Purvīša balvai, ZRwhdZ, kas ir laikā pagājis, atkal var kļūt par laiku un telpu tagadnē. Tas ir līdzīgi kā ar atmiņu – ja par to nerunā, tā it kā neeksistē. Pieminēšana ļauj mums atkal parādīties, turpināt strādāt.

K. Arvien vairāk pārliecināmies, cik liela nozīme ir rezonansei. Atzinība ļauj noticēt, ka tas, ko darām, arī citiem šķiet jēdzīgi, un tas ir būtiski.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja