Ingunas Baueres romāns aptver laikposmu Elizabetes dzīvē no bērnu dienām līdz 1784. gada vasarai, kad Elīzai bija vēl tikko trīsdesmit.
Hercoga Bīrona kapelmeistars Johans Ādams Hillers Leipcigā izdeva viņas pirmo dzeju apkopojumu, Šarlote Elizabete to izvēlējās parakstīt ar vārdu Elīza”, ko paturēja līdz mūža beigām.
I. Bauere saka: "Pieļauju, ka ne viņa pati, ne tuvinieki necerēja, ka trauslā un slimīgā fon der Rekes kundze šai saulē nodzīvos turpat astoņdesmit gadus, taču viņa nodzīvoja. Varbūt spīts pēc, bet varbūt tāpēc, ka patiesībā bija daudz stiprāka, nekā pašai šķita…"
Grāmatas autores mērķis bija izstāstīt stāstu nevis par Apgaismības laikmeta dzejnieci un viņas nopelniem, bet gan par to, kā veidojās kādas ļoti īpašas aristokrātes personība. Bērnība – cilvēka svarīgākais posms, kas nosaka visu turpmāko dzīvi, un jaunības pārdzīvojumi – lielākais rūdījums.
Kāda tad bija Elīzas bērnība un agrā jaunība? 18. gadsimtā titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību. Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša. Elīza uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām. Viņa daudz mīlēja, bet vēl vairāk cieta. Saņēma likteņa sitienus un augšāmcēlās. Spēra pirmos soļus Apgaismības rītausmā, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra. Ļauni aprunāta un bieži nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati sev.
Šis ir ne vien kultūrvēsturisks romāns, bet arī bagātīgs pieaugšanas stāsts, kurā caur laikmeta un tradīciju žņaugiem uzplaukst brīvs, možs un radošs gars. Autore atklāj gan šī ceļa grūtās puses, gan uzvaras, kuras daudz nozīmē ne vien galvenajai varonei Elīzai, bet arī mūsdienu sievietēm.
Pieejama arī e-grāmata.