Jebkuras žūrijas lēmumu apspriešana ir visneauglīgākā nodarbe pasaulē, un runāt par to, kam "vajadzēja" dot balvu un kam "nevajadzēja", ir pilnīgi lieka gaisa tricināšana. Protams, nevar noliegt, ka pirmdienas vakarā pēc Nacionālās kino balvas piešķiršanas Splendid Palace Lielajā zālē gaisā bija jūtams tāds kā apjukums, kaut vai par to, ka visai maz ievērības kopējā atzinību klāstā bija izpelnījusies skatītāju tik ļoti mīlētā Annas Vidulejas spēlfilma Homo novus, – skaidrs, ka publikai viss un jebkas patiktu daudz labāk, ja šīs filmas radītais pozitīvo emociju vilnis kaut daļēji turpinātos arī Lielā Kristapa noslēguma ceremonijā. Tomēr es patiešām ticu filmas producentam Ivo Ceplevičam, kurš pēc ceremonijas lepni rādīja kinoteātra Splendid Palace balvu skatītāju visvairāk apmeklētajai filmai (turklāt šis statuss iegūts pārsteidzoši īsā laikā – pagājis tikai pusotrs mēnesis kopš pirmizrādes) un apgalvoja, ka tā var kompensēt daudz ko no "neiegūtā".
Turpinot par skatītāju skaitu, es gandrīz gribētu saderēt, ka šogad rekordlieli reitingi būs arī Latvijas Televīzijā demonstrētajai Lielā Kristapa ceremonijas tiešraidei, jo skatītāju rekordi kinoteātros nozīmē to, ka pieaug informēto skaits un arvien vairāk ir līdzjutēju, kam Kristapa nomināciju saraksts nav tikai anonīmu jēdzienu savirknējums, bet draugu pulks, kur par katru var turēt īkšķi.
Vēl viena tēma priecīgām pārdomām pēc šāgada ceremonijas – Latvijas filmu nozare arvien vairāk attālinās no "pirmatnējās kopienas" iekārtas, kur katrs režisors dibina studiju savas vienīgās filmas uzņemšanai; mēs esam normāla Eiropas valsts arī no industrijas struktūras viedokļa. Arvien vairāk ir lielu un spēcīgu studiju, kas uz Lielā Kristapa ražas svētkiem ierodas ar vairākām nopietnām filmām un saņem arī respektējamu balvu skaitu – šogad astoņi Kristapi aizceļoja uz studiju Mistrus Media (par filmām Tēvs Nakts, Turpinājums un Elpa marmorā), pagājušajā gadā VFS Films lepojās ar septiņiem Kristapiem par trim filmām; pirmā šādu jaudu apliecināja studija Lokomotīve, saņemot septiņus Kristapus 2014. gadā. Raksturīgi, ka tieši kopš 2014. gada Lielais Kristaps notiek katru gadu, filmu vienmēr pietiek un konkurences arī. Tieši spēcīgas un daudzveidīgas konkurences dēļ taču visi tie šāgada pārdzīvojumi!
Pavisam priecīgi ir tas, ka profesionālās vides jaudīgais motors iedarbina veselu zobratu sistēmu un Latvijas filmas kļūst par svarīgu elementu dažādās citās struktūrās, kas līdz šim bez tā Latvijas kino diezgan mierīgi iztika. Kinoteātru tīkla Forum Cinemas darbinieki jau Facebook slejās lepojas, ka repertuārā ir vairākas no pirmdien apbalvotajām filmām, un steigšus ieceļ atpakaļ seansu plānā Billi. Interneta platformu satura veidotāji izceļ Latvijas filmu komplektu kā atsevišķu "preci" un meklē kontaktus tai vienai filmai, par kuru uzzināja tikai no Kristapa balvu saraksta… Vārdu sakot, viss ir "čiki puki", kā vēstīja Kriminālās ekselences fonda leksikā balstīts "mēmās filmas" titrs noslēguma ceremonijā. Vajag tikai atkāpties un paskatīties uz kopplānu.