Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Zāles nacionālās domāšanas īpatnībām

Obligāta replika par Nacionālās attīstības plānu Dirty Deal teatroJāņa Baloža un Co domas par Latvijas Nacionālās attīstības plānu ir jādzird ikvienam Latvijas iedzīvotājam – gan tam, kas šķauda visam virsū, gan tam, kas pret savu dzīvi attiecas ar cieņu.

Apzināti sāku ar šo visai plakātisko apgalvojumu, jo, izlasījis teātra portālā Kroders.lv Guntas Slogas un Kultūras Dienā Silvijas Radzobes visnotaļ pozitīvās recenzijas par minēto izrādi (turpmāk – NAP), sajutos kā citā realitātē dzīvojošs. Šoreiz tas nozīmē – tverot izrādi, mēs esam to mērījuši ar gauži dažādām mērauklām. Kāds droši man norādīs, ka bija jau laiks pamanīt, ka Latvijas teātru kritikas pamatmasa vērtē teātru devumu pēc pašu radītām skalām un priekšrakstiem, kam bieži nav lielas saistības ar konkrēto izrādi un tās vietu Latvijas teātra kopainā, vai ar pašu dzīvo dzīvi, kuras patiesās problēmas ik izrāde piesaukta šķetināt. Nē, es esmu to pamanījis gan. Un, līdzīgi citiem teātra ļaudīm, jau pasen esmu bijis spiests nodalīt mūsu kritiku no tās karmiskā eksistences pamata – paša teātra. Šobrīd to vairs nespēj izdarīt vien valsts teātru vadītāji, jo šie subjektīvie izteikumi nosaka dotācijas latu apjomu, kā arī mazas kopienas recenziju monopola situācijā veido bieži nepelnītu negatīvo mārketingu. Es gan nesūdzos. Kaut ideālā patiesi uzskatu kritiku par teātra procesus veicinošu nodarbi, šodienas situācija attīsta spriestspēju, un nekādi donkihotiski cīniņi ar vientuļi stāvošajām dzirnavām nespēj aizvietot manu paša darbā gūto gandarījumu. Tomēr šoreiz uzskatu par nepieciešamu ko bilst minēto NAP vērtējumu sakarā, un tas mērķēts potenciālajam šīs izrādes skatītājam/dalībniekam. Kā jau minēju, abas recenzijas pozitīvas, un arī es vērtēju NAP ļoti augstu. Tad nu jājautā, vai vērts smalstīt ūdeni itin kā skaidra ūdens bļodā. Ir vērts.

S. Radzobe bilst, ka NAP būtu jāuztver kā performance, kas tā pati izrāde tulkojumā vien ir, tomēr tiek piemirsts par būtiskāko teātra mākslas priekšnoteikumu – skatuves norišu nosacītību, kuras līmenis NAP ir apaļa nulle. Sekojoši: varbūt tas nemaz nav teātris, un vērtēt ar šādu pamata uzstādījumu ir gauži aplam? G. Sloga savukārt kā labo piemēru iepretim NAP min šo pašu autoru (teksts J. Balodis, režija V. Sīlis, scenogrāfs U. Bērziņš) iepriekš radītos Visus manus prezidentus, kas esot "izpelnījušie lielu skatītāju un kritikas atzinību". Arī man patika. Bet tas bija materiāls ar ļoti augstu nosacītības latiņu, ko patiešām par īstenu teātri dēvējam. Turpretim NAP ir klaja, kaila realitāte – dramaturgs Balodis aicina ļaudis uz savu darbavietu (starp citu – vienīgais teātra dramaturgs Latvijā!): kāda gan nosacītība? Nenoliedzami, šis fakts nedaudz mulsina arī uz Dirty Deal Teatro atnākušos, ko nekliedē paša teātra uzstādījums par izrādi-lekciju, jo arī tādā žanrā ir paredzēta kāda niecīga nosacītība, piemēram, paša lektora "neīstā" identitāte: tā lomā tradicionāli ir aktieris, kurpretim NAP gadījumā nav pat tā. Tātad tas nav teātris? Nē, nav. Izrāde? Jā, ir. Ja mēs ar šo jēdzienu saprotam kopā pavadītu laiku kāda noslēgtā telpā, kur sanākušie vairāk vai mazāk lūkojas nosacītas skatuves virzienā.

Te nu S. Radzobe varētu bilst – Bet es taču saku! Patiesi, kritiķe ir meklējusi atbildes pie viedajiem: "Izrādījusies taisnība postdramatiskā teātra koncepcijas tēvam Hansam Tīsam Lēmanim – mainās pati teātra izpratne, kur sižetu izspēle aizvien biežāk atdod pozīcijas publikas un teātra kvalitatīvi kopā pavadītam laikam." Un tomēr šai citējuma teikumā pazib vārdiņš "teātris". Bet ja teātra nav, kas tad šī ir par kopābūšanas formu? Lēmanis laikam klusē. Šeit tad arī nonākam pie būtiskākajām iebildēm minēto recenziju, to identisko uzstādījumu sakarā.

Abas recenzentes kā sarunājušas (taču nē?!...) apgalvo, ka pirmā izrādes daļa, kurā Balodis "asprātīgi" apraksta savus vērojumus patiesā Latvijas attīstības plāna sakarā, un veido uz tā pamata iedomātu, bet ļoti reālu savas personīgās dzīves ceļu, esot gana laba, kurpretim otrā, kur runa jau par kādām citām valstīm, nu "nepavelk", vēstījums "salūstot". Pirmā daļa esot asi ironiska, jo "principā Jānis Balodis ir uzvarējis jau pirms kaujas, respektīvi, savas performances, jo viņam tic, bet NAP pat gribot nevar ticēt". Interesants apgalvojums līdzās turpat uzrādītajam faktam, ka īstenais Plāns skatītājam svešs... Par kādu automātisku uzvaru gan tādā gadījumā runa? Viena kritiķe dzīvo ar a apriori pieņēmumu, ka Latvijas NAP tā pati PSKP programma vien ir - S. Radzobe pat piesauc savus Talsos pavadītos šīs programmas apzinīgās zubrīšanas gadus, bet G Sloga atzīstas, ka nav pirms izrādes to lasījusi, "bet viedoklis ir". Kā jau arī skatītājiem zālē. Ironizējam par nezināmo, kas, protams, nav grūti. Kurpretim bez pieņēmumiem klausoties un veroties Jānī Balodī, paveras gluži cita aina – ne vēsts no ironijas, kāda nenoliedzami bija Visos manos prezidentos. Nav pat intonatīvas pazīmes, kas norādītu uz šādu hipotētisku virzību. Šīs blondais latvju jauneklis patiesi ir "izpīpējis" ļoti reālu Lielā plāna piemērojamību pats savai, īstajai (!) dzīvei. Ne kādai nosacītajai, kāda cita Jāņa Baloža dzīvei. Apgalvojumam, ka Nacionālais plāns radīts, "lai tie raisītu masveidīgu entuziasmu", kā apgalvo S. Radzobe, Baloža skatījumā vispār nav vietas. Un šādā kontekstā tās pašas kritiķes apjūsmotās "neatkārtojami asprātīgas un indīgās improvizācijas par jaunajām sabiedriskajām kustībām Skaidrie Jāņi, Mājāspārnākšana, Zaļā brīvība, Laimīgā Latvija" skan gauži baisi, ne asprātīgi vai indīgi ironiski. Es tikai sekoju autora uzstādījumam, cienu to, nepiemērojot savu līdzņemto mērauklu. Es esmu atnācis ieklausīties.

Šis "iepriekš zināmās zināšanas"un izmisīgas formulēšanas nepieciešamības (ko mums vēsta Lēmanis?...) fenomens neļauj kritiķēm pēc šķietami gaumīgās ierēkšanas par "aktuāliem mūsu dzīves aspektiem", turpināt sekot tālākajam vēstījumam, kurš jau abām sinhroni šķiet gauži neaktuāls. Teiksim, par kaut kādu Zviedriju, no kuras Balodis iesakot ņemt piemēru, kā apgalvo G. Sloga. Potenciālais skatītāj, tie ir māņi, paviršā uzdošana par esošo. Vai kādām tur Āfrikām, kur notiekošais taču uz mūsu tūdaliņvalsti neattiecas. Protams, apzināti lietoju šo nievājošo teicienu, jo tas visapjomīgāk atbilst autoram tik pretējai pieņēmumu dabai, kas tomēr koši vīd cauri kritiķu attieksmei. Balodis tieši apgalvo, ka šī ir viņa valsts, un viņš vēlas tajā dzīvot, un Latvija nav kāda pagaidu vērtība. Tomēr, lai to apzinātos, vērts ne tikai palūkoties sev nabā, bet ieraudzīt, ka dzīvojam visai nežēlīgā pasaulē, kur izdzīvošanai tiek lietotas dažkārt vairāk nekā ķēmīgas formas. Tās pašas, kuras tiek aprakstītas jaunumu portālos kā "ziņas". Tuvredzība izrādes autorus nav skārusi, kas gauži neparasti mūsu nelielajai kopienai. Tikai problēmu aplūkošana plašā kontekstā spēj norādīt uz izrādes veidotāju patieso sūtījumu, ko cita starpā G. Sloga pat citē, taču gluži brīnumainā kārtā traktē šauri: izrādes, ne autoru pasaules uzskatu kontekstā – "Jo es ticu, ka, ja notiek nepareizas un negodīgas lietas, tad ir jāmēģina panākt to, lai tās notiktu pareizi un godīgi" (J. Balodis). Nešaubīgi, ka ne vienam vien šīs rindas teju izlasījušam, iezagsies vēlme pāri stāvoši paironizēt par Antiņa tēmu, tomēr tieši šī NAP kvalitāte – neslēptais naivums, ir jāvērtē visaugstāk. Vēl vairāk: tas ir gluži vai nenovērtējami – daži pavisam jauni šīs valsts pilsoņi atklāti, godīgi, bez ironijas un citu kropļojošu žanru palīdzības vēlas mums visiem palīdzēt atbildēt uz pašu galveno mūsu ikviena eksistences jautājumu kopu – Kā es dzīvošu rīt? Kā vispār izdzīvot? Kā dzīvot pašam savu personisko dzīvi? Jo to darīt vērts.

 Vai mēs pamanām autoru centienus? Vai arī, piemēram, vīzdegunīgi aizbildnieciski izrādes deju nosaucam par "baletu, kas vēl epizodiski atgriežas" (S. Radzobe)? Vai skaidri un gaiši pasakot, ka "autori pārāk aizrāvušies ar kreisu un radikālu ideju sludināšanu" (G. Sloga), mēs pat nepieļaujam domu, ka kāds varētu censties godprātīgi izstāstīt savas dvēseles patiesos šaubas un kreņķus? Atzīšos, arī mana dzīvošanas atjauta dažas autoru nostādnes spiež vērtēt kā nedaudz nejēdzīgas, tomēr to rašanās mehānisms ir īstens, patiess, un šīs kvalitātes liek man revidēt visu savu pasaules uzbūvi atkal un atkal no jauna. Gluži apstulbinošs ir G. Slogas ieskats, ka "Jānis Balodis darbojas stand-up komēdijas stilā". Nerunājot par to, ka visas monoizrādes ar atvērtu ceturto sienu nebūt nav automātiski pieskaitāmas minētajam žanram, būtiskāk uzsvērt, ka šīs izrādes koncepts ir "Es un Pasaule", ne "paķiķināsim kopā". Kaut kritiķes ir dažāda vecuma – viena pasniedzēja, otra studente -, tonis ir līdzīgs. "Kritiķu" tonis, kas visu zina labāk un jau iepriekš. Turklāt viss, kas nav bijis zināms un ir sarežģīts, vai pārāk radikāls, ir garlaicīgs jeb "salūzt". Arī par performatora aktieriskajām potencēm spriedums ašs un konkrēts - Balodis esot tā steidzies, ka radies " iespaids, ka viņš diez vai cilvēkus dzird, un ka saruna kļūst drusku formāla". Bet, ja nu mēs tomēr nāktu uz izrādi ieklausīties, tad mēs noteikti pamanītu, ka Jānis Balodis nemaz nepretendē būt aktieris – atgādinu: viņš ir teātra dramaturgs, kuram ir kas sasāpējis, un tieši tādās situācijās mēs taču arī cenšamies pēc iespējas ātrāk izstāstīt visu, kas uz sirds. Lai, iespējams, saņemtu atbildi uz saviem mokošajiem jautājumiem.

Izrādes beigās Balodis aicina savus klausītājus apskauties. S. Radzobe atzīst – "Ļoti labs, pat filozofiski ietilpīgs fināls. Tas ir patiesi, jo to cilvēks reāli var – ar savu klātbūtni sasildīt pat svešinieku, ko izrāde kaut vai pusotru stundu ir palīdzējusi sajust kā tuvinieku." Izlasot abus rakstus, prātā iezagās doma – varbūt autoriem būtu vērts šo finālu vērst par ievadu, un tikai pēc apskaušanās sākt stāstīt savu sāpi, tā norādot, ka šī kopābūšana nebalstīsies tikai uz ierēkšanu par šo (!) valsti un sentimentālu apskaušanos beigās. Bet varbūt tomēr mums vērts iet uz izrādēm ar gana atvērtu, priekšstatu neapmātu uztveri, tā saņemot no izrādes un dzīves vairāk, nekā domāts un cerēts. NAP to spēj dot tam, kas ieklausās, un spēj to dot visā izrādes garumā. Vai izrādes? Kopābūšanas. Un tieši tad sākotnēji minētais apgalvojums, ka NAP paustais jādzird gan tam, kas šķauda visam virsū, gan tam, kas pret savu dzīvi attiecas ar cieņu, varētu sasniegt savu mērķi – šim laikam neticami grodu, godīgu un apbrīnojami tiešu sarunu par mūsu pašu dzīvi.

Ja nu vēl tomēr kādam nav īstenas skaidrības, kāpēc gan esmu ķēries pie gauži nepateicīgās kritikas kritikas, paskaidrošu īsi – NAP ir eksperimentālas, lielveikalu aptiekās neatrodamas zāles, kas var ārstēt mūsu nacionālās domāšanas apbružātību un aptaukošanos. Sekojoši: dziesma nav (tikai) par kritiķēm. Arī viņas dzīvo šeit un tagad. NAP šodien ir unikāls produkts – tā sūtījums vērsts uz rītdienu. Ejiet. Vajag. Jums pašiem.



Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja